Lote Jakrina. Aleksandra Laimes taka un piranju medības
Autors: Lote Jakrina1 ATSAUKSME
Kas vienam neveiksme, citam – laimīgs gadījums... Tā Lufthansa aviobiļešu rezervēšanas sistēmas kļūmes rezultātā 30 000 cilvēku no Skandināvijas un Baltijas aizlidoja uz Venecuēlu par nieka 250 EUR - turp/atpakaļ.
Mūsu pirmais galamērķis – Margaritas sala, un toreiz latviešiem vēl piederošais bārs La Chiva Loca. Pēc pasakaini izdevīgā pārlidojuma konstatējam, ka sešas dienas pavadīšanai uz salas izraudzītas pavisam nepārdomāti - ja vien jūsu aizraušanās nav sērfošana, kam ar savu vējaino piekrasti un veseliem diviem kūrortiem - vienu tūristiem bīstamu un otru vēlīgu - Margaritas sala ir vairāk nekā piemērota. Citādi ciematveidīgās salas ainavu veido baznīciņa, ceļi, mūri un aiz tiem aizslēpušies vietējie, kas savas dienas vada veca, zumoša ventilatora ritmā.
Turklāt reiz Čavesa izziņotās kārtības dēļ, kas paredz, ka nabagie “drīkst” zagt no bagātajiem, drošība šeit ir pats mazākais, ar ko varēsiet rēķināties. Mūsu noīrētā villa sākotnēji šķiet perfekta - režģiem, mūriem un apsargiem drošināts nams ar baseinu. Atgriešanās pēc trešās dienas ekskursijas gan atklāja citu ainu – savu naktsmītni atradām izdemolētu un aplaupītu. Visa mūsu melnajā valūtas tirgū vairāk kā divas reizes izdevīgāk izmainītā nauda – aizgājusi zūdībā.
Laimīgā kārtā visi iekšējie pārlidojumi, un tūres pa safari un džungļiem jau laikus bija apmaksātas. Tā tikuši prom no Margaritas salas, lidmašīnas riteņiem atsitoties pret nelīdzenu grants virsmu, piezemējamies Kainamas lidostā. Nosēšanās atgādina vecas filmas, kurās aviācija tiek izpildīta tieši šādi – lidaparātam aiz sevis atstājot smilšu putekļu vālus un nobremzējot tieši mats matā tur, kur skrejceļš beidzas. Lidostas funkciju pilda nojumīte ar salmu jumtu.
Ja vien būtu tāds tiešais lidojums ar nosēšanos tieši džungļos..! Uz Venecuēlu patiesi ir jābrauc tikai un vienīgi baudīt dabu. Šeit nu mēs bijām - Kanaimas džungļos, kur pulsē pasaulē augstākā – Anhela ūdenskrituma sirds.
Kanaimas nacionālais parks
Iekārtojušies savā Kanaimas nometnē, tiekam aicināti doties ekskursijā, lai 979 m augsto Anhelu skatītu paši savām acīm. Pa Kerepas upi garā laivā, šķeļot pretstraumes viļņus, dodamies pretim Anhelam. Tam tuvojoties, ūdens sejā sitas aizvien spēcīgāk, un izlavierēt pa upi kļūst grūtāk.
Nometne pie Anhela ir nekas cits kā vienkāršas nojumītes ar šūpuļtīkliem. Šūpuļtīkls Venecuēlas tropiskajos mežos ir pati drošākā vieta, kur nakšņot. Tas ļauj pasargāties no apkārt lodājošām čūskām un ūdenslīmeņa celšanās, kad visapkārt mudžēt sāk arī kaimani.
Indiāņu gids, kas uzņēmies mūsu vadāšanu, nespēj slēpt aizkustinājumu, ka sastapis īstus latviešus. Kā zināms, Rīgā dzimušais latviešu ceļotājs un pētnieks Aleksandrs Laime (1911. – 1994.) ir pazīstams kā pirmais cilvēks, kurš ar kājām sasniedzis Anhela ūdenskritumu, un upi, no kuras sākas tā tece, nosaucis Gaujas vārdā.
Lai pārliecinātos par šo brīnumainību, noteikti iesaku noskatīties krievu režisora Vladislava Ščepina veidoto filmu „Aleksandrs Laime un Anhela ūdenskrituma dimanti”, kurā izklāstīta Aleksandra dzīve džungļos.
Stāstīdams stāstus par Laimi, gids darbojas ap līdzpaņemtām vistiņām. Pārcirtis uz pusēm, viņš tās uzdur uz iesmiem, ko vertikāli sarindo visriņķī ugunij. Tālāk indiāņa lauzītā angļu mēle pāriet pie leģendām par ļaunajiem džungļu dieviem, kas pievāc pie sevis nomaldījušos cilvēkus, un labajiem, kas palīdzot tiem atrast mājupceļu. Viņš stāsta arī par atsevišķo pasauli, kas mīt Velna kalnā (Auyan-tepuy), par tā pazemē dzīvojošiem mazajiem cilvēciņiem, par pilnīgi plakano kalna virsotni, kas aizņem 670 km2, un tajā dzīvojošajiem dažādiem reptīliem krustojumiem. Starp citu - labi zināmā Artura Konana Doila grāmata „Zudusī pasaule” ir sarakstīta, iedvesmojoties no Venecuēlas Tepuy jeb plakanajiem kalniem.
Nākamās dienas cēlienu paredzēts uzsākt jau pirms saullēkta, lai pa vienu no Aleksandra Laimes takām tiktu līdz pirmajam skatupunktam un redzētu Anhelu tieši saullēktā.
Rīta agrumā, ar plaukstām atdarinot stabules skaņas, indiānis mūs modina un brokastis piesola tikai pēc ūdenskrituma apskates. Gājiens notiek absolūtā tumsā, spīdinot lukturīšus. Sasnieguši skatupunktu, redzam, kā dienu sāk izgaismot pirmie saulesstari. Upes straume ir ļoti niecīga, garā krituma laikā lielākā daļa ūdens izgaro gaisā, un miglas pilieniem sveicinot sauli, rodas varavīksne.
Vēl viena patiesi brīnumaina vieta, kur baudīt ūdens vareno spēku un skaistumu, ir lagūna – zemākā mežu reljefa vieta, kur vienuviet ar dārdošu troksni satek visi ūdenskritumi.
Gids stāsta par dzīvnieku pasauli šajos mežos – no plēsīgajiem dzīvniekiem šeit dzīvo pumas, taču tās ir tramīgas un cilvēku baram netuvosies. Vairāk gan šeit jāuzmanās no dažādiem reptiļiem, knišļiem un kukaiņiem, piemēram, pus sērkociņkastītes lieluma skudrām, pēc kuru koduma var nākties divdesmit četras stundas pavadīt, cīnoties ar caureju un vemšanu.
Orinoco Delta
Atšķirībā no trakajām Kanaimas upēm, kurās no visām pusēm gāžas ūdenskritumi, pilnīga miera osta ir Orinoko Delta, kurā rāmi slīdot pa duļķaino ūdeni, var klausīties pērtiķu rēkoņā un putnu klaigās. Deltu veido mālaina upe, uz kuras vietējās ciltis ceļ namiņus uz pāļiem un pārvietojas ar kanoe.
Šeit arī sastopam pasaulē lielāko grauzēju – kapibaru. Vietējie mēdzot nogalēt savvaļas dzīvnieku mātes, bet mazuļus pieradināt un pārdot tirgū. Kādas tūrisma nometnes saimnieks šo jūrascūciņu dzimtas grauzēju pārpircis no indiāņiem. Amizantais dzīvnieks dzīvojot brīvē – brīžam upē plunčājoties, brīžam nozūdot savās gaitās, vienmēr atgriežas pie cilvēkiem, lai pie galda diedelētu. Ēd viņš visu, tostarp somas, tāpēc tikām brīdināt turēt savas lietas augstāk par zemi.
Ēdiens Venecuēlā ir ļoti specifisks – it visam klāt tiek pievienoti kukurūzas milti, savukārt dzērieni tiek darināti no datelēm vai žāvētiem augļiem, un ir ārkārtīgi saldi.
Orinoko deltā sastopamās iedzimto ciltis gan ir visai slinki ļaudis. Ar tūrisma nometņu īpašniekiem un gidiem tie vienojušies ļaut izrādīt savas mājvietas - par atlīdzību saņemot rīsu pakas un citus labumus. Maltīti tie aizvien gatavo atbilstoši savām ieražām - noķēruši putnu (visbiežāk kādu tītarveidīgo), tie to novāra tieši tādu, kāds tas no dabas nācis – ar nagiem un knābi.
Virtuvē iecienījuši arī nūtrijas un džungļu ūdens žurkas, bet no augu valsts veltēm – ūdens kakao augli, kas pēc skata ir līdzīgs kokosriekstam, bet garšo pēc svaigiem zirņiem. Gida sniegtajā īsajā pamācībā, kā izdzīvot džungļos, uzzinām, kuras ir ēdamās skudras, un, ka to garša atgādina mentolu.
Orinoko arī devāmies ķert piranjas. Tobrīd gan vēl nebijām bijuši safari un nezinājām, kas patiešām ir ķeršanas vērtas piranjas. Šeit arī cītīgi meklējām mazos kaimanus, taču ievērojamā skaitā tos atkal jau uzgājām safari, kur to ir vairāk nekā baložu pilsētā.
Los Llanos safari
Venecuēlas safari Los Llanos ir paradīze zemes virsū, līdz kurai ceļš bija jāizplēš par spīti sprāgušai džipa riepai. Tā ir vieta, kur saulei norietot, paralēli lec mēness - tik liels, kādu nekur citur pasaulē nebija nācies skatīt. Parks ir milzīgs un tajā sastopams viss dzīvās dabas kronis.
Rīta stundā mūsu kompānija tika sadalīta divās grupās – vieni dodas makšķerēt piranjas, otri jāt ar zirgiem. Kaut termometra stabiņu saule uzdzinusi līdz +40 grādu atzīmei, obligāts nosacījums ir vilkt garās bikses, jo šejienes augumā mazie zirdziņi ir īsteni ērču perēkļi un nelabvēlīgu knišļu šeit netrūkst. Tā sākās izjāde pa Los Llanos prērijām, kur čum un mudž no piesaulītē sildošamies, plaukstas lieluma un pieaugušajiem kaimaniem, kur putnu sugas daudzveidības ziņā pārspēj jebkuru citu pasaules nostūri.
Nepārredzamās prērijas atklāj brīnišķīgu ainavu, kurā iederas arī baltās vēršveidīgās govis. Govju bari ir apzīmogoti un teorētiski kādam piederoši, taču ikdienā tie klimst savvaļā.
Šeit bijām sagatavojušies arī anakondas meklējumiem. Lietus sezonā kompānijas dodas purvos, kur gida vadībā ar nūjām tausta purva masu, lai uzietu pasaulē lielāko čūsku. Sataustot anakondas galvu, tā tiek celta ārā. Jo dzīvnieks vairāk ēdis, jo tas ir lielāks un mierīgāks. Tas visticamāk gulēs nekustīgs un nežņaugs. Taču mūsu gids, ārkārtīgi mīlēdams visu dzīvo dabu, neļāva iejaukties tās kārtībā - tramdīt, aiztikt un kur nu vēl cilāt anakondu. Tomēr no džipa jumta pamanām čūskas atstātos pēdu nospiedumus zālē un, lai arī anakonda izrādās visai veikla un tuvoties neaicinoša, nespējam apvaldīt vēlmi tai pieiet pavisam tuvu klāt, lai to iemūžinātu.
Cits dzīvnieku meklējums mūs aizveda uz upi, kas sausajā sezonā izžūstot bez pēdām. Šeit mērķis bija sastapt saldūdens delfīnu - visai neglītu radījumu rozīgi violetā krāsā ar kantainu pieri un mazām, teju aklām acīm.
.jpg)
Kamēr meklējām rozā delfīnu, gida palīgs ar savu vērīgo ērgļa aci virs ūdens pamanījis bruņurupuča nāsis – jā, tieši nāsis! Bruņurupucis izpeldējis virspusē ieelpot gaisu. Tuvāk to apskatot, pamanām, ka tas nav vis parastais rupucītis, kādu cilvēki mēdz turēt terārijos - šim galva ir sānos, tas ir smags, brūns un kārpains.
Tomēr pati interesantākā savvaļas ekspedīcijā sastaptā radība ir skudrulācis - vēl neproporcionālāks par žirafi. Ar savu garo degunu, mazajām acīm un līgano gaitu tas spēj apburt līdz sirds dziļumiem.
.jpg)
Pēdējo vakaru Los Llanos vainagojām ar piranju medībām. Uz āķa uzdurtā jēlā vistas gaļa tās pievilina vienu pēc otras. Mazākās tiek laistas vaļā, bet lielās un treknās vakarā gardi pagatavotas. Tiekam brīdināti, ka to košanas instinkts pārstāj darboties tikai tad, kad zivis ir izceptas. Par to pārliecināmies, kad labu laiku pēc zvejošanas ieliekam starp piranjas žiletveidīgajiem zobiem zaru – iekožas kā dzīva!
DALIES:
PAR MUMS • KONTAKTI • RSS • SEKO MUMS: 
ENG
LAT
© anothertravelguide.com 2015
Anothertravelguide.lv ir interneta žurnāls laikmetīgiem mūsdienu ceļotājiem. Visas anothertravelguide.lv apkopotās adreses – viesnīcas, restorāni, veikali u.c.,
ir autoru pārbaudītas un izvērtētas. Visi autoru viedokļi ir subjektīvi un anothertravelguide.lv neuzņemas nekādu atbildību, ja kāda no te aplūkotajām vietām neatbilst jūsu subjektīvajai gaumei, konkrētā mirkļa noskaņojumam vai kaut kas tajā būtiski mainījies kopš mirkļa, kad tajā pabijuši anothertravelguide.lv autori un eksperti.