Jaunzēlande
Autors: Pauls Timrots0 ATSAUKSMES
Jaunzēlande pavisam noteikti ir labākā vieta pasaulē, kur traukties ar motociklu - patukši ceļi, teicama kvalitāte, ļoti daudz līkumu un elpu aizraujoši dabasskati visa brauciena laikā. Interesanti un garšīgi, vienlaikus neļaujot atslābt ne mirkli. Vietām ceļi kļūst pat tik šauri, ka mocim knapi pietiek vietas un līkumos jau ar plecu trinies pret klintīm. Okeāns, pļavas, vulkāni, džungļi, krāsaini karstie avoti, gravas, milzīgi akmeņi un smilšu klintis, kas lēnām un nemanāmi drūp kopā. Neticama krāsu un smaržu pārbagātība! Brīžiem degunā asi iecērtas lupīnu aromāts. Tās te aug griezdamās! Tikmēr no kalniem gāžas mežonīgas upes un vietām tajās līdz ar straumi plūst milzīgi, caurspīdīgi ledus gabali, padarot ūdeni neciešami aukstu - tā, ka kliegt gribas. Par spīti tam, ka Ziemassvētku laikā dienvidu puslodi pārņem vasara, tādu īstu sauli mums neizdodas piedzīvot - kalni nemitīgi tinas biezā mākoņu segā, gaiss ir mitrs un knapi pārsniedz +20 grādus, bet migla brīžiem savelkas tik cieši, ka neredzi tālāk par paša degungalu. Vienkārši jāapstājas un jānogaida, līdz tā izklīdīs. Katrā ziņā bez ādas jakas, vismaz braucot, nu nekādi neiztikt.
Motobraukšana Jaunzēlandē ir diezgan populāra, tāpēc vismaz lielākajās pilsētās - Oklendā, Velingtonā, Kraistčērčā u.c. atrast motociklu nomu nav problēmu. Piedāvājumu netrūkst. Tiesa, padārgi - Harley-Davidson par 130 eiro dienā. Var jau dabūt arī parastu 600 cm3 moci uz pusi lētāk, bet sēdēšana uz tā īpaši ērtā nebūs un tālu netiksiet. Ieteicams spēkratu jau laikus norezervēt internetā, tāpat kā viesnīcu, jo īpaši ap Ziemassvētkiem.
Brauciena maršruts ved no Oklendas ziemeļu daļā uz leju pa austrumu piekrasti, pēc tam pa pretējo pusi atpakaļ. Pa ceļam mūs pavada Egmont vulkāns, kas labu laiku rēgojas turpat acu priekšā, viļņains reljefs un brīdinoši uzraksti ceļu malās par to, ka spēkrats obligāti jāpieķēdē, ja gadījumā uz kādu brīdi grasāties to atstāt bez uzraudzības. Lock it or lose it. Tiesa, brīdinājums ir visai formāls, jo neviens jau te neko īsti nezog. Gadās nobraukt pat kādus 100 kilometrus un nesastapt nevienu citu ceļotāju. Vienīgā dzīvā dvēsele ir policisti - tie gan izretojušies ik pa 50 km, tāpēc pārsniegt pieļaujamo ātrumu nav ieteicams. Ticiet man, viņi tur būs un gaidīs. Un ātrāk jau arī nemaz negribas, jo interesanti ir braukt pat ar 60, kaut 20 km/h! Pa ceļam noteikti vērts apskatīt ledājus, kas kā milzīga siena izlaidušies klinšu gravās 50 metru augstumā. Iespaidīgi! Uz brīdi sajūties pavisam mazs un sīciņš. Pārāk tuvu degunu bāzt gan nevajag - reiz atlūzušais sniega blāķa gabals uzkritis tieši virsū tūristu čupiņai.
Ne mazāk elpu aizraujoša ir alu pasaule. Klusumā slīdi ar laivu pa alai cauri tekošo upi un kādā brīdī pacel galvu augšup - visi alas griesti nosēti tumsā zaigojošiem jāņtārpiņiem. Fantastiski! Sajūta kā citā kosmosā ar citām zvaigžņu sistēmām. Un tad jau vēl slavenie milzu akmeņi, kas nu uz visiem laikiem iemūžināti Gredzenu pavēlnieka triloģijā.
Turpinot par aktivitātēm, noteikti jāpiemin Kvīnstauna, kas atrodas pašos Jaunzēlandes dienvidos un ir īsts ekstrēmo un mazāk ekstrēmo izklaižu epicentrs. Kur vēl pasaulē lēciens ar gumiju tik ļoti atgādina ieķeršanos liānās, lai pilnā ātrumā trauktos lejup pretim nervus stindzinošai klinšu aizai tur tālumā. Fenomenāls un superbailīgs skats! Pilnīgi saprotams, ka tādos apstākļos emocionāla sagatavošanās visas dienas garumā nav vēlama, bet par nelaimi no rīta deviņos iegādātā biļete kabatā jāpatur līdz pat pus pieciem vai pus septiņiem vakarā, kas ir divi vienīgie gumijlēkšanai atvēlētie laiki. Vakarā jālec, vakarā jālec, vakarā jālec... Pantiņš no galvas neiziet ne brīdi. 300% safe - kā mierina instruktors. Un tas nekas, ka vēsturiskais Kawarau tilts atrodas "nieka" 43 metru augstumā virs upes un augstāks lekšanas punkts par šo ir tikai Nevis Highwire - 143 metri. Bet tas lai paliek saldajam ēdienam vecumdienās.
Lec veci, jauni, tantes un onkuļi, ik pa brīdim tik izkliedzot Jesus!!! un Āāāā! Bet es tur stāvu mazliet sastindzis un gaidu savu kārtu. Droši vien mēģinot novērst domas no gaidāmā, kāds vietējais uzsāk tradicionālo sarunu - Nu, no kurienes esi? - No Latvijas, bet tu jau nezināsi. - Nē, nē, es zinu! Es biju uz hokeja čempionātu! - Nu labi, nestāsti tagad, ja... - Nopietni, es zinu Rīgu! Tad nu neticības pilns turpinu izjautāt un, kā izrādās, uz hokeja mačiem mūsu pusē braucis arī pats instruktors. Galu galā viņš ir no Jaunzēlandes ledus hokeja federācijas. Tā, lūk! Bet vasaras sezonā piestrādājot "pie gumijām". Un tad jau seko brīvais kritiens...
Līdzās papuasu cienīgām izdarībām, Kvīnstauna piedāvā izmēģināt arī sērfingu, upju raftingu un kalnu velosipēdus. Gan jau, ka ir vēl kaut kas. Bez visa tā jaunzēlandieši tādi diezgan parasti lauksaimnieki vien ir. Visur, kur ir līdzenums un nav gravu, džungļi nopļauti pa tīro un ganās aitas. Viņi mīl ātrumu un vecas mašīnas, skrūvē dzelžus un izspiež no antīkajiem spēkratiem vēl pēdējo dzīvību. Gluži kā Entonija Hopkinsa varonis filmā The World's Fastest Indian. Tādi riktīgi speed freaks. Motormuzeju arī vairāk nekā mākslai veltīto, un vienā tādā satilpst vismaz 4 Rīgas motormuzeji. Vietējie džeki no ziemeļu salas regulāri brauc lejā uz dienvidiem, lai tikai varētu uzgāzēt ar močiem. Satiekas teju vesela armija un pēkšņi ielas vidū uzrīko sacensības. Tā vienkārši. Bet citviet vesela trase atvēlēta tiem, kas grib iztrakoties ar krietni vien lielāku gabarītu spēkratiem. Riepas augstums vien teju sasniedz cilvēka garumu. Tad nu vālē kā traks pa dubļu trasi - lec, brauc, gāzē! Pēkšņi kādā brīdī brrļļļ... un apstājas. Beznīns beidzies. Gadās arī tā...
Ar trim nedēļām pilnīgi pietiek, lai kārtīgi izbraukātos un gūtu vispārīgu priekšstatu par Jaunzēlandi. Ja atliek laiks, var aizbraukt līdz slavenajam Mount Cook, kas ir viena no helibordinga top vietām pasaulē. Mainīga, viltīga, tāpēc jāuzmanās. Tieši te 2003. gadā bojā gāja četri latviešu alpīnisti. Vēl šodien vietējie viņus atceras un, izdzirdot atbildi, ka esam no Latvijas, atskan lēns un domīgs Āāā, ak tā...
Starp citu, Latviju atpazīstamāku dara vel kāds fakts. Vietējā grāmatnīcā izdodas nejauši uziet kādu Jaunzēlandes ainavu fotogrāmatu. Bilžu autors - Andris Apse, viens no vadošajiem ainavu fotogrāfiem pasaulē. Lasu sīkāk, tiešām - latvietis! Aši sazināmies un sarunājam pie viņa paciemoties. Superīgs onkulis, latviski mazliet saprot, bet kautrējas runāt. Visu apstāsta, izrāda. Arī milzīgās fotogrāfijas, kas līdzinās teju veselai gleznai! Lai viena tāda taptu, viņš kalnos pavada divus, trīs mēnešus, sēž teltī un gaida īstos laikasptākļus, īsto gaismu, īstos mākoņus. Viens "čik" un gatavs! Loģiski rodas jautājums, bet kā tad var iztikt, ja tikai viena bilde pāris mēnešos?! Tad nu Andris atnes nelielu Boeing lidmašīnas modelīti ar Gredzenu pavēlnieka reklāmu uz tā. Fonā galveno lomu atveidotājiem - Jaunzēlandes ainava. Kā izrādās, latviešu fotogrāfs bijis atbildīgs par filmai piemērotu vietu meklēšanu un iemūžināšanu fotogrāfijās. Turklāt, lidaparāta modelis ir pavisam īsts reālajā dzīvē. Iedomājieties tikai - tava fotogrāfija pa visu Boeing sānu!
Vērts zināt
- Jaunzēlandē brauc pa ceļa kreiso pusi.
- Pie stūres atļauts sēsties, ja alkohols asinīs nepārsniedz 0.8 promiles (Latvijā - 0.5), lai gan Jaunzēlande nav tā vieta, kur zaudēt modrību uz ceļa.
- Braucot ar motociklu, nav iespējams ik pa brīdim paskatīties kartē, un pārāk ilgi blenzt mazajā GPS ekrānā arī nav ieteicams, tamdēļ maršruts, vismaz uz kādiem nākamajiem 100 km, jānoseivo galvā un jāmēģina vadīties pēc ceļazīmēm.
- Svarīgi, lai uz vietas ir kāds cilvēks, ar kuru sazināties gadījumā, ja spēkrats pa ceļam noplīst. Parasti gan par to rūpējas motociklu noma, taču eksotiskākos pasaules nostūros šāda sistēma var arī nedarboties.
- Izvēloties vietu nakšņošanai, vēlams laikus painteresēties, vai tur iespējams noparkot motociklu. Vismaz lai tas arī nākamajā dienā atrastos turpat.
- Līdzi ieteicams ņemt divus cimdu pārus, jo īpaši garos, kas nosedz piedurknes. Ja uznāk lietus, pat vissiltākajā valstī jau pēc nobrauktiem 100 km pirksti būs stīvi un nosaluši. Savukārt īsie cimdi noder siltākam laikam, ļaujot gar piedurknēm cirkulēt vējam.
- Ādas bikses un zābaki varbūt ir skaisti un palīdz, kamēr grasies nokrist zemē uz asfalta, taču, samirkstot lietū, par došanos tālāk jāaizmirst vismaz uz dienām trim - kamēr tās izžūs. Tāpēc, piemēram, apaviem vislabāk izvēlēties materiālu, kas ir tuvu plastmasai vai gumijniekiem, turklāt maksimāli garus. Der arī alpīnistu apavi, kas ir viegli un gandrīz ūdensnecaurlaidīgi.
- Ļoti labi noder tā saucamie windstoppers jeb īpašas krādziņas, kas nosedz kaklu līdz krūtīm un seju. Citādi, braucot siltā laikā, kad visticamāk būsi sasvīdis, vējš kaklu savilks vienā acumirklī.
- Ar 200-300 km dienā pilnīgi pietiek. Ja vajag kaut kur uzspēt, var visus 500. Pretējā gadījumā brauciena prieks izpaliks un strādāsi vienkārši par motocikla šoferi, kurš pārdzen dzelzi no punkta A uz punktu B. Var jau vienā dienā pieveikt visus 600, bet svarīgi ik pa gabaliņam ieturēt kafijas pauzes un atvilkt elpu.
- Ja ieplānots braukt garākus gabalus no vietas, vēlams izvēlēties motociklu, kas aprīkots ar kruīza pogu jeb automātisko ātruma uzturēšanas ierīci. Turot gāzi ar rokām, pēc kādiem 200 km tās būs stīvas un tālāk braukt nebūs ne mazākā prieka.
- Ķivere, saprotams, ir obligāta. Vēlams slēgtā vai ar stiklu. Putekļi, smiltis, turklāt, ja pretī pa vējam gadās kāda lidojoša vabole vai cits smagsvara kukainis, trieciens pa seju ir pamatīgs. Jau braucot ar ātrumu 100 km/h, vaboles svars pieaug vairākkārt, padarot to gandrīz par dzīvo lodi.
Foto: Jānis Saļms