“Sirds čuksti”, Dailes teātris, 19. decembris, 2016
Krievu aktieris, režisors un autors Jevgeņijs Griškovecs (Евгений Гришковец) Latvijā pirmoreiz ieradās jaunās tūkstošgades sākumā, Jaunā teātra institūta un Alvja Hermaņa aicināts. Tolaik vēl Krievijas provinces mazzināmā mākslinieka pieklusinātā, tik vienkāršā cilvēciski atbruņojošā intonācija bija kaut kas pilnīgi jauns un negaidīts. Iepretim rietumu radikāli dekonstruētajai teātra ainavai, kurā cilvēks bija pārvērties par zīmi, staigājošu funkciju, kurā stāsti bija saskaldīti fragmentos, motīvos, to struktūra izjaukta un šķībi greizi sadabūta kopā citādās kombinācijās, lai liktu intelektuāļiem brīnīties, un tiem, kuri tādi nav, garlaikoties, Jevgeņijs Griškovecs teātrī atgrieza cilvēku un teātra stāstīšanas spējas. Tolaik tas likās Jaunais humānisms, un tāds tas liekas arī šodien.
Pa šo laiku Jevgeņijs Griškovecs ir kļuvis par megazvaigzni, nopelnījis kaudzēm naudas, lai atgrieztos turpat, kur bija sācis.
Pie vienkāršām cilvēciskām un dziļām sarunām teātrī. Pie izrādēm bez megamašinērijas, bet ar ārkārtā spēcīgu cilvēku un viņa iekšējo pasauli. Jevgeņija Griškoveca izrādes “Sirds čuksti” (Шепот сердца) galvenais varonis soreiz nav cilvēks, bet viņa sirds.




