Van Gogh Mile, līdz 25. aprīlim, 2013
Šogad ne tikai aprit 160 gadi kopš dzimis holandiešu ģēnijs Vinsents van Gogs, bet četrdesmito jubileju svin arī viņa muzejs Amsterdamā. Tiesa, šobrīd muzejs jau vairākus mēnešus ir slēgts rekonstrukcijas dēļ, lai maijā vērtu durvis simboliskas dzimšanas dienas tortes veidolā. Muzejs atrodas turpat muzeju skvērā – pārsimts soļu attālumā no Stedeljik muzeja, un izvietojies divās atsevišķās ēkās – pirmā tika atklāta 1973. gadā un to projektējis nīderlandiešu arhitekts un mēbeļu dizainers Gerrit Rietveld, viens no dizaina grupas De Stijl līderiem. Otru, kurā notiek aktuālās izstādes, 1999. gadā projektējis japāņu arhitekts Kisho Kurokawa – kā Japānas fonda dāvanu Amsterdamai. Van Goga muzejā atrodas lielākā mākslinieka darbu kolekcija pasaulē, ļaujot izsekot van Goga mākslas attīstībai visās tās stadijās. No agrīnā Holandes perioda līdz Parīzes posmam, kad mākslinieks eksperimentēja ar krāsu un gaismu un ekspresīvajam Provansas periodam, kad tapa arī leģendārās “Saulespuķes”.
Kamēr van Goga muzejs vēl atrodas rekonstrukcijā, tā kolekcijas esence – kopskaitā 75 darbi, skatāma Amsterdamas Ermitāžas muzejā. Izstāde ir kolorīts ceļojums van Goga pasaulē, kur nav trūcis ne trakuma, ne nelaimīgu mīlestību un lielu kaislību. Tajā skatāma arī daļa no iespaidīgā vēstuļu krājuma, ko van Gogs savulaik rakstīja brālim Teo un draugam Polam Gogēnam.
Savas dzīves pēdējos desmit gados viņš esot uzrakstījis brālim gandrīz 900 vēstuļu un šis krājums nu kļuvis par iedvesmas avotu arī kādai neparastai pastaigai – mākslas projektam, kuras nosaukums ir Van Gogh Mile. 2,2 kilometru garais maršruts sākas pie Van Goga muzeja un beidzas Ermitāžā, tādējādi simboliski savienojot abas institūcijas. Ceļu visā tā garumā iezīmē sarkana virve, kas piecu metru augstumā stiepjas no mājas uz māju, pāri ielām un kanāliem. Dažbrīd tā ir kā nospriegota stīga, dažbrīd met robotus zigzagus. Maršruta autors ir mākslinieks-multimediālists Henk Schut un savā ziņā tas ir stāsts ne tik daudz ir par van Gogu, bet par izaicinājumu, iedvesmu, mudinājumu paskatīties uz pasauli sev apkārt pilnīgi citādām acīm. Ja gribat – arī par mākslas brīnumu.
Tā kā virves ceļā ir gan dzīvokļi, gan biroji, lai uzstādītu šo instalāciju, esot bijusi jāprasa atļauja kopskaitā vairāk kā 242 iedzīvotājiem, veikaliem un organizācijām. Speciāli Van Gogh Mile radīta arī telefona aplikācija, kur vēstuļu citāti mijas ar van Goga darbiem un ilustrētām viņa dzīves epizodēm. Maršrutā ir deviņi pieturpunkti, deviņas atsevišķas mizanscēnas. Viena liek apstāties pie Rijksmuseum, soļiem, kas atbalsojas muzeja klusumā, aizvedot līdz Rembrantam. Van Gogam bija īpašas attiecības ar Rembrantu, tām caurstrāvojot visu mākslinieka dzīvi. Viņš Rembrantu apbrīnoja un vienlaikus it kā sacentās ar viņu – no sava laika pozīcijām un ar sava laika mākslinieciskajiem līdzekļiem. 1885. gadā iegriezies iegriezies tikko atvērtajā Amsterdamas Rijksmuseum, viņš esot teicis, ka labprāt atdotu desmit gadus no savas dzīves, lai četrpadsmit dienas pasēdētu iepretim The Jewish Bride "vien ar sausas maizes garoziņu". Savam brālim viņš rakstīja: “Šonedēļ es biju Amsterdamā. Man nebija laika daudz redzēt, vienīgi muzeju. Rembrants iet tik dziļi noslēpumainībā, ka viņš saka lietas, kurām nav vārdu nevienā valodā. Tas ir tikai taisnīgi, ka viņi sauc viņu par burvi. Tā nav viegla profesija.”
Balsī, kas lasa van Goga tekstus, ir tāda mazliet atsvešināta melanholija. It kā tie skanētu no nekurienes. Un mazliet tā arī šķiet, kad stāvot Amstel upes vidū uz baltā koka tiltiņa (Magere Brug) baltā ziemas dienā, kad sniegs visapkārt griežas vērpetēs, pēkšņi izdzirdi kādu sakām: “Cik daudz laba tas dara cilvēkam, ja drūmā noskaņojumā viņš iziet pastaigāties tukšā pludmalē un vienkārši skatās uz pelēki zaļo jūru un garajām, baltajām viļņu līnijām.” Pirmajā mirklī pat ir grūti saprast, no kurienes nāk šī balss. Taču tajā nenoliedzami ir kaut kas ievelkošs. Tā piespiež jūs domāt pilnīgi par kaut ko citu – aizceļot kādā dīvainā laika starptelpā.
Kerkstraat pie maza veikaliņa griestiem piestiprināts vecs bronzas zābaku pāris – pirmajā mirklī tas nemaz tik viegli nav pamanāms. Kā zināms, van Gogam ir vairākas klusās dabas ar dzīves deldētiem apavu pāriem, tiem simbolizējot sava laika un arī viņa paša dzīves skaudrumu. Kāds nostāsts vēsta, ka mākslinieks reiz nopircis strādnieku zābakus blusu tirgū, jo gribējis tos gleznot. Taču tā kā viņam tie tomēr šķituši vēl pārlieku sterili, viņš ar tiem devies garā, lietainā pastaigā, līdz atzinis par labu esam.
Garām aizstumjas divas māmiņas retro stila divriteņos - “tačkās”, kur iesēdināti mazuļi. Kerkstraat savulaik bijusi pazīstama arī kā kariešu maršruta krustpunkts, un mazu mirkli šķiet, ka ielas dvēsele ir palikusi tā pati. Vien mainījušās laika dekorācijas.
Van Gogam savulaik ļoti paticis staigāt kājām - “Vienmēr turpiniet daudz staigāt un mīlēt dabu, jo tas ir patiesais veids, kā iemācīties saprast mākslu labāk un labāk.” Viņam esot paticis arī visu ierāmēt; viņš mēdzis no skaliem izveidot rāmīti un, kad vēlējies kaut ko gleznot, vispirms tam to aplicis apkārt. Ik pa mirklim ierāmēti balti audekli manāmi arī apkārtnes galerijās un antikvariātos – kā daļa no maršrutā rodamajām vizuālajām un skaņu instalācijām, kas dažbrīd nemaz nav tik viegli atrodamas. Piemēram, viena no tām – Field, ir redzama tikai caur mazu caurumu pagrabstrāva logā.
Kopumā pastaiga aizņem apmēram pusstundu un ir interesanta arī kā kolorīts maršruts caur Amsterdamas ielām, kurās citādi jūs, iespējams, nemaz nenonāktu vai arī nepievērstu tām uzmanību.







