Šī adrese varētu noderēt Londonā dzīvojošajiem, kas prāto, kurp aizbraukt nedēļas nogalē. Es iesaku Greniču - turklāt vasarā to vislabāk darīt ar kuģīti, kas kursē pa Temzu. Greniča piedāvā ne tikai ieskatu britu jūrniecības mantojumā (Nacionālais Jūrniecības muzejs un Karaliskā Observatorija!), bet arī virkni vintidža bodīšu, kurā var uziet retas vinila plates, art deco somiņas un zīmīgas interjera lietas. Tūristi, stilīgi cilvēki un vietējais pabalstu saņēmēju kontingents te mijās visdažādākajās formās, visā pilnībā apliecinot Londonas izdaudzināto multikulturālismu.
Nedaudz nostāk, kur sastopams vien retais pretimnācējs, atrodas Lābana dejas centrs. Ēka, kuras arhitekti ir tie paši šveicieši Herzog & de Meuron, kas pārvērta Tate Modern, saņēmusi gan 2003. gada labākās britu ēkas godalgu, gan kļuvusi par iecienītu arhitūrisma adresi. Taču pūļu te nav - vien kvalitatīva kultūras dzīve, kas radīta kā dzinulis nabadzīga Londonas rajona attīstībai, fiziskajai un sociālajai reģenerācijai. Rūdolfs Lābans savulaik studēja arhitektūru, un tikai pēc tam sāka interesēties par kustību un ķermeņa plastiku. Dejas centrs ir krāšņa piemiņa horeogrāfa dzīvei un darbam. Ēkai ir vienkāršs apjoms ar dubulto sienu, kuras ārējā membrāna sadarbībā ar mākslinieku Maiklu Kreigu-Mārtinu ir veidota no krāsaina polikarbonāta paneļiem. Laikā, kad biju ēkā, uz vienas no sienām bija rakstīts: Laban ar deju izdarīs to, ko Tate Modern izdarīja ar mākslu.