Festival d’automne, 4. septembris – 31. decembris, 2014
Parīzes rudens festivāls, kas realitātē piespēlē mākslas vitalitāti ne tikai rudenim, bet iestiepjas jau dziļi ziemā, apvieno savā programmā teātri, koncertus, deju, kino un izstādes ieņemot vai visu Parīzi. Avangardistiski ievirzītā Festival d´Automne programmu veido galvenokārt jauni darbi, kas nekad iepriekš Francijā nav rādīti, un ko radījuši mākslinieki no visas pasaules. Jau no pašiem pirmssākumiem festivāls ir centies izvilkt dienas gaismā jaunus māksliniekus, atbalstīt jaunus meklējumus. Un vienlaikus programmā sastopami atzītu korifeju, lielisku meistaru, avangarda klasiķu darbi. Starp viņiem noturīgs viesis jau daudzus gadus Rudens festivālā ir maksimālistiskā franču vecmeistara, astoņdesmito gadu slieksni pārkāpušā, sapņu un noslēpumu teritoriju pētnieka, režisora Kloda Režī (Claude Regy) teātris. Šogad programmā iekļauta Režī izrāde „Interjeri”, kas veidota, iedziļinoties beļģu simbolista Morisa Meterlinka pasaulē. Tā ir radnieciska Režī darbu kosmosam, kas ārda robežas starp apziņu, zemapziņu, redzamo un neredzamo pasauli. Šis teātris vienmēr no tumsas ir peldējis laukā gaismā, kur vairs nav robežu, kas šķir dzīvību no nāves, runāšanu no klusuma, gudrību no ārprāta.
Savu jaunāko darbu uz Parīzi ved itāļu metafiziskā teātra adepts Romeo Kasteluči (Romeo Castellucci). Novembrī Parīzē ir iespēja redzēt viņa „Go down, Moses”. Kasteluči darbi sākotnēji ir attīstījušies tēlotāja mākslas teritorijā, veidojot asociatīvas instalāciju un skaņu telpas, uzrunājot cilvēkus caur noslēpumiem, kurus var spēcīgi sajust, bet ne vienmēr intelektuāli izprast līdz galam. Kasteluči grupa „Societas Raffaello Sanzio” savas darbības sākumā - pirms nu jau divdesmit pieciem gadiem - mēģināja pilnībā atbrīvot izrādes no literatūras dominējošā spēka, pētot cilvēka dzirdes un redzes likumus, akustiskās un optiskās uztveres īpatnības, un šo zonu sadurē būvēja savu teātri. Parīzes rudenī skatāmi vēl divi Romeo Kasteluči darbi - „Schwanengesang D744” un „Le Sacre du Printemps”. Mākslinieciskā diskusija ar Igora Stravinska baletu „Svētpavasaris” režisoram attīstījās grūti, līdz pat pirmizrādes atcelšanai pagājušajā gadā, kad visa pasaule turpināja svinēt šī baleta simtgadi. Ar gada novēlošanos veltījums tomēr ir tapis, un nu tas ceļo tieši uz pilsētu, kur Stravinska meistardarbs pirms 101 gada izraisīja milzīgu skandālu.
Parīzes rudenī vērts nepalaist garām franču režisora Philippe Quesne darbu „Next Day”. Arī šis ir mākslinieks, kura teātris ir attīstījies no vizuālās mākslas. Un tas nedzīvo vārdos, bet poētiskos tēlos un norisēs, kas veidojas cilvēka un priekšmetu, dabas veidojumu, dīvainu būtņu, noslēpumainu ainavu starpā. Vienota stāsta, kam pavilkt visu redzēto apakšā, šajās izrādēs nav. Secīga naratīva vietā Philippe Quesne izrādēs cilvēks kaut ko piedzīvo. Un tā tas ir gan ar tiem, kuri ir uz skatuves, gan ar tiem, kuri skatās.
Nu jau var teikt – tradicionāli – Parīzes rudenī piedalās unikālā britu aktrise Tilda Svintone. Pagājušogad sadarbībā ar Parīzes modes muzeju viņa veidoja performanci „Eternity dress”, oponējot modes kolekciju daudzbalsības jābūtībai, visu uzmanību koncentrējot tikai uz vienu kleitu. Šogad Parīzes modes muzejā saruna par apģērbu Tildas Svintones vadībā turpināsies tālāk.
Ja savukārt gribas kaut ko provokatīvu, apziņu tracinošu, tad dienvidāfrikāņu režisora Brett Bailey darbs „The World Bunfight” varētu būt īstā adrese. Šis ir mākslinieks, ar kura darbiem galvai galā tikt nereti nepavisam nav vienkārši.
Parīzes rudens piedāvā arī lielisku iespēju noskatīties Metjū Bārnija un Džonatana Belpera (Jonathan Bepler) veidoto filmu – operu „River of Fundament”.
Viens no valdzinošākajiem klasiķu darbiem, kas iekļauts šī gada programmā, ir amerikāņu postmodernās horeogrāfes Lusindas Čaildsas (Lucinda Childs) 1979. gadā radītā izrāde „Dance”. Tas ir darbs, kurā satiekas trīs pasaulslaveni amerikāņu avangarda mākslinieki. Lucinda Childs to izveidoja 1979. gadā Ņujorkā saspēlē ar komponista Filipa Glāsa muzikālo kompozīciju un mākslinieka Sola Levita (Sol LeWitt) dejas video. 2009. gadā horeogrāfe šo darbu rekonstruēja un iestudēja vēlreiz ar vienpadsmit dejotājiem. Jaunās izrādes telpas spriegumu uztur gigantiski videoattēli ar dejotājiem, kuri izpilda šo pašu horeogrāfiju tālīnajos septiņdesmitajos. Ar viņiem interakcijā dejo Lucinda Childs jaunie dejas mākslinieki. Pārsteidzoši svaiga izrāde, fascinējoša un dzīva.
Mākslas darbs, kas spēj uzrunāt visos laikos.
DALIES:
PAR MUMS • KONTAKTI • RSS • SEKO MUMS: 
ENG
LAT
© anothertravelguide.com 2015
Anothertravelguide.lv ir interneta žurnāls laikmetīgiem mūsdienu ceļotājiem. Visas anothertravelguide.lv apkopotās adreses – viesnīcas, restorāni, veikali u.c.,
ir autoru pārbaudītas un izvērtētas. Visi autoru viedokļi ir subjektīvi un anothertravelguide.lv neuzņemas nekādu atbildību, ja kāda no te aplūkotajām vietām neatbilst jūsu subjektīvajai gaumei, konkrētā mirkļa noskaņojumam vai kaut kas tajā būtiski mainījies kopš mirkļa, kad tajā pabijuši anothertravelguide.lv autori un eksperti.