Lieldienu sala
Autors: Pauls Timrots0 ATSAUKSMES
Čīlei piederošā sala Klusajā okeānā (3600 km attālumā no Čīles krastiem) pavisam noteikti nav galamērķis, uz kuru motobraukšanas entuziasti dodas speciāli - tās garākais ceļa posms stiepjas labi ja 15 km garumā un attīstīt par 80km/h lielāku ātrumu nemaz nav iespējams. Taču, ja dzīve aizvedusi jūs uz Čīli vai Taiti un gribas „atzīmēties" teju vientuļākajā nostūrī uz globusa, der izmest līkumu arī līdz Lieldienu salai. Katrā ziņā, to, ka garlaicīgi nebūs, saproti jau brīdī, kad starp iznomāšanai piedāvātājām automašīnām neko labāku par mazu, kantainu un mazliet nestabilu Suzuki Samurai džipu nevar uziet. Arī moču izvēle nav diez cik spīdoša. Beigās gan izdodas atrast vienu, kam ķēde nav sarūsējusi un riepai sānos vēl palicis protektors. Tāds saļurkājies un padilis, uz 100 km noēd sešus, septiņus litrus benzīna un par bremžu sistēmas apkopi arī, šķiet, neviens te īpaši neiespringst, bet uz priekšu lec un divatā var uzsēsties. Pat ja pa ceļam noplīstu, bēda maza, jo ar rokām sliktākajā gadījumā mocis jāpastumj vien kādus 10 km. Maza tak tā saliņa!
Uz lūgumu pēc ķiveres seko izbrīna pilna atbilde - „Ķiveri? Kāpēc? Ja gribi kaut ko ap galvu, apsien dvieli!" Pilnīgi nopietni, jo, kā izrādās, tieši tā vietējie mēdz paglābties no karstuma. Tā nu arī mums šoreiz jāiztiek bez ķiverēm. Vismaz cena par nomu smieklīga - 3-5Ls, lai gan dārgāk nekā par mazo Suzuki džipu. Virs 80 km/h uzraut gan nesanāks. Pirmkārt, nav drošas pārliecības, ka spēkrats to vispār izturētu, otrkārt, ceļi ir diezgan līkumaini un šauri, garu gabalu īsti nav un nekad nevar zināt, kādu trajektoriju izvēlēsies pretim braucošais. Arī prieks par atvēsinošo vējiņu tieši sejā un atglaustajiem matiem ātri vien noplok vakarpusē, kad saulē apdegusī piere pārvēršas par kārtīgu pankūku!
Par ceļu kvalitāti pārlieku sūdzēties nevar - kā jau visur ap Ekvatoru, normāli noasfaltēti, nekādu brīnumu. Jaunzēlandes cienīgas dabas ainavas šoreiz gan izpaliek, jo kādreiz šeit dzīvojošie 20 tūkstoši nu visu noēduši, nocirtuši un pārvākušies labākas dzīves meklējumos uz kontinentu. Šobrīd līdzās trim izdzisušajiem vulkāniem, no kuriem augstākais knapi pārsniedz puskilometru, vietām sastādītas vien eikaliptu plantācijas. Tiesa, ausainie cilvēki jeb mistiskās moai statujas ir patiesi apskates vērtas. To dēļ Lieldienu sala iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma objektu sarakstā.
Starp nedaudz mazāk kā 4000 iedzīvotāju vietējo ir labi ja kādi 3%, un vienīgā rosība uz ceļa manāma ap saulrietu, kad vecāki dodas pakaļ bērniem uz skolu. Tad netālajā krustojumā brīžiem pazib pa kādam spēkratam. Citādi - pilnīgs tukšums. Un nav jau nekāds brīnums, jo Lieldienu salu šķērso tikai viens reiss - Santjago-Taiti un starp tūristiem vienlaikus uz salas var atrasties tikai tā viena Boeing saturs. Pēc četrām dienām, kuru laikā Dieva pamesto nostūri esi jau iemācījies no galvas, var lidot atpakaļ.
Vērts zināt
- Laikapstākļu ziņā Lieldienu salas apmeklējumam nav ierobežojumu - tur visu laiku ir silts!
- Braucot ar motociklu, nav iespējams ik pa brīdim paskatīties kartē, un pārāk ilgi blenzt mazajā GPS ekrānā arī nav ieteicams, tamdēļ maršruts, vismaz uz kādiem nākamajiem 100 km, jānoseivo galvā un jāmēģina vadīties pēc ceļazīmēm.
- Svarīgi, lai uz vietas ir kāds cilvēks, ar kuru sazināties gadījumā, ja spēkrats pa ceļam noplīst. Parasti gan par to rūpējas motociklu noma, taču eksotiskākos pasaules nostūros šāda sistēma var arī nedarboties.
- Izvēloties vietu nakšņošanai, vēlams laikus painteresēties, vai tur iespējams noparkot motociklu. Vismaz lai tas arī nākamajā dienā atrastos turpat.
- Līdzi ieteicams ņemt divus cimdu pārus, jo īpaši garos, kas nosedz piedurknes. Ja uznāk lietus, pat vissiltākajā valstī jau pēc nobrauktiem 100 km pirksti būs stīvi un nosaluši. Savukārt īsie cimdi noder siltākam laikam, ļaujot gar piedurknēm cirkulēt vējam.
- Ādas bikses un zābaki varbūt ir skaisti un palīdz, kamēr grasies nokrist zemē uz asfalta, taču, samirkstot lietū, par došanos tālāk jāaizmirst vismaz uz dienām trim - kamēr tās izžūs. Tāpēc, piemēram, apaviem vislabāk izvēlēties materiālu, kas ir tuvu plastmasai vai gumijniekiem, turklāt maksimāli garus. Der arī alpīnistu apavi, kas ir viegli un gandrīz ūdensnecaurlaidīgi.
- Ļoti labi noder tā saucamie windstoppers jeb īpašas krādziņas, kas nosedz kaklu līdz krūtīm un seju. Citādi, braucot siltā laikā, kad visticamāk būsi sasvīdis, vējš kaklu savilks vienā acumirklī.
- Ar 200-300 km dienā pilnīgi pietiek. Ja vajag kaut kur uzspēt, var visus 500. Pretējā gadījumā brauciena prieks izpaliks un strādāsi vienkārši par motocikla šoferi, kurš pārdzen dzelzi no punkta A uz punktu B. Var jau vienā dienā pieveikt visus 600, bet svarīgi ik pa gabaliņam ieturēt kafijas pauzes un atvilkt elpu.
- Ja ieplānots braukt garākus gabalus no vietas, vēlams izvēlēties motociklu, kas aprīkots ar kruīza pogu jeb automātisko ātruma uzturēšanas ierīci. Turot gāzi ar rokām, pēc kādiem 200 km tās būs stīvas un tālāk braukt nebūs ne mazākā prieka.
- Ķivere, saprotams, ir obligāta. Vēlams slēgtā vai ar stiklu. Putekļi, smiltis, turklāt, ja pretī pa vējam gadās kāda lidojoša vabole vai cits smagsvara kukainis, trieciens pa seju ir pamatīgs. Jau braucot ar ātrumu 100 km/h, vaboles svars pieaug vairākkārt, padarot to gandrīz par dzīvo lodi.
Portretfoto: Jānis Saļms (www.art-mosphere.lv)
DALIES:
PAR MUMS • KONTAKTI • RSS • SEKO MUMS: 
ENG
LAT
© anothertravelguide.com 2015
Anothertravelguide.lv ir interneta žurnāls laikmetīgiem mūsdienu ceļotājiem. Visas anothertravelguide.lv apkopotās adreses – viesnīcas, restorāni, veikali u.c.,
ir autoru pārbaudītas un izvērtētas. Visi autoru viedokļi ir subjektīvi un anothertravelguide.lv neuzņemas nekādu atbildību, ja kāda no te aplūkotajām vietām neatbilst jūsu subjektīvajai gaumei, konkrētā mirkļa noskaņojumam vai kaut kas tajā būtiski mainījies kopš mirkļa, kad tajā pabijuši anothertravelguide.lv autori un eksperti.