GALAMĒRĶI KULTŪRAS AFIŠA BAUDĪTĀJA CEĻVEDIS CITĀDI MARŠRUTI INSIDER'S VIEW JAUNUMI FOTO GALERIJAS

IZVĒLIES GALAMĒRĶI

Indija

Baudītāja ceļvedisCitādi maršrutiFoto galerijas

IZVĒLIES CEĻVEDI

Pārsteidzošākie motobraukšanas maršruti pasaulē. Iesaka Pauls Timrots

JaunzēlandeIndijaLieldienu sala« ATPAKAĻ « UZ SADAĻAS SĀKUMU

SAŅEM JAUNUMUS

Ierakstiet savu e-pasta adresi, ja vēlaties saņemt ikmēneša jaunumus.

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

Baudītāja ceļvedis · Āzija · indija · Indija · Pārsteidzošākie motobraukšanas maršruti pasaulē. Iesaka Pauls Timrots

Indija

Autors: Pauls Timrots0 ATSAUKSMES

Indija

To, ka Indiju visērtāk apceļot tieši ar motociklu, zina teikt arī vietējie - ar mašīnu visticamāk kaut kur iesprūdīsiet starp govīm, vistām un tuk-tukiem, bet mopēds būs par lēnu un kustēsies tikpat ātri kā pārējais pūlis. Ideāli, ja uz vietas ir kāds paziņa, kas ar mieru palīdzēt, jo tā vienkārši iznomāt moci "no ielas", neko nezinot par tā izcelsmi un tehnisko stāvokli, nav prāta darbs. Indijas iesācējiem un tiem, kas valsts eksotiku vēlas baudīt mazliet atturīgāk, vislabāk izbraukāt Goa štatu pašos rietumos, gar Arābijas jūras piekrasti. Te joprojām spēcīgi jūtama eiropiešu ietekme un tikai dažus gadus pēc portugāļu padzīšanas pagājušā gadsimta vidū, Goa no jauna pārpludināja garmataini hipiji, zālīte un hipnotizējošie Goa Trance ritmi. Indija light, tā teikt.

Starta punkts - štata galvaspilsēta Panadži, līdz kurai visērtāk nokļūt ar reisu no Bombejas. Sekojot kāda Indijas paziņas norādēm, nonākam pie viņa drauga, kurš, lūk, tālāk mums palīdzēšot sarunāt spēkratu. Vismaz uzraksts uz drauga kabineta durvīm ir daudzsološs - Mental Disorder. Dīvaini... Kamēr teju visa pārējā pasaule metas uz Indijas kalniem un tempļiem, lai meditētu, attīrītu dvēseli un iegūtu mieru, vietējie glābiņu meklē pie psihoterapeita. Vai vismaz kaut kā līdzīga. Kā izrādās, nelaimīgo uz šejieni plūst straumēm - dzīves līmenis Indijā ir cēlies, un tiem, kam bija divritenis, nu ir mopēds. Ģimenes izjūk, cilvēki vairs nezina, kur likt naudu, jauna sistēma, citas vērtības... Ārprāts! Tāds mental disorder, ka darba pilnas rokas!

Tikmēr kādā mazā remontdarbnīcā, kas puslīdz tīra un kārtīga, ar motoveikaliņu blakus, izdodas sarunāt motociklu. Par 2-4 Ls dienā. Gadus 20, varbūt visus 50 vecs, ķēde mazliet ķepīga, apkaltusi, sarkana kā no keramikas, bet griežas. Ķivere gan pavisam muļķīga - kaut kāda plastmasas bļoda, kuras lielāko izmēru tā arī neizdodas uzstīvēt galvā. Par laimi, cerībā, ka gadīsies labs vējš un varēs uzsērfot, līdzi paņemta vindsērfinga ķivere - nekā īpaša, plastmasas un ar speciāliem caurumiem. Bet kas vietējiem par brīnumu! O, kāda tev skaista ķivere - maināmies! Es tev došu savu sudraba brošu! No bartera piedāvājumiem ne atkauties. Mocītis gan neizpelnās tik lielu sajūsmu un tā iedarbināšana sākumā pakacina nervus ne pa jokam. Uzdodu vienreiz, otrreiz - nekā, slāpst nost. Mēģinu lēnāk - tas pats. Brrrļļļ un klusums. Vietējais džekiņš tik turpina pamācīt - Bet tu mēģini vēl lēēēnāāāk... Nu tad ar gulbja cienīgu grāciju spiežu pedāli, cik lēni vien iespējams. Un....aiziet! Skaidrs, steigai te nav vietas un sapūlēties par daudz neviens nedomā. Arī fakts, ka mocim nav ne radiatoru, ne ūdens un atdzišana norit pilnīgi dabīgi, nu jau šķiet pavisam loģisks.
Cik ceļu kartē sazīmēti, tik arī izbraukājām. No ziemeļiem uz leju gar piekrasti, pa ceļam ielienot dziļāk sauszemē. Reljefs ir salīdzinoši līdzens, ja nu vienīgi nelieli pauguri uz dienvidu pusi, bet nekā ekstrēma. Līdzīgi kā Lieldienu salā, arī te pārāk lielu ātrumu attīstīt nav iespējams. Šoreiz ne tik daudz līkumu, kā visdažādāko sugu gājēju dēļ. Pat šķietami visnomaļākajā nostūrī pa ceļu kaut kas pārvietojas - govis, suņi, kazas, ziloņi un cūkas. No pēdējām īpaši jāuzmanās, jo, kamēr lielākā daļa dzīvnieku virzās paralēli braukšanas virzienam, cūkas ir galīgi dullas un, daudz nedomājot, metas šķērsām pāri. Turklāt šeit tās tiek izmantotas sauso tualešu tīrīšanai. Tieši tā - lopiņa ēdienkarti lielā mērā sastāda mēsli un tamlīdzīgas lietas. Pat Lonely Planet brīdina - Dieva dēļ nepasūtiet restorānā cūkas gaļu! Tad nu mazākā trokšņa izbaidītas un sūdiem šķīstot pa gaisu, cūkas dragā tik perpendikulāri pāri ceļam. Bet citādi jau feini - brauc un kādā brīdī apsteidz ziloni...

Foto: IndijaFoto: Indija

Braukt, katrā ziņā, nav garlaicīgi. Manevri, sulīgs zaļums un, ja vēl no ķiveres pazib garāki blondi mati, no vietējo ziņkāres neatkauties. Ik pa laikam tik jūti, kā no mugurpuses kāds spindzina savu mopēdu un mēģina pievilkt blakām, lai savām acīm apskatītu mistisko būtni. Ak jā, vēl policisti, uz vienu no kuriem uzraujamies arī mēs. Kas nebija kārtībā, īsti pat neatceros, bet, kā apņēmīgi centās iegalvot pats kārtības sargs, tad izdarīšot mums lielu pakalpojumu un nerakstīs soda kvīti - ja vien mēs viņam drusku samaksāsim. Tā, lūk. Tikmēr citviet kāds onkulis teju pa visu ceļu izklājis segas un vēsā mierā žāvē savus rīsus un papriku. Viņa teritorija. Kā tiec garām - tava problēma.
Padilušais mocītis godam iztur līdz pat ceļojuma beigām. Nu gandrīz, ja atskaita to pēkšņi izdegušo lampiņu. Pēc nogādāšanas motodarbnīcā, ātri vietā tiek ielikta cita, bet pie pirmās iedarbināšanas atkal čušs. It kā jau lieta skaidra - jāsalabo releji, kas mazina slodzi uz lampiņu pie lieliem apgriezieniem. "Hmm... Vai tad vajag? Nu kāpēc tev vajag?" - nomurmina viens no mocīša iznomātājiem. Njā...diez kāpēc man vajag? Vien pēc pamatīgas skubināšanas izdodas sadzirdēt gausu "Nu laaaaabi, slabosim". Tikmēr spilgtā atmiņā vēl palicis brauciens pa piķa melnu tumsu bez tās nelaimīgās lampiņas, kad vienīgais ceļrādis - pa priekšu uz mopēda braucošais. Redzēt neko īsti nevar, izmisīgi mēģinu izklīkločot pa mopēdista trajektoriju un knapi izdodas apbraukt milzīgo caurumu uz asfalta, kas pēkšņi uzrodas acu priekšā. Vietas tajā pietiktu visam motociklam. Tpu, tpu, tpu - par mata tiesu! Atpakaļceļā sabiedrotā vairs nebūs, tāpēc nav ne mazāko šaubu - jāņem taksometrs. Uz to vietējais čoms atkal tik zina noteikt ko līdzīgu "Vai tad vajag?" un tā īsti arī nesaprot, kāpēc man nenāk ne prātā paļauties uz likteni un Budu.

Vietas pa ceļam:
- Old Goa sala, kur vēl šodien saglabājušās vecās un greznās koloniālisma laika savrupmājas. Ne mazāk skaisti ir arī tempļi.
- Skaistais Dona Paula rags.
- Palolem Beach, kas ir iecienīts hipiju epicentrs.
- Anjuna ciemata hipiju tirgus ar attiecīgu preču klāstu, zālīti ieskaitot.

Vērts zināt:
- Satiksme Indijā ir pa ceļa kreiso pusi. Zīmes ir, tāpēc nomaldīties grūti.
- Īpaši uzmanīgi jābrauc vietās, kur automašīnas izbrauc no sānu ceļiem uz asfaltēto daļu. Smilšu un mālaino dubļu dēļ ceļš var kļūt slidens.
- Labākais laiks, kad apceļot Indiju ar motociklu, ir oktobra un novembra mēneši jeb laiks īsi pirms sezonas sākšanās. Brīžiem gan uzlīst, taču tas netraucē, turklāt pludmales vēl nav pārpludinājuši ārvalstu tūristi.
- Salīdzinoši labu viesnīcu iespējams atrast, sākot no 20 eiro par nakti.

- Braucot ar motociklu, nav iespējams ik pa brīdim paskatīties kartē, un pārāk ilgi blenzt mazajā GPS ekrānā arī nav ieteicams, tamdēļ maršruts, vismaz uz kādiem nākamajiem 100 km, jānoseivo galvā un jāmēģina vadīties pēc ceļazīmēm.
- Svarīgi, lai uz vietas ir kāds cilvēks, ar kuru sazināties gadījumā, ja spēkrats pa ceļam noplīst. Parasti gan par to rūpējas motociklu noma, taču eksotiskākos pasaules nostūros šāda sistēma var arī nedarboties.
- Izvēloties vietu nakšņošanai, vēlams laikus painteresēties, vai tur iespējams noparkot motociklu. Vismaz lai tas arī nākamajā dienā atrastos turpat.
- Līdzi ieteicams ņemt divus cimdu pārus, jo īpaši garos, kas nosedz piedurknes. Ja uznāk lietus, pat vissiltākajā valstī jau pēc nobrauktiem 100 km pirksti būs stīvi un nosaluši. Savukārt īsie cimdi noder siltākam laikam, ļaujot gar piedurknēm cirkulēt vējam.
- Ādas bikses un zābaki varbūt ir skaisti un palīdz, kamēr grasies nokrist zemē uz asfalta, taču, samirkstot lietū, par došanos tālāk jāaizmirst vismaz uz dienām trim - kamēr tās izžūs. Tāpēc, piemēram, apaviem vislabāk izvēlēties materiālu, kas ir tuvu plastmasai vai gumijniekiem, turklāt maksimāli garus. Der arī alpīnistu apavi, kas ir viegli un gandrīz ūdensnecaurlaidīgi.
- Ļoti labi noder tā saucamie windstoppers jeb īpašas krādziņas, kas nosedz kaklu līdz krūtīm un seju. Citādi, braucot siltā laikā, kad visticamāk būsi sasvīdis, vējš kaklu savilks vienā acumirklī.
- Ar 200-300 km dienā pilnīgi pietiek. Ja vajag kaut kur uzspēt, var visus 500. Pretējā gadījumā brauciena prieks izpaliks un strādāsi vienkārši par motocikla šoferi, kurš pārdzen dzelzi no punkta A uz punktu B. Var jau vienā dienā pieveikt visus 600, bet svarīgi ik pa gabaliņam ieturēt kafijas pauzes un atvilkt elpu.
- Ja ieplānots braukt garākus gabalus no vietas, vēlams izvēlēties motociklu, kas aprīkots ar kruīza pogu jeb automātisko ātruma uzturēšanas ierīci. Turot gāzi ar rokām, pēc kādiem 200 km tās būs stīvas un tālāk braukt nebūs ne mazākā prieka.
- Ķivere, saprotams, ir obligāta. Vēlams slēgtā vai ar stiklu. Putekļi, smiltis, turklāt, ja pretī pa vējam gadās kāda lidojoša vabole vai cits smagsvara kukainis, trieciens pa seju ir pamatīgs. Jau braucot ar ātrumu 100 km/h, vaboles svars pieaug vairākkārt, padarot to gandrīz par dzīvo lodi.

 

Portretfoto: Jānis Saļms (www.art-mosphere.lv)

DALIES:
Facebook Twitter

 

Jūsu atsauksmes

Diemžēl par šo objektu atsauksmes nav saņemtas

Jūsu vārds:

Laiks, kad apmeklējāt šo objektu:

Jūsu komentārs: