Korsikas salas upes ir laivotāju Meka. Gluži kā ikviens musulmanis vēlas reizi dzīvē nokļūt svētajā pilsētā, tā ikviens laivotājs vēlas kaut reizi mūžā nokļūt Korsikā un braukt pa salas kalnu upēm. To ir ļoti daudz, taču upes ir sarežģītas un bīstamas - ar ļoti augstiem kritumiem, ļoti krāčainas, un, pieļaujot kaut mazāko kļūdu, vienā mirklī vari būt izkritis no laivas, apdauzīts pret upes akmeņiem, pazaudējis airus un riskē nonākt ļoti spēcīgas straumes varā. Tieši tādēļ uz Korsiku brauc tikai pieredzējuši laivotāji, kas bīstamās situācijās nekrīt panikā un ir arī fiziski spēcīgi, lai spētu cīnīties ar straumēm.
Pirmo reizi Korsikā biju 2003.gadā. Atceros, salas upes mani pārsteidza ar ļoti stāvo kritumu. To mēra metros uz kilometru. Piemēram, frāze 50 metri uz kilometru nozīmē, ka, nobraucot vienu kilometru, mēs atrodamies par 50 metriem zemāk. Šis skaitlis ir ļoti liels, jau 30 metri uz kilometru ir ievērojams kritumus. Taču tieši ar šiem cipariem var raksturot Korsikas upju kritumus. Un kritums nebūt nav vienmērīgs - bieži ir ūdenskritumi, no kuriem ar laivu jāmāk arī nolēkt. Piemēram, Travo upe ir ļoti šaura, ceļā ir vairākas kaskādes. Līdzīga ir arī Travo pieteka Kodi.
Ja vien pietiek uzmanības un spēka, braucot var vērot dabu - tā ir ļoti skaista, taču skarba. Kalnainā sala ir pilna šaurām aizām, kanjoniem ar vertikālām sienām. Tādēļ izkāpt krastā pat nav iespējams. Ja esi sācis braukt, jāaizbrauc līdz galam. Un, ja esi atradis vietu, kur piestāt, var nākties kāpt kalnā 200, 300 metrus, lai nokļūtu atpakaļ pie savējiem.