“Karamasow”, Sophiensaele, 4., 5. jūlijs, 2015
Šī izrāde nule kā ir saņēmusi Berlīnes kritiķa Friedrich Luft balvu, kā sezonas labākais teātra iestudējums Vācijas galvaspilsētā. Un šajā sakarā vēl tiek izrādīts divas reizes vasarā. Iespēja, ko esot Berlīnē, nevajag palaist garām. Arī tāpēc, ka šī ir viena no izrādēm, kas bija nokļuvusi ievērības vērtāko Austrijas, Vācijas un Šveices izrāžu festivāla „Theatertreffen“ fināla diskusijā. Līdz pašam finālam gan netiekot, jo netbilda šī gada vācu kritiķu konjunktūrai. Tas žēl, jo šis teātra darbs ir izņēmuma parādība visnotaļ vienveidīgajos vācu režijas meklējumos ar to, ka interesējas par cilvēkiem, un spēj tos arī pavisam nekonvencionāli atvērt un ļaut viņos ielūkoties.
Nolemtību strādāt mazbudžeta apstākļos off scēnā parasti nolīdzsvaro svaigas idejas un mākslinieku vēlme tiešām kaut ko pateikt, nevis uzražot kārtējo vienību, kas nereti vērojams dāsni dotētajos valsts teātros.
Izrādes „Karamasow” gadījums ir vēl jo īpašāks, jo tajā sapulcējušās ir vācu teātra, kino un televīzijas zvaigznes, tostarp šveiciešu aktrise Ursina Lardi , kas Latvijas skatītājam ir zināma pateicoties Mihaela Hanekes filmai „Baltā lente”. Šie nav tie mākslinieki, kurus spētu motivēt maza nauda un darbs ārpus saviem A klases teātriem, ja tam nav kāda virsvērtība.
Režisora Thorsten Lensing darbiem parasti tāda ir. Reizi divos trijos gados viņš sapulcina Berlīnes Sophiensaele, kur viņa izrādes top, tiešām labus aktierus, lai iedziļinātos radikālu domu kosmosā, izvēloties kādu fundamentālu pasaules autoru. Šoreiz tas ir krievu rakstnieks Fjodors Dostojevskis un viņa romāns „Brāļi Karamazovi”. Un interesanti, ka laikā, kad Krievija ir kļuvusi par draudu un biedu apkārtējai pasaulei, režisors savas izrādes centrā nenovieto slepkavību, kā tas ir Dostojevskim, bet gan dzīvniekus, bērnus un ticību.




