Nelielais atslēgas caurums pie kādām koka durvīm Aventina kalna galā ir tikai viena no Mūžīgās pilsētas neskaitāmajām mistēriju cilpām, kas, katrreiz še atgriežoties, ievelk kā zirneklis Romas “atkarības” tīklos. Aventina kalns ir viens no septiņiem Romas kalniem un rīta agrumā ceļš augšup mazliet atgādina pastaigu laukos, pretimnācēja un pretimbraucēja tikpat kā neviena, pilnīgs klusums, gandrīz vienīgais, ko dzirdi, ir savi soļi. Starp citu, arī šis pieder Romas paradoksiem - kaut pilsētas vēsturiskais centrs brīžiem šķiet kā tūristu skudrupūznis, turpat pāris ieliņas tālāk, vari nesastapt nevienu dzīvu dvēseli. Cavalieri di Malta laukumsatrodas pašā kalna galā unbrīnumainā kārtā iztēlotā pūļa vietā tajā svētdienas rītā tur grozās tikai vēl viens pārītis, kas, No. 3 nama koka durvju atslēgas caurumam piespiedis kameras aci, cītīgi fotografē. Pie durvīm nav nevienas izkārtnes un savā ziņā arī šī piepulcējama neskaitāmajām Romas "slepenajām adresēm", kas, tiesa, sen vairs nav slepenas, taču joprojām - ne visiem zināmas. Pieliekot aci atslēgas caurumam, panorāma ir neticama un absolūti sirreāla - pretim vīd koku ieskauta, zaļojoša aleja, kuras galā greznojas Svētā Pētera bazilikas kupols. Rīta dūmaka izspēlē vēl papildus joku, radot optisku iespaidu, ka svētnams ir turpat, turpat, alejas galā - rokas stiepiena attālumā. Pati ēka ar brīnumaino atslēgas caurumu vēstures gaitā vairākkārt mainījusi īpašniekus, 939. gadā te atradies benediktīniešu klosteris, savukārt 15. gadsimta sākumā pāvests Pauls II to atdāvinājis Maltas ordenim. 18. gadsimta sākumā ēku restaurējis viens no sava laika slavenākajiem arhitektiem Džovanni Batista Piranesi. Savukārt pats Aventinas kalns jau izsenis ticis salīdzināts ar kuģi, kas tūlīt, tūlīt pacels enkuru, lai ļautos garām plūstošās Tibēras upes straumei... Romas republikas laikā šis bija nabadzīgs plebeju rajons, savukārt impērijas laikā tas kļuva par bagāto patrīciešu mītnes vietu, tā laika villas un parki te saglabājušies joprojām. Turpat netālu - pa Via di Santa Sabina mazliet lejup, atrodas Santa Sabina bazilika, viens no vislabāk saglabātajiem senajiem Romas svētnamiem. Tās vestibila koka durvis darinātas no cipreses un ir viens no vecākajiem agrīnā kristiešu perioda kokgriezumu paraugiem. Vēl daži desmiti soļu un nonākat Parco Savello jeb "apelsīnu dārzā". Sezonas laikā koki ir augļu pilni, daļa sabiruši zemē, nelielajam parkam mazliet atgādinot tādu mežonīga skaistuma piesātinātu oāzi. Paši apelsīni gan ir rūgteni skābi, taču karstās vasaras dienās koku lapotnes rada tīkamu ēnu un vietējie ik pa laikam te mēdz sarīkot piknikus. Turklāt Romas panorāma, kas paveras no Parco Savello - upe, Forums, tālumā vīdošais Svētā Pētera bazilikas kupols, iespaidīguma ziņā droši var sacensties ar citu leģendāru pilsētas skatu punktu Gianicolo kalnā.