SAŅEM JAUNUMUS

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

Dzīve ik pa laikam mums piespēlē pilnīgi negaidītas, tomēr pārsteidzoši jaukas tikšanās. Šī bija viena no tām. Pilnīgi pēkšņa, neplānota, neparedzēta. Atmiņā paliekoša. Par to arī būs šis nelielais stāsts.

Dažādu nejaušību un apstākļu sakritības dēļ, pirms diviem gadiem nonācu vienā no Arābijas pussalas krāšņākajām un dabas daudzveidības ziņā spilgtākajām valstīm - Omānā. Iespaidi par šo ceļojumu bija tik bagātīgi, ka jau pēc nepilna gada, 2010. gada ziemā Omānā atgriezos vēlreiz, bet vēl pēc kāda laika, - 2010. gada novembra beigās, jau trešo reizi. Runājot atklāti - trijos ceļojumos Omānā kopumā pavadītās astoņas nedēļas ir bijis pietiekoši ilgs laiks, lai iemīlētos šajā zemē, bet nav bijis pietiekoši ilgs lai to pilnībā iepazītu. Lai arī praktiski viss šajos ceļojumos pavadītais laiks ir bijis pēc iespējas blīvi aizpildīts ar pašu izvēlētām aktivitātēm, kas mijušās kardināli pretējās nodarbēs (klinšu kāpšana un alpīnisms, saulrietu un saullēktu vērošana tuksnesī, došanās pārgājienā uz Omānas augstākā kalna Jabel Shams virsotni, peldēšanās okeāna viļņos, nolaišanās pa virvēm vairāku simtu metrus dziļā pazemē, vēsturisku fortu un cietokšņu apskate, došanās kanjonu šauro līkloču aizās, "slēpņošana" meklējot gookešinga punktus, braukšana ar apvidus auto dažādos ceļos un pilnīgos bezceļos...) tomēr ir vēl tik daudz "mums noteikti vajadzētu" un "ļoti jau nu gribētos vēl...", ka ieraugot nākošā gada kalendāru, neviļus sāc domāt, kuros datumos, kurā laikā labāk ieplānot nākošo ceļojumu uz Omānu.

Pagājušās ziemas ceļojuma ceļi mūs aizveda līdz Ras al Jinz piekrastei, kas atrodas Arābijas pussalas uz austrumiem visvairāk izvirzītā zemes raga austrumu krastā. To apskalo Arābijas jūras Omānas līča ūdeņi (Indijas okeāns). Šī vieta ir sevišķi īpaša ar to, ka tas ir dzimtais krasts vairākām jūras bruņurupuču sugām. Viena no tām - zaļie jūras bruņurupuči (arābu valodā šeit tos sauc Sul Hafah Al Khuthera, Hamas vai Shiree), ir īpaši aizsargājama. Tiek lēsts, ka vairāk kā 275 smilšainajās pludmalēs gar visu Omānas piekrasti, aptuveni 20.000 šīs sugas bruņurupuču mātīšu ik gadu no jūras dodas krastā, lai smiltīs ieraktu olas, no kurām pēc kāda laika izšķilsies mazie bruņurupucīši. Tāpat kā laši, arī bruņurupuči instinktu vadīti atgriežas perēt tajās pašās vietās, kur izšķīlušies. Tieši šeit, Ras al Jinz un nedaudz augstāk, Ras al Hadd apkārtnē tādu nomaļu, stāviem klinšu krastiem ieskautu pludmaļu, kas vislabāk piemērotas bruņurupuču "ligzdošanai", ir visvairāk.

Pēc zinātnieku datiem, spriežot pēc līdz pat 185.000.000 gadus vecām fosīlijām, jūras bruņurupuči savā evolūcijas ceļā ir ļoti maz mainījušies. Tātad, tos zināmā mērā var uzlūkot kā pirmatnējo laiku brīnumus. Un tādi tie arī ir. Diemžēl cilvēki ar savām darbībām ir vislielākais apdraudējums bruņurupučiem. Pēc arheoloģiskiem pētījumiem, jau vismaz 7.000 gadus atpakaļ Omānas piekrastēs cilvēki medījuši bruņurupučus, izmantojot to olas un gaļu pārtikā, bet kaulus un bruņas gan dažādu saimniecības lietu, gan rotaslietu izgatavošanai. Šajos laikos tas stingri aizliegts. Tomēr pludmaļu apbūve, zvejas tīkli un cita saimnieciskā darbība arī nodara sava veida kaitējumu šiem cēli skaistajiem jūras radījumiem. Lai aizsargātu bruņurupučus, Omānā izveidotas pat īpašas pludmales patruļas, kas uzmana piekrasti tradicionālajās bruņurupuču perēšanas vietās.

Arī mēs vēlējāmies paraudzīties uz šiem dabas brīnumiem, tāpēc devāmies uz Ras al Jinz. Pagājušā gadā draugi, kas dzīvo Omānā, ierādīja labu, no ceļa patālu nomaļu vietu, kurā var iebraukt ar apvidus automašīnu. Šajā apvidū ir tikai zemi klinšaini kalni, akmeņu lauki un nelielu līču izrobota okeāna piekraste. Ne visas piekrastes pludmales ir pieejamas no klinšainā plato puses, jo krasti daudzviet ir stāvi. Tā ir dabīga aizsargbarjera bruņurupučiem, kas pasargā vismaz no viena bruņurupuču ienaidnieka, lapsām, kas ļoti labprāt mielojas ar svaigi izperētajām un smiltīs ieraktajām olām.

Tā kā bruņurupuči ārā no jūras uz perēšanas vietām nāk tikai naktī, pēc saulrieta un uz neliela ugunskura pagatavotajām vakariņām dodamies pie miera savās teltīs. Gaiss šeit silts (novembrī gaisa temperatūra dienā ~28°C, naktī ~20°C) un kā jau pie okeāna, nedaudz mitrs. Noregulēju modinātāja zvanu savā mobilajā telefonā uz 3:00 naktī un pārsedzies ar guļammaisa stūri vēroju cauri telts jumta plānā pārseguma audumam spīdošās zvaigznes. Vakara vējā plandošais neaiztaisītās telts ieejas audums, viļņu atsitieni pret piekrastes klintīm, gruzdošo ogļu sprakšķi netālu izdziestošajā ugunskurā. Iemigt uzreiz neizdodas, jo Latvijā šobrīd ir tikai ap septiņiem vakarā. Tomēr dienas nogurums dara savu. Miegs domas nemanāmi pārveido sapņos.

Nakts vidū ceļamies, apģērbjamies un dodamies uz vistuvāk esošo pludmales ieloku, kurā iegrauzies vairāk kā simts metrus garš wadi (ūdens noteces vieta, nelielas upes sausgultnes ieleja), kura gultnē ir biezs slānis pelēcīgi dzelteni bālo smilšu. Smilšu klājums izrobots ar neskaitāmām plašām bedrēm - tās ir vietas, kur bruņurupuči atliek olas. Mēness, lai arī vairs nav tuvu ne apaļš, un uzlēcis tikai nesen, atrodoties ne pārāk augstu virs horizonta pamales labi izgaismo smilšaino klajumu. Šeit tomēr neviena bruņurupuča nav. Dodamies uz blakus esošo pludmali, kura atrodas pāris simtus metru tālāk. Arī šī vieta līdzīga pirmajai, smilšu josla iestiepjas visai tālu klinšainajā krastā, līdz ar to bruņurupučiem nākas mērot garāku ceļu no ūdens līdz labākajām "ligzdošanas" vietām. Esam kā reiz uz to cerējuši, - tas varētu paildzināt bruņurupuča nokļūšanu atpakaļ ūdenī, varbūt mums pat izdotos sagaidīt rītausmu un kādu no tiem nofotografēt. Pagājušā reizē tas neizdevās, jo visi bruņurupuči aizgāja atpakaļ uz jūru vēl nakts tumsas aizsegā.

Acis lieliski apradušas ar tumsu. Un nemaz jau tik tumšs arī nav. Pārskatot smilšaino klajumu ieraugām trīs bruņurupučus, kas jau rosās smilšu bedrēs, ar priekškāju peldspurām metot pāri bedres valnim smiltis. Atliek sēdēt un vērot, apzinoties, ka vari būt tik tuvu klāt šiem apbrīnojamajiem jūras iemītniekiem šādā, visai intīmā, brīdī.

Lai pārbaudītu, vai citās tuvumā esošajās smilšainajās piekrastes pludmalēs nav vēl kādi rupuči, vienatnē dodos gar krastu uz vietu, kurā bijām arī iepriekšējā ceļojumā. Tas nav tālu, varbūt kāds kilometrs. Mēnesgaismā nav nepieciešamība lietot pat pieres lukturīti. Pa akmeņaino plato gar jūras klinšu stāvo krauju, kas apraujas viļņu ritmiskajās bangās, dodos lejup. Tā ir neaprakstāma sajūta - būt savā ziņā tādas nekurienes vidū, zem miljoniem zvaigžņu, silta vēja plūsmas un jūras "sirdspukstu" ieskautam. Pa ūdeņu izgrauztu ierobu klintīs nokāpju lejup līdz smilšainajam pludmales ielokam piekrastē. Lēni, kā zogoties, nevēloties kādu iztraucēt, eju pa lielāko viļņu vistālāk apskalotajām, ūdens sablīvētajām smiltīm. Šī pludmale ir visai šaura, tomēr daudz garāka. Nostaigājot liedagu visā tā garumā atrodu četrus perējošus bruņurupučus. Tos atrast nav grūti, jo nākot ārā no ūdens tie atstājuši smiltīs aiz sevis platu ornamentālu "pēdu" nospiedumu svītru.

Brīdi vērojis notiekošo, iekārtojos smiltīs netālu no viena no rupučiem. Vēl pēc brīža nolemju palikt šeit un gaidīt rītausmu. Pārceļos uz netālu smiltīs izvilkto zvejnieku laivu. Ērti iekārtojos un... iemiegu. Pamostos. Fū! Tuvākais bruņurupucis vēl met smilti. Tātad, - aizrok izperētās olas. Klusi izkāpju no laivas un dodos apskatīt ko dara pārējie. Eh, divi no tiem jau aizgājuši atpakaļ jūrā. Viens, tālākais, kā reiz šobrīd dodas pāri viļņu uzskalotajam smilšu valnim. Amizanti. Atsēžos smiltīs un vēroju. Fotografēšanai vēl pārlieku tumšs. Bruņurupucis ir kādu nepilnu metru garš, īsts milzenis. Sasniedzot ūdeni, nākošais lielākais vilnis ar baltām šļakatām nomazgā bruņurupuci, jau nākošais to parauj nedaudz lejup. Vēl pāris viļņi. Ar skatienu pavadu jūrā ienirstošo bruņurupuci. Pieceļos un dodos aplūkot vienīgo šajā pludmalē atlikušo perētāju. Pa ceļam ieraugu lapsu, kas tekalē gar bruņurupuču izraktajām bedrēm. Uh! Paķēris izskalotu sprunguli metu to lapsas virzienā. Lai baidās! Šodien es šeit esmu atbildīgais par perējumu.

Pārliecinājies, ka "manējā" bruņurupuciene vēl šiverējas pa smilšu bedri, atkal iekārtojos laivā. Noskaņojums ir brīnišķīgs, jo debesu pamalē virs okeāna parādās pirmā rīta gaisma. Tas nozīmē - varbūt varēšu uzņemt kādu bildi. Gaidu. Bet kas tas? Garām laivai smiltīs pazib kaut kas tumšs. Viens. Otrs. Krabji? Arī smilšu krabji nāk mieloties ar izperētajām olām, tomēr tos dzenāt velti, ieraudzījuši kādu tuvojamies tie vai nu sāniski metas bēgt lielā ātrumā, vai pazūd smiltīs. Bet šie nu noteikti nav krabji. Ieskatos vērīgāk. Mazie bruņurupucīši! Viens pēc otra lielā ātrumā, neaprakstāmā ātrumā kustinot savas peldkājas tie pa smiltīm skrien, lai pirmo reizi savā dzīvē nokļūtu sāļajā dzimtenes ūdenī. Šis ir viņu dzimtais krasts, tomēr dzīvesvieta - viss okeāna plašums.

Desmitais. Piecpadsmitais. Izkāpju no laivas un sekoju mazuļiem līdz jūrai. Tie pārvietojas tik strauji, gandrīz vai lidojot, saviem mazajiem spuru spārniem smiltīs atstājot vien niecīgu pieskārienu rakstus. Ikviens nākošais vilnis satver kādu no mazajiem bruņurupucīšiem un aizrauj to sev līdzi vēl nesatiktajā plašumā. Brīnišķīgs mirklis. Ar acīm pārskatu liedagu. Vēl vienas ligzdas "absolventi". Dodos turp. Virs pludmales uzradies jūras kaiju bars. Putni mēģina pikēt lejup, bet baidās no manis. Nē, šorīt jums brokastīs nebūs mazie bruņurupuči, pat neceriet!

Redzētais šķiet kā brīnums. Kopumā šajā pludmalē, no kādām piecām sešām ligzdām uz jūru devās vismaz kādi 60-70 mazie bruņurupuči. Zinot to, ka katra pieaugusi bruņurupuču mātīte vidēji reizi trijos gados izperē tikai divus vai trīs olu metienus (parasti ar divu nedēļu intervālu, katrā metienā ir vidēji 110 olas, inkubācijas periods ir 8 nedēļas), bet lielu daļu no šīm olām atrod lapsas, krabji, jūras putni, jāsaprot, ka izdzīvošanas iespējamība bruņurupuču mazuļiem ir pamatīgi apdraudēta. Arī nokļūstot jūrā tos negaida viegla dzīve. Statistikas dati ir skarbi: savus "brieduma" gadus sasniedz tikai viens līdz divi bruņurupuči no katrām 4000 - 5000 izdētajām olām.

Aizrāvies ar mazo bruņurupuču vērošanu un aizsardzību no kaijām, esmu pavisam aizmirsis par lielo bruņurupuci otrā pludmales pusē. Virs zili violetās jūras horizonta parādās oranžīgs saules spožuma pirmais pieskāriens. Dodos apskatīt atlikušo bruņurupucieni. Dīvaini, bet tā joprojām ir uz vietas, met smilti. Pārstaigāju vēlreiz visu liedagu un smiltīs pie klintīm atrodu pāris mazos bruņurupucīšus, kuru instinkti pareizā virziena nosacīšanā nav bijuši pietiekoši spēcīgi. Kopā ar smiltīm pa vienam paņemu tos savās plaukstās un panesu mazu gabaliņu uz jūras pusi. Viens aiz otra tie skriešus dodas viļņos. Sauleslēktā liedags iekrāsojas lillīgi rozīgi oranžos toņos.

Kad saule jau pavisam virs horizonta, nenociešos un eju tuvāk lielajam bruņurupucim, kas joprojām atrodas savā ligzdas bedrē. Smilšu mešana tāda gausa, ar palieliem intervāliem. Kaut kas nav tā kā īsti vajadzētu būt. Eju vēl tuvāk. Johaidī! Pamanu smiltīs vecu virvju galus, kas iestiepjas tieši bruņurupuča izraktajā bedrē. Nu jau vairs nav šaubu par to, ka ne jau no brīvas gribas bruņurupucis ir vēl šeit, nevis jūrā. Virves cilpas sapinušās ap milzeņa priekškājām. Bruņurupuča plecā ar virvi izrīvēts pamatīgs robs. Sametās tik ļoti viņa žēl šajā brīdī. Acīs saskrien asaras. Piesteidzies cenšos virvi pavilkt, bet tā nepadodas. Nākas atsēsties blakus bruņurupucim, atspiesties ar kājām un ar visu spēku celt to augšā, lai atbrīvotu vienu peldkāju, tad to pašu izdarīt otrā pusē, lai nodabūtu virvi nost arī no otras. Ja jūs zinātu, cik lielas ir bruņurupuča acis. Un ar kādu skatienu tas skatās uz tevi...

Atbrīvots no virves bruņurupucis dodas uz jūru, tomēr, salīdzinot ar citiem, kurus esmu redzējis, kustības ir ļoti gausas, ar lieliem intervāliem. Acīmredzot cīņa ar virvēm to pamatīgi nomocījusi. Ļoti gribās palīdzēt. Mēģinu to mazliet pastumt, bet tas nav diez cik vienkārši. Kopīgiem spēkiem tiekam pāri sauso smilšu valnim. Ar laivā atrastu tukšu pudeli, iebridis jūrā, iesmeļu pusotru litru ūdens un uzleju to bruņurupucim. Saņemies! Atkāpjos nostāk un no dalībnieka šajā procesā atkal pārtopu par vērotāju. Lēni, tomēr mērķtiecīgi, šis, viens no mūsu planētas brīnišķīgākajiem radījumiem, pamet savu dzimto krastu. Viļņi noskalo un izlīdzina liedagā atstāto bruņurupuča pēdu sliedi. Gan jau, gan jau savā stihijā tu atpūtīsies, atkopsies un sakrāsi spēkus.

Tāda, lūk, tikšanās. Tāda Omāna. Neapšaubāmi, ne viss, ko kopā ar saviem ceļa un piedzīvojumu biedriem esam piedzīvojuši šajos ceļojumos ir atrodams parastu tūrisma firmu ceļojuma piedāvājumu bukletos. Tomēr to spēj ikviens, kam ir apņēmība un drosme doties ceļā, nebaidoties no dažbrīd grūtiem brīžiem, neērtībām, tik pierastā ikdienas komforta trūkuma. Ceļošana ar to jau arī tik skaista, ka ceļš mūs ved nezināmajā, pretī vēl neredzētajam, nesatiktajam.

- Ras al Jinz piekraste
Attālums no Omānas galvaspilsētas Muskatas: ~275 km
Tuvākā pilsēta, Sura: ~60 km
Labākais gada laiks bruņurupuču vērošanai: septembris - novembris
Attālums no auto novietošanas vietas līdz pludmalēm: 15 - 30 minūšu gājiens

Brīdinājums! Pastāv stingri ierobežojumi bruņurupuču vērošanai, to traucēšana (nakšņošana pludmalē, skaļa uzvedība un smēķēšana piekrastē, pietuvošanās perējošiem bruņurupučiem, to aiztikšana ar rokām, apspīdināšana ar gaismu un fotografēšana ar zibspuldzes lietošanu) ir aizliegta!

DALIES:

PAR MUMS • KONTAKTI • RSS • SEKO MUMS: ENG LAT

© anothertravelguide.com 2015
Anothertravelguide.lv ir interneta žurnāls laikmetīgiem mūsdienu ceļotājiem. Visas anothertravelguide.lv apkopotās adreses – viesnīcas, restorāni, veikali u.c., ir autoru pārbaudītas un izvērtētas. Visi autoru viedokļi ir subjektīvi un anothertravelguide.lv neuzņemas nekādu atbildību, ja kāda no te aplūkotajām vietām neatbilst jūsu subjektīvajai gaumei, konkrētā mirkļa noskaņojumam vai kaut kas tajā būtiski mainījies kopš mirkļa, kad tajā pabijuši anothertravelguide.lv autori un eksperti.