Brazīlijas Amazones džungļi
Autors: Agita Putāne1 ATSAUKSME
Piecu dienu brauciens pa Amazones upes pietekas Rio Negro ūdeņiem un izmanīgiem klejojumiem viltīgajās tropu mežu biežņās uzskatāms par tikšanos aci pret aci pie viena zināšanu spēles galda ar Dabu.
Dabas izaicinājums tika mests Manausas pilsētā, no kurienes gājiens džungļu spēles laukumā tiks izdarīts ar Santana Manaus mazo kuģītī, bet spēli vadīs gids Luiss. Luiss ar gariem, melniem matiem, urdošām indiāņu asinīm ir īstens dabas bērns, kas ne tikai pārzina džungļu likumu „grāmatu", bet arī lieliski spēlē ģitāru, runā franču valodā un iemieso eiropeisko inteliģenci.
Mūsu gājiens pretim dabai tiek veikts kādā Rio Negro salā. Šis nav vienkārši pārgājiens vai pastaiga mežā, šī ir brišana džungļos, kuros izdzīvo tikai stiprākais. Džungļi pieprasa vides likumu ievērošanu un piesardzību - koki var glabāt bīstamu noslēpumu, to stumbrus var klāt grūti samanāmi, gari ērkšķi, kas neglābjami var savainot miesu. Taču džungļi dod iespēju izdzīvot - no piena koka (cow tree) ik laikus noplūst pienaina, barojoša sula, un šis koks ir būtiska dabas dāvana džungļu cilvēkiem. Savukārt dabiskā kaučuka koka baltā masa nodrošinājusi arī Luisa ģimenes iztiku. Ir koki, kuru sula satur dezinficējošas vielas un augi, kas satur krāsvielas, ar kurām indiāņi izkrāso savus ķermeņus, un adatas, ar kurām veic tetovēšanu.
Daba šeit ir gudra, bagāta, pamatīga un sena. Trīs simts gadus veco, milzīgo koku ēnas, liānu kāpelējošie, zālainie stumbri virs galvas un tīšanās, pīšanās visriņķī liek aizdomāties - kā būtu šeit palikt vienai...
Ko gan mēs zinām par šo pasauli?! Eiropiešu centieni palīdzēt indiāņiem... Vai šī iejaukšanās ir vajadzīga?! Tik ļoti atšķirīgi ir tie informācijas lauki, kuros mēs dzīvojam. Mēs viņu pasaulē nespētu izdzīvot ar savas pasaules zināšanām, iespējams, pat ilgāk kā vienu dienu. Viņi zina - dabā ir viss, lai izdzīvotu un koptu savus rituālus. Indiāņi pazīst katra koka dabu - slikto un labo, ko no tā var sagaidīt un iegūt. Tiem nav sveši arī dzīvnieku pasaules noslēpumi, tie zina, kā ar tiem apieties. Vai mēs, urbānā stresa džungļu iemītnieki, varam sevi uzskatīt par augstākiem?!
Šīs pārdomas pārtrauc Luisa ierosinājums doties apskatīt kaimanus, kas izrādīsies vēl viens spilgts pierādījums tam, ka ir cilvēki, kuriem daba pie sevis iedalījusi īpašu vietu un dalījusies savā gudrībā...
Vakara tumsā no mazās laiviņās ar lukturīti izgaismojot ūdens virsmu, iedegas neskaitāmi spožu acu pāri... Te tie ir! Pēc dabas kā krokodili un aligatori, tikai purns citādāks, un kaimani izaug līdz pat 6 m gari! Laivas viņi neaiztiek (pretēji anakondām, kas gan var izlocīt kaklu pāri laivas bortam un uzbrukt). Laikā, kad krītas ūdens līmenis upē, kaimani pārvietojas no vienas vietas uz citu - šai ceļā gan jāuzmanās tiem uzskriet virsū, un upē peldēties arī nebūtu ieteicams.
Luiss stāsta, ka jau no bērnu dienām ķēruši kaimanu mazuļus. Te pēkšņi viņš saklausa kaimanu guldzinām - gluži kā vardei, tikai skaļāk un dobjāk. Hops! Ar rokām no ūdens tiek izvilkts metru garš jaunais kaimans! Luiss to atpazinis pēc „balss" - tāda ir tikai mazajiem kaimaniem. Gluži kā puišelis no manas bērnības, kas no dīķa prot izvilkt vardi - pareizi, lai nesaspiestu, un pilnīgi bezbailīgi...! Tagad jaunulis tiek turēts aiz kakla un ir nespēcīgs, bet tik un tā atrāda savi ieroču arsenālu - asu, asu zobu rindu un rīkli bez mēles.
Pārsvarā visas Indiāņu ciltis Amazones džungļos ir apzinātas - kristiešu misionāri no Eiropas tiem ceļ mājokļus un skolas, pārtiku un medicīnu pieved ar laivām, jo ceļu nav. Nav arī elektrības un savus ciematus indiāņi tāpat pamet, kad barības resursi tuvākajā apkaimē ir izsīkuši un arī tāpēc, ka tā tie ir iekārtoti - sekot dabai un ņemt ko tā dod.
Cilvēki ir skaisti, ar skaistu ādas krāsu un lielisku ķermeņa uzbūvi, un tiem visiem piemīt neizsīkstoša sirsnība!
Deviņus gadus vecs zēns ar milzu mačeti pārliecinoši dodas džungļu pasaulē un pārzina tās takas. Viņš rīkojas saskaņā ar to, ko daba ir izveidojusi, tās enerģiju, patiesumu, īstenumu, spēku un viedumu...