GALAMĒRĶI KULTŪRAS AFIŠA BAUDĪTĀJA CEĻVEDIS CITĀDI MARŠRUTI INSIDER'S VIEW JAUNUMI FOTO GALERIJAS

IZVĒLIES GALAMĒRĶI

Toskāna

Baudītāja ceļvedisKur nakšņotKur paēstArhitektūras tūrismsVērts zināt

IZVĒLIES CEĻVEDI

Pieci galamērķa vērti skulptūru parki

Hombroich Cultural EnvironmentĒkebergas parksTjuvholmen skulptūru parksJupiter ArtlandFattoria di Celle« ATPAKAĻ « UZ SADAĻAS SĀKUMU

SAŅEM JAUNUMUS

Ierakstiet savu e-pasta adresi, ja vēlaties saņemt ikmēneša jaunumus.

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

Baudītāja ceļvedis · Eiropa · itālija · Toskāna · Pieci galamērķa vērti skulptūru parki

Fattoria di Celle

Autors: Una Meistere0 ATSAUKSMES

Fattoria di Celle

Kaut Toskāna lielākajai daļai, visticamāk, asociējas ar gastronomijas un vīna hedonistu galamērķi, tā ir mājvieta arī vienam no Eiropas pārsteidzošākajiem skulptūru parkiem, pastaiga pa kuru aizņem, ticiet vai nē, ne vairāk, ne mazāk kā četras stundas. Fattoria di Celle ir itāļu uzņēmēja un mākslas kolekcionāra Džuliāno Gori (Giuliano Gori) iespaidīgās privātkolekcijas mājvieta. Parks atrodas Toskānas Chianti reģionā, pilnīgos laukos – 35 km no Florences un 5 km Pistoijas pilsētiņas, ārpus jebkādiem tradicionālajiem maršrutiem, tālab te iegriežas galvenokārt mākslas pasaulei pietuvinātie un tās interesenti. Tā kā parks ir privātīpašums to iespējams izstaigāt tikai gida pavadībā un vizīte jāpiesaka vismaz mēnesi iepriekš.

Foto: Fattoria di CelleFoto: Fattoria di CelleFoto: Fattoria di Celle

Kopumā tas aizņem 60 hektāru lielu teritoriju un tā simboliskā sirds ir 17. gadsimta beigās pēc Pistoijas kardināla pasūtījuma celtā Villa Celle un tai piegulošā kapella. 19. gadsimta vidū labiekārtot īpašumu tika uzaicināts vietējais arhitekts Giovanni Gambini, kura uzdevums bija izveidot parka teritorijā angļu dārzu. Šobrīd Fattoria di Celle ir īstena krāšņu ainavu mīļotāju paradīze – villa atrodas kalna galā un no tās paveras elpu aizraujošs skats uz Toskānas plašumiem. Tālāk - ēnainas simtgadīgu koku ieskautas takas, kas ļauj parku izbaudīt arī Itālijas svelmē, reibinoši smaržojot saules sakarsētajām koku lapotnēm. Un divi ezeri - līdz iznākat mežonīgās ziedošās pļavās, olīvu laukos, skatam atduroties vīnogulāju nosētos pakalnos. Cita starpā, no Fattoria di Celle olīvkokiem joprojām tiek iegūta izcila olīveļļa, savukārt no vīnogām – lielisks Chianti Montalbano. Džuliāno Gori īpašumu iegādājās 70. gados, kā vietu, kur izvietot savu iespaidīgo mākslas kolekciju. Tad arī sākās viņa aizraušanās ar vides objektiem. Jautāts par kolekcionāra gaitu sākumu, Gori kādā intervijā saka: “Viss sākās ar Prato mākslinieka Gino Fanciullacci studijas apmeklējumu. Tajā es nokļuvu nejaušības pēc, taču tas bija sākums maniem svētceļojumiem uz mākslinieku darbnīcām, kas turpinās vēl līdz šai dienai.”  Tieši draudzība ar māksliniekiem savulaik arī kļuvusi par Fattoria de Celle fundamentu. Jau septiņdesmitajos gados viņš sāka pie sevis aicināt māksliniekus, mudinot viņus iepazīties ar vidi un radīt darbus speciāli tai -  gan parkā, gan tā teritorijā esošajās ēkās un pat uz ūdens. Viņa mērķis bija radīt ideālo simbiozi – starp mākslu un dabu, abām savstarpēji mijiedarbojoties un vienai otru papildinot. Turklāt jau pašā sākumā izvirzot striktu noteikumu šajās attiecībās neiejaukties. Kad pirms vairākiem gadiem pie Denisa Openheima (Dennis Oppenheim) instalācijas – futūristiskas salūta mašīnas lauka vidū, vētras laikā nogāzies milzu ozols, tas tur tā arī ticis atstāts. Vienlaikus Gori izaicinājums bijis Fattoria di Celle radīt kā jaunu eksperimentu platformu – vietu, kur māksliniekiem izmēģināt jaunas idejas, jaunus materiālus. Piemēram, amerikāņu skulptors Ričards Serra (Richard Sierra) tieši Fattoria di Celle radījis savu pirmo akmens darbu, bet spāņu skulptors Jaume Plensa savu pirmo stikla “māju”. Zaļojošas pļavas vidū uzslieto kubu “Dvīņi” (Twins), kas simbolizē katrā no mums mītošās labās un sliktās domas. Vienā pusē kā ar neredzamu tinti uz stikla ieskrāpēts viss, ko nu mēs eventuāli sliktu varētu pateikt, savukārt otrā – labie vārdi.

Parku publikai Gori atvēra 1982. gadā un tobrīd tajā bija sešpadsmit mākslas darbi, savukārt 2012. gadā tas nosvinēja 30 jubileju - jau ar 70 vides instalācijām. Kolekcionārs uzskata, ka māksla ir nepieciešama dzīvei, arī, lai pārciestu tās grūtības un ļautu to izbaudīt visās tās dimensijās. Uz iepretim villai esošās saimniecības ēkas jumta, kas tagad pārtapusi galerijā, novietots zils sols – itāļu mākslinieka Luigi Mainolfi darbs “Tiem, kas lido” (For Those Who Fly) – simbolisks veltījums kolekcionāra aizsaulē aizgājušajai sievai, tādējādi radot sajūtu, ka viņa joprojām ir tepat. Un, ja arī vairs nevēro saulrietu no sava iecienītā balkona, tad, visticamāk – kaut kur turpat no debesīm...

Par parka un savas kolekcijas simbolisko dvēseli kolekcionārs uzskata netālu esošo vēsturisko putnu māju, kurā šodien mājo amerikāņu mākslinieka Jean-Michel Folon darbs “Koks ar zelta augļiem” (The Tree of Golden Fruit). Mājas iekšienē jau lekni zaļojošo buksusa koku viņš papildinājis ar bronzas koku, kuram ir septiņas rokas, to stilizētajām “plaukstām” piedāvājot ēdienu un ūdeni putniem, kuri var te brīvi ielidot, paēst, atpūsties, pirms doties tālāk... Atsaucot atmiņā austrumu leģendas par putniem, kurus barojot mēs  rūpējamies par savu labklājību un drošību. Jo daloties ar putniem (atšķirībā no dalīšanās ar cilvēkiem) mēs nesaņemam un arī negaidām neko pretim, vien pasakām paldies mātei  Dabai – daloties ar tiem, kas uz zemes un debesīs. Tā teikt, nākošajā dzīvē būs tik daudz, cik šajā būsi atdevis citiem.

Tikmēr agrākais parka tējas namiņš nodots izraēļu mākslinieka Dani Karavan rokās, kurš tajā iekārtojis instalāciju “Tējas ceremonija” (The Tea Ceremony, 1999). Telpas vidū atrodas stikla spoguļvirsma, kas kalpo par stilizētu galdu, tajā spoguļojoties telpas sienu gleznojumiem. Uz tā uzbērts zaļās tējas konuss, bet apkārt – septiņas sniegbaltas tasītes, savukārt pie durvīm – septiņas tikpat sniegbaltas keramikas čībiņas, tādējādi radot sajūtu, ka telpā kāds jau ir. Skatītāji instalāciju var vērot caur logu no balkona - tai pietuvojoties sarunas apklust un soļi kļūst lēnāki, it kā bītos pārtraukt iekšā valdošo klusumu... 

Savukārt mazā nomaļā namiņā, šķietamā meža vidū, netālu no pakalna, kuru rotā Ričada Serras akmeņi, atrodas divi vācu mākslinieka Anselma Kīfera lielformāta darbi un vairāk nekā. Gide atslēdz signalizāciju un atgrūž čīkstošās, simtgadīgās koka durvis – jāteic, šī noteikti ir viena no neordinārākajām vietām, kur skatīt izsolēs miljonu rekordus un neprātīgas kaislības uzjundošo Kīferu.

Noslēpies koku ieskautā, ar sētu iežogotā pļavā mīt franču mākslinieka Daniela Birēna sapņu namiņš jeb stikla “kempinga mājiņa,” kas šķiet teju kā izkāpusi no stāstiem par Alisi Aizspogulijā. Namiņa fasāde ir gandrīz bezgalīga, tajā spoguļoties pļavai, mežam, debesīm un apkārtnes ainavai. Dažbrīd šķiet, ka tas pat pazūd, paslēpjas apkārtējā ainavā un saplūst ar to. Vienlaikus šķietot vientuļš un pamests, jo ēkai nav jumta. Tās iekšienē ir četras istabas, katra - 4 X 4 metrus liela.  Katrā ir divas spogļsienas un divas pārējās izkrāsotas katra savā krāsā – intensīvi zilā, zaļā, rozā. Durvju nav, ir tikai to aile, kamēr pašas durvis noliktas tai iepretim – sienas pretējā pusē, spoguļsienām un to atspulgiem radot teju vai psihodēlisku efektu. Vārdos neaprakstāmu krāsu, gaismas un optisko ilūziju spēli.

Kā reiz izteicies Džuliāno Gori - kolekcionēt nenozīmē tikai savākt attiecīgu skaitu darbu, bet vispirms tas nozīmē – notvert emocijas. “Kad esmu emocionāli aizgrābts, es ne tikai jūtos stiprāks, bet arī priviliģēts.” Tieši šāda sajūta pārņem atstājot Fattoria di Celle – tāds piepildīts klusums, brīnišķa mākslas un ainavas meditācijas pieredze.

Località Santomato, Pistoia

www.goricoll.it

DALIES:
Facebook Twitter

 

Jūsu atsauksmes

Diemžēl par šo objektu atsauksmes nav saņemtas

Jūsu vārds:

Laiks, kad apmeklējāt šo objektu:

Jūsu komentārs: