ENG LAT

SAŅEM JAUNUMUS

Ierakstiet savu e-pasta adresi, ja vēlaties saņemt ikmēneša jaunumus.

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

Baudītāja ceļvedis · Eiropa · apvienotā karaliste · Oksforda · 2012. gada atradumi. Ceļotāju piezīmes

“I wonder anybody does anything at Oxford but dream and remember, the place is so beautiful. One almost expects the people to sing instead of speaking. It is all . . . like an opera.”
- William Butler Yeats

Ritēja dienas un straujais Londonas ritms nedeva miera ne dienu, ne nakti, ne Svētā Pētera svētnamā, ne Strawberry Hill metro stacijā. Nekur nebija iespējams noslēpties no šīs putekļainās megapoles nepārtrauktā trokšņa. Gāja dienas un Jaunā gada priekšvakarā, kā tas parasti mēdz notikt ar māņticīgiem romantiķiem, kuriem tā vien gribas kā saistīt šo datumu ar visa jaunā sākuma, es ar vieglu roku sakrāmēju čemodānu un devos pa Temzu prom no Londonas — ziemeļrietumu virzienā.

Attālums: 97.6 km. Ceļš: M40/A40. Laiks: 1 stunda 23 minūtes.

Pirmie iespaidi ierodoties «mirušo filosofu pilsētā — paradīzē», sakrita ar visu iepriekš iztēloto. Un, ja man būtu divas sirdis, vienu no tām es noteikti atstātu tieši šajā pilsētā. Un, ja «mākslai dzīvot» būtu dzimšanas vieta, man ļoti gribētos, lai tā būtu Oksforda. Jo tieši te māksla un poētiskie noskaņojumi tik cieši saplūst ar mūsdienu ikdienas dzīvi, kura te rit viduslaiku piļu, katedrāļu, baznīcu, universitāšu fonā, katram to ķieģelim izelpojot cēlu senatni.

Pirmais, kas iekrita acīs - nekur es nebiju redzējusi tik daudz grāmatveikalus kā Oksfordas centrā. To te ir tikpat daudz kā Londonā fast-food ieskrietuvju vai Parīzē kafejnīcu. Iespējams, saulainā vasaras dienā dodoties pusdienās uz Christ Church Meadow – vietā, kur satiekas upes un bieži garām aizpeld laivas ar mīlas pārīšiem jeb Oksfordas universitātes studenti gatavojas slavenajām airēšanas sacensībām ar Kembridžas universitātes studentiem, vietējie iedzīvotāji īpaši neiegrimst jautājumā, kādu sendviču viņiem šodien izvēlēties, drīzāk - “hmm, kādu grāmatu man šodien palasīt?”

Daļēji tā ir taisnība. Taču neraugoties uz to, ka es nēsāju brilles, mani tomēr neielaida Bodleianas bibliotēkās lasītavā, pat par naudu. Tā ir ļoti iespaidīga Oksfordas universitātes  bibliotēka, kur atrodas vislielākais grāmatu un manuskriptu krājums visā Lielbritānijā. Īstena dārgumu krātuve. Savulaik grāmatas pat bijušas piestiprinātas pie plauktiem ar ķēdēm, lai īpaši kaismīgi grāmatmīļi tās neiznestu ārpus bibliotēkas. Un kā nu ne, tāds valdzinājums...paņemt mājās palasīt «Magna Carta», Mērijas Šellijas «Frankenšteinu» jeb kaut vai tos pašu Tolkīna darbus - «Hobīts jeb Turp un atpakaļ» un «Gredzenu pavēlnieks». Tāpat nav jābūt grāmatmīlim, lai novērtētu šīs pārsteidzošās bibliotēkas neticamo skaistumu - gan no iekšpuses, gan ārpuses.

Atceroties veco, labo Tolkīnu, būtu vietā apmeklēt vienu no vecākajiem Oksforfas pabiem - "The Eagle and Child" (1650), kurš atrodas burtiski desmit minūtes no šīs pašas bibliotēkas.   Un pazīstams ar faktu, ka tieši še notikušas Tolkīna un viņa drauga Lūisa, «Nārnijas hroniku» autora, kā arī citu fantāzijas žanra literāro entuziastu tikšanās. Tagad te var lieliski pavadīt laiku ar pinti izmeklēta klāsta dzīvo alu un uzkodām labākajās angļu  virtuves tradīcijās — aļņa gaļas desiņām ar kartupeļu biezputru jeb mencas fileju ar kartupeļiem mundierī. Un augstākās klases viskiju, ja vēlaties. Un es jau jūs brīdināju — jebkur, kur  dosieties jums nemitīgi sekos intriģējošā pilsētas un cilvēku, kas tajā reiz dzīvojuši, vēsture. Oksforda ir kā poētisks neizdibināms ezers — aizpeldot līdz vidum, jums nepārvarami kārosies izpētīt tā dibenu.

Taču pirms atbilstoši kārtīgi iecienītam angļu paradumam, pāriet uz nākamo alus dzertuvi, var iegriezties «Alisē brīnumzemē». Pasaulslavenajā "The Alice's Shop", kurš par tādu kļuva, pateicoties tam, ka pirms 150 gadiem Kerols to aprakstīja savos Alises piedzīvojumos. Toreiz, tāpat kā pasakā, tā bija produktu pārdotuve, kur kur Alise pāris reizes devās iepirkt saldumus. Šodien gan tā drīzāk atgādina Kerola  darbu «svētceļnieku» galamērķi, savveida Meka, gatava piepildīt jebkuru pasakas fanu vēlēšanos. Protams, vēlēšanās te piepildās proporcionāli tam, cik biezs ir apmeklētāju naudas maks.

Iegādājoties kabatas pulksteni ar baltā trusīša attēlu var steigties uz «neprātīgo ballīti» manā  iecienītajā Turf Taver, kas labi noslēpusies mazā sānielā, otrpus Bodleianas bibliotēkai. Tikko kā nodomāsiet, ka esat pazaudējies - ziniet, ka esat nonācis īstajā vietā! Ieeju tavernā ir grūti atrast un vēl grūtāk ir atrast izeju - taču atrašanās te attaisno visu. Un tieši tālab te vienmēr ir ļaužu pilns. Ļoti atmosfēriska un īpaša vieta. Te dabūnams īstens angļu eils (ale) - jau septiņus gadsimtus, un vēl te ir ļoti zemas palodzes un neprātīgi šķības sienas. Runā, ka mācoties Oksfordā Bils Klintons te mēdzis pavadīt savus atpūtas brīžus: «Kad biju Anglijā, reizes divas, trīs pamēģināju marihuānu, taču man nepatika. Es to neievilku un pēcāk vairs nekad nemģināju.»

Divus soļus no Turf Tavern atrodas kāds burvīgs arhitektūras objekts, kam vienkārši nedrīkst paiet garām. Tas ir Hertfordas tilts, celts 1914. gadā, tas savieno Herfordas koledžas divas daļas — ziemeļu un dienvidu pusi. Tautā tas tiek dēvēts par The Bridge of Sighs — par godu tāda paša nosaukuma venēciešu tiltam, jo tiek uzskatīts ka tie padevušies ļoti līdzīgi, protams, pilnīgi nejauši. Nešaubos, ja izšķirsieties tomēr izmēģināt Oxford Ghost Tour, tumšā, klusā vakarā Christ Church (1546) baznīcas zvaniem zvanot, jūs noteikti pavedīs zem šī tilta, kur K. Dekstera romānos ne reizi garām braucis inspektora Morsa jaguārs, meklējot kārtējo līķi...

Pat neraugoties uz to, ka Oksforda ir lieliska vieta, lai nodotos laiskai dzīves baudīšanai, visu pusgadu, ko galarezultātā te sabiju, pavadīju ar grāmatu rokās un brillēm uz deguna.  Un tāpat kā bērnībā mazajam T.E.Lourensam (Arābijas Lourenss), man patika savā zaļajā velosipēdā braukāt pa Oksfordas apkārtni. Tad Lourenss vēl nezināja, kādos notikumos viņam nāksies piedalīties un kāds būs viņa pienesums pasaules attīstībā, kā arī - ka  Ashmolean Museum glabāsies viņa arābu ceremoniālo tērpu kolekcija. Starp citu, Ashmolean Museum of Art and Archaeology (1683г.) bija pirmais muzejs Anglijā, kas tika atvērts publiskai apskatei. Tajā var nodoties Leonardo da Vinči, Rafaēla, Mikelandželo, Rembranta, Rubensa, Pikaso un daudzu citu šedevru apcerei, tostarp aplūkojot, piemēram,  arī Stradivāri vijoli «Mesija».

Saka, ka laime ir cilvēku saskarsmē. Aizmirstot visus cēlās Oksfordas grandiozās vēstures smalkumus, un vienkārši ieejot, piemēram, visparastākajā velosipēdu rezerves daļu veikalā jeb kaut vai tirgū — visur varat viegli un patīkami parunāties ar jums nepazīstamiem cilvēkiem, par pavisam negaidītiem un intelektuāliem tematiem. Varbūt te arī slēpjas šīs pilsētas mistiskā pievilcība, kas mani apbūra no galvas līdz kājām, iedvesmojot ne tikai vienkārši nodzīvot šīs dienas, bet baudīt dzīves mākslu un gūt baudu no katra te pavadītā mirkļa.

“So poetry, which is in Oxford made
An art, in London only is a trade.”
- John Dryden

P.S. Bez jebkādas ironijas, visticamāk, tikai Oksfordā var kļūt par nejaušu liecinieku situācijā, kad vīrietis autobusa pieturā flirtējot ar meiteni, stāsta viņai par astronomisku zvaigžņu plūsmas atklājumu debesu ziemieļu puslodē, kuras kustības leņķa lielums ir 45 grādi... 

Foto: Darja Siņicina

DALIES:

PAR MUMS • KONTAKTI • RSS • SEKO MUMS: ENG LAT

© anothertravelguide.com 2015
Anothertravelguide.lv ir interneta žurnāls laikmetīgiem mūsdienu ceļotājiem. Visas anothertravelguide.lv apkopotās adreses – viesnīcas, restorāni, veikali u.c., ir autoru pārbaudītas un izvērtētas. Visi autoru viedokļi ir subjektīvi un anothertravelguide.lv neuzņemas nekādu atbildību, ja kāda no te aplūkotajām vietām neatbilst jūsu subjektīvajai gaumei, konkrētā mirkļa noskaņojumam vai kaut kas tajā būtiski mainījies kopš mirkļa, kad tajā pabijuši anothertravelguide.lv autori un eksperti.