Vēlīnā itāļu baroka celtne - Markgräfliche Oper - pieder 18. gadsimta brīnumainākajām teātra mājām un ir viena no retajām pasaulē, kas ir saglabājusi savu sākotnējo izskatu. Ar griestu gleznojumu „Apolons un deviņas mūzas" un mitoloģiskajām ainām no Ovīdija „Metamorfozēm" greznotā koka opera tika celta, lai cilvēkiem pārraidītu gudrības un miera vēsti. Šobrīd šeit notiek koncerti un īpaši stāsti operas apmeklētājiem. Opera tika atklāta par godu Markgrāfu meitas Elisabeth Friederike Sophie von Brandenburg-Bayreuth laulībām, kura pati bija apdāvināta komponiste un viņas neliela formāta operas darbi tika atskaņoti šajā operā. Dažus gadus pēc nama atklāšanas viņa mira un operas nams pārstāja darboties. Un tieši ar šo faktu vēsturnieki skaidro šī nama īpašo unikalitāti - atšķirībā no citām koka operēkām Eiropām, tas nekad nav pārcietis ugunsgrēku un ir saglabājis savu sākotnējo grezni izsmalcināto izskatu ar ložām trijos stāvos, kurās skatītāju sēdvietas bija sagrupētas atbilstoši viņu sabiedriskajam stāvoklim. Tiesa, firstu loža tikpat kā nekad nav tikusi imantota. Visaugstākajiem skatītājiem pirmās rindas vidū tika novietots zelta krēsls, lai no vistuvākās distances varētu vērot notiekošo uz skatuves. Savulaik šis nams darīja uzmanīgu Rihardu Vāgneru, kurš meklēja mājvietu savam pasaules pārradīšanas darbam „Nībelungu gredzenam", un Markgräfliche Oper tolaik izcēlās arī ar salīdzinoši lielajiem izmēriem, kas tomēr izrādījās par mazu Vāgnera grandiozajai iecerei. Taču pilsēta Vāgneram iepatikās un savu teātri viņš uzcēla pavisam neilga gājiena attālumā no Markgräfliche Oper - Zaļajā pakalnā. Bet Markgräfliche operā Rihards Vāgners ir arī diriģējis - 1872. gada 22. maijā par godu pamatakmens likšanai Baireitas festivāla namam viņa vadībā tika atskaņota Bēthovena 9. simfonija. Markgräfliche Oper ir uzņemta filma „Farinelli. Kastrāts".
ENG
LAT