Laosas ziemeļu provinces
Autors: Andis Sīlis0 ATSAUKSMES
Nezinu kā jums, bet man periodiski apnīk civilizācija. Ar visām tās arhitektūras-, ēšanas-, spa- un tamlīdzīgām „mākslām”; ar visām globalizācijas, masu mediju, tūrisma industrijas u.c. izraisītajām blaknēm. Un tad nemaz nav tik viegli atrast kurp doties izvēdināt galvu – dabas piedāvātie labumi bez tūristu klātbūtnes satopami vien grūti pieejamās vietās, savukārt šīs industrijas neskartie „mežonīgie” reģioni liek riskēt ar bandītisku neviesmīlību vai arī izteikti nepanesamiem sadzīves apstākļiem.
Pagaidām ideālākais kompromiss, ko esmu atradis starp ekstrēmiem piedzīvojumiem un baudāmu civilizācijas klātbūtni, ir nesteidzīgs ceļojums pa Laosas ziemeļu provincēm. Lai gan Lonely Planet raksta, ka dažreiz no džungļiem izlīdušie nemiernieki ālējas un palūdz padalīties ar liekajiem finanšu resursiem, pēdējos gados nekas tāds nav dzirdēts. Šeit ir droši un patīkami, jo zagt un diedelēt nav pieņemts. Šeit, atšķirībā no Indijas, pirmo reizi ieraudzītam baltam cilvēkam nemetās virsū ziņkārīgu iezemiešu bars, šeit tev nemēģina par varītēm ieskapēt kādu nevajadzīgu nieku vai produktu.
Urbanizācijas nogurdinātiem ekoarhitektūras faniem ieteicams piemēram, šāds maršruts – no Luangprabangas ar auto vai laivu līdz Nong Khiaw, tālāk tikai ar laivu vismaz līdz Muang Ngoy, ceļā uz brīdi piestājot gar upes malu lēnām veģetējošajos ciematiņos, kuros nav pilnīgi nekā – ne ēstuves, ne veikalu, nekā cita lieka.
Sadzīviskās neērtības, ar ko jāsamierinās vietās, kurās nav elektrības, normālu ceļu un absolūti nekādas tūrisma infrastruktūras, kompensē vietējo ziņkārīgais, tomēr kautrīgi nodurtais acu skatiens, vienmēr smaidošais „sabaidī” sveiciens un neskartā ainava. „Neskartā” šī vārda tiešā nozīmē, jo, kamēr Eiropā bezjēdzīgi spriedelē par energoefektīvu būvniecību un atjaunojamiem resursiem, tur cilvēkveidīgo būtņu klātbūtne vienkāršiem līdzekļiem darinātu koka ēku formā organiski saplūst ar iespaidīgajiem dabas skatiem.
Savukārt arhitektūras jomā apcerēšanas vērta ir latviešu mentalitātei absolūti pretējā pieeja būvniecībai. Ja mēs kopš brīvzemnieku laikiem esam centušies uzbūvēt īsti kārtīgu, drošu un gruntīgu dzimtas māju, tad šeit notiek gluži pretējais – no apkārtnē sameklētiem materiāliem laosietis salipina ko līdzīgu pagaidu vistu šķūnītim, paceltu uz stabiem, jo lietus sezonā šis darinājums kalpo par ģimenes Noasa šķirstu.
Mājeles teicami ierakstās iespaidīgajā ainavā, tās tiek izvietotas dabīgajā reljefā pilnīgi bez jebkāda pilsētbūvnieciska aprēķina, vien reizēm var sazīmēt „galveno ielu”, kas gan nav domāta transportam (tāda tur nav), bet gan salasīto piparu žāvēšanai. Ūdens no ciemā vienīgā pumpja, elektrība pāris stundu no ģeneratora. Nekādu arhitektu, nekādu noteikumu un regulu, nekādu celtnieku un muļķīgu ambīciju. Īsta un nesamākslota ilgtspējīga vide – rekomendēju apmeklēšanai arī tiem, kas pēdējā laikā bez kādas sajēgas toties dedzībā piepūstiem vaigiem un pārsvarā nevietā deldē šo jēdzienu. Savukārt Rīgas domniekiem būtu interesanti zināt, ka tiltus katru pavasari pēc plūdiem atjauno vai būvē no jauna... nepārsniedzot Ls 50 - 100 tāmi.
Par Luangprabangas arhitektūras jaukumiem jau zināt no šajā interneta žurnālā ievietotās informācijas. Neko papildus komentēt negribas – pēc Laosas ziemeļos iegūtā miera kaitināja veikalus izzinošie vācu tūristu pūļi. Kaut redzēt pilsētiņā var daudz ko jauku, tai skaitā nesabojātu un UNESCO aizsargātu arhitektūru
Tomēr, atgriežoties pie ievada - uz Laosu pēc iespaidiem jābrauc ārpus pilsētām. Paskatieties foto no Vang Viengas bungalo naktsmītnes loga, tur komentāri lieki un vispār baudot „ainavu arhitektūras” brīnumus, iegūt National Geographic cienīgas bildes nav ne mazāko problēmu.
Un vēl – noteikti rekomendēju Vang Viengas alu, kas atrodas apmēram 10 km no ciemata – kādu stundu lienot kalna vēderā kilometra attālumā no ieejas iespējams nonākt gandrīz vai olimpiskā izmēra peldbaseinā. Vietām jālien pa ūdeni un starp asām radzēm, bet pelde galā ir fantastiska. Nelieniet bez gida – es uzticējos vietējiem puišeļiem un rezultātā knapi tiku ārā – dziļumā šiem izbeidzās baterijas spuldzīte. Pīpēdams sēdēju kādu stundu apcerēdams klusuma un tumsas iespējamo pilnību, līdz laimīgā kārtā to pēcpusdien pēdējā grupa garāmejot aizdeva vienu lukturīti.