Meret Oppenheim, Martin-Gropius-Bau, 16. augusts – 1. decembris, 2013
“Sievietes nav dievietes, nav fejas un nav sfinksas. Tās visas ir vīriešu iztēles projekcijas,” reiz izteicās visu laiku slavenākā sieviete – sirreāliste, gleznotāja un skulptore Mereta Openheima (Meret Oppenheim, 1913 – 1985), kas šogad būtu svinējusi 100. dzimšanas dienu. Kad Openheima 18 gadu vecumā no Šveices devās studēt mākslu uz Parīzi, viņas tēvs – vācu-ebreju ārsts, šo izvēli ne īpaši atbalstot bildis : “Sievietes neko nav sasniegušas mākslā.” Openheimai tas kļuva par izaicinājumu un protestu visas dzīves garumā. “Brīvība jums netiek dota. Jums tā jāpaņem, ” viņa teica. Tā laika radošo aprindu iecienītajā Monparnasas Café du Dôme Openheima iepazinās ar Džakometi, Pikaso, Andrē Bretonu un viņa domubiedriem – sirreālistiem. Pateicoties savam spilgtajam sievietes-bērna tēlam un nepieradinātajam brīvības garam, viņa ātri vien iemantoja sirreālistu mūzas statusu. Fotogrāfijas, kurās viņa kaila un ar tinti notrieptu roku pozē Menam Rejam aiz tipogrāfijas mašīnas rata, jau kļuvušas par žanra ikonu. Savukārt viņa pati visu dzīvi cīnījās ar “neatzīšanas sindromu” jeb, precīzāk, ka ir kļuvusi slavena viena darba, sava izskata un Mena Reja fotogrāfiju robežās. Liktenīgais mākslas darbs ir nu jau leģendārā “kažokādas tējas tasīte” (Breakfast in Fur, 1936). Kā vēsta mitoloģija, tās inspirācijas avots bijusi tikšanās ar Pikaso un Doru Maru kādā Parīzes kafejnīcā. Ieraugot kažokādas rokassprādzi, ko Openheima bija darinājusi kādam modes namam, Pikaso teicis, ka jebkas var tikt ietērpts kažokādā. Viņa pasmējusies – ak, protams, arī šī tasīte un apakštasīte... Brīdi vēlāk, kad Andrē Bretons aicinājis viņu piedalīties sirreālistiem veltītā izstādē, Openheima uzreiz atcerējusies par šo krūzīti. “Iedomājieties, ka jūs dzerat karstu šokolādi no kažokādas krūzītes.” Uzreiz pēc izstādes “krūzīti” iegādājās Ņujorkas Modernās mākslas muzejs un tā acumirklī iemantoja sava laika ikonas statusu. “Jūs radāt objektu, kas tiek uzlikts uz altāra un visi runā tikai par to, ne par ko citu. Es nedomāju, ka tas ir slikti, bet es esmu radījusi arī citus vienlīdz labus objektus.” Tobrīd Openheimai bija tikai 23 gadi, laikposmā no 1936. līdz 1954. gadam viņa iekrita vājprātīgā radošā krīzē. Atgriezās Šveicē, apprecējās ar vietējo uzņēmēju. 1967. gadā Stokholmas Moderna Museet sarīkoja viņas retrospekciju, tai kļūstot par Openheimas karjeras otro lūzumpunktu. 1975. gadā, saņemot Bāzeles Mākslas balvu, savu pateicības runu viņa veltīja joprojām vājajām sievietes pozīcijām mākslā.
Retrospekcija Bank Austria Kunstforum ir veltījums Openheimas 100. dzimšanas dienai un pēc Vīnes tā ceļos uz Berlīni, kur būs skatāma Martin – Gropius – Bau.




