ENG LAT

SAŅEM JAUNUMUS

Ierakstiet savu e-pasta adresi, ja vēlaties saņemt ikmēneša jaunumus.

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

Baudītāja ceļvedis · Eiropa · itālija · Sardīnija · Sirmā neticamie garšu ceļojumi

Tiek uzskatīts, ka Sardīnijas zemes teritorija ir viena no senākajām pasaulē - tai ir vairāk nekā 500 miljonu gadu. Vēl šodien vēstures annāles tiek pārrakstītas, tuvinoties iespējamajai patiesībai par to, ka tieši Sardīnija ir bijusi Platona reiz aprakstītā zudusī pilsēta - Atlantīda. Arheoloģiskās liecības ģeniālas būvinženierijas veidolos sastopamas viscaur salas teritorijā, un ir skaidrs – šeit reiz dzīvojusi varena un gudra civilizācija.

Taču, kad atgriežamies tajā, ko dēvējam par mūsdienu civilizāciju, dažkārt tā vien pārņem sajūta, ka gribas izbēgt no tās mutuļa un ļauties kam pavisam svabadam, mežonīgam un nepieradinātam…

Sardīnija ir vieta, kur ļauties šim aicinājumam!

Lai gan daba salu ir lutinājusi ar neticamu skaistumu, tās apstākļi mēdz būt paskarbi. Taču mūsu apciemotā Nuoro iekšzemes reģiona cilvēki tiem spītējot - dzīvo ar dabu saskaņā, un ne mazāk - arī harmonijā ar sevi.

Stress šeit ir sveša lieta, tāpat arī izdabāšana nav sardīniešu dabā. To visvairāk sajutīs nereti pie izpatikšanas tik pieradušie tūristi, kad sastapsies aci pret aci ar to, ka nebūt ne viss notiek pēc ierastās kārtības, kuras centrā ir iegribas. Sardīnieši ies savās dienas gaitās un dzīvos savu dzīvi, kā ierasts, tāpēc pusdienlaika “klusajās stundās” uz maltīti restorānā variet necerēt – šajā laikā sardīnieši vai nu guļ, vai nodarbojas ar gultas priekiem (tā vismaz paši viņi apgalvo…).

Tiem, kas tomēr negrib saskarties ar dzīves realitāti, kurā viss nenotiek tā, kā gribas - turpat Nuoro reģionā var doties uz Arbatax Park kūrortu (www.arbataxpark.com). Kūrorts patiesībā ir absolūti lielisks! Tas pieder Sardīnijas turīgākajam cilvēkam, kura sieva pamatīgi pielikusi roku tā izveidē, radot īpašu vides mikrokosmu, kurā savākta ievērojama salas augu un dzīvnieku kolekcija. Teritorijā iespējams iepazīt gan Sardīnijas floru, gan faunu, gan to, kas aug sardīniešu dārzos, gan to, kas savvaļā. Šeit nevilcinieties iepazīties ar unikālo lopiņu – mazo balto albīnēzelīti, kurš mājo blakus esošajā Asinara salā.

Sardīnijā ir tā sajūta, ka civilizācijas slogs kļuvis pavisam viegls, līdz izgaisis pavisam. Šeit dzīve ir brīva un nepiespiesta. Ikdienas darbu un pienākumu sarakstā rindojas tikai lietas, kas rada prieku un gandarījumu. Un sardīniešiem tās ir pavisam vienkāršas un cilvēciskas - maizes cepšana, zveja un ganības.

Lai gan Sardīnija ir sala ar gandrīz 2 000 km garu piekļuvi jūrai, paši tās iedzīvotāji ir pārliecināta ganu tauta, un tās virtuvē, joprojām izteikti dominē gaļas ēdieni un maize. Bet zivis gastronomijas virāžās virsroku ņēmušas vien piekrastes pilsētās un Sardīnijai piederošajā San Pietro salā.

Pateicoties ganu būšanai arī radies slavenais Sardīnijas pecorino siers, ko gani jau izsenis vārījuši no tikko ganībās izslaukta aitas piena. Turpat tie to arī sējuši un saulē žāvējuši. Šī ieraža nav zudusi – ganāmpulku dzinēji to piekopj vēl šodien. Turklāt pecorino siera siešanas procesam līdzi nāk vēl divi blakusprodukti – ricotta siers un sūkalas sivēniem. Tiem pašiem sivēniem, ko vietējie mīl cept virs mirtes koka malkas - pavisam kraukšķīgus. Kraukšķis tiek panākts cepšanas procesā - sivēnu apslakot ar pilošu cūkas speķi un apbārstot ar rozmarīnu.

Sala ar to ir īpaša, ka svētas šeit tiek turētas sen pārbaudītas, par labām atzītas vērtības. Un laiks šeit savu kūleni met mazliet lēnāk kā citviet – vietumis Sardīnijā atradīsiet ciematus, kur sievietes ikdienā aizvien valkā savus tradicionālos melnos, kuplos svārkus. Gluži kā kinofilmās!

Par ļaudīm un kino runājot - vērts noskatīties Venēcijas kinofestivāla godalgoto 1961. gada filmu Banditi a Orgosolo, kas stāsta par pasaulē slavenāko sardīniešu klanu - Orgosolo bandītiem.

Orgosolo kalnu ciematiņš Sardīnijā ir galamērķis pats par sevi. Tasslavens ar izteiksmīgiem un nereti dumpinieciskiem sienu gleznojumiem, kas rotā šīs citādi klusās kalnu pilsētiņas laika nobružātās ēkas. To stāsts aizsācies 20. gadsimta 60. gadu beigās, kad ekonomiskās grūtībās nonākusī Itālija piedzīvoja kapitālisma krīzi, bet sabiedrība sāka spuroties kā, nu, mācēdama. Tiklīdz tautai kas nepatika, tā savas pretenzijas izvēlējās paust politiskos manifestos uz ēku sienām. Par sava veida idejas kuratoru kļuva kāds vietējais mākslas skolas skolotājs, kura mērķis bija šādi iesaistīt aktuālos politiskos un sociālos procesos arī savus studentus. Ar laiku sienās tika atspoguļotas arī sadzīviskas ainas – līdz pilsēta pārtapa par tādu kā publiskās mākslas galeriju. Turklāt mākslas žanri, kas pārstāvēti ‘pilsētā-galerijā’ ir visdažādākie – sākot no kubisma, līdz naivismam un impresionisma iezīmēm caurstrāvotiem darbiem. Vietām zīmējumiem sākot balot – tie tiek atjaunoti, bet mazvērtīgo vietā no jauna radīti citi.

Netālu no Orgosolo tajā paša Nuoro reģionā atrodas nelielā Mamoiada pilsētiņa, kas slavena ar pagānu festivāla Mamuthones izdarībām. Tiek uzskatīts, ka izteiksmīgo procesiju, kuras laikā ļaudis tērpti skaistās, taču biedējošās maskās, ko papildina dažāda ganu atribūtika – no ādām un lopu zvaniem, izpildījuši jau nuragu cilvēki, lai godinātu zemes auglības dievus. Rudens mēnešos notiekošie festivāli ar vērienīgu izēšanos, ugunskuriem un masku gājieniem, ir skaista un reizē ļoti spēcīga vizuāla un emocionāla pieredze. Nereti, ļauno garu masku izbiedēti, no festivāla ļaudis mēdz izstāties. Tāpēc, lai vairāk izprastu to nozīmi un saprastu, vai tās ir baiļu vērtas, šai pašā pilsētā apmeklējiet nelielo, bet visnotaļ kvalitatīvo Vidusjūras Masku muzeja ekspozīciju - Museo delle Maschere Mediterranee di Mamoiada (www.museodellemaschere.it).

Tā kā gani no mājām iet prom uz zināmu laiku, kas ēdams līdzi ir jāņem. Tāpēc tiek gatavota īpaša ganu maize – tā ir pane carasau. Maizītes plānās, cietās loksnes var uzglabāt mēnesi, un var kraukšķināt tāpat vai samitrināt ar ūdeni un ēst kopā ar tomātu mērcīti un ceptu olu. Maizes cepšanas procesā mīkla, tiek velta bumbiņās, tad rullēta plāksnēs, un krāsnī tiek ceptas līdz uzpūšas kā spilvens. Uzpūtušos maizīti ņem ārā no krāsns un griež uz pusēm, lai katru pusīti atkal liktu apcepties zeltainu.

Vēl sardīnieši par savu kulta ēdienu uzskata culurgiones – mīklā ieceptus kartupeļus ar biezpienu un piparmētru.

Jau iepriekš minētā San Pietro sala ir absolūti ģeniāla it visā! Tajā dzīvo iekšēji neatkarīgi ļaudis, kas arī politiski vēlas būt neatkarīgi. Savulaik šejienes iedzīvotājus, kā darbaspēku, piespiedu kārtā no Dženovas aizveda uz Tunisiju. Vēlāk tie panāca, ka Sardīnijas valdnieks tos izglābj un pārceļ dzīvot uz San Pietro salu, kur tie palikuši dzīvot uz laiku laikiem. Cilvēki šeit arī runā dženoviešu valodā, un arī ēdiens ir citādāks. Patiesību sakot, maz tiem sakara ar kontinentālo Sardīniju.

Maija beigās, jūnija sākumā uz salas noris vērienīgs tunča festivāls ar starptautisku mūzikas zvaigžņu uzstāšanos, izcilu pavāru paraugdemonstrējumiem, konkursiem ar tunča ēdienu garšošanu un dejām.

Tunča zveja Sardīnijas piekrastē ir ļoti limitēta. Vislabākie ir zilās spuras tunči un praktiski tie arī ir vienīgie, kas tiek ķerti. Ķeršana notiek tad, kad tunči migrē gar salu. La tonnara – tradicionālā sardīniešu tunču ķeršanas metode notiek ar tīklu un ūdenslīdēju palīdzību. Iespējams, no šejienes arī cēlušies stāsti par cilvēkiem – amfībijām. Cilvēki nirst pie 180 kg smagajiem tunčiem un dzen tos murdu strupceļā, tālāk tunzivis jau gaida zvejotāji ar āķiem. Šo metodi savulaik Salvadors Dalī iemūžinājis savā darbā “Tunča zveja” (1967).

Visgardāko tunci San Pietro ēdām tieši pilnīgā nekurienē – mazas pludmales kafejnīcā, kas iekārtojusies nelielā koka būdiņā un kuras specializācija ir tieši tunča ēdieni. pie nelielas pludmales, kurā varēja dabūt tikai tunča ēdienus.

DALIES: