Starptautiskais teātra festivāls “Dialogs”, 17. – 24. oktobris, 2015
Starptautiskais teātra festivāls “Dialogs“ ir respektablākais un kvalitatīvākais visā Polijā. Tā programma tiešām nepiedāvā gadījuma darbus, bet ievērības vērtus notikumus no aizvadītās sezonas. Turklāt “Dialogs“ ir interesants tieši ar to, ka nekopē rietumu festivālu veidotāju izlases, kas nereti ir pagalam līdzīgas cita citai, bet veido savu Austrumeiropas perspektīvu uz mūsdienu teātri un tā vērtībām.
Šī gada programmas lielākais magnēts ir spēcīgākā šīs zemes teātra režisora, nu jau desmit gadus arī starptautiskās teātra zvaigznes Krzistofa Varlikovska (Krzystof Warlikowski) megaprojekts “Francūži”. Šis ir mēģinājums pārradīt teātra valodā Marsela Prusta septiņu romānu ciklu “Zudušo laiku meklējot”. Šim pasaules modernās literatūras stūrakmenim teātris aizvien ir metis milzu līkumu, ārkārtā reti mēģinot Prusta valodā ieslēgto juteklisko zemapziņas ceļojumu atdzīvināt skatuvisku norišu strāvojumā un atmosfēriskumā. Varļikovskis, kurš pats šobrīd ir tajā vecumā, kad Prusts aizvien vēl turpinot rakstīt “Zudušo laiku meklējot”, mira, savā jaunajā izrādē mēģina caur teātra mediju iedarbināt un pārbaudīt cilvēka atmiņas robežas un iespējas. Turklāt poļu teātra mākslinieks savā izrādē koncentrējas ne tikai uz atmiņas subjektīvo tīklojuma dabu. Grandiozās izrādes ieceres pamatā ir mēģinājums atcerēties laiku pirms simts gadiem, mēģināt sajust Eiropas tā laika dvēseli, un darīt to, izmantojot visu mūsdienu teātra formu arsenālu. Lai 'iezūmētos' gadsimtu senā sabiedrībā ar visiem tās iekšējiem strāvojumiem, tostarp tās antisemītismu un homofobiju, kas arī šodien nav zaudējusi savu destruktīvo spēku. Izrāde tika mēģināta ne četras nedēļas, kā teātru praksē ierasts, bet vairāk nekā pusgadu, kādā no Varšavas kinovajadzībām domātā angārā attīstot gigantisku skatuvisko vidi.
Noteikti vērts nepalaist garām arī satikšanos ar pavisam atšķirīgu parādību mūsdienu pasaules spēļu mākslās – jaunzēlandiešu režisora un horeogrāfa Lemi Ponifasio un viņa grupas MAU uzvedumu “Akmeņi viņas mutē”. Ponifasio darbos savienojas rituāli, teātris un deja, bet pilnīgi ārpus jelkādām jau izstrādātajām klišejām, jelkādiem skatītājam iespējamiem priekšstatiem, kā tas varētu izskatīties un skanēt. Šī mākslinieka radītā pasaule ir ārkārtīgi poētiska un vienlaikus ar prātu pilnīgi neizskaidrojama, kas var būt gan teātra maģijas valdzinājuma avots, gan arī milzīgs pārbaudījums skatītājam, kurš uzskata, ka tas, ko viņi skatās, noteikti ir racionāli jāizprot. Ponifasio darbi līdzinās metafiziskām mīklām un sastapšanās ar šo mākslu var kļūt par dziļu piedzīvojumu, ja to nemēģina par visām varītēm iespiest Rietumeiropas teātra estētikas un domāšanas koordinātēs, lai ar redzēto un dzirdēto varētu ko iesākt.
Noteikti vērts apskatīties, ko savā jaunākajā darbā piedāvā no starptautisko festivālu parādēm uz Ungārijas laukiem pārcēlies četrdesmitgadnieku paaudzes spilgtākais režisors Ārpāds Šillings. Viņš uz Poliju ved izrādi “Lūzeris”.




