Bayreuther Festspiele, 25. jūlijs - 28. augusts, 2013
Baireita ir vieta, uz kuru daudzi laikabiedri dodas ļoti īpaši, kā svētceļojumā - uz Zaļo pakalnu, kura virsotnē slejas Riharda Vāgnera festivāla teātris, kas redzams jau no ielejas, vēl tikai tuvojoties pilsētai. Šis ir vienīgais nams pasaulē, kur Vāgnera darbi skan tā, kā to bija iecerējis pats meistars, būvējot teātri ar īpašiem akustiskiem noteikumiem orķestrim, dziedātājiem un klausītājiem. Bayreuther Festspiele ietvaros tiek izrādītas tikai un vienīgi Riharda Vāgnera operas.
Vakardienā ir palicis laiks, kad festivāla vadītājus interesēja tikai un vienīgi izrāžu muzikālais līmenis, ar saviem arhaiskajiem uzvedumiem dodot vislielāko pamatu kritikai rakstīt par Bareitu kā „kožu lādi”. Jau tā leģendārais vadītājs Volfgangs Vāgners savas dzīves pēdējos gados radikāli izmainīja Baireitas seju, uzaicinot iestudēt vācu akciju mākslinieku, teātra un kino režisoru Kristofu Šlingenzīfu, ģeniālo šveicieti Kristofu Mārtāleru un zviedru kinorežisoru Larsu fon Trīru. Pēdējais gan veselības problēmu dēļ bija spiests atteikties no savas „Nībelunga gredzena” realizācijas Zaļajā pakalnā.
Režijas teātri Baireitā turpina uzturēt arī abas šobrīdējās festivāla vadītājas Katarīna Vāgnere un Eva Vāgnere Paskjē (Pasquier), uzdrīkstoties eksperimentēt ar patiešām jau riska teritorijā ierindojamiem inscenējumiem. Aizpērnās sezonas jauniestudējumu „Tanheizers“ mediji, šķiet, pirmoreiz Baireitas festivāla vēsturē publiski aicināja noņemt no repertuāra. Kā iemeslu minot ne tikai režisora Sebastiana Baumgartena neveiksmīgo inscenējumu, bet arī scenogrāfa Joep van Lieshout scenogrāfiju, kas piedāvā efektīgu bildi, bet ir pilnībā izjaukusi Vāgnera projektētās skatuves skaņu ķīmiju. Šo īpašo skaņas ceļu, kas aizsācies no instrumentiem, turpinās, atsitoties pret orķestra bedres griestiem, un tad nonāk uz skatuves, lai sajaucoties ar dziedātāju balsīm, dotos pie skatītājiem.
Taču festivāla vadītājas neļaujas iebiedēties. „Tanheizers” tiks spēlēts arī šogad, pie diriģenta pults – Aksels Kobers (Axel Kober).
Taču galveno notikumu – pasaules pārradīšanas tetraloģijas „Nībelunga gredzens” jauno iestudējumu, abas māsas Vāgnera jubilejas gadā uzticējušas avangarda vecmeistaram, dekonstruktoram Frankam Kastrofam. Kā vienīgo noteikumu viņam izvirzot neiejaukšanos operu partitūrās. Pēc ilgākām pārdomām Kastorfs uzaicinājumu arī pieņēmis, savam iestudējumam izcīnot grozāmo skatuves ripu un kino izmantošanas tiesības. Intervijā laikrakstam „Berliner Morgenpost” režisors atklāj, ka viņa ceļojums laikā un telpā sākšoties pēc Otrā pasaules kara, kad spēku samērus sāk noteikt lielās naftas cīņas mūsdienu pasaulē, un skatuves ripa palīdzēšot savienot Austrumus un Rietumus.
Vai arī Votāna sejā lidos marinētas siļķes un rosols, kā šī režisora anarhistiskajās dzīves ainavās ierasts, atliek vien minēt. Katrā ziņā skatītājs, kurš gaidījis desmit gadus rindā biļeti uz jelkādu Vāgnera operas izrādi, tiks pārbaudīts ne pa jokam.
Pie diriģenta pults viens no mūsdienu izcilākajiem operu interpretiem Kirils Petrenko.
Festivāla programmā arī šogad iekļauts „Loengrīns“, kura muzikālo lasījumu veidojis diriģents Andris Nelsons, bet žurkcilvēku laboratorijas skatuvisko konceptu - režisors Hans Neuenfels. Titullomā Klauss Florians Vogts (Klaus Florian Vogt), viens no pasaulē izcilākajiem šīs lomas interpretiem.
Biļetes uz Baireitas festivālu, neatkarīgi no radošo komandu un dziedātāju sastāva, gan vienmēr ir izpirktas. Un attiecīgi cilvēki tam arī gatavojas – tas ir visgreznāk ģērbtu cilvēku teātra apmeklējums Vācijā kāds jelkur novērots. Bet pat hiperelitārajā Baireitā mēdz paveikties, un gadās, ka īsi pirms izrādes kāds tomēr vēl pārdod sava neatbraukušā radinieka vai drauga ieejas karti.
Programma: www.bayreuther-festspiele.de




