Normandijas laika rēbuss un malks kalvadosa
Autors: Ilze Lasmane-Brože0 ATSAUKSMES
Grūti iedomāties, ka impresionisms varētu būt radies kur citur. Pat Normandijas laika apstākļi, kas dienas laikā spēj krasi izmainīties pat līdz sešām reizēm, ir tik netverami kā pats impresionisms. Un grūti iedomāties vēl kādu Francijas reģionu, kuram lietus būtu tik piestāvošs un vajadzīgs. Lai kur arī nenonāktu, it visur ir sajūta, ka laiks būtu apstājies. Pludmales ar balto ģērbtuvīšu rindām atgādina 60. gadu franču kino. Citu krāsu šeit tikpat kā nav, tāpēc tas noteikti būtu melnbaltais kino.
Īstens laika rēbuss, kurā teju neiespējami sazīmēt gadsimtu, kurā atrodies, ir slavenā Monē pilsētiņa - Živernī. Šeit no ceļojuma laikā atmodina tikai garāmbraucošās mašīnas. Turklāt pārsvarā tikai franču modeļi. Monē dārzs Živernī, kaut arī tūristisks, tomēr gluži maģiskā veidā sasaista rokas un kājas, piesien sajūtas un neļauj doties prom. Tas spēj dot mieru un sakārtot iekšējo pasauli.
Pārdomātie stādījumi un fantastiskā harmonija slāpē tūristu radīto kņadu. Monē dārzs vienlīdz ir baudāms jebkurā gadalaikā – pat rudenī, kad vējš šūpo vītolu zarus un rudenīga vakara saule ņirbuļojas vilnīšu mugurās... Tā vien šķiet, ka varētu ķerties pie otas... ja vien zinātu, kur to likt.
Šoreiz „Kulta ēdieni” komanda devās izzināt visu par kruasānu. Un ne tikai. Kāpēc Normandijā? Tāpēc, ka Normandijā tiek ražots pasaulē labākais sviests, kas patiesībā arī ir kruasāna galvenā sastāvdaļa. Kruasānus francūži mājās paši negatavo, arī 60% maiznīcu iepērk saldētos kruasānus. Pēc receptes priekšrakstiem – tie tāpat ir jāsaldē. Tehnoloģijas, kas izrullē un sagatavo mīklu, attīstījušās tiktāl, ka mājas apstākļos vai ar vienkāršākām mašīnām neko labāku nemaz nav iespējams pagatavot.
Pabijuši maiznīcā, kurā gatavo šo brīnišķo mīklu un vēl 60 veidu maizes, uzzinājām daudz ko par franču maizes cepšanas aizkulisēm. Pirmkārt, maiznieka darbs noteikti ir sirdsdarbs, kas liek upurēt pilnu nakts miegu un prasa celties jau 2.00 naktī, lai jau 4.00 visu sagatavotu varētu šaut krāsnī.
Izrādās, ka, kamēr kruasāns pasaulē jau kļuvis par kultu, paši francūži to nemaz tik ļoti neēd. Tas vairāk ir tāda kā svētdienas maizīte – iespējams tādēļ, ka tik sarežģīti pagatavojama. Īstā francūžu maizes vājība ir bagete. Tik labi taču zināma ainiņa, kad agrā rīta stundā katrs, kas ieradies maiznīcā, atstāj to ar bageti padusē, un visa iela ap 8.30 ir pilna ar cilvēkiem, kas grozos un somās iestīvējuši garenos maizes galus.
Ar bageti saistās arī kāds veiksmes stāsts. Līdz ar eiro ieviešanu, maiznieki esot kļuvuši stāvus bagāti! Agrāk viena bagete esot maksājusi 1 franku (aptuveni 25 santīmu), bet ieviešot eiro, tās cena noteikta - 1 eiro. Tādējādi ļoti vienkāršas un ne tās ienesīgākās profesijas pārstāvjiem – maizniekiem, pēkšņi piepulcējoties lielo veiksminieku pulkam. Un kur gan var būt vēl labāk - jo uzticīgi darot darbu, kuru mīlēja, viņi tapuši likten’s atalgoti.
Kas vislabāk sader ar svaigu maizi? Piens! Arī tas šeit ir izcils. To nodrošina ārkārtīgi kvalitatīvās ganības.
Ja fantastisks ir piens, tad, protams, tādi būs arī seri. “Camembert”, “Livarot”, “Pont l’Eveque”, “Boursin” – šie četri sieri raksturīgi tieši Normandijai, un tikai turienes sieri drīkst tā saukties.
Normandija ir arī ābolu zeme, kas nozīmē, ka šeit tiek gatavots arī lielisks sidrs. To savulaik taisīja katrā mājā. Arī kalvadosu prata destilēt. Šobrīd Normandija ir izcelsmes vieta vairākiem pasaules līmeņa kalvadosa zīmoliem.
Pie viena no tā radītājiem - Jean-Roger Groult, mēs arī ciemojāmies. Šajā kalvadosa ražotnē saimnieki ir klātesoši katrā dzēriena noturēšanas etapā, un pārzina to līdz niecīgākajai lāsītei un garšas niansei. No šī kalvadosa vienkārši „jumts brauc”, īpaši vēl redzot redzot ar kādu mīlestību un pietāti pret ģimenes tradīciju un biznesu izturas 30 gadus jauns puisis.
Jā, kalvadosu un austeres – neko vairāk nevajag ideālai pastaigai gar jūru....
Jūras tuvumā rodas sajūta, ka normandieši dzīvo ļoti ciešā sasaistē ar dabu, ar paisuma un bēguma ritmu. Ūdens uzplūdu un atkāpšanās laiki visiem ir zināmi, ikkatrs šeit zina, kad sākas garneļu sezona, kad jūras ķemmītes padodas vieglai sazvejai.
Katram, kas apceļo Normandiju, ieteiktu pazvejot garneles. Un pat ja to nedara – ir vērts pabūt krastā un pavērot, kā šejienes cilvēki, ķeksējot garneles un citas jūras veltes, varētu pat sacīt - savā ziņā meditē. Klaiņojot pa vienam, nevilšus satiekoties, tad apzinīgi pieliecoties pēc loma, tie nedaudz atgādina gārņus...
François-Joseph Picho stāsta par austeru audzēšanas procesu
Par jūras veltēm runājot, neaizmirsīsim, ka Normandija, tāpat kā Bretaņa, ir lielākais austeru kultivēšanas centrs. Kankalē pilsētiņā, kas ar puskāju vai pat visu pēdu jau atrodas Bretaņā, ir austeru zelta raktuve. Austeres un šampanietis teju arī ir viss, ko ēdamu šeit varēsiet dabūt. Ik uz stūra ir veikaliņš, kurā iespējams nopirkt neskaitāma veida austeres un turpat, sēžot gliemežvāku kaudzē, tās arī apēst.
Kankalē austeru ražotājs François-Joseph Picho stāsta, ka, lai izaudzētu austeri, ir jāpaiet trim gadiem. Katra no tām saimnieka rokās ir pabijusi vismaz četrdesmit reižu. Un lai arī tas ir ārkārtīgi smags zemniecības darbs, saimnieks to darot, ir absolūti laimīgs, jo šādi ir iespēja būt ārā, būt jūrā. Biznesu François-Joseph pārmantojis no vecātēva, kurš savulaik nodarbojies ar ledus biznesu. Kad tika izgudroti ledusskapji, bijis jāpārorientējas uz kaut ko jaunu, proti, austeru kultivēšanu.
Bez jūras veltēm – tādām, pēc kuru baudījuma neko citu negribas, jāatceras tomēr nobaudīt arī ko citu no normandiešu tradicionālās virtuves.
Tā kā reģiona vide ir visai skarba, arī virtuve ir diezgan zemnieciska. Zarnu desiņas, asinsdesas ar sviestā ceptiem āboliem, iekšu zupas... Intriģējoši!
Daudz interesantu faktu par dažādu pasaules tautu kultūru un ēdieniem iespējams uzzināt LTV1 raidījumu ciklā „Sirmais. Kulta ēdieni”. 2. sezona jau no 2013. gada oktobra.
Raidījums “Sirmais. Kulta ēdieni” top ar RIMI un AmericanExpress finansiālu atbalstu Filmu studijā “Mistrus Media”, atbalsta: www.institut-francais.lv
Producente: Ilze Lasmane-Brože (GSM: 00 371 29104652, e-mail: kulta.edieni@gmail.com).