Annapurnas grēda Himalajos
Autors: Ivars Grīnbergs0 ATSAUKSMES
Trekings Himalaju kalnos apkārt Annapurnas kalnu grēdai, šķērsojot augstāko kalnu pāreju pasaulē - Thorung La (5 416m), sniedz unikālu iespēju baudīt neaizmirstamus Himalaju virsotņu skatus - Annapurnas virsotnes sasniedz pat 8 000m augstumu. Arī pašam gājienam piemīt izaicinājums un nepieciešama aklimatizēšanās - sasniedzot 3500m kāds var saskarties ar veselības traucējumiem.
Bet ne par to būs stāsts... Šķiet, zīmīgākais iespaids ir par kalnos sastaptajiem cilvēkiem, par atmosfēru, un atziņa, ka tā ir vieta, kur vajadzētu aizbraukt lielai daļai to mūsu valsts iedzīvotāju, kuriem neizdziestošs uz lūpām „cik šeit dzīve grūta"...
Ceļš, dodoties prom no Nepālas galvaspilsētas Katmandu, kura pārsteidz ar netīrību (it viss tiek mests zemē, lopkautuves savus atkritumus izgāž upē utt.), līdz trekinga sākumpunktam ir pa pusei asfaltēts, pa pusei - ne, un ārkārtīgi noslogots. Viesnīcas kalnos maksā 2-3 EUR (tikpat, cik alus), un pirmā viesošanās šādā „viesnīcā" var sagādāt pārsteigumus - apkures šajās ēkās nav (kaut nakts temperatūra augstāk ciematos - zem nulles, un jāguļ dūnu jakā), gultas, gluži tāpat kā pašas viesnīciņas, sastutētas no dēļiem, logu stikli - ieplaisājuši un dēļu sienās var gadīties pamatīgas šķirbas, elektrība ir dozēta un bieži tās nav vispār, duša - ja ir, tad biežāk auksta nekā silta... Interesanti, ka istabās ļoti reti var atrast pakaramo vai vismaz naglu sienā, kur pakārt drēbes.
Tomēr cilvēki savā izpratnē par to, kas ir vai nav skaisti, centušies izkrāsot visu priecīgās ziedu krāsās, arī tīrīgums tiek ievērots. Vakarā viesnīcas īpašnieki gatavo vakariņas uz malkas plītiņas - ēdiens ir gards, piemērots un stiprinošs mums - kalnos gājējiem.
Te jāpiemetina, ka nekādas lielās dažādības virtuvē nav, ir tas, kas ir - pārsvarā rīsu ēdieni, vistas gaļa. Jo, kad kalnos ceļš beidzas, sākas takas. Takas, pa kurām ar auto izbraukt nav iespējams, lai gan līdz pat 4 000m augstumam kalnos dzīvo tūkstošiem cilvēku, līdz ar to viss tiek atgādāts uz pleciem.
Jo augstāk kalnos, jo vide kļūst autentiskāka - aizvien aiz muguras atkāpjas Katmandu netīrība, gids stāsta, kuros ciematos dzīvo hindu, kuros - tibetieši, stāsta par pārējām Nepālas tautām un ierašām, par hinduismu un par budismu (jāmin, ka kalnos bieži vien tempļi ir apvienoti). Sievietes šeit staigā krāšņā un košā tradicionālā apģērbā, kamēr vīriešu apģērbā dominē praktiskais rietumnieku sporta stils - vieglie tehniskie audumi un dūnu jakas, kas ērtības ziņā izkonkurējušas smagos vilnas izstrādājumus.
Jo augstāk kalnos, jo vairāk cilvēki spiesti viens uz otru paļauties, un zīmīgākais kalnos ir cilvēku pozitīvisms un laipnība. Ciematos mazi nosmulēti bērniņi, ne pārāk silti apģērbti, skrien pretim priecīgu seju un neko neprasa... (ļoti uzkrītoši, ka kalnos nav sastopama Indijā tik aktuālā ubagošana).
Kalnu pilsētiņās un ciematos starp akmens būdiņām ar šīfera un metāla plākšņu jumtiem izliktas akmens plākšņu takas, turpat arī lopu ganības un veikaliņi, kuros tirgo bulciņas un roku darinājumus.
Pēkšņi ielas malā pārsteidz koka būda ar uzrakstu „Kinoteātris". Dēļu būdiņa iekārtota 3 rindās kā amfiteātris un ekrāna vietā - palags, vidū tiek kurināta krāsniņā, bet skurstenis izslējies priekšā ekrānam. Tas nekas! Rādīta tiek filma „Septiņi gadi Tibetā", filmas sākumtitros ir skaidras norādes, ka tas ir pirātiskais ieraksts - visi pasmaida... Tas nekas! Filma vidū tiek pārtraukta, tiek ieslēgta gaismiņa un saimnieks pasniedz uz paplātītes karstu tēju un ....popkornu!
Filma beidzas, pametam kino„šķūnīti", ir vakars, snieg sniegs un tepat brīvi pastaigājas jaki, ir -7 grādi, bet mēs ejam uz savu viesnīcu bez apkures...
Šeit viss ir pa īstam. Askētisms te nav stila jautājums, bet dzīves realitāte, ko diktē retinātā gaisa faktors. Nav komfortablu viesnīcu, nepieciešamības gadījumā helikopteru nav iespējams izsaukt. Pēc pāris nedēļām attīrās prāts un pielec, cik maz patiesībā vajag, lai DZĪVOTU, un cik daudz mums patiesībā visa kā ir... par daudz.
Toties šeit ir savdabīga augu valsts, neskarta un iespaidīga daba - Himalaju virsotnes, tā dēvētie pasaules jumti, jebkurš netīši uziets ūdenskritums ir divreiz niknāks par tādu, kuru visi dodas apskatīt Alpos. Un šeit ir patiesākie, patiesi priecīgākie un nemāksloti laipnākie cilvēki!