Havana
Autors: Andis Sīlis0 ATSAUKSMES
Uz šo pilsētu vistiešāk attiecas Baudītāja ceļveža ievadrakstā solītais stāvoklis - „bliež pa pieri”. Visiem atmiņā saglabājušies redzēti fragmenti no Vima Vendersa Buena Vista Social Club vai kādas vēsturiskas filmas, kur noķerta īpašā Havannas noskaņa. Man ilgu laiku spilgtākā emocija par Kubu bija daudzslāņainās pilsētas skaņas un melodijas Bila Lasvela CD Imaginary Cuba.
Tagad zinu, ka „dzīvajā” ir daudzkārt iespaidīgāk – kopā ar saldi pūstošo Dienvidu smaržu ceļojums jebkurā pilsētas centra rajonā ir pārdzīvojums visiem sešiem sajūtu orgāniem vienlaicīgi. Neticiet tiem, kas stāsta, ka tur tūristiem izkrāpj naudu, nav ko ēst utt. Vienkārši – neesiet tūristi, smaidiet, ļaujieties notiekošajam un baudiet to sirreālo bijušās greznības un esošā posta savārstījumu.
Tūristu grupas tiek vestas uz vecpilsētas rekonstruēto rajonu pa labi no Centrālā parka un Prado. Par UNESCO naudu restaurētās mājas šeit var priecēt glītas pareizības piekritējus. Es gan ieteiktu ekstrēmāku maršrutu – no Kapitolija uz ostas un stacijas pusi vai gar China town uz Malecon pusi. Plaza Vieja laukumā vēl mudž no tūristiem un var apskatīt pilsētu no augšas, toties šķērsieliņās izjūtama reti kur sastopama eksotika – absolūtas nabadzības netveramais esības vieglums kādreiz pārbagāti dekorētajā un acīmredzami smalkajā pilsētas rajonā. Sakarā ar jebkādu finanšu resursu trūkumu neoklasiskās un eklektiskās fasādes ir ieguvušas gleznainu laika zoba veidotu noplukumu, kas ik pa brīdim ir spilgti izraibināts balstoties nevis uz vēsturisko vai fasādes ordera loģiku, bet gan brīvi improvizējot atkarībā no nez kur nozagtās (vai atceraties sociālisma blaknes?) krāsas daudzuma un toņa.
Noteikti apmeklējiet Vedado rajonu. Sākot no 27. ielas uz jūras pusi ir iespējams ieraudzīt pie kā noved revolūcija. Kādreiz apbrīnojami grezno villu (es nepārspīlēju, pie mums Jūrmalā un Mežaparkā līdzīgas var uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt) rajonā tagad dzīvo bijušie vergi un to pēcteči. Saimnieki ar visu savu gadsimtiem kopto klasiskās arhitektūras valodas izpratni tika laimīgā kārtā patriekti no saviem īpašumiem pirms gadiem piecdesmit. Pa šiem gadiem revolucionāri talonu maizi ēzdami ir dubultojušies skaitā un sāk pielāgot villas šodienas vajadzībām.
Tradicionālās āra kolonādes un pārsvarā piecus metrus augstās pirmā stāva telpas tiek piebūvētas ar papildus līmeņiem un platībām. Tas tiek darīts bez mazākās sajēgas par klasisko orderi vai jebkādas citas intelekta atblāzmas klātbūtnes. Ja villā izmitinātas 3-4 revolucionāru ģimenes, tad no tām zaglīgākā aizbūvē simetrisko fasādi līdz pusei, pielipinot fibo tipa blokus kolonnai ar korintisko kapiteli un dara to bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem. Nez kā šeit jūtas vietējais UNESCO pārstāvis, mūsu Dambis sajuktu prātā. Jāatdzīst, ka arī es tiku pie visnotaļ afektējoša kultūršoka un zaudēju pēdējās ilūzijas par demokrātijas uzstādījumu lietderīgumu šajā dzīvnieciskajā pasaulē.
Vēl izmantojiet izdevību aizlidot līdz Santiago de Cuba vai aizbraukt līdz Cienfuegos – arī tās pieskaitītas UNESCO mantojumam un ir citādāki līdzīgas. No Trinidadas uzmanieties – maza, svaigi izkrāsota un mudž no tūristiem. Šo mazo pilsētiņu īpašais arhitektoniskais pārdzīvojums meklējams vakarpusē gaismai satumstot. Tad caur vakarā atvērtajiem logiem var ieskatīties revolucionāru privātajos interjeros. Un tur ir ko redzēt – greznajās ieejas hallēs ar bagātīgi dekorētiem griestiem no finiera saķīlētas papildus istabiņas, stūrī izbērta grants čupa, apgāzies mocis, nodriskāti plastmasas krēsli, nosmulēta ģimene blenž kārtējo TV seriālu, pie sienām padzīto saimnieku ģimenes portreti un vienīgais gaismas avots – antīka kristāla lustra ar pārsvarā izdegušām spuldzītēm, par kuras antikvāro vērtību iemītniekiem nav ne mazākā nojausma.