Šodien Palacio de las Bellas Artes ir iekļauts UNESCO Pasaules kultūras pieminekļu sarakstā, bet savulaik nama celtniecība izvērtās dramatiska un teju vai neiespējama. 20. gadsimtā sākumā itāļu arhitektam Adamo Boari tika uzticēta Palacio de las Bellas Artes izveide, kurai būtu jānāk vecā Meksikas Nacionālā teātra vietā un jādod mākslas, kultūras baudītājiem svaigas, ar koloniālisma elpu nesagandētas telpas. Adamo Boari savā projektā bijas sakausējis dažādus sava laika stilus, kā dominantes izvirzot Art Deco un neoklasicismu. Nama fasāde un tā iekšiene tikai apstrādāta ar dažādu krāsu marmoriem, tādējādi palielinot ēkas svaru līdz gigantiskiem apjomiem, celtnei nosēžoties par dažiem metriem dziļāk nekā pati iela, uz kuras tā atradās. Četru gadu būvniecības termiņš iestiepās trīsdesmit gados, iejaucoties purvainajai Meksikas zemei, kas sēdināja būvpamatus aizvien dziļāk zemē, līdz arhitekta nervu pārbaudei punktu pielika Meksikas revolūcija, kuras rezultātā viņš devās no Latīņamerikas prom atpakaļ uz Eiropu, neatskatoties. Tiesa, atstājot aiz sevis vairāk nekā 4000 dokumentu, kurus rūpīgi izpētot, pakaļpalicēji vairākkārt mēģināja ēkas būvniecību turpināt paši saviem spēkiem. Palacio de las Bellas Artes iesaistījās slaveni sienu apgleznotāji, tostarp Diego Riveras, un skulptori. Pils ietvēra dažādas skatuves un zāles. Lielākā no tām spēj ietilpināt 1900 skatītājus, tās skatuve ir divdesmit četrus metrus gara un tās priekšā atrodas divdesmit divu tonnu smags kristāla priekškars. 1934. gadā nams pirmoreiz vēra durvis skatītājiem, uz saviem skatuves dēļiem turpmāk aicinot ģeniālus sava laika māksliniekus - Mariju Kallasu, Lučāno Pavaroti, Rūdolfu Nurijevu.
ENG
LAT