Rūras triennāle, 23. augusts – 6. oktobris, 2013
Rūras triennāle ir neatdalāma no fascinējošām industriālām ainavām, kurā tā notiek. Grandiozā brīvdabas telpa ar apklusušām šahtām un gigantiskiem arhitektoniskiem aprīkojumiem, jūgendstila izrotātām mašīnu hallēm, kas rafinētā sistēmā reiz savienojās ar kilometriem dziļi izdobtām pazemes ejām, kuru galos tikta plēstas laukā ogles, krautas ratiņos un sūtītas virszemē, ir iekļauta UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Rūras triennāle šo teritoriju izmanto gan kā efektīgu un vēstures uzlādētu fonu viesizrādēm, gan kā vietu, kas inspirē māksliniekus jaunu darbu radīšanai.
Šogad triennāles programmu veido viens no interesantākajiem mūsdienu māksliniekiem, vācu komponists Heiners Gēbelss, kuru aizvien ir interesējuši mākslas darbi, saskarsmē ar kuriem cilvēks gūst īpašu pieredzi. Viņa paša darbi ir attīstījušies no jautājuma - kā sarunāties ar skatītāju, lai šī saruna būtu atvērta un uztverama visdažādākajos līmeņos? Lai būtu interesanti gan skatītājiem, kas labprāt uztver mākslas darbus no mūzikas perspektīvas, gan skatītājiem, kuru mākslas lasīšanas iemaņas attīstījušās izstāžu zālēs, gan skatītājam, kurš aizvien ir bijis uzticīgs tieši teātrim, gan skatītājam, kurš dod priekšroku brīvajai fantāzijas telpai, ko savam lasītājam vaļā atstāj literatūra. Tieši tā viņš ir veidojis savu pēdējas sezonas programmu, koncentrējoties uz māksliniekiem, kuru darbos savienojas daudzslāņaini lasījuma līmeņi.
Speciāli Rūras triennālei vienā no skaistākajiem Rūras apgabala industriālajiem pieminekļiem – Jahrhunderthalle Bochum - darbu veido amerikāņu režisors, unikālais gaismas mākslinieks Roberts Vilsons. Viņš ir uzaicināts radīt telpas un gaismas konceptu un inscenēt vienu no 20. gadsimta modernās operas atslēgas darbiem – Helmuta Lahenmana (Helmut Lachenmann) „Meiteni ar sērkociņiem”(Das Mädchen mit Schwefelhölzern). Savos sabiedrotajos Roberts Vilsons līdzās dziedātājiem, korim, simfoniskajam orķestrim un itāļu - argentīniešu diriģentam Emilio Pomàrico ir izraudzījies arī ģeniālo vācu aktrisi Angelu Vinkleri. Apveltīta ar īpašu balsi, šī māksliniece nav klasiski izglītota operdziedātāja, taču viņai piemīt neparasta spēka skatuviskā eksistence. Vācieši viņu dēvē par izņēmuma aktrisi. Un tieši tas Vilsonam šoreiz ir vajadzīgs. Līdzās mūziķiem un dziedātājiem viņš šajā operas iestudējumā ir paredzējis nopietnu vietu arī diviem izņēmuma aktieriem – Angelai Vinklerei un Robertam Vilsonam.
Šogad, kad visa pasaule svin Igora Stravinska baleta “Svētpavasaris” (Le Sacre du Printemps) simto dzimšanas dienu, kura pirmuzvedums 1913. gadā Parīzes Théâtre des Champs - Elysées tika izsvilpts un atskaņošanas laikā jau pēc pirmajām taktīm brutāliem kliedzieniem noraidīts, Rūras triennāle piedāvā savu šī baleta skatuvisko versiju. To veido nevis horeogrāfs, bet itāļu metafiziskā teātra poēts Romeo Kasteluči (Romeo Castellucci). Viņa grupa Societas Raffaello Sanzio savas darbības sākumā - pirms nu jau ceturtdaļgadsimta - mēģināja pilnībā atbrīvot izrādes no literatūras dominējošā spēka, pētot cilvēka dzirdes un redzes likumus, akustiskās un optiskās uztveres īpatnības, un šo zonu sadurē būvēja savu teātri. Romeo Kasteluči darbi sākotnēji ir attīstījušies tēlotāja mākslas teritorijā, veidojot grandiozas asociatīvas instalāciju un skaņu telpas, atstājot intelektam nekad līdz galam neatrisināmas mīklas, uzrunājot cilvēkus caur noslēpumiem, kurus var spēcīgi sajust, bet ne izprast. Kopā ar grieķu diriģentu Teodor Currentzis, simts mūziķiem un bez neviena paša dejotāja Romeo Kasteluči veido savu 21. gadsimta versiju „Svētpavasarim”.
Vērts nepalaist garām arī kanādiešu teātra alķīmiķa jaunākā izrāžu cikla „Spēlējot kārtis” otro daļu – „Sirdis”(Playing Cards: Hearts). „Spēlējot kārtis” ir iecerēta kā tetraloģija, kuru veido četras izrādes : „Pīķi”, „Sirdis”, „Kāravi” un” Kreiči” (Spades, Hearts , Diamonds un Clubs). Kāršu simboliskā, matemātiskā, numeroloģiskā un mitoloģiskā ietilpība ir kosmoss, kurā Lepāžs attīsta savus stāstus. Turklāt katras kārts universs ir savs un neatkārtojams. Otrajā darbā „Sirdis” Robērs Lepāžs iesēdina skatītāju laika mašīnā, kopīgi veicot ceļojumu no vēlīnā 19. gadsimta kolonizētās Alžīrijas cauri sešdesmito gadu Eiropai uz 21. gadsimta Kanādu. Šajā ceļojumā krustojas atšķirīgi likteņi, lai savienotos kādā izšķiroši svarīgā brīdī.
Pats festivāla vadītājs Heiners Gebelss no saviem darbiem programmā ir iekļāvis nu jau par 21. gadsimta spēļu mākslu klasiku kļuvušo darbu „Štiftera lietas”(Stifters Dinge), kas tapis, iedvesmojoties no 19. gadsimta vācu rakstnieka Adalberta Štiftera smalkā rūpīgumā veidotajiem romāniem, kuros apraksta un uzmanības vērta ir katra detaļa, kas nokļūst nesteidzīgajā vērotāja skatienā. Pats Gēbelss „Štiftera lietas” dēvē par klavierdarbu piecām klavierēm bez pianistiem, teātra darbu bez aktieriem un performanci bez performeriem.
Ja esat Esenē, ir vērts iesēsties virszemes metro – S Bahn un aizbraukt līdz pieturai „Essen Hügel”, kas turpat pilsētā vien atrodas. No šejienes pastaigas attālumā atrodas Villa Hügel, kuru no 1870. līdz 1873. gadam savai ģimenei cēla uzņēmējs Alfrēds Krups. Šis nams ar 269 telpām 8100 kvadrātmetros ir atvērts apmeklētājiem un tur nokļūstot, jūs nokļūsiet Lukīno Viskonti „Dievu mijkrēslī” jeb kā to definē vācieši – Vācijas industrializācijas simbola pašā serdē.
Programma: www.ruhrtriennale.de
DALIES:
PAR MUMS • KONTAKTI • RSS • SEKO MUMS: 
ENG
LAT
© anothertravelguide.com 2015
Anothertravelguide.lv ir interneta žurnāls laikmetīgiem mūsdienu ceļotājiem. Visas anothertravelguide.lv apkopotās adreses – viesnīcas, restorāni, veikali u.c.,
ir autoru pārbaudītas un izvērtētas. Visi autoru viedokļi ir subjektīvi un anothertravelguide.lv neuzņemas nekādu atbildību, ja kāda no te aplūkotajām vietām neatbilst jūsu subjektīvajai gaumei, konkrētā mirkļa noskaņojumam vai kaut kas tajā būtiski mainījies kopš mirkļa, kad tajā pabijuši anothertravelguide.lv autori un eksperti.