No Bretaņas zilā granīta un Ķīnas bumbierkoka veidotā Opéra Bastille, valsts institūcijas L´Opera National de Paris otrā ēka, ir uzcelta kādreizējās Parīzes dzelzceļa stacijas - Gare de la Bastille - teritorijā, un nenoliedzami ir gigantisks arhitektonisks veidojums - pilsēta pilsētā. Šīs operas zāle, kas spējīga ietilpināt 2700 skatītājus ir tikai aisberga redzama virsotne. Brīnumi sākas otrpus priekškaram, kur viena blakus otrai rindojas izrāžu dekorācijas, uzslietas tieši tādā izskatā, kādām tām jābūt uz skatuves. Dekorācijas šajā operas namā nemontē nost, bet tikai pabīda aizkulisēs, kas spēj ietilpināt trīs izrādes skatuves līmenī un vēlreiz pa trijām vēl divos pagrabstāvos, kas atrodas zem skatuves dēļiem. Deviņas dekorācijas aiz kulisēm atrodas kaujas gatavībā un tās nepieciešams tik vien kā samainīt vietām. Ar tādu nolūku arī šis gigantiskais Parīzes būvprojekts, ar tā laika Francijas prezidenta Fransuā Miterāna gādību arī tika iniciēts - lai atslogotu satriecoši grezno, bet kompakto Opera Garnier. Bet ne tikai. Uzstādījums bija radīt modernu un populāru operu, kura būtu pieejama tautai, pieejama katram. Jēdziens „populāru" gan šajā sakarā tika smagi kritizēts, jo runa jau no paša sākuma bija nevis par pazemināta līmeņa masu mākslu, bet par visaugstākā līmeņa mākslinieciskajām iespējām. Opéra Bastille tika atklāta 1989. gada 13. jūlijā ar amerikāņu avangarda ikonas Roberta Vilsona iestudējumu „La nuit avant le jour" („Nakts pirms dienas"), ar to aizsākoties Bastīlijas ieņemšanas un Franču revolūcijas sākuma 200 gadadienas svinībām. Par vakara kulmināciju izvērsās Marseljēzas dziedāšana. Opéra Bastille savu pirmo sezonu aizsāka nākamā gada martā. Viens no izcilākajiem visu laiku Parīzes operas vadītājiem intendants Žerārs Mortjē (Gerard Mortier) kādā televīzijas intervijā reiz atzina - Francijas valdība ir definējusi, ka Parīzei ir vajadzīga opera un attiecīgi tās rīcībā ir visi nepieciešamie finansiālie līdzekļi. Un Mortjē intendantūras laikā (2004 - 2009) Parīzes opera kļuva par vienu no mākslinieciski visinteresantākajiem opernamiem pasaulē. Kad ir attiecīgi līdzekļi, attiecīgas ir arī intrigas - kurš šo grandiozo instutūciju ir tiesīgs vadīt, savulaik no intendanta posteņa gāžot pat tik ietekmīgu operas pasaules figūru, kā diriģentu Danielu Bārenboimu. Un attiecīgi zālē sēž arī viena no izsvilpjošākajām publikām pasaulē, spējīga no zemes virsas noslaucīt visskaistākos eksperimentus. Un redzamība šajā namā netiek apgrūtināta nevienam skatītājam. Par leģendu jau ir kļuvis nostāsts, ka reiz uz skatuves bijusi tāda izrādes dekorācija, ka skatītāji balkonos ir spējuši ieraudzīt tikai dziedātāju kājas. Izcēlusies tāda neapmierinātības vētra, ka skatienu traucējošā dekorācija tikusi novākta uz līdzenas vietas - izrādes laikā.