Rihards Vāgners vēlējās, lai šis teātris tiktu uzcelts tikai vienai izrādei - viņa cilvēka pārveidošanas operai „Nībelunga gredzens" četru vakaru garumā, pēc kuras nams būtu jāsagrauj līdz pamatiem. 1876. gada 13. augustā ar tetraloģijas pirmo daļu „Reinas zelts" nams vēra savas durvis skatītājam. Tomēr pēc „Nībelunga gredzena" pirmās atskaņošanas tas netika noslaucīts no zemes virsas, kā to bija iecerējis meistars, vienīgi sešus gadus stāvēja tukšs, jo nebija finansiālu iespēju tālākai tā darbībai. Savas durvis svētkiem tas vēra vaļā atkal, pirmo reizi atskaņojot Riharda Vāgnera atvadu operu „Parsifāls". Bavārijas karaļa Ludviga II atbalstītais teātris uz Zaļā pakalna ar saviem unikālajiem klausīšanās un skatīšanās noteikumiem izrāda tikai Riharda Vāgnera operas, kuru uztverei komponists bija izveidojis vislabvēlīgākos noteikumus - askētisku skatītāju zāli antīkā amfiteātra formā, bez lieka greznuma, bez ložām, kur cilvēkiem izrādīties, un arī orķestra bedri novietojot zem skatuves, lai nebūtu redzams diriģents, lai nebūtu redzami mūziķi, lai mūzika plūstu uz klausītāju neredzama. No tumsas, kur tai bija ierādīts sarežģīts notikšanas ceļš. No instrumentiem skaņas plūdums atsitas pret orķestra bedres griestos iebūvētu koka segumu, lai caur atsitienu, sajaucoties ar citu instrumentu „balsīm" tas nonāktu tālāk caur orķestra bedres atveri uz skatuves, kur mūzika sajaukusies ar dziedātāju balsīm, dotos tālāk koka krēslu rindu ieņemtajā skatītāju zālē - pie cilvēkiem. Šāda operas skatuves uzbūve, kas veido ļoti īpašu skaņas sajaukšanos, ir unikāla, un Baireita ir vieta, uz kuru daudzi laikabiedri dodas ļoti īpaši, kā svētceļojumā - uz Zaļo pakalnu, kura virsotnē slejas Riharda Vāgnera festivāla teātris, kas redzams jau no ielejas, vēl tikai tuvojoties pilsētai. Vakardienā ir palicis laiks, kad festivāla vadītājus interesēja tikai un vienīgi izrāžu muzikālais līmenis, ar saviem arhaiskajiem uzvedumiem dodot vislielāko pamatu kritikai rakstīt par Bareitu kā „kožu lādi". Jau tā leģendārais vadītājs Volfgangs Vāgners savas dzīves pēdējos gados radikāli izmainīja Baireitas seju, uzaicinot iestudēt vācu akciju mākslinieku, teātra un kino režisoru Kristofu Šlingenzīfu, ģeniālo šveicieti Kristofu Mārtāleru un zviedru kinorežisoru Larsu fon Trīru. Pēdējais gan veselības problēmu dēļ bija spiests atteikties no savas „Nībelunga gredzena" realizācijas Zaļajā pakalnā. Vērienīgu režijas teātri turpina Baireitā nolēmušas attīstīt arī abas jaunās festivāla vadītājas Katarīna Vāgnere un Eva Vāgnere Paskjē. Tiesa, šodien, no Vāgnera izsapņotajiem demokrātiskajiem svētkiem Baireitas festivāls ir pārvērties to pilnīgā pretmetā - elitārā vietā, kurā nokļūt var vienīgi palaimēties, jo biļešu uz izrādēm nav nekad. Un rindas pēc tām, ja nu arī no desmit gadu garuma ir sarukušas nedaudz īsākās, tad tie vienalga ir gadi, ja cilvēks vēlas nokļūt uz Baireitas festivāla izrādi, pa visskaidrāko no ceļiem - nopērkot biļeti kasē. Bet var riskēt un mēģināt sadabūt biļeti izrādes dienā, turot rokās kartona gabalu ar uzrakstu „Suche 1 Karte". Jo ne visi skatītāji var ierasties uz notikumiem, uz kuriem sagādājuši sev biļeti, pat tik pieprasītā vietā kā Baireitas festivāls.