Ielu telpa Kuldīgas vecpilsētā
Autors: Anothertravelguide.com0 ATSAUKSMES
Projekta autors: Kuldīgas novada pašvaldības Būvniecības nodaļa - ideja un saturs; Guntis Kalniņš un Aldis Orniņš - risinājumi; sadarbībā ar projektētājiem - detalizācija
VĒSTURES PARAGRĀFS
Kuldīgas vecpilsēta ir cilvēka un dabas veidots pilsētvides konteksts, kas attīstījies pie Eiropas platākā ūdenskrituma - Ventas rumbas. Pie šī dabiskā šķēršļa līdz ar Livonijas pils būvniecību 13. gadsimtā sākusies arī pašas pilsētiņas attīstība.
Viduslaiku pilsētām raksturīgo - gleznaino un šauro vecpilsētas ieliņu malās vēl līdz mūsdienām saglabājusies 17. - 18. gadsimta koka un vēlāka laika perioda mūra apbūve. Būtiska pilsētas artērija ir Alekšupīte, kuru ieskauj vēsturiskās ēkas. Alekšupītei pāri ved vairāki tiltiņi, kas Kuldīgas vecpilsētas vaibstiem piešķīruši īpašu šarmu. Savukārt Ventas abi krasti savienoti ar 19. gadsimta beigās būvēto ķieģeļu tiltu - garāko ķieģeļu velvju tiltu Latvijā, kas ticis atjaunots 2008. gadā.
Kopumā Kuldīgas vecpilsētas īpašo auru nosaka dzīvojamo ēku komplekss, kas attīstījies no 17. gadsimta beigām līdz mūsdienām.
Pilsētas telpa saglabājusi 20. gadsimta ielu telpas raksturu – gan labiekārtojuma, apgaismes ķermeņu, gan auras ziņā. Pašām ēkām piemīt sava īpaša patina, kas lasāma kā vēstures grāmata, kuras lappuses atklāj tik dažādo arhitektūras stilistiku un laikmeta liecības.
IDEJA
20. gadsimta vīzija 21. gadsimtā
Jau 2007. gadā tapa zināms, ka pilsētai būs pieejama zināma naudas summa komunikāciju atjaunošanai vecpilsētā. Tā uzlabotu vecpilsētas higiēnisko stāvokli un iedzīvotāju dzīves līmeni un reizē arī pieprasītu pilsētas ielu segumu rekonstrukciju.
Šajā rekonstrukcijas projektā ielu segums tiek traktēts ne tikai kā ielu plakne transporta organizācijai, bet kā vienota ielu telpa. Tā ietvaros radās nepieciešamība pēc konceptuālas un kontekstuālas vīzijas par to, pēc kāda laika perioda vadoties, ielu telpa tiks atjaunota.
Koncepciju, balstoties uz 20. gadsimta sākuma pilsētvides labiekārtošanas idejām, izstrādāja vietējie arhitekti – ilggadējais Kuldīgas arhitekts Aldis Orniņš un arhitekts Guntis Kalniņš.
Vispirms tika veikta plaša vēsturiskā materiāla un situācijas dabā izpēte. Tika veikta segumu analīze un izstrādāti to mūsdienu risinājumi (segumu plāni, labiekārtojuma plāni, satiksmes organizācijas plāni, laukumu, apstādījumu un apgaismojumu plāni) – vispirms konceptuālā līmenī visai vecpilsētai, tad detalizēti risinājumi atsevišķos projektos - katrai konkrētajai ielai.
Daļa vecpilsētas ēku izrādījās ieaugušas gadsimtu kultūrslānī, tāpēc atsevišķa izpēte tika veikta arī pa līmeņiem – domājot par pakāpieniem, laukumu formām un aprisēm, labiekārtojuma elementiem, par zudušiem žogiem un vārtiem.
Projektā iesaistīto autoru loks bijis ļoti plašs, taču visus vienojošā ideja bija - kā kontekstuāli vēsturiskās apbūves fonu padarīt patīkamu, funkcionālu un mūsdienīgu.
Projekta izstrādes laikā - ar domu vidi padarīt cilvēkiem draudzīgāku - koncepcija tika apspriesta arī publiski, un, balstoties uz sabiedrības viedokli, tika veiktas projekta korekcijas.
VĒRTS PAMANĪT
Pilsēta uz pastkartes
- Saskaņā ar izpētes materiāliem un izstrādāto koncepciju tika atjaunotas neskaitāmas ielas, līdz ar to nav grūti Kuldīgas vecpilsētā uziet vietas, kas raksturīgas 20. gadsimta pastkartēs attēlotajām.
- Uzstādījums par 20. gadsimta labiekārtojumu ticis īstenots, izmantojot mūsdienu detaļas. Rātslaukumā papildus ieviesti mūsdienu elementi – strūklaka un stikla tiltiņš, vietā, kur vēsturiski šķērsojuma pār Alekšupīti nav bijis.
- Pilsētas laukumi, piemēram, vecais Siena tirgus un Rātslaukums, kas iepriekš izmantoti kā autostāvvietas, tagad atguvuši savu vēsturisko reljefu, fonu un robežas.
- Šodien, ņemot vērā iedzīvotāju ieteikumus, ielas pārsvarā tikušas klātas ar šķelto akmens bruģi, mazāk noslogotās – ar apaļā akmens bruģi, bet noslogotākās treansporta ielas iesegtas ar betona bruģi, kam izraudzīta speciāli Kuldīgai izvēlēta granītu šķembu virskārta tā, lai arī šī iela gan tonalitātē, gan raupjumā būtu saderīga ar vēsturisko pilsētas apbūvi.
- Ietvju segumos izmantotas betona flīzes kā ir atsauce uz 20. gadsimta sākuma betonētajām ietvēm, kas tajā laikā mazpilsētās un Kuldīgā īpaši bija ļoti raksturīgas, kamēr ielas tika klātas ar laukakmeņiem.
- Ietves, kas pieejamas cilvēkiem ratiņkrēslos, māmiņām ar bērniem, neredzīgiem un nedzirdīgiem cilvēkiem, ir piemērs, kā vēsturiskā vidē nodrošināt vides pieejamību, respektējot kultūrvēsturisko mantojumu: betonētās plāksnes ir gluda pārvietošanās josla un vienlaikus kalpo kā vadula neredzīgiem un vājredzīgiem cilvēkiem.
- Tiltiņi pār Alekšupīti piedzīvojuši saudzīgu restaurāciju - tās patiesajā izpratnē.