"Trīsgrašu opera", Berliner Ensemble, 15., 16. marts, 2014
Amerikāņu teātra mags Roberts Vilsons savu Berlīnes „Trīsgrašu operu” ir veidojis kā mīlestības apliecinājumu aktieriem. Intervijās šķendējoties, ka ar vācu aktieriem strādāt ir daudz sarežģītāk nekā amerikāņu, jo vācu aktieris vienmēr gribēs zināt, kāpēc viņš kaut ko dara, kamēr amerikāņu aktieris vienkārši ņems un darīs, uzsverot, ka viņš ir ļoti tehnisks inscenētājs, kurš savas izrādes veido kā baletus, kur dejā savienojas gaisma, aktieri un scenogrāfija, Roberts Vilsons „Trīsgrašu operu” ir pārcēlis XXI gadsimtā kā slavas dziesmu aktieriem.
Gan pagājušā gadsimta izcilajiem – Marlēnai Dītrihai, Gustavam Grindgensam, Basteram Kītonam, Marselam Marso, gan šodienas „Berliner Ensemble” lielajiem meistariem. Māksliniekiem, kas spēj būtiskā līmenī sarunāties ar laikabiedriem citā dimensijā nekā tā saucamā realitāte. Vilsona aktieri ir iracionāli sarunu biedri, visās izrādēs. Tāda ir arī Angelas Vinkleres Krogus Dženija, bālais krogus eņģelis, tēls no aizlaikiem, ar krīta balto mēmā kino seju un melnu vertikāli izplūdušu asaras svītru pār to, ar spoka netveramo pārvietošanās spēju, izplūšanu un salūšanu gabalos, pat ja liekas, fiziski tas nav iespējams. Ar trausli vibrējošo balsi, ko vācu kolēģi salīdzina ar dziedošu zāģi, piebilstot, ka aprakstīt to vienalga nav iespējams.
Bertoldt Brecht Platz 1




