Akonkagva
Autors: Atis Plakans2 ATSAUKSMES
Krāsainākie kalni pasaulē! Vismaz nekur citur tādas toņu gammas nav nācies redzēt. Un ne jau koši zaļa zāliena vai zilu upju dēļ. Ar bagātīgu veģetāciju dienvidu puslodes augstākais punkts pavisam noteikti nevar lepoties - vien mazas krūmu paliekas, ērkšķi un mākslīgi stādītas papeles līdz vietai, kur iespējams piebraukt ar mašīnu (2700m). Krāsainas ir pašas klintis! Zaļas, dzeltenas, sarkanas, pelēkas un melnas. Strīpainas un plankumainas. Fantastisks skats! Pasakaina krāsu dažādība teju līdz 7 kilometru robežai. Dienu no dienas ejot, raugies, kā nomainās toņi un nianses. Līdz bāzes nometnei 4300 metru augstumā (līdz tai jāmēro divu dienu ceļš) un vēl tālāk.
Par spīti iespaidīgajiem apjomiem, Akonkagvā iespējams uzkāpt gandrīz ikvienam un speciāls ekipējums vajadzīgs vien sliktu laikapstākļu gadījumā, kad pašā virsotnē sablīvējies sniegs un bez dzelkšņiem neiztikt. Tiesa, vulkāniskās izcelsmes milzis ir un paliek viens no pasaules lielākajiem kalniem, un pret tādu jāizturas ar vislielāko pietāti. Jo tuvāk virsotnei, jo sausāks kļūst gaiss un, sasteidzot kāpienu augšup, buksēt sāk arī veselība. Bezspēks, galvassāpes un slikta dūša ir pirmais signāls smadzeņu un plaušu tūskai. Ja to ignorē un dodas tālāk, lejup var arī vairs nenonākt. Burtiski viena, divas diennaktis un vecāks vairs nekļūsti... Tāpēc ļoti, ļoti uzmanīgi. Ja vēl sausajam gaisam pieplusojam salīdzinoši spēcīgās vēja brāzmas un -20oC grādus, tad par mīlīgu klimatu to vis nenosauksi. Jā, protams, Āzijas 8-tūkstošniekos ir vēl lielāki vēji, taču 25-30 m/s šim augstumam ir visai pieklājīgs ātrums. Vislabākā sezona gan ir un paliek tieši vasaras siltākie mēneši (decembris, janvāris, februāris), kad no pelēkās Latvijas ziemas piezemējies Buenosairesā un termometra stabiņš uzkāpis līdz visiem +30.
Akonkagva atrodas Nacionālā parka teritorijā, tāpēc jebkāda pašdarbība izpaliek un kāpšanai tajā vajadzīgas stingras atļaujas. Turklāt pie ieejas katram tiek iedalīts plastmasas maisiņš ar konkrēto atļaujas numuru. Tas domāts atkritumiem, kuri, pēcāk atgriežoties, obligāti jāizmet. Ja maisiņš ir tukšs vai nozaudēts, nākas šķirties no 200$ soda naudas. Varbūt kādam tas sagādā neērtības, taču centieni saglabāt tīru un nepiesārņotu vidi ir pilnībā attaisnojami.
Lai arī vulkāniskas izcelsmes, Akonkagva maz līdzinās tradicionālam uguns spļāvējam. Simtiem metru dziļa krātera vietā virsotni klāj līdzens plato, gluži kā futbola laukums. Tikai tribīņu vietā te paveras skats uz Kluso okeānu tur lejā. Lai piedzīvoto ko tādu, nākas izbrīvēt vismaz trīs nedēļas, no kurām divas tiek veltītas pašam kāpienam vien - vispirms līdz bāzes nometnei, tad aklimatizācija un nelieli kāpieni augšup, lejup līdz 5,5-6 km atzīmei. Pēc tam atpūta pāris dienas un ceļš līdz augstākajām nometnēm. Viena no otras tās atrodas aptuveni 1 dienas gājiena attālumā. Pēdējais posms ir aptuveni 7-8 (kādam varbūt 10) stundu kāpiens augšup. Un tad jau lēnām atpakaļ. Nakšņošana pārsvarā teltīs.
Taču Argentīnu nedrīkst pamest, neatvēlot tai vismaz vēl vienu nedēļu. Kaut tamdēļ vien, lai līdz kaulam izbaudītu Malbec vīna dzimtenes dārgumus un tā pa īstam saprastu, ko nozīmē steiks. Gaļu te nežēlo neviens un no lopiņa tiek paņemts viss iespējamais. Tādi gaļas izstrādājumi, par kādiem pat dzirdējis neesi. Starp citu, normāla izmērs steiks sver 500 gramus, bet karaliskā - visus 900. Teju vesels kilograms gaļas vienā ēdienreizē! Fantastika...
Un tad tālu vairs nav arī pasaulē lielākais ūdenskritums - Iguasu, uz Argentīnas un Brazīlijas robežas jeb pašā lietusmežu biezoknī. Brīdī, kad savām acīm ieraugi 50 metru augsto un 3,5 km garo ūdens blāķi, kāda teiktajam, ka citviet pasaulē jau arī ir lieli ūdenskritumu, tā īsti vairs negribas ticēt. Nu var jau būt.... Piebrauc no viena gala, otra vai arī ar laivu tieši zem ūdenskrituma - lai līst virsū!
Argentīnā atrodami arī maršruti, kuru pieveikšanai nepieciešams jau nopietnāks alpīnisma inventārs un iemaņas.
Jūsu atsauksmes
Zigurds Berdigans
Apmeklēja: 2010.gada novembris-decembris
VILTĪGĀ ANDU LAPSA.
Kā jau pieņemts šādos blogos ceļotāji dalās savā veiksmīgā un arī mazāk patīkamā pieredzē...
Kā saka - mācies no citiem un nepieļauj līdzīgas kļūdas...Man radās doma šoreiz padalīties ar neliela piedzīvojuma niansi. No 40 dienu ilgā ceļojuma Argentīnā un Čīlē, kura galvenais mērķis bija solo ekspedīcija pa tuksnešaino augstkalnu plato ( PUNA DE ATACAMA 2010 ).
Tātad Argentīnas ziemeļrietumos, Katamarkas provincē, vietā, kas pasaulei vairāk zināma kļuvusi dēļ tur notikušiem Dakāras rallija posmiem (šogad liekas iet secen) ir pavisam neliela pilsētiņa - drīzāk ciemats Fjambala (Fiambala). Un dzīvo tur kāds apsviedīgs indiānis - vārdā Jonsons. Bez Fjambalas eksportvīna un termāliem avotiem, tā tiek reklamēta un dēvēta arī kā Capital de la Cordillera. Tas tā ir iespējams tikai un vienīgi pateicoties Jonsona aktivitātēm. Šis vīrs ir zināms ekspedīciju un īsāku pārgājienu cienītāju vidū, atslēgas persona, ja ierodies šajā vietā un gribi kaut ko tādu īstenot vienā no pasaules nomaļākiem nostūriem (samērā ekstrēmā vidē, pietam maršruti pat 200km attālumā no apdzīvotām vietām). Palīdzot ar loģistiku un citiem padomiem - transportu, naktsmītni, kartēm un nedaudz ar ekipējumu.
Man personīgi, ceļojot vienatnē, nekad nav diži paticis stāties kādos kontaktos ar vietējiem, lai saņemtu vērā ņemamu palīdzību. Maksimāli , protams – vadoties no iespējām, visu ar saviem spēkiem...tā vismaz kādreiz biju sev noteicis.
Taču ņemot vērā pierobežas situāciju (turpat atrodas Čīle, kurā ir viss daudz stingrāk), nepamatoti riskēt negribējās... Jonsons izskatījās priecīgs līdzēt arī kādam latvietim. Igauņi jau bijuši. Jonsona klienti pārsvarā kāpēji kalnos (6000-6900m), tādos kā Pissis, Walther Penck, Tres Cruces, Ojos, San Francisco, Incahuasi...
Tomēr jāsaka uzreiz - diezgan viegli varēja noprast, ka šim cilvēkam svarīgākais ir peļņas iespēja (autora remarka: kādi nodokļi, šeit ir indiāņu zeme, vai tad Čavess jums bālģīmjiem to vēl nav ieskaidrojis) un daži it kā labdarības žesti ir galvenokārt reklāmai un pievilināšanai (pat teiktu ievilināšanai).Viss sākās ar striktu paziņojumu, ka mulas priekš mantu nogādes pārgājiena sākuma vietā nav dabūjami, lopiņi esot aizņemti pie militāristiem. Tikai 4X4 auto. Izcenojumi nopietni. Piekrītu, ka viņiem ir tiesības noteikt cenu kādu vien grib. Kā nekā jābrauc augstos kalnos, arī bezceļa apstākļos. Brauciens divu stundu attālumā (9/10 ceļa pa apbrīnojami lielisku šoseju) par nieka 340 USD (salīdzinājumam - vairāk kā 40 000 km lidojums izmaksāja ap 600 USD).Protams, man, kam ceļojuma ekonomiskais budžets izkalkulēts līdz pēdējam santīmam, bija tiesības no šāda servisa atteikties. Ko arī , nepārprotami , izdarīju. Sarunājām , ka braucu tikai līdz vietai, līdz kurai jāmaksā 75 ASV dolāri (nekādu citu valūtu, arī nacionālo, nepieņem). Iedodu 80. Braucam !
Pie diezgan seklas upes stop. Sāk tēlot indiāni - pēddzini, ošņā zemi, skraida gar upīti, seko vēl citas neizprotamas manipulācijas. Esam iebraukuši ceļā no kura iepriekš atteicos...Ko darīt? Mans ceļš esot tur tālāk...var par nelielu piemaksu, aizvest dažus kilometrus dziļāk kalnos, kam arī piekritu. Seko sajūsmas kliedzieni un indiāņu trio salec savā 4X4, kas bez mazākās minstināšanās pārvar upi un laižam kalnos! Vēl seko nemitīgas maršruta korekcijas ar GPS, zvani kādai kalnā kāpējai pa satelīttelefonu, mistiska apmaldīšanās - redz cik nopietns maršruts (eu Jonson, Jūs taču te ar aizsietām acīm katru taciņu zināt !) un ziedojums priekš Pačamamas - Zemes Mātes klēpis tiek slacināts ar Fjambalas mājas vīnu (Casa Vino) un turpat piemestas dažas kokas lapas (dievībai veltītā īsā ceremonija -auksts taču - notiek kalnu pārejas virsotnē 5 kilometru augstumā...) Nelabas aizdomas apstiprinās. Esmu aizvests pa dārgo maršrutu. Pietam izrādās, ka tas ir brauciens pretī Jonsona klientei austrietei Nicole, kura tūri jau apmaksājusi un tagad nāk lejā. Protams, ka manis doto nelielo summu Argentīnas peso izteiksmē Jonsons pieņemt atteicās, runāja par to, ka gribējis pie izdevības man izlīdzēt, maksa nav galvenais - kad atgriezīšos , tad runāsim ... Beigu beigās jau Fjambalā, viņa ofisā, Jonsons atkal uzvedās savādi. Gan uzstāja, ka jāmaksā vairāk (bez tam - vienmēr naudu no klientiem ņēma pirms brauciena - tā arī bija iepriekš notikušā aklimatizācijas pasākumā), gan samierinājās ar maniem iebildumiem. Izskatījās pēc situācijas zondēšanas. Visnepatīkamākais tomēr notika manā aizbraukšanas dienā, kad dažas minūtes pirms autobusa atiešanas uz Katamarku, Jonsons stacijā sarīkoja skandāliņu. Norimās tikai tad, kad sāku ārēji izrādīt savas dusmas un pieprasīju policijas iejaukšanos. Tad gan alpīnistu draugs kaut kā noplaka, kaut arī neviens policists tādā Fjambalā nenostātos manā pusē, jo policisti no rītiem godbijīgi sveicināja vietējā tūrisma veicinātāju un drošībnieku (?) un likumi arī tur savi...
Uz atvadām godājamais Jonsona kungs svēti (O,PACHAMAMA!) nosolījās , ka viņš pacentīsies izplatīt man neslavu alpīnistu aprindās, jo ar tām ir cieši saistīts, kā arī šos kalnus turpmāk drīkstēšu vērot un apciemot tikai no Čīles puses...
Negribu teikt, ka Jonsons ir krāpnieks, līdz tam viņam patālu un ne par to ir runa, taču viltībnieks gan. Ja jūs arī kādreiz ceļi aizvedīs uz šiem mežonīgajiem Andu apvidiem, kurā koncentrētas septiņas no abu Ameriku TOP 10 virsotnēm, ekspedīcijai jārēķinās ar pārgājienu divu nedēļu garumā, tuksnesīgā apvidū, maršruts pārsvarā no 4000 līdz 5500 metru augstumā, kur pašiem uzceļama bāzes nometne kāpšanai augstākajos vulkānos. Vējš var būt arī nepārvarāms, teltis vēlamas ekstrēmi noturīgas, neretas smilšu vētras, nelielas dzeramā ūdens problēmas, temperatūras diapazons viens no skarbākajiem šajā pasaulē - no plus 40-45 līdz pat mīnuss 30...Nevar nestiept līdzi arī alpīnisma aprīkojumu, pat janvārī (pašā vasaras vidū) var gadīties sniegs līdz ceļiem (tā bijis Ruth, jaukajai Jonsona meitai), nogāzes apledojušas. Un savlaicīgi jārēķinās ar dažu Jonsona piedāvāto pakalpojumu padārgām izmaksām un jādomā par mutisko vienošanos garantijām. Lai nebūtu dižu problēmu, neesiet skopi (bagātie eiropieši!) un paņemiet ceļojumam vairāk ASV dolārus (visu apspiesto indiāņu drauga Hugo Čavesa bolivārus un pat Argentīnas peso varat uz ekspedīcijas laiku iesālīt...).
Nav ko vairs piebilst, ak jā - viltīgās indiāņu lapsas pilnais vārds ir JONSON REYNOSO.
***
zigurds berdigans
Apraksts liekas ljoti preciizs, jo pasham palaimeejies skatiit shiis apbriinojamaaas vietas, kad 1997.gadaa devos uz Akonkagvu.Par kalnu kraasainiibu jaasaka, ka redzeetais Saltas provincee, celjojot pa Argentiinas augstkalnu plato (PUNA), bija veel iespaidiigaaks. Ar to domaaju dazhaadu kraasu iezhu atsegumus , liidz ar to kalni tieshaam iesviitroti visneiedomaajamaakos tonjos, ko, nereti pastiprina saules apgaismojums (sunset).Iesaku interesentiem kaadreiz ieluukoties shajos Argentiinas ziemeljrietumu regionos, kas robezhojas ar Atakamas tuksnesi.Starp citu, Katamarkas provincee ,Chiiles pierobezhaa ir visiistaaakais augstaako Andu rajons-te atrodas 7 no 10 augstaakaam Dienvidamerikas virsotneem...