Soča pie Bovecas, Slovēnijas ziemeļos ir tā upe, kur mācīties braukt ar laivu. Dažādi klubi un instruktori apmāca gan iesācējus, gan cilvēkus, kas sākuši braukt nesen. Tā nav pārāk bīstama, taču ļoti interesanta ar to, ka Soču nevar ieskaitīt kādā noteiktā sarežģītības kategorijā. Uz upes atradīsiet visus posmus - sākot no pirmā līdz pat piektajam. Tie savstarpēji mijas - te vienkāršāks, pa kuru var nobraukt gandrīz jebkurš, te uzreiz sarežģīts. Vienu dienu vari braukt vienu posmu, pēc tam pabraukt ar mašīnu gar krastu un pēc kartes pameklēt kādu citu. Ir plati posmi, ir ļoti šauri, ir posms, kurš tek cauri kanjonam. Te jāņem vērā, ka kanjonā ir divas krāces - ja esat izbraukuši pirmo, tad no otras nekādi nav iespējams izvairīties. Proti, 20 metru platā upe tur kļūst tikai metru šaura, un milzīgās ūdens masas gāžas cauri šaurajai aizai. Izskatās tas ļoti baisi, taču, pārvarot bailes un nekrītot panikā, arī šai vietai var tikt pāri. Var, protams, arī izkāpt ārā jau stipri pirms tam un gandrīz 20 kilogramu smago laivu ņemt plecā un nest augšā kalnā.
Upes ielejā, tā sauktajos Jūlija Alpos - Alpu austrumu atzarā, kas atrodas gandrīz visu trīs valstu - Itālijas, Austrijas un Slovēnijas robežu krustpunktā, būs ko darīt arī tiem, kas ar laivu nebrauc. Var braukt ar riteņiem, lidot ar planieriem, nūjot, līst alās. Par izklaidi slovēņi parūpējušies. Piedāvājumā ir arī tā sauktais riverbugijs (river boogie) - jāuzvelk pleznas, jāuzguļas uz plastmasas dēļa ar diviem rokturiem, un pa to pašu upi, pa kuru citi brauc lejup ar laivām, jūs varat šļūkt ar dēli - nedaudz līdzīgi kā skeletonā. Īstais laiks, kad turp doties - no aprīļa līdz novembrim, taču ne tad, ja meklējat iespēju aizlaisties no visas pasaules. Pasaule ir tur.