Katrīna Ģelze. Kino kadri - Barselona
Autors: Katrīna Ģelze0 ATSAUKSMES
2013. gada rudens bija tas brīdis, kad pirmo reizi uz ievērojamu laika posmu devos dzīvot ārpus Latvijas. Par šo mirkli biju sapņojusi, šķiet, nu jau pusi savas dzīves. Atceros, kā pirms laiciņa Mākslas akadēmijas ERASMUS programmas ietvaros, kā ēdienkarti dārgā restorānā, rokās turēju pieejamo sadarbības valstu sarakstu. Ar izslēgšanas metodi saraksts jo ātri saruka. Nepameta pārliecība, ka jāizvēlas pilsēta, kas izglītības kvalitātes vilšanās gadījumā spētu mani motivēt pašizaugsmei, iedvesmai un pārdomām par dzīves turpinājumu, reizē sagādājot man neaizmirstamu, krāsām bagātu piedzīvojumu. Un vēlams, lai tur būtu vasara. Saraksts apstājās pie Barselonas.
Šī ir mana pirmā reize Spānijā. Septembrī, pēc trīsarpus stundu lidojuma, atveroties lidmašīnas durvīm, sejā ieduras tveice, saulaini kontrasti un temperaments. Pirmās nedēļas maldoties pa ieliņām, uz katra stūra ievēroju palmas un baložu vietā - pār galvu laižamies zaļus, ķērcošus papagaiļus. Ir arī baloži, taču pat to spalva šķiet kā izkrāsota pasteļu zīmulīšiem kādai ilustrācijai.
Gribot negribot galva ir atliekusies pret fotošopēti zilām debesīm, kurās duras divas palmu rindas, liekot atcerēties visas filmas, kurās šī aina allaž likusies tik sakāpināta un pārspīlēti skaista. Šeit tā ir ikdiena. Metro manu uzmanību allaž piesaista melnmatainās sievietes, kas atgādina savvaļā augušus kumeļus mežonīgām krēpēm, viņas plivina savus vēdeklīšus un groza tumšās acis, gaidot savu pieturu.
Uzturoties šeit ilgāku laiku, pilsēta ļauj sevi apskatīt daudz intīmākā gaismā. Dzīvojot Barselonetā, kas atrodas piecu minūšu attālumā no jūras, ir viegli pamanīt atšķirību starp īsto un pozēto Barselonetā. Karstā dienā pludmale ir pilna cilvēkiem, kas kā rozā ronīši okupē katru brīvo smilšu laukumiņu, cīnoties par to zobiem un nagiem. Taču pusnakts pastaiga līdz šiem pašiem viļņiem, vasarai un saulei pamazām norietot, paver jau pavisam citu ainu. Tūristi, kā slikti mīlnieki, izņurca pilsētas atklātākās pērles - saulainu pludmali, ikonisko flīzēto ķirzaciņu, trepītes vai skatu punktu, kas krāsaini iedrukāts viņu bukletos. Viņi nepamet skatu uz neskaitāmām vietām un plašumiem, kas atklāj citas Barselonas šķautnes.
Mazāk apmeklēta vieta, ko vērts pilsētā izbaudīt, ir Palau Reial de Pedralbes parks, kas atrodas nedaudz nostāk no centra, un cilvēku mazās apmeklētības dēļ, ir bagāts ar putniem, taureņiem un pat vāveri - tramīgi rāpjamies zaros. Īsti nezinot, kas šajā parkā sagaidāms, sajūsmā apstājos pie mākslīgi izveidotas džungļu būdiņas. Patveroties tajā ieskautajos soliņos, tas izvilina bērnišķīgu prieku, un vēl lielāku - par to, ka esi šeit vienīgais. Nedaudz tālāk šajā pašā parkā atrodamas krēslainas bambusa audzes, kurās pāris bērni skraida kā tropu filmu labirintos.
Man patīk iztēloties dienas kā filmu kadrus, un šeit tas ir viegli izdarāms. Kad vajadzīgs neliels pamudinājums, atliek atskaņotājā ieslēgt attiecīgo dziesmu, un tavs gājiens uz veikalu no jauna uzplaukst teatrālās ainās. Pastaiga gar Port Vell līgojošām jahtām uz Montjuic fona... Sērferi Barselonetas pludmalē ķerot viļņus tirkīzzilajā ūdenī zem saulrieta pielietām rozā debesīm... Dažbrīd ainas šķiet pārāk safabricēti skaistas, lai pietuvotos īstenībai.
Aukstākā mēnesī es divos džemperos izlienu uz balkona, lai ieraudzītu kā pa tukšas ielas vidu, nedaudz zem manis, uz mājām dodas slapjš vīrietis hidrā, padusē pasitis lielu, baltu sērfa dēli. Viņš aiz sevis atstāj glītu, izmirkušu pēdu taciņu.
Līdz ar temperatūras krišanos, pieauga mans pieradums pilsētai un ilgas pēc mājām... Izejot uz ielas jau ģērbtai divās jakās, pēkšņi atskārtu, ka ir taču gandrīz decembris. Neskatoties uz vējaino laiku, palmas šeit joprojām ir zaļas, rītos joprojām uz brīdi sveicina saule, un retu reizi tajās divās jakās joprojām ir par karstu.
Motīviem atkārtojoties, ikdienā iestaigātās ielas kļūst par piedzīvojumu filmas "zaļo fonu", ko prasās aizpildīt ar ko aizvien jaunāku un vēl nebijušu. Toties pretēji statiskajām celtnēm, kas diendienā atstaro domīgo skatienu citā virzienā, atkārtoti apmeklētas iepirkšanās bodes vai ēstuvītes uzplaukst acu priekšā kā jaunizdīdzis pumpurs. Tikpat liels prieks, kāds pārņem, kad izdodas ieraudzīt zieda pirmās ziedlapas, uzjundī arī mirklī, kad pēc abpusēja - "Hola!" apkalpotāja acīs un smaidā lasāma pazīšanās dzirksts.
Viens šāds pumpurs Barselonas krāšņajā dārzā ir dzīvelīgā picērija "Focacceria Toscana". Kā šaura kupeja iespiesta starp citām nepacietīgām bodēm, kas vilina pircējus, "Focacceria Toscana" atrodas visai tūristiskā lokācijā - vienā no La Rambla atzaru ieliņām ceļā uz Pl. St. Jaume. Tas ne reizi nav nozīmējis, ka man nepacietībā jābola acis, gaidot uz apkalpošanu, kas, iespējams, skaidrojams ar lielu skaitu kritušo tepat netālu krustojumā pie La Ramblas McDonalds vai KFC rindās.
Pēc pirmā gandrīz nejaušā apmeklējuma, kas atsauca atmiņā bērnībā ēstās pufīgās, spilveniem līdzīgās picas uz Brīvības ielas, es atkal un atkal attopos pasūtot divas šķēles "llevar" jeb līdzi ņemšanai. Nesen, svētdienas vēlā vakarā iegriežoties pārbaudītajā ēstuvē, atskārtu, ka nu jau sveicinos ar lielāko daļu darbinieku, sasmaidoties ar pievilcīgajiem pavāriem, kasieri vai šarmanto, šķiet, vietas vecāko - sievieti, kas allaž ar neviltotu entuziasmu, siltumu un pārliecību vaicā, kā man klājas un kā pavadu savu laiku Barselonā. Ņemot vērā spāņu uzšķērsto darba laiku, kas pēcpusdienā uz pāris stundām liek slēgt durvis saviem klientiem, tad līdzīgi svētdienas naktī, kad potītes nebeidz sūdzēties par nostaigātiem līkločiem pilsētā vai kalnainos apvidos, daudziem darba diena ir beigusies. Tad nav laimīgāka sajūta, kā izejot no allaž rosīgās "Focacceria Toscana" ar svaigām, smaržīgām picas šķēlēm, kas silda plaukstas, tās nesot mājās zem tumšām, dzestrām debesīm, ko papildina ar starojošu smaidu pārņemti sejas vaibsti no brīnišķīgas savējo sajūtas, ko tik ātri var uzsūkt uz mirkli iegriežoties pie vietējiem pēc naksniņām.