Magtu fonds (Fondation Maeght) ir viens no pasaules skaistākajiem un vienlaikus sajūtu piesātinātākajiem mazajiem muzejiem. Tas atrodas Franču Rivjērā, puskilometru no pastkaršu ainavu cienīgā Senpoldevānsas ciemata, priežu paēnā, nelielā kalnā, un lepojas ar vienu no izcilākajām 20. gadsimta mākslas kolekcijām. Fondu 1964. gadā kopā ar sievu Margeritu izveidoja viens no ietekmīgākajiem 20. gadsimta mākslas dīleriem, kolekcionārs un izdevējs Emē Magts. Ne mazāk īpašs kā tā vizuālais veidols (projekta autors ir katalāniešu arhitekts Hosē Luiss Serts), ir arī muzeja tapšanas stāsts. Līdz pat 1946. gadam Magtam bija mākslas galerija Kannās, bet pēcāk draugu Matisa un Bonāra iedrošināts, viņš to pārcēla uz Parīzi. Taču Parīzes panākumus drīz aizēnoja kāds traģisks notikums ģimenē - 12 gadu vecumā no leikēmijas nomira Magtu dēls Bernārs. Meklējot mierinājumu, mākslinieka Fernanda Ležē (Fernand Leger) iedrošināti Magti, devās ceļojumā uz Ameriku. Tā dzima ideja par Magtu fondu, savā ziņā - arī veltījumu dēlam. Magts vēlējās radīt modernu, funkcionālu muzeju, kas vienlaikus organiski iekļautos lielajā Vidusjūras dārzā un nebūtu tikai muzejs, bet arī savveida atbalsts māksliniekiem, tādējādi piedāvājot viņiem telpu izpausmes brīvībai. Tas bija Miro, kas Magtu iepazīstināja ar Sertu. Muzeja arhitektonisko kodolu veido savstarpēji savienotas viena un trīsstāvu ēkas. Īpatnējai jumta formai dažās no ekspozīcijas zālēm ļaujot sajusties kā katedrālē. Blakus galvenajai ēkai atrodas arī neliela kapela, kuras drupas tika atklātas celtniecības laikā un kuru Magts izlēma atjaunot. Tās stikla mozaīka ir Braka darbs. Atsevišķas muzeja telpas veltītas Miro, Šagālam, savukārt skulptūru dārzā rodama Pola Burī tērauda strūklaka. Savulaik tā bija pirmā ēka Francijā, kas pilnībā veltīta modernisma mākslai. Un staigājot pa muzeja teritoriju brīžiem šķiet, ka māksla, ainava un arhitektūra te saplūdušas vienā veselumā, tās krāsām, noskaņām un sajūtām mainoties atbilstoši dienas stundai un gadalaikam. Muzejs kā brīnišķīgi uzrakstīts dzejolis, kuru katrreiz iespējams lasīt gandrīz kā no jauna.