ENG LAT

SAŅEM JAUNUMUS

Ierakstiet savu e-pasta adresi, ja vēlaties saņemt ikmēneša jaunumus.

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

Citādi maršruti · Āfrika · maroka · Maroka · Andžejs Neguliners

28.aprīlis

Lidojums no Rīgas uz Maroku caur Londonu ir ildzis veselu dienu – vakarpusē esam Agadiras lidostā Marokas vidusdaļā. Desmit cilvēku kompānijā dodamies uz 150 km attālo Tafraoute, kas atrodas kalnos. Kalni nozīmē vismaz trīs stundas ceļā, tāpēc viesu mājā ierodamies ap pusnakti. Neskatoties uz vēlo nakts stundu, mūs ļoti laipni sagaida īpašnieks ar ģimeni, un jau pēc pusstundas uz galda ir mūsu pirmais tadžinas (tajine) – ēdiens, kas tiek gatavots piramīdas formas māla traukā uz oglēm. Gaļa (mēdz būt arī zivs) tadžinas apakšā, virspusē lielos gabalos sagriezti kartupeļi un dārzeņi (paprika, arī olīvas) ir ‘numur viens’ ēdiens visā valstī, kas konkurē tikai ar kuskusu (cous-cous). Starp citu, berberi kuskusu sauc par seksu. Pēc vakariņām tiek pasniegta tradicionālā marokāņu piparmētru tēja ar palielinātu cukura daudzumu. Nākamajās dienās novērojam, ka tēju visur pasniedz ar vismaz 2 vai 3 paciņām vai graudiņiem cukura. Arī pasniegšanas stils īpatnējs – tēja tiek uzlieta sudraba tējkannā, kuru vēlāk no pus metra augstuma lej mazās apgleznotās stikla glāzītēs. Rezultātā sanāk saputots, salds piparmētru dzēriens.

29.aprīlis

Rīts atnāk ar siltu sauli uz terases, kur gaidām brokastis. Pēc brokastīm ar kafiju, tēju un daudz baltmaizes ar visādām mērcītēm, ieskaitot ļoti garšīgu un saldu riekstu krēmu, mūs gaida trekings, kas plānoto 6 stundu vietā izvērtās par 8 stundu diezgan pagrūtu kāpumu augšā un lejā pa akmeņiem klātiem kalniem. Sākam pie atzīmes 1’200 m, mūsu mērķis ir 2’359 m augstais Jebel Lekst, kas ir augstākā virsotne šajā Anti Atlasu reģionā.

Laiks ir ideāls, lai sēdētu un sauļotos, bet nedaudz par karstu, lai kāptu kalnos. Kā jau ierasts, sākumā visi aktīvi kustās, joko, taču jau pēc pāris stundiņām joki sāk apsīkt, dzirdamas elsas un pie augstuma ap 1’500 m mums jau ir pirmais ‘kritušais’ – viena no mūsu meitenēm atsakās iet tālāk un nolemj mūs gaidīt atpakaļ, atpūšoties ēnā zem krūmiem. Nākamā ceļotāja ‘nolūst’ pie 1’800 m un trešā - jau pie cerīgajiem 2 kilometriem. Mēs, atlikušie septiņi, pēc stundas kāpiena esam pie atzīmes 2’359 m. Pēdējais posms bija relatīvi vieglāks par iepriekšējiem, taču vienalga pie katriem 100 augstuma metriem vajadzēja apstāties, lai atvilktu elpu.

 Kopumā kāpiens ilga 4 stundas un augšā to vainagoja miljoniem bizbizmārīšu, kas mūs gluži vai ‘apsēda’. Pēc neiztrūkstošās fotografēšanās uz kalnu fona pēc 30 minūtēm jau dodamies lejā, savācot pa ceļam. Gājiens lejup it kā ir vieglāks, taču nodarbina jau pavisam citas muskuļu grupas. Arī akmeņi sāk spiesties caur apavu zolēm. Pēc aptuveni 3 stundu gājiena esam pie savām automašīnām, lai pēc plāna baudītu hammam – turku izcelsmes pirti. Pirts ēka atrodas Tafraoute centrā. Hammam ir specifiska pirts procedūra, kas izmaksā ap 70 Dh (ap EUR 6) un ilgst gandrīz stundu. Tā kā Marokā ir 99% musulmaņu koncentrācija, tad meitenes dodas atsevišķā telpā, kur viņas berž vietējās meitenes. Vīrieši gaida savu kārtu. Esam seši, tāpēc tiek izsaukti papildspēki, un pēc 15 minūtēm pirmais jau tiek nolikts uz grīdas. Pirts telpā nav nekā!!! Ir tikai sienas, grīda un ūdens krāns. Tiek piepildīti spaiņi un procedūra sākas. Beršana notiek diezgan ātri, bez ceremonijām, ar aso lupatiņu bez ziepēm (!) tiek noberzts viss ķermenis, kā arī pēc tam izstaipīti visi kauliņi. Sajūtas ir diezgan labas! Kad puisis pabeidzis savu darbu, ir iespēja nomazgāties ar ziepēm un ūdeni. Neliela īpatnība, kas nav sastopama mūsu platuma grādos – pārģērbjoties, vīrieši ne reizi neatklājas, arī mazgāšanās noris vīriem esot pusapģērbtiem.

Nemanot bija pienācis vakars un mūs jau gaida kārtējais tajine trauks. Šovakar nakšņojam tajā pašā vietā, lai agri no rīta dotos uz 500 km attālo Dades Gorge.

30.aprīlis

Šodien mūs gaida visa diena automašīnā Dacia, ko esam mīļi iesaukuši par ‘Dacīti’ - jānobrauc 500 km. Netālu no Tafraoute atrodas kāda beļģu mākslinieka apgleznoti akmeņi, kas uz tuksnesīgā fona izskatās diezgan sirreāli. Aizbraucam tos apskatīt - tas arī ir vienīgais apskates objekts, kas minēts Lonely Planet grāmatā. Skats patiešām interesants – milzīgi zili un sarkani akmeņi. Grāmatā gan bija rakstīts, ka tie ir diezgan izbalējuši, taču mēs tos ieraugam spilgtus. Netālu arī mētājas krāsu bundžas, kas liecina par krāsojuma regulāru atjaunošanu.

Pēc stundas brauciena apstājamies kādā pilsētelē, kur iepērkam vietējo mūziku un atklājam jaunu mūzikas stilu – marokāņu/alžīriešu mūziku Gnawa, kas teju iedzen transā. Katrs skaņdarbs ilgst aptuveni 10 minūtes, akordi un teksti atkārtojas un šāds troksnis patiešām var iedzīt transā. Gnawa ir cēlusies kā atbrīvoto vergu mūzika Marrakech un Essaouira reģionos.

Turpinot ceļu, baudām dabu un kalnu tuvumu. Paēdam vieglas pusdienas ceļa malā ar tirgū iepirktiem augļiem un dārzeņiem, un vakarā esam klāt Boumalne-Dades. Tikko ierodamies pilsētiņas centrā, tā pie mums ir klāt bars ar vietējiem ‘gidiem’, kas ir gatavi mūs uzņemt savā mājā. Katram no viņiem ir kā minimums viens ‘brālis’, kam pieder viesnīca vai viesu māja. Pēc ilgstošām sarunām mēs tiekam vesti uz 10 km attālo Cascades viesu namu. Vieta izrādās diezgan laba. Par 100 Dh (EUR 8) no personas esam dabūjuši atsevišķas istabiņas ar dušu (ieskaitot siltu ūdeni), vakariņas (kuskusu šoreiz), brokastis un, kā vēlāk izrādās, autentisku muzicēšanu ar bungu piesitieniem un dziesmām no pavāra puses. Vakarā klausoties čalojošu upīti zem istabiņas logiem, no rīta nācās atzīt, ka tas bijis akvedukts, kas izbūvēts pie ēkas. Šādus mazus un vidējus akveduktus marokāņi ir sabūvējuši visā valstī. Valsts, kas atrodas uz robežas ar Sahāras tuksnesi, nevar atļauties izniekot ūdeni – tas tiek savākts un novadīts kur nepieciešams.

1.maijs

Pēc kārtējām tradicionālajām brokastīm ar ‘mint tea’, braucam uz norunāto vietu, kur plānots doties izbraucienā ar kalnu velosipēdiem. Mūs no tā atrunā, paskaidrojot, ka labāk būs, ja iesim kājām. Vairāk redzēsim. Izvēlamies 6 stundu trekingu ar gidu Saidu un atkal atstājam savas automašīnas, lai dotos kalnos. Pēc aizvakardienas kāpuma diezgan lielā karstumā, daļa no mums iziet tikai plānos t-krekliņos, kas vēlāk izrādās diezgan liela kļūda. Pirmais dabīgais šķērslis ir strauja upe ar mālainu ūdeni, kas tiek veiksmīgi forsēta. Daba fantastiska – neizmērojami attālumi un augstumi, līdz sākas tās untumi – ar 15 minūšu intervālu saņēmām karstu sauli, lietu, stipru vēju un pat krusu. Izmirkām nopietni, taču saule un vējš darīja savu un sausi bijām ļoti ātri. Pa ceļam bija ieplānota tēja pie nomadiem (klejojošās ciltis), taču tā tika atlikta uz ‘ekskursijas’ beigu daļu. Pēc 5 stundu kalnu gājiena atgriezāmies uz asfaltēta ceļa, taču izrādījās, ka mūs vēl gaida kāpiens pie nomadu ģimenes, kas dzīvo netālu, bet augstu. Tur ierodoties, satikām vīrieti ar mazu bērnu, kas dzīvo alā. Vēlāk parādījās arī sieviete. Nomadi ir afrikāņu klejotāju ciltis, kas dzīvo augstu kalnos, nodarbojas ar aitu un kazu ganīšanu. Parasti ‘ģimeni’ veido 5-6 locekļi, kas ik pa 2 mēnešiem maina savu lokāciju.

Atpakaļceļš mūs gaidīja ilgs un skaists - pa ceļa serpentīniem ar skaistiem skatiem un jauku kafejnīcu, kurā iegriezāmies, lai paēstu savu kārtējo vakariņu tajine.

Mūs sagaida kārtējais vakars ar kārtējo problēmu – kur gulēt. Aizbraukuši uz ~100 km attālu ciematu, pirmajam garāmgājējam jautājām, kur nakšņot. Puisis no kabatas izvelk savas ģimenes biznesa prospektiņu, kas izrādījās bija ļoti jauka vieta ārpus pilsētas. Vizuāli šī vieta bija tieši tāda, kādu Marokas viesu namu biju iedomājies pirms brauciena – iežogota teritorija ar lieliem vārtiem, abās pusēs tornīšiem, vidū saimnieku māju, nostāk istabiņas ar praktiski visām ērtībām, baseins pagalmā un nojume tusiņiem. Vieta gan bija relatīvi dārga – 170 Dh no personas, taču bija tā vērts. Pēc nelielas kaulēšanās, pārvaldniece – sieviete ap gadiem 30, kas bija ģērbusies ļoti skaistā zeltītā kleitā un augstpapēžu kurpēs (tas uz tuksneša fona izskatījās īpaši interesanti), noteica – are you welcome!

Satikušies nojumītē uz vakara vīna glāzi, saņēmām jau pieminētās meitenes uzaicinājumu doties uz saimnieku māju. Izrādās, viņas vīrietim šodien ir dzimšanas diena. Un mēs visi esam laipni aicināti uz kūku. Ienākot telpā, mūsu priekšā tika uzklāts galds. Garā galda vienā pusē tika ‘servēta’ kola, otrā – fanta. Es tiku kolas rindā, tika pasniegta sagriezta torte un visi, nodziedot diezgan šķību happy birthday saskandināja kolas ar fantām uz jubilāra veselību. Abiem marokāņiem angļu valoda sākās un beidzās ar are you welcome, paskaidrot viņi neko nevarēja, tikai smaidīja. Pēc svētku ‘maltītes’ pa vienam pazudām no telpas, bet jau pēc 5 minūtēm no šīs pašas telpas atskanēja skaļa mūzika un abi marokāņi ... sāka dejot!!! Pēc pirmā pārsteiguma parādījās pirmās drosmīgās meitenes (mūsējās), kas pievienojās dejai. Taču, diemžēl, pēc fotoaparāta parādīšanās dejas tikpat strauji kā uzsakās, tā arī beidzās. Jebkurā gadījumā, pasākums bija interesants, tikai nedaudz neizprotams.

Atgriezāmies pie savām vīna pudelēm. Šovakar mūsu ‘arsenālā’ jau bija Marokas ražojuma Premier Cru un Merlot no Rabatas reģiona. Nezināt, kur ir vīna reģions Marokā – pie galvaspilsētas Rabatas, protams!

2.maijs

Brokastīs atkal džems ar maizi un šoreiz šķīstošā kafija. Smukā meitene atkal izrādās jaukā kleitiņā. Šodien jau uz zemajiem papēžiem. Sakravājamies, atvadāmies un laizām Rožu ielejas virzienā (netālu no El-Kelaa M’Gouna). Pa ceļam apstājamies vietējā tirgū – tikai novērtēt vietējo kolorītu. Pasākums interesants, saulainā dienā virs +30C tiek tirgota gan gaļa, gan zivis, gan olas. To visu arī pērk, pirms tam atgaiņājot mušas. Tirgū manāms daudz visādu vajadzīgu un nevajadzīgu lietu – līdzīgi kā mūsu rūpniecības tirgū. Nopērkam rožu virteni, samaksājot 10 Dh, kas piepildīja mūsu automašīnu ar spēcīgu aromātu. Tālāk ceļojums turpinās Agdz (70 km uz dienvidiem no Ouarzazate, Draa ielejā) pilsētas virzienā, kas slavena ar to, ka blakus atrodas kalns, kas atgādina tajine trauka formu. ‘Iečekojamies’ glītā vietā pie Aziza (viesu nams Le Chant des Palmiers) un pēc kārtējās tējas dodamies pēc saviem velosipēdiem. Tie mums ir sarunāti Agdz centrā. Izbraucam jau diezgan vēlā pēcpusdienā, lai apskatītu vietējos ciematus. Pirmā pauze jau pēc stundiņas kādā viesu namā, kur jāiedzer svaigi spiesta sula un pēc neilgas ēkas apskates dodamies tālāk. Šķērsojam ciematus, kur daži vietējie bērneļi neapmierināti ar viņu miera iztraucēšanu, mums met ar akmeņiem. Izbraucam uz asfalta, bet tad Aziz nolemj mūs vest ‘pa taisno’, kā rezultātā mūsu velo pārbrauciens kļūst par pārgājienu ar velosipēda stumšanu. Tas ir pateicoties izžuvušajai upei, kas mums vairākas reizes ir jāšķērso. Smiltis ir tik irdenas, ka pabraukt nav iespējams. Vienam no mūsu veļļukiem plīst riepa un ar vietējo atbalstu pēc kameras salīmēšanas 15 minūtēs esam atpakaļ ‘zirgos’.

Vakars sākas ar cous-cous, vīnu un bungām.. Vienos naktī iestājās miers arī mūsu nometnē. ‘Afrika Zina’ – tulkojumā no arābu valodas ‘skaistā Āfrika’ skanēja visu atlikušo ceļojuma laiku.

3.maijs

Šodien plānos tuksnesis – Sahāra! No Agdz mūsu ceļš ved uz 190 km attālo M’hamid, no kurienes plānojam ar pilnpiedziņas automašīnām doties iekšā tuksnesī, apmēram 60 km. Pēc pāris stundu braukšanas pa diezgan vienmuļu ceļu (ainava kļūst tuksnešaināka), ieripojam M’hamid, kas ir vieni no Marokas vārtiem uz šo milzīgo teritoriju, kas saucās Rietumu Sahāra. Mūs sagaida smaidošs puisis vārdā Ahmed. Pēc nu jau kārtējās tējas, sadalāmies pa džipiem un dodamies tuksnesī sērfot. Pēc 60 km braukšanas, kas aizņēma apmēram 2 stundas, beidzot ieraugām klasiskas formas smilšu kāpas. Lielai daļai no mums šī ir pirmā satikšanās ar tuksnesi, tāpēc ir liels prieks un apņemšanās startēt ar sniega dēļiem pa smiltīm. Nometam mantas teltīs, kur plānots pavadīt nakti, un laižam uz kāpām. Jāsaka, ka kāpšana pa kāpām nav tas vieglākais pārgājiens, it īpaši, ja vējš gāž no kājām, pūš smiltis acīs un ausīs. Tomēr visas grūtības ir pārvarētas un visi desmit esam kāpas augšpusē apmēram 200 m virs līmeņa, kas varētu būt jūras līmenis. Kāda tur jūra Sahārā?!? Pāris reižu nobraucam ar dēļiem – sajūtas, protams, jocīgas. Lielu ātrumu gan sasniegt nevar, berze liela, bet mazu prieciņu noķert var. Kad esam izbraukājušies, gaidām saulrietu. Tas ir īpaši skaists - smiltis iekrāsojas dažādās krāsās - atšķirībā no vakara, pa dienu smiltis ir vienā, gaiši dzeltenā, krāsā. Pēc saulrieta kļūst stipri vēsāks un mēs jau dodamies atpakaļ uz savām teltīm.

Pēc stundas mūs jau gaida kārtējais tajine trauks, pilns ar gardu gaļu un dārzeņiem. Sarunas pie galda par visu un neko, informācijas apmaiņa par precību & šķiršanās paradumiem Āfrikā un Latvijā. Principi, izrādās, līdzīgi. Arī Maroka gājusi ‘attīstības’ ceļu un pēdējos gados šķiršanās ir kļuvusi par normālu parādību. Šādus vietējos, kas piekopj ‘normālo’ rietumnieku dzīvi, bet šad tad apmeklē mošeju, sauc par light muslim. Kā sacīt, palūdzas un prom uz klubu iedzert alu!

4.maijs

Pēc dažu stundu miega ceļamies vērot saullēktu. Šodien saule lec 5:45. Paēduši brokastis, dodamies atpakaļ uz M’hamid. Pa ceļam apstājamies pie nelielas akas, kur blakus ganās kaziņas. Ahmed iedod tām padzerties un pēc stundas ieripojam jau zināmajā pilsētiņā, kur mūs uzticīgi gaida ‘Dacīte’, ar kuru šodien plānots pieveikt vēl 450 km garu ceļu uz Marrakech caur Ouarzazate. Dienas laikā, apkārtne burtiski mainās no plakanas un smilšainas uz kalnainu un zaļu.

Braucām gandrīz 12 stundas līdz beidzot ieripojam pilsētā, kuras satiksmei ‘haoss’ būtu ļoti viegls apzīmējums. Zirgu pajūgi, grand un petit taxi, automašīnas, gājēji, kas dodas visos virzienos, ēzeļi ar piekabēm un vēl policisti, kas nez kāpēc kaut ko mēģina regulēt krustojumu vidū. Protams, visi signalizē bez apstājas. Pēc nelielas pauzes atrodam ‘Dacītei’ naktsmājas un ejam uz savu viesnīcu. Tā, izrādās, ir tieši uz galvenās gājēju ielas un pavisam tuvu slavenajam Djemaa el-Fna laukumam, kur vakaros notiek masveida ēdināšana.

Katru vakaru tiek uzbūvētas desmitiem telšu, kas aizņem teritoriju Doma laukuma izmērā un tiek tirgots viss, kas vien ir iedomājams, ka ir ēdams. Paēst var, sākot ar 20 Dh. Izvēlamies pēdējā vakara vakariņas ieturēt kādā mierīgākā vietā un dodamies uz viesnīcā ieteikto restorānu. Tas izrādījās diezgan labs, paēst varēja ļoti kvalitatīvi, lai gan padārgi – 180 Dh (EUR 16) no personas.

5.maijs

Viesnīca Marakešā ir visnotaļ laba (380 Dh double, EUR 35), ar siltu ūdeni vannā un brokastīm uz terases.

Pirms brokastīm esmu piecēlies stundu agrāk, lai paķertu foto mirkļus pilsētā, kas mostas. Centrālais laukums ir pilnīgi tukšs, apelsīnu sulu tirgotāji izkārto apelsīnus savos kioskos, daži iet uz darbu, citi – uz skolu. Nelielas grupiņas sasēdušas pie tējas glāzītēm. Rīta saule bildēm piešķir īpašu krāsu. No rīta iespējams diezgan brīvi pārvietoties pa šaurajām Marakešas ieliņām pretēji vakaram, kad tevi nes burtiski pa straumei – tik daudz cilvēku!

Paņemam zirgu pajūgu par 100 Dh katram un dodamies 1 stundas izbraucienā pa pilsētu. Karaļa pils, Medina no ārpuses, dzelzceļa stacija, Ville Nouvelle un citi objekti ir mūsu ceļā. Stacijā iepirkām biļetes uz Fes vilcienu vakarā. Tur arī konstatējām, ka stacijas pulkstenis rāda par 1 stundu uz priekšu. Nedaudz izbrīnīti, pajautājām kučierim laiku, kura laiks sakrita ar mūsējo. Nu jau neko vairs nesaprotot, sākām piesardzīgi rēķināt, kas notiek, ja stacijas pulkstenim ir taisnība (parasti pasaulē tā ir!). Pirmkārt, mēs jau kavējam check-out viesnīcā, otrkārt, tā mūsu grupas daļa, kas plānojusi izlidot uz Londonu, var nokavēt lidmašīnu, un treškārt, mēs varam nokavēt vilcienu uz Fes. Viesnīcas recepcijā mums visu izskaidroja – pirms 2 dienām (2. maijā) Maroka ir pārgājusi uz vasaras laiku, bet parastie cilvēki uz ielas tādas ‘niecīgas’ izmaiņas nemaz nenojauš, tāpēc stacijas pulkstenim bija taisnība. Mobilizējamies un atvadāmies no pamata grupas, lai dotos iekarot Marakešas ebreju kvartālu un tirgu. Pēc tam vakara vilciens 7 stundās mūs aizvedīs uz viduslaiku pilsētu Fes.

Tirgū iepirkām vietējo mūziku Gnawa, bet Shamra gan neatradām. Shamra ir Sahāras nomadu mūzika. Iegādājām arī ūdeni un augļus un ap 16:00 jau esam stacijā, kas izskatās gluži kā vakar celta. Viss spīd un laistās, akmens un marmors, stikls un koks. Izskatās dārgi. Marokas dzelzceļa līnijas esot vislabākās Āfrikā. Un tā arī ir – kondicionēts gaiss vagonos, pa ceļam tirgo kafiju un bulciņas, paziņo stacijas (gan tikai franču valodā) un sēdēšana arī ērta.

Fes esam pusnaktī un ar petit taxi braucam uz norezervēto viesnīcu. Rezervējām to šorīt pa telefonu, atsaucoties uz Lonely Planet ieteikumiem – viesnīca ar piebildi ‘friendly staff’. Puisis telefona otrā galā cītīgi pierakstīja mūsu vārdus un ierašanās laiku. Beigās izrādījās, ka durvis ir ciet un pamodinot recepcijas darbinieku, viņš īsi un populāri izstāstīja, ka mums ir divi varianti – (1) viesnīca ir pilna, bet var gulēt gaitenī zem klajas debess vai (2) tīties prom. Friendly staff! Izvēlamies otro variantu, tajā pašā laikā mums klāt ir gids, kas piedāvā viesnīcu par dubultu maksu, kas ir tepat blakus. Daudz citu variantu 1 naktī nav, tāpēc piekrītam un pēc 10 minūtēm esam ‘dārgajā’ alternatīvā. ‘Dārgi’ Marokā nozīmē 200 Dh (EUR 18) par dubulto numuriņu ar WC un dušu ārpusē. Aizmiegam savos guļammaisos, jo aplūkot gultas veļu nav ne mazākās vēlēšanās.

6.maijs

Ceļamies jau 7:00, atstājam samērā nedrošā vietā somas un dodamies uz pasaulslavenajām ādas krāsotavām. Pa ceļam nākas iziet caur Medinu (vecpilsētu). Labi vien ir, ka esam agri no rīta, jo smaka jau ir diezgan spēcīga un no ieliņām krāsotavas nav redzamas vispār. Izlasījuši Lonely Planet, ka vajag atrast ādas izstrādājumu veikalus, lai caur tiem tiktu uz terasēm, meklējam un atrodam. 7:30 gan viss vēl ir ciet, taču mums izdodas pamodināt puišus un tikt pirmajiem uz terases. Skats unikāls – vīrieši, tērpušies skrandās, staipa lielus ādas gabalus no vienas vannas uz otru, skalo un krāso. Skats no augšas atgādina nelielus krāterus, kuros dažādās krāsās tiek krāsotas ādas. Daži no večiem smeļ ūdeni no vannām, daži lej iekšā. Izskatās, ka te ir pagājušā gadsimta sākums – mehanizācijas nekādas, tikai roku darbs. Darbs arī ir ļoti kaitīgs – krāsvielas sastāv no baložu mēsliem un govs urīna. Kad esam izskatījušies uz krāsotavām un uz pilsētu, dodamies prom. Protams, uzmodinātie puiši grib, lai mēs ko nopērkam. Taču, apskatot tuvāk ādas somas, konstatējam ka kvalitāte ir vidēja un āda ir diezgan rupja. No tāluma – tā nekas, tuvumā – vispār nekas! Par pārdesmit dirhamiem tiekam vaļā un dodamies dziļāk Medinā. Nākamais mērķis ir tikt pilsētas augšējā daļā, tāpēc izmisīgi mēģinām noķer taksi, kas pēc nelielām pūlēm arī izdodas. Izrādās, vietējie taksisti angliski nerunā un neko nesaprot. No augšas apskatam pilsētu un kājām dodamies lejā.

Pēc pusdienām laižam uz staciju, lai brauktu 5 stundas uz Asilah. Pirms tam esam sazvanījuši Lonely Planet minēto viesnīcu Belle Vue, kurā saimnieko ‘young moroccan family’. Braucot uz staciju, iepērkam apelsīnus, riekstiņus un vēl kaut kādus dzeltenus plūmjveidīgus augļus ceļam (kas beigās izrādās diezgan garšīgs, bet līdz šim brīdim nezināms auglis) un pēc neilga brīža jau esam vilcienā. Vilcieni, kā jau minēts, ir patiešām labi. Šoreiz mums pusceļā ir jāpārsēžas un stundu pavadām kādā stacijā Sidi Kacem, kas tikpat labi arī varētu saukties Nekuriene! Atšķirībā no Marakešas, kur ir arī modernas ielas ar high-street šopingu, Fes ir samērā mierīga un klusa pilsētiņa. Ap pusnakti ieripojam aizmigušajā Asilah un ar pilnīgi nesaprotamu busiņu tiekam piegādāti tieši pie viesnīcas durvīm. Vīriešu daļa no ‘young moroccan family’ izskatās, ka ir mūs gaidījis, jo bez liekiem jautājumiem izsniedz mums istabas atslēgas. Taču, kā izrādījās, atslēgas nelīdz, jo durvis aizslēgt nevar ne no iekšpuses, ne no ārpuses. Pēc pusstundas dauzīšanas ar āmuru pa atslēgām, durvis tiek salabotas. Pie miera. Rīt nedarām neko, sēžam tikai un veramies okeānā! Tāds ir plāniņš!

7.maijs

Rīts. Paguļam ilgāk, jo skriet nav kur. Laiks nav no jaukākajiem, ap +15, pūš vējš no okeāna un pēc stundas sāk līt lietus. Rīta pusē divu stundu laikā apskatām pilsētu. Asilah ir pavisam savādāka tipa pilsētiņa – šis ir spāņu tūristu kūrorts. Tā, kā esam nesezonā, spāņu ir maz. Asilah var atpazīt pēc balti zilām ēkām, kas ir sakoncentrējušās Medinā pie paša okeāna. Pilsēta pavisam maziņa. Pafotografējam statistikai un sākam domāt ko darīt tālāk, jo pulkstenis ir tikai 12:00, bet iet vairs nav kur. Tā, kā esam 50 km attālumā no Gibraltāra un tālākās Ziemeļu pilsētas Tanger, tad nolemjam ‘atzīmēties’ pie Gibraltāra šauruma. Izrādās, ka autobusi uz turieni kursē divreiz dienā, no kurām pirmais jau sen ir aizgājis, bet otrais - vakarā, tāpēc nolemjam izmēģināt Lonely Planet aprakstīto grand taxi. Grand taxi šajā valstī ir vieglā automašīna, kas ir ~30 gadus vecs 1,5 miljonu km nobraucis dīzelis Mercedes, kas mūsu sapratnē pārvadā 5 cilvēkus, taču šajā pasaules daļā tas nekustas, kamēr nav savācis 6 pasažierus bez vadītāja. Tas nebija ilgi jāgaida un jau pēc 15 minūtēm mēs esam iespiesti aizmugurējā sēdeklī, kamēr uz priekšējā sēdekļa iekārtojās jauns pārītis. Pēc 50 minūšu braukšanas pa diezgan labu asfaltu, esam Tanger. Tanger ir pilsēta ar miljonu iedzīvotāju, kurā visās malās ir iesākti, bet apturēti dzīvojamie projekti, kurus attīstījuši savulaik aktīvie spāņu attīstītāji. Dodamies uz Medinu, kas jau ir ceturtā vecpilsēta mūsu ceļojuma laikā. Kalnaina, tipiska vecpilsēta ar daudzām mazām ieliņām, skatu laukumu uz okeānu un ebreju kvartālu. Pēc apskates iedzeram kafiju ar kūciņām un jau dodamies atpakaļ uz Asilah. Jāsaka, ka šī pilsēta neatstāja nekādu ievērības cienīgu iespaidu. Ļoti jūtama spāņu ietekme – osta, Spānijas tuvums, tūristi.

Der zināt

Optimāls ceļojuma laiks ir pavasara mēneši

Divu nedēļu laikā var apskatīt lielāko daļu valsts, taču jākombinē transporta līdzekļi. Ziemeļos – vilciens, dienvidos – auto vai autobuss, tuksnesī – kamieļi vai 4x4

Valūta: dirhams, oficiāli apzīmē ar MAD, tautā un tirgū Dh – 1Dh apmēram 6 santīmi

Nakšņošana Agdz pie Aziza - Les Chant des Palmiers, www.leschantdespalmiers.com

Tuksneša ceļojumi ar Ahmedu - Zbartravel, M’hamid, www.zbartravel.com, Ahmed Hajja

Ceļojums tapis sadarbībā ar www.luzumpunkts.lv

DALIES:

PAR MUMS • KONTAKTI • RSS • SEKO MUMS: ENG LAT

© anothertravelguide.com 2015
Anothertravelguide.lv ir interneta žurnāls laikmetīgiem mūsdienu ceļotājiem. Visas anothertravelguide.lv apkopotās adreses – viesnīcas, restorāni, veikali u.c., ir autoru pārbaudītas un izvērtētas. Visi autoru viedokļi ir subjektīvi un anothertravelguide.lv neuzņemas nekādu atbildību, ja kāda no te aplūkotajām vietām neatbilst jūsu subjektīvajai gaumei, konkrētā mirkļa noskaņojumam vai kaut kas tajā būtiski mainījies kopš mirkļa, kad tajā pabijuši anothertravelguide.lv autori un eksperti.