GALAMĒRĶI KULTŪRAS AFIŠA BAUDĪTĀJA CEĻVEDIS CITĀDI MARŠRUTI INSIDER'S VIEW JAUNUMI FOTO GALERIJAS

IZVĒLIES GALAMĒRĶI

Maroka

Baudītāja ceļvedisCitādi maršrutiFoto galerijas

IZVĒLIES CEĻVEDI

Sirmā neticamie garšu ceļojumi

Dzīvesviļņa sērfsIgaunijas forest food un safari SāremāKarija kurss Indijā'Sushi high society'Sardīnijas ganu maize un zilās spuras tunča kultsDzūkijas sēņu bumsCeļojums laikā: Etiopija, 2007. gadsKu-kū, ku-kū! Laiks sparģeļiem un Švarcvaldes kiršu kūkaiUkrainas garša: borščs – sarkanais, zaļais un baltaisFeta, frappe un grieķu izēšanās kultsTurcijas smaržu psihedēlijaNormandijas laika rēbuss un malks kalvadosaCitrusa enerģija un vaniļas erotiskais valdzinājumsEiropas Bābeles garšasPica un mafija. NeapoleSenā alu pilsēta Matera« ATPAKAĻ « UZ SADAĻAS SĀKUMU

SAŅEM JAUNUMUS

Ierakstiet savu e-pasta adresi, ja vēlaties saņemt ikmēneša jaunumus.

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

Baudītāja ceļvedis · Āfrika · maroka · Maroka · Sirmā neticamie garšu ceļojumi

Dzīvesviļņa sērfs

Autors: Ilze Lasmane-Brože0 ATSAUKSMES

Dzīvesviļņa sērfs

Raidījuma “Sirmais. Kulta ēdieni” 4. sezonas 3. epizodē filmēšanas komanda devās uz Maroku lūkot tadžīnu - marokāņu sautējamo trauku, kurā teju jebkurš gatavotais ēdiens kļūst par kulināru meistardarbu. Šajā Atlantijas okeāna un Vidusjūras piekrastes valstī raidījuma veidotāji saprata, ka sērfot iespējams ne tikai pa viļņiem, bet arī pa dzīvi un līdzcilvēku mugurām; ka no kazu galvām ceļmalās nebūt nav jābaidās un, ka, patiesībā, tās arī visai labi garšo. Vēl komanda baudīja kuskusu ar gardo argana augļu eļļu, kuru novākšanas lielāko darbu metriem augstos kokos paveic neviens cits kā tās pašas kazas.

Sērfs pa dzīvi

Laiciņu pabijusi Marokā, filmēšanas komanda ātri vien apjauta - šī ir vieta, kur cilvēki prot sērfot. Visdažādākajā šī vārda izpratnē. Galvenokārt, marokāņi sērfo pa dzīvi - viņi tver dzīves vilni un šļūc pa to. Krist nebaidās. Tie dzīvo saskaņā ar dabu un saskaņā ar cilvēka psiholoģiju, tādēļ var gadīties, ka arī uz tevis izšļūks kā uz viļņa. Šļūkt uz līdzcilvēku mugurām un labi dzīvot uz viņu rēķina - šīs prasmes cilvēkiem tiek ar mammas pienu līdziedotas.

Šo apzinoties, skaidrs, ka tirgos lietas pirkt par to prasīto cenu nedrīkst - tās visticamāk būs desmitkāršotas vai pat simtkāršotas. Tāpat arī svarīgi visu precīzi norunāt vēl pirms jebkāda veida sadarbības uzsākšanas - lai gan arī tad nebūs garanta, ka pēkšņi neparādīsies kādi papildus uzdevumi. Iedraudzēties šie ļaudis spēj apbrīnojami ātri. Tas gan ir ļoti patīkami, bet ne vienmēr var zināt, ka šī draudzība ir tīra un beznosacījumu.

Ūdens pudele no drošām rokām

Šajā sakarā ir arī kāds stāsts par unikālo šīs zemes parādību - ceļu policiju. Viena vienīga ceļa posma garumā - no Taghazout līdz Essaouira - filmēšanas komandas automašīnu ceļu kārtībnieki apturēja desmit reizes. Pilnīgi visas patruļas atrada kādu visai stipri neesošu pārkāpumu kā ieganstu, lai prasītu naudu. Piemēram, gadījumu, kad apbraucot uz ceļa izskrējušu aitu, sanāca ar vienu riteni pārbraukt ceļa atdalošo joslu. Šādās reizēs gan nākas pacīnīties un censties no neadekvātā maksājuma izvairīties. Taču kādā reizē, kad tas neizdevās, filmoperators pauda acīmredzamu sašutumu, uz ko līdzjūtīgie policisti savā līdzpārdzīvojumā atbildēja ar draudzīgu lielās minerālūdens pudeles iedāvināšanu.

Šo varam uzskatīt par Marokas tūrisma teritoriju ēnas pusi, bet vienlaikus varam arī uztvert kā labu treniņu jeb vienkārši kā eksotiku. Kaut kas unikāls tajā ir. Visvairāk ar šīm aktivitātēm iespējams sastapties tieši vecā Marokas franču protektorāta daļā.

Atlas Studios

Foto: Dzīvesviļņa sērfs
commons.wikimedia.org

Par tūrisma šausmām runājot, ir vieta, kur filmēšanas komanda devās tās speciāli izbaudīt. Proti, uz Atlas Studios kinoindustrijas filmēšanas lokāciju, kas atrodas 5 km attālumā no Ouarzazate pilsētas. Šī ir viena no lielākajām kinostudijām pasaulē, un tajā uzņemtas tādas filmas kā “Gladiators”, “Bābele”, “Pēdējā Jēzus kārdināšana”, “Arābijas Lorenss” un “Aleksandrs Lielais”. Uzburt Ēģipti, Izraēlu vai kādu citu no Tuvo Austrumu un Āfrikas pilsētām nav nekādu problēmu. Šī ir šaušalīgu un iespaidīgu butaforiju pilsēta, kuru ieskauj tuksnesis un neticami skaistie Atlasa kalni.

Atlasa kalni ir berberu - Ziemeļāfrikas aborigēnu tautas - stihija. Divarpus tūkstoši kilometru gara kalnu grēda, kas stiepjas cauri Marokai, Alžīrijai un Tunisija, pasargā gan Vidusjūras, gan Atlantijas okeāna piekrastes no Sahāras tuksneša.

Berberu tirgus

Braucot no Marakešas uz Ouarzazate, sanāk braukt cauri kalniem un nekurienes stūrītī uzdurties berberu tirgum. Berberi šajā teritorijā dzīvojuši ilgi pirms arābu un islāma ienākšanas - šīs tautas kultūrai ir apmēram 4000 gadu. Mūsdienās lielākā daļa berberu dzīvo Marokā un Alžīrijā, arī Sahāras klejotāji tuaregi ir berberi.

Foto: Dzīvesviļņa sērfs

Reizi nedēļā – trešdienā, pašā tuksneša pievārtē - kādā ceļu krustojumā sarodas teltis, čūsku dīdītāji, pa zemi ripo apelsīni, tiek sprakšķināts popkorns un tvaicētas tadžīnas... Var gadīties, ka pēdojot pa tirgus celiņa smiltīm, pēkšņi uzdursieties kādai kazas galvai... Drusku neomulīgi tas ir, taču kā izrādās - galva ir norāde uz gaļas tirdzniecības vietu tirgū. Starp citu, jēra galvas šeit ir top-ēdiens. Tāds tas ir arī Marakešas tirgū, un lai nu kur ir rindas, bet pie ēstuvēm, kurās tiek servētas sautētas jēra galvas - tās ir neizmērojamas. Gardas tās ir ļoti, lai gan izskatās traki. Tādas, ar visiem zobiņiem - dāmas zelta gredzeniem rotātos pirkstos šeit nesteidzīgi tiesā nost.

‘Sarkanais zelts’ no violetajiem krokusu laukiem

Foto: Dzīvesviļņa sērfs

Ceļš cauri kalniem ir līkumains, un aiz katra no līkumiem paveras pilnīgi citādāks, pasakains skats. Zaļuma un auglības pielietas ielejas šeit mijas ar tuksnesi, pa labi - ziedu lauki, pa kreisi - varavīksnes tilts. Aiz katra līkuma - cita brīnumaina pasaule. Jāsaka, pat Avatara Pandora šeit nobāl!

Atlasa kalnu pakājē atrodas safrāna galvaspilsēta - Taliouine. Maroka ir viens no lielākajiem safrāna audzētajiem pasaulē, un šeit, iespējams, tas rodams visizcilākajā kvalitātē. Safrāns ir pasaulē dārgākā garšviela un tiek dēvēta par ‘sarkano zeltu’. Kāpēc dārgākā? Tāpēc, ka safrāns patiesībā ir tikai violetā krokusiņa drīksna, un dārdzība slēpjas tajā, ka tas ir viegls. Arī augšanas nosacījumi ir sarežģīti, tāpat tā novākšana, sadalīšana un garšvielas uzglabāšana. Lai gan safrāns sastopams teju visās Marokas tradicionālās virtuves ēdienu receptēs, to ikdienā, nabadzības dēļ, gan īpaši nelieto. Safrāna sezona ilgst no oktobra vidus līdz novembra vidum – tas arī ir laiks, kad estētiem jādodas uz Maroku, un jābauda ziedu krāšņums visās Atlasa kalnu pakājēs. Starp citu, kalnu reģionos ļoti labā līmenī ir attīstījies ekotūrisms, tā ietvaros arī iespējams piedalīties safrāna novākšanā.

Tadžīnu kults

Foto: Dzīvesviļņa sērfsFoto: Dzīvesviļņa sērfsFoto: Dzīvesviļņa sērfs

Tadžīna Marokā ir visur. Kā Atlasa kalnos nevar pagriezties, lai neredzētu skaistumu, tā visā Marokā nevar pagriezties, lai neredzētu tadžīnu. Dekoratīvās tadžīnas ir paredzētas servēšanai, savukārt vienkāršākās - cepšanai. Fēzas ciematā pie jūras stipri uz ziemeļiem no Essaouira meklējams izcilais sarkanais māls, kas tiek izmantots tadžīnu veidošanā.

Foto: Dzīvesviļņa sērfsFoto: Dzīvesviļņa sērfsFoto: Dzīvesviļņa sērfs

Tā kā šo trauku liek uz atklātas uguns, materiālam jābūt ārkārtīgi izturīgam un vienlaikus ar visām mālam raksturīgajām īpašībām. Traukā var gatavot jebko, tāpēc arī interesanti, ka tadžīnas, kā ēdiena nosaukums, radies tieši no pašas pagatavošanas tehnikas un trauka. Tā var būt dārzeņu tadžīna, zivju vai vistas tadžīna.

Foto: Dzīvesviļņa sērfs

Vista Marokā ir vislietotākā gaļa. Populārākā un tiešām gardākā ir vistas tadžīna, kas tiek gatavota ar olīvām un citroniem. Tiesa, izmantoti tiek marinēti-sālīti citroni, nevis svaigi. Tā ir fantastiska garša!

Sērferu paradīze Taghazout

Taghazout valda lieliska atmosfēra - tajā viss rit savu patīkamo, mierīgo, nestresaino gaitu. Lai gan tūristu šeit ir tā pavairāk, tos visus vieno interese par sērfu. Līdz ar to gaisotne ir ļoti īpaša.

Foto: Dzīvesviļņa sērfsFoto: Dzīvesviļņa sērfsFoto: Dzīvesviļņa sērfs

Šajā ciematā filmēšanas komanda devās zvejā. Un izzvejots tika viss, ko jūra piedāvā, bet piedāvā tā ļoti daudz.

Ierasti pēc vietējo zvejas sākas zivju tirdziņš, kura sistēma ļoti līdzinās Tokijas zivju tirgū notiekošajam. Tikai šis tirdziņš ir mazs mazītiņš - katrs te savas zivtiņas nolicis tādā kā boksa ringā un mēģina tās izsolīt.

Foto: Dzīvesviļņa sērfsFoto: Dzīvesviļņa sērfs

Taghazout ir arī vieta, kur zivis baudīt - piekraste ir pilna ar vietām, kur tās tiek grilētas un tirgotas. Visvairāk tieši sardīnes. Maroka ir pasaulē lielākais sardīņu nozvejotājs un eksportētājs. Šeit patiesi ir tāds kā ‘sardinērijs’! Zivtiņas tiek uzliktas uz avīzes, un ģimenes gardu muti plucina tās iekšā vienu pēc otras.

Foto: Dzīvesviļņa sērfs

Vēl viena garda uzkoda Marokā ir avīžu tūtiņās tirgotās mīdijas. Tās sievas, kamēr vīri zvejā, savāc bēguma laikā – izvāra, iztīra no čauliņām un ieritina tūtiņās, kuras iztirgo ceļmalās.

Šeit filmēšanas komanda paguva paviesoties pie drauga Momo vecmammas. (Momo ir sērferis visās šī vārda nozīmēs!). Vecmamma ierādīja, kā pagatavot apceptu, kaltētu mīdiju tadžīnu, kā arī brīnumgardu kuskusu.

Kuskusa piektdiena

Foto: Dzīvesviļņa sērfs

Otrs Marokas nacionālais ēdiens ir kuskuss. Kuskuss ir piektdienas ēdiens. Visa piektdiena tiek veltīta šī ēdiena gatavošanai. Kuskusu citkārt gatavo no viena veida miltiem, citkārt no diviem vai trim. Milti ar rokām tiek saberzti un sataisīti tādās kā nelielās klimpiņās. Mazpamazām pievienojot ūdeni, tās tiek virpinātas, sijātas, virpinātas, sijātas... kādas reizes piecas. Tad masa tiek tvaicēta tadžīnā virs vistas sautējuma. Kad masa atkārtoti tikusi mīcīta un sijāta, tā tiek iemasēta ar gardo argana eļļu, sabužināta un atkal tvaicēta. Šādi kuskuss nesaiet klimpā, ir irdens un lielisks.

Argana eļļas noslēpums

Foto: Dzīvesviļņa sērfsFoto: Dzīvesviļņa sērfs

Argana eļļa garšo pēc riekstiem, ir garda jo garda un dziednieciska. Paši argana koki ir ļoti dzelkšņaini. Cilvēkam koka augļus savākt ir ļoti grūti, taču kazām... kazām vienalga. Tās rāpjas kokos un stāv to zaros gluži kā lapas. Kazas, tikušas kokā, apēd auglīšus, bet kauliņus izspļauj. Respektīvi, tās izdara divus darbus – novāc un notīra argana augli.

Eļļas ieguves process ir ārkārtīgi sarežģīts. To vērojot, šķiet neticami, kā cilvēki aizlaikos varējuši līdz kam tādam aizdomāties... Savāktie augļu kauliņi tiek saberzti akmens dzirnaviņās, saberztajā, rūgtajā masā tiek liets ūdens. Saspaidītais auglis to sevī uzsūc un pēcāk izspiež ārā eļļu. Tā, lūk! Pārtikas eļļas kauliņi pirms tam tiek apgrauzdēti, savukārt kosmētiskajai eļļai tiek izmantoti svaigie. Ēdameļļa ir tumšāka, kosmētikā lietojamā – gaišāka.

Maize dakšiņas un karotītes vietā

Foto: Dzīvesviļņa sērfsFoto: Dzīvesviļņa sērfsFoto: Dzīvesviļņa sērfs

Maroka ir numur viens pasaulē maizes patēriņa ziņā. Marokāņi līdzīgi kā indieši un citas nācijas maizi izmanto karotes un dakšas vietā – viņi ēd ar maizi. Tā ir vienkārša un plakana, un to cep milzīgā metāla bļodā vai tadžīnā. Vienkāršais miltu un ūdens plācenītis tiek ievietots unikālā, pārvietojamā krāsniņā – uz tāda kā neliela, portatīva ugunskura.

Foto: Dzīvesviļņa sērfs

Jāsaka, ka kārtējo reizi zemes kulinārās kulta zīmes vadīja ceļā uz tās pamatīgāku izzināšanu - ne tikai garšu un smaržu, bet arī sajūtu un noslēpumu līmenī. Maroka atklāja savu brīvestību un cilvēku paļāvību vēja nestajam vilnim, un, kā teicis pasaulsslavenais rakstnieks Berouzs: “Maroka ir viena no nedaudzajām vietām pasaulē, kur, tik ilgi, kamēr tu nenodarbojies ar blēņām, tu vari darīt absolūti visu, kas tev ienāk prātā.”

Foto: Edgars Jākobsons un Dāvis Doršs

DALIES:
Facebook Twitter

 

Jūsu atsauksmes

Diemžēl par šo objektu atsauksmes nav saņemtas

Jūsu vārds:

Laiks, kad apmeklējāt šo objektu:

Jūsu komentārs: