SAŅEM JAUNUMUS

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

It kā nepietiktu jau ar to, ka atrodamies vienā no eksotiskākajiem un rietumnieka garam svešākajiem pasaules nostūriem, tradicionālā "Mombasa-pludmales-kaitojam-atpūšamies" maršruta vietā priekšroka tiek dota krietni vien avantūristiskākai Kenijas iepazīšanai. Ceļojuma mērķis - Rift Valley - milzīga kalnu un grēdu sistēma, kas gluži kā rēta stiepjas cauri visai valstij, sadalot to austrumu un rietumu pusē. Tā ir vulkāniskas rosības piesātināta teritorija, kurā atrodas 30 aktīvi un daļēji aktīvi vulkāni, kā arī neskaitāmi karstie avoti. Tepat arī trīs ezeri - Baringo, Bogoria un Nakuru. Pirmais no tiem iecerēts kā brauciena sākumpunkts pa Rift Valley.

Eži uz mēles un kara reportieris

260 km tālais ceļš no Nairobi nav joka lieta, turklāt Rift Valley paredzēts atvēlēt vairākas dienas. Ja sākumā prātā uzzibsnī doma pārvietoties ar vietējiem mikroautobusiņiem jeb matatu, kas teorētiski ir pilnīgi iespējams, tad drīz vien saproti, ka tas būtu tikai un vienīgi ekonomiski izdevīgāks risinājums - brauciens ar lēnīgo un haotisko spēkratu droši vien aizņemtu veselu mūžību. Tieši tamdēļ noīrējam auto ar šoferi un dodamies ceļā.
Savu slavu Baringo ezers galvenokārt izpelnījies vairāk kā 470 dažādo putnu sugu dēļ, kas šeit sastopamas. Īsta ornitologu paradīze! Lielā mērā viņi ir arī vienīgie, kas šai Kenijas punktā sastopami visbiežāk - "mirstīgo" tūristu te tikpat kā nav. Visticamāk lielā attāluma dēļ. Par spīti savai unikalitātei, Baringo ezers nav iekļauts neviena nacionālā parka sastāvā, kā tas ir ar ļoti daudzām melnā kontinenta teritorijām, un piekļūt tam iespējams pilnīgi par brīvu, nevienam neko nemaksājot.

Jau iepriekš internetā sazinoties ar baringobexcursions@yahoo.co.uk (konkrētāk, puisi Luku (Luke)) esam rezervējuši laivu braucienam pa ezeru. Var jau arī uz dullo braukt un kādu sarunāt, taču nav garantiju, ka visi zvejnieki uz to brīdi jau nebūs ūdenī. Laivas - maziņas un jocīgas, uzmeistarotas no porainas, mačalkai līdzīgas koksnes. Nekādas dižās atrakcijas gan nesanāk - trīs, četras stundas līkločo pa ezeru, met ūdenī līdzpaņemtās zivteles un, muti iepletis, vēro, kā milzīgā ātrumā garām nopikē zivju ērglis. Interesantākais sākas, izkāpjot uz kādas no ezerā esošajām salām (Ol Kokwe, Lokoris, Rongema, Parmalok, Lesokut, Samatian), uz kurām dzīvo vietējās Tugen un Njempse (jeb Il Chamus) ciltis. Viena no salām pilnībā atvēlēta tikai un vienīgi cilts karalim un viņa ģimenei. Nevienam citam spert kāju uz tās nav atļauts. Kopumā skats kā tradicionālajās Kenijas bildēs - te valda neticama nabadzība, turklāt dzīvi vēl smagāku padara tīra dzeramā ūdens trūkums. Uzturā un sadzīvē galvenokārt tiek izmantots ezerā esošais, taču tā īpatnējais ķīmiskais sastāvs ne vien padara brūnu pašu ūdeni, bet ir ļoti kaitīgs kauliem un zobiem - dzeltina un bojā tos.

Kenijieši ir skaisti, taču salīdzinājumā ar Ugandas vai Tanzānijas āfrikāņiem viņu skatiens šķiet mazliet draudīgāks. Arī smaids, vismaz šejienes iedzīvotāju sejās, parādās ļoti reti vai nemaz. Uz lielākās no salām - Ol Kokwe - izkāpjam arī mēs, un acumirklī katram svešinieku solim sāk sekot uzmanīgs vietējo skatiens. Sanākuši ir visi salas iedzīvotāji, divdesmit diezin vai kopskaitā būs. Taču mēs esam notikums. Lielākoties gan tamdēļ, ka vietējiem radusies iespēja kaut ko nopārdot - krellītes un citus niekus. Arī laivas vadītājs un vienlaikus mūsu gids, gados jauns puisis, neatlaidīgi cenšas piedāvāt mistiskas lapeles, kuras iegādājoties, nauda tikšot ziedota skolas celtniecībai. Paskatoties uz gruvešu kaudzi un drupām topošās ēkas vietā, ticamības moments izplēn acumirklī.

Ir decembris, tuvojas Ziemassvētki un arī šejienieši par godu tiem izkrāsojuši savas mājas dažādiem ornamentiem. Betons, koks, šīferis - kas bijis pa rokai, no tā būdele arī uzcelta. Angliski neviens nerunā, tikai laivas vadītājs un mēs. Sajūta nav pārāk omulīga, viss šķiet diezgan bezcerīgs un smagnējs. Jau pirms došanās uz Baringo tikām brīdināti, ka šai pusē kenijieši nav pārlieku draudzīgi un pastāv liels risks tikt aplaupītam vai pat vēl sliktāk. Uz ziemeļiem netālu esošajā Pokot ciematā esot vēl trakāk - rietumniekam tur savu degunu labāk nerādīt. Taču zinātkāres dzīti tomēr nolemjam doties uz turieni. Pirms tam zināms vien fakts, ka garo un sauso vasaru dēļ viņu galvenais iztikas avots ir lopkopība un zvejniecība, kā arī ogu un augļu vākšana. Lauksaimniecībai piemērotas zemes vienkārši nav.

Pa ceļam spokainas, nokaltušas akācijas un iespaidīgi kaktusu žogi. Tieši tā! Saauguši rindā viens aiz otra, tie lieliski kalpo kā žogs lopu aplokam. Ar ziediem gan prātīgi - mazās adatiņas nav tikai uz lapām. Par nelaimi, ziņkāres mocīts, viens no ceļabiedriem ziedu mēģina pat pagaršot! Sekas likumsakarīgas - durstīgie eži nonāk arī uz mēles. Pēkšņi kāda pretim nākoša āfrikāniete, stāvoklī, lielu vēderu, bet pamatīgā alkohola reibumā (šausminošs salikums), par katru cenu lauzītā angļu mēlē cenšas iegalvot, ka ziedi taču ir indīgi un mūsu draugam beigas klāt! Par laimi, no saindēšanās pazīmēm ne vēsts. Kas zina, varbūt palīdzēja no Rīgas līdzi paņemtais šņabis ar mārrutku sakni. Iekšķīga dezinfekcija pēc pilnas programmas!

Ar vietējo iedzīvotāju fotografēšanu Āfrikā gan prātīgi. Vismaz Kenijā, Ugandā un Tanzānijā - vietās, kuras aptver mūsu kopējais ceļojums. Viss kārtībā, ja pirms tam esi ciltij samaksājis. Tad visi pozē un smuki smaida. Pretējā gadījumā, tevi var pat piekaut. Bildēs jau bērniņi smuki, un šķirsti fotoalbūmu ka prieks, taču realitātē, tā vienkārši ciemā fotografējot, vietējie, jo īpaši pieaugušie, kļūst ļoti dusmīgi. Rāda ar pirkstu, lamājas un sviež teju ar visu, kas gadās pa rokai - augļiem, dārzeņiem, smiltīm un akmeņiem. Kā tāds kara reportieris mēģini iemūžināt nākamo kadru. Arī mūsu automašīnas šoferis vairākkārt brīdina ar fotoobjektīvu uz kakla ciemā labāk nerēgoties.

No Baringo līdz Pokot ciematam ir aptuveni 30-40 km. Visa brauciena laikā šoferītis neatlaidīgi cenšas mūs pārliecināt, ka labāk uz turieni nebraukt. Esot ļoti, ļoti bīstami. Ar viņu pašu jau viss būšot kārtībā, bet mūsu drošību viņš garantēt nevar. Drīz vien seko pirmais "pārsteigums", pie ciema robežas - vietējais policists ar milzu šaujamo rokās. Tālāk braukt aizliegts. Kā mūs aši apgaismo, tad bez dāvanām ciltij ierasties nedrīkstam, proti, iepriekš jāsapērk visādi labumi - milti, cukurs, tabaka utt. Jo ilgāk spriedelējam, kas un kā, jo vairāk ļaužu sāk drūzmēties ap auto. Tādi jocīgi, aizdomīgi tipi draudīgu skatienu. Sāk kļūt pavisam neomulīgi, un sākotnējais avantūras gars krietni pierimis. Mašīnā bez šofera esam vēl četri un visi kā viens tiecamies klausīt savai iekšējai balsij - labāk braukt prom. Ceļojums tikko sācies, gan pietiks spilgtu iespaidu cituviet. Internetā gan ir manītas bildes ar rietumniekiem šai ciematā, un gan jau, ka uzreiz neviens tevi nežmiedz nost, bet šoreiz...lai paliek kā ir.

Kur nakšņot? Naktsmītņu piedāvājumi Baringo apkārtnē netrūkst. Viens no variantiem - Robert's Camp (www.robertscamp.com). Bet var atrast arī ko lētāku, tai skaitā pilnīgus pārpratumus par 3 Ls naktī - ar apdrupušām krūzītēm pie brokastu galda, šķīstošo kafiju un pienu, kuru uzsilda pavisam vienkāršā veidā - papīra paciņu uzliekot tieši virs liesmas. Papīrs drusku apdeg un sačervelējas, toties piens ir silts... Tā, lūk, dzīve kā studentam!

Skats uz miljons flamingo

Atpakaļceļā piestājam vietējā tirgū, kaut kur starp Baringo un Bogoria ezeru. Sabraukuši visi tuvējo ciematu iedzīvotāji. Nekādu tūristu nieciņu (ārvalstu ceļotāju jau te tāpat gandrīz nav), tikai un vienīgi vietējiem ikdienā nepieciešamas preces - lopus, humpalas no Ķīnas un no riepām darinātās masaju čības ieskaitot. Ņigu ņegu! Mūsu tālākais maršruts gan ved uz Bogoria ezeru - vēl vienu Rift Valley pērli, kas galvenokārt slavena neskaitāmi daudzo flamingo dēļ, kas ik ziemu salido šeit pārziemot. Arī es savā dzimšanas dienā esmu stingri apņēmusies uzdāvināt sev skatu uz miljons flamingo. Un tas patiešām ir kaut kas ļoti, ļoti fantastisks! Visa ezera piekraste burtiski slīkst rozā mudžeklī, bet citviet smiltis klāj izkritušu flamingo spalvu sega. Iespaidīgi! Pateicoties vulkāniskajai aktivitātei, sodas ezera sastāvā ir ļoti daudz īpašu ķīmisku vielu, kas veicina aļģu augšanu. Tieši tās, līdzās garnelēm, ir katra flamingo ēdienkartes pamatā - kā beta-karotīna jeb sarkanīgās krāsas avots. Jo veselīgāk paēdis, jo košāks.

Arī karstie avoti, geizeri un verdoša tvaika mutuļi ir neatņemama Bogoria apkārtnes sastāvdaļa. Ik pa gabaliņam izliktas brīdinošas zīmes un uzraksti par to, ka tālāk iet aizliegts un tas ir dzīvībai bīstami. Galu galā vulkāniskā ūdens untumi nav iepriekš paredzami. Tas gan ne uz mirkli netraucē vietējiem izvārīt olas kādā no karstajām ūdenstilpnēm un sasildīties pašiem. Nekādu problēmu! Karstie avoti sastopami arī tepat Kenijas kaimiņos - Ugandā, taču ne tuvu tik iespaidīgā skaitā un izpausmēs kā pie Bogoria ezera. Turklāt siltais ezers pievilina ne mazums eksotisku Āfrikas kustoņu - zebras, gazeles, paviānus. Kas zina, varbūt laimējas redzēt arī vietējo antilopi - kudu.

Pēc Bogoria apskates dodamies atpakaļ, lai jau nākamajā dienā mazliet citādas Kenijas iepazīšanu novirzītu uz masu tūrismam tuvākas ceļojuma takas, proti, lai dotos uz trešo Rift Valley ezeru - Nukuru, kas, līdzīgi kā Bogoria, atrodas nacionālā parka teritorijā un ir aizsargājams. Tiesa, gan pats ezers, gan pilsētiņa Nukuru atrodas salīdzinoši netālu (161 km) no Nairobi, tamdēļ par ceļojuma pieturpunktu kļūst krietni vien kuplākam skaitam ārvalstu ciemiņu. Ideāls galamērķis, līdz kuram aizbraukt un kuru apskatīt vienas dienas ietvaros. Bet līdz tam vēl tiksim. Vispirms mājup no Bogoria. Kā jau tas mēdz būt daudzviet pasaulē - pa ceļam vienmēr kāds cenšas šoferim piespēlēt kādu pārvadājamu paciņu vai pārtikas kalnus. Šoreiz gan šoferis starp mūsu sēdvietām pats sāk aizrautīgi stūķēt iekšā kokogles maisus, kurus nupat nopircis no vietējiem. Un ne jau mazos, savi 50 kg. Izrādās, te nekurienē maisi maksā krietni vien lētāk, tāpēc daudzi iemanījušies par augstākām cenām pēcāk pārdot tos pilsētā.

300 tūkstošu apdzīvotā Nukuru neatstāj pašu labāko iespaidu - neglīta, ar bezjēdzīgi dārgām viesnīcām. Tad nu pēc mūsu lūguma šoferis solās nogādāt savus ceļabiedrus līdz maciņam krietni vien draudzīgākiem apartamentiem. Braucam aptuveni 20 minūtes ārpus pilsētas. Bedrains zemes ceļš, piķa melna tumsa un rajons diezgan šausmīgs - ne lukturu uz ielām, nekā. Ja kāds mūs nožmiegs, nebūs pārsteigums. Brīžiem skatienam pavīd tik pa kādai privātmājai. It kā sajūtu gamma jau tā nebūtu pārsātināta, šoferis dusmīgi piesaka, lai, Dieva dēļ, nemēģinām attaisīt logus mašīnai - jo mazāk garāmgājēju zinās, ka mašīnā sēž baltie, jo labāk. Draudīgu skatienu no ārpuses, vērstu mūsu virzienā, jau tā pietiekot. Prātā neviļus iešaujas doma - Lieliski, kaut kādas ekonomijas dēļ savā dzimšanas dienā dabūšu pamatīgi atrauties... Taču tad spēkrats apstājas pie kāda milzīga privātnama. Smagnējie dzelzs vārti ar dzeloņdrātīm lēni atveras un mēs iebraucam pagalmā. Apsargi, klusums...drošībā.

Viesnīca patiešām jauka un šarmanta. Bēda tikai, ka brīvu vietu nav. Pēkšņi cauri izskrien auksts drebulis - Braukt atpakaļ cauri tam geto rajonam? Brrr! Nu nē... Tad nu viens no maniem ceļabiedriem kādas minūtes 40 skaidrojas, koķetē un visādi cenšas apvārdot viesnīcas darbinieci - ka mums nav citur, kur palikt, un ka man šodien tak ir dzimšanas diena. Par laimi, mistiskā veidā numuriņi tomēr uzrodas un vakarā izdodas pat uzrīkot nelielu dzimšanas dienas ballīti - svecītes, iPod, tumbiņas, mūzika un no Rīgas līdzi paņemtais Moët et Chandon šampanietis!

Negantie paviāni un riteņa ass

Nākamajā dienā - iespaidīgais Nukuru ezers (aptuveni 60 km no Bogoria). Tas atrodas nacionālā parka (Lake Nakuru National Park) paspārnē un ir aizsargājama teritorija, tāpēc par ieeju jāmaksā (25Ls par vienu braucienu apkārt ezeram, 3-4 stundas). Pretēji Bogoria un Baringo, šeit citu ceļotāju spēkrati manāmi jau krietni biežāk un valda lielāka rosība. Neiztrūkstoša sastāvdaļa - suvenīru veikaliņš. Apkārt ezeram izveidots ļoti ērti izbraucams ceļš, kas ir labākais un patiesībā vienīgais veids, kā izbaudīt apkārtnes burvību. Ar kājām uz savu roku pa šejieni staigāt aizliegts, jo savvaļas dzīvnieki ne vienmēr snaudž kaut kur dziļi krūmos un zinātkāres mākti var iznākt tuvāk ceļam. Pat pašmāju brūnaļām līdzīgie bifeļi draudzīgi šķiet tikai no ārpuses. Tāds bariņš drukno pinkaiņu var nobradāt visu savā ceļā. Flamingo, pelikāni un vēl "nieka" 400 dažādas putnu sugas, baltais un pelēkais degunradzis, žirafes, antilopes, gazeles, kārpcūkas, paviāni un vēl vesela plejāde dzīvo radību. Ar paviāniem prātīgi, pretējā gadījumā jūsu nevērīgi nestajai somiņai vai fotoaparātam uzradīsies cits īpašnieks. Pa ceļam noteikti jāuzkāpj tā sauktajā Baboon Cliff skatupunktā, no kura, ja laimējas, lejā esošie flamingo izskatās kā grandiozs sarkanrozā palags ezera piekrastē. Mums neveicas, lielākā daļa devušies pārziemot Bogoria ezera tuvumā un uz Tanzāniju.

Visbeidzot dodamies Nairobi virzienā, lai no turienes sāktu jaunu ceļojumu uz Ugandu. Nepacietīgs un satraucies šoferis mūs skubina pēc iespējas ātrāk lēkt mašīnās un traukties prom. Ne jau Nukuru ir pie vainas, bet gan Nairobi, līdz kurai ļoti svarīgi nokļūt vēl pa dienasgaismu, vēlākais līdz plkst.17 vakarā. Bet kur tā jāskrien?! Izrādās, Kenijas galvaspilsēta un ceturtā lielākā pilsēta visā kontinentā, dienai satumstot, var kļūt īpaši nedraudzīga baltādainam ārvalstu tūristam. Teiksim, kā ir - ja pamana mašīnā baltos, var vienkārši uzbrukt. Mūsu uzdevums - izkulties cauri pilsētai līdz viesnīcai otrā tās pusē. Un tik nemanāmi, cik iespējams. Bet... Kā jau to varēja paredzēt - ātrāk brauksi, nekur tālāk netiksi. Nairobi mūs sagaida šausmīgs sastrēgums! Tāda propka, ka pat Rīga darbadienas vakarā šķiet tikai neliela aizķeršanās. Mašīnu no mašīnas šķir pāris milimetri un viss kustas lēnā, haotiskā plūsmā. Palikt nepamanītiem pārāk ilgi neizdodas. Blondie mati arī ir kā vērsim sarkana lupata. Uz mums aizdomīgi raugās garām ejošie un no citām mašīnām. Pa vidu vēl pa kādam spilvienam un izsaucienam. Kad mēģinu ko drusku pafotografēt un nofilmēt, šoferis pilnā rīklē "nosēdina" mani atpakaļ. Atliek vien pa kluso izvilkt kameru un mēģināt bildēt tāpat caur stiklu. Nu jā, patīkami nav, un, ja godīgi, tad tajās divās Nairobi pavadītajās dienās (ceļojuma sākumā un beigās) nemanījām nevienu citu gaišas ādas krāsas ieceļotāju. Varbūt, ja būtu drosmīgāki un vairāk izložņātu pilsētu, kādu arī satiktu.

Nākamajā rītā iecerēts ar autobusu doties uz Kampalu Ugandā. 11 stundu brauciens, spēkrats atiet plkst. 7 no rīta. Ļoti, ļoti negribas nokavēt - citu variantu vienkārši nav. Autoostā esam ātrāk kā laicīgi, nopērkam biļetes un gaidām. Autobusi mainās viens pēc otra, paiet pusstunda, stunda, pulkstens jau krietni pāri astoņiem, bet mūsējais kā nav, tā nav. Ne īsti tēju kafejnīcā padzert, ne aizskriet uz labierīcībām, jo kuru katru brīdi var uzrasties transports. Par laimi, tā arī notiek. Sēdvietu numuriem nav vērts sekot līdzi, tāpat cilvēku ir vairāk nekā vietu un katrs sēž, kur pagadās. Starp pasažieriem gandrīz tikai vīrieši, bet man blakus cieši pie sāniem ceļojuma somas un fototehnika. Vai nu uz mani, vai somām, bet apkārt sēdošo acu skatieni nepārtrūkst ne mirkli. Brr... Labi, ka vismaz sēžu pirmajā rindā, kājas var izstiept. Kamēr draugi trāpījuši tieši virs riteņa ass - nenormāla kratīšanās 11 stundu garumā. Vājprāts! Tik bedrainu ceļu līdz šim vēl nebiju redzējusi! Bet vismaz krāsaini - ik pa brīdim garām pazib pa kādai rozā vai dzeltenai mājelei. Kā izrādās, tās vienkārši kalpo kā reklāmas laukums...

Kur nakšņot? Pretēji daudzu domām, Āfrika nebūt nav lēta zeme, arī Kenija ne. Lielākajā daļā Nairobi viesnīcu cenas uzskrūvētas nesamērīgi augstu, turklāt dzīvošana pilsētas centrā var būt pat bīstama. Ideāls kompromiss starp cenu un drošību ir Wildbeest Camp (www.wildebeestcamp.com), 2 km ārpus Nairobi centra. Fantastiski skaits privātnams un tropiskais dārzs. Variācijas visdažādākās - sākot no kempinga vietām un hosteļa, beidzot ar istabām (19 eiro par vienvietīgu istabu) un īpašām teltīm (24 eiro) dārzā.

Noderīgas adreses
Automašīnas noma + šoferis:
- Central Rent-a-Car (www.carhirekenya.com, cars@carhirekenya.com)
- Jeep Kenya (www.jeepkenya.com, info@jeepkenya.com)

Vērts zināt
- Iebraucot Kenijā, nepieciešama vīza. To iespējams nokārtot turpat Nairobi lidostā.
- Visdrošāk ir noīrēt auto ar visu šoferi. Pirmkārt, apdrošināšanas sistēma šai valstī īsti nedarbojas. Ja spēkrats noplīst otrā valsts malā, pakaļ neviens var arī neatbraukt un galu galā servisu meklēsi un par to maksāsi pats. Ja ir šoferis - visa atbildība uz viņu. Otrkārt, braucot tālu nost no main road maršruta, nav garantiju, ka ceļazīmes būs pietiekamā daudzumā. Bez zinoša vietējā blakus, nomaldīties ir pavisam viegli.

Visas ceļojuma fotogrāfijas iespējams apskatīt interneta adresē http://picasaweb.google.com/mazins1

DALIES:

PAR MUMS • KONTAKTI • RSS • SEKO MUMS: ENG LAT

© anothertravelguide.com 2015
Anothertravelguide.lv ir interneta žurnāls laikmetīgiem mūsdienu ceļotājiem. Visas anothertravelguide.lv apkopotās adreses – viesnīcas, restorāni, veikali u.c., ir autoru pārbaudītas un izvērtētas. Visi autoru viedokļi ir subjektīvi un anothertravelguide.lv neuzņemas nekādu atbildību, ja kāda no te aplūkotajām vietām neatbilst jūsu subjektīvajai gaumei, konkrētā mirkļa noskaņojumam vai kaut kas tajā būtiski mainījies kopš mirkļa, kad tajā pabijuši anothertravelguide.lv autori un eksperti.