GALAMĒRĶI KULTŪRAS AFIŠA BAUDĪTĀJA CEĻVEDIS CITĀDI MARŠRUTI INSIDER'S VIEW VEIKALS FOTO GALERIJAS

IZVĒLIES GALAMĒRĶI

Maroka

Baudītāja ceļvedisCitādi maršrutiFoto galerijas

IZVĒLIES AUTORU

Zeme, kas ievelk sevī kā melnajā caurumā

Maroka

Marokas piezīmesZeme, kas ievelk sevī kā melnajā caurumāMarokas sērferu pludmalesKaitošanaStarp okeānu un tuksnesi« ATPAKAĻ « UZ SADAĻAS SĀKUMU

SAŅEM JAUNUMUS

Ierakstiet savu e-pasta adresi, ja vēlaties saņemt ikmēneša jaunumus.

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

Citādi maršruti · Āfrika · maroka · Maroka · Laura Krampe

Zeme, kas ievelk sevī kā melnajā caurumā

Autors: Laura Krampe3 ATSAUKSMES

Zeme, kas ievelk sevī kā melnajā caurumā

Ideja aizceļot uz Maroku nāca spontāni, kad pētījām Ryanair piedāvājumus. Biļetes rezervējām pusgadu pirms ceļojuma un līdz pēdējam brīdim īsti nebija ticības, ka kaut kur aizlidosim. Pienāca jaunais gads un janvāris, iepirkām Lonely Planet grāmatu par Maroku. Tas arī bija mūsu sabiedrotais un labākais draugs visa ceļojuma laikā.
Mūsu ceļojums ilga 12. dienas + 1 nakts turpceļā un 1 atpakaļceļā Vācijā Hānē (pārsēšanās).

Rīga - Hāne - Marakeša - Ouzoud - Beni Mellal - Fesa - Rabata - Kasablanka - Azzemour - El-Jadida - Marakeša - Hāne - Rīga

Ceļojuma bildes var apskatīt manā albumā ŠEIT

1.diena

Kultūršoks

Ielidojam Marakešā, izkāpjam no ļoķenes, sejā iesitas silts un vējains Āfrikas gaiss (Rīgā dotajā brīdī ir sniegaini vēss, dubļains un visnotaļ pretīgs laiks), pāris lietuviešu brāļi un māsas metas pie zemes un spiegdami to bučo - kā nekā MĒS TAČU ESAM ĀFRIKĀ! Sajūtas grandiozas! Izstāvam kādu stundu rindā lidostas terminālī pie iebraukšanas reģistrācijas. Jau lidmašīnā mums izsniedz deklarācijas, kurās jānorāda uz kurieni braucam, kāpēc, ko darīsim utt.

Nokārtojam dokumentus un mūs ielaiž Āfrikā!!!!! Divi latvju baltie cilvēciņi Āfrikā! DIVI vien, ganīsimies savā vaļā, braucot bez tūrfirmas. Izejam no lidostas - paveras miiiilzu stāvvieta ar taksometriem, visur bļaujoši un kliedzoši melnie cilvēki, kuri par visām varītēm cenšas kādu balto dabūt savā taksītī. Mēs, salasījušies Lonely Planet, izdomājam, ka tēlosim baigi krutos un nebrauksim ar šiem taksīšiem, mēs iesim meklēt kaut kur tālāk, ārpus lidostas teritorijas, jo tur esot lētāki... Sacīts darīts! Ejam pa stāvvietu, ejam, taksīšu gūzma nemazinās.

Pamanām tālumā, ka, ja beigsies lidostas taksīšu stajanka, mums reāli mazas cerības kādu taksi noķert, jo tur to vienkārši vairs nav. Ejam atpakaļ. Stulbi staigājam pa apli stajankā, izliekamies baigi gudrie, bet laikam, ka izskatāmies no malas stulbi!!! Lēnām virzāmies tuvāk kādam bariņam melnu vīriešu, kuri savā starpā skaļi runā, žestikulēdami ar rokām. Prasam:"Taksi?" Vīri mums sastājas apkārt, mēs rādām kartē uz kurieni mums jābrauc (kā vēlāk saprotam, viņiem skolā īpaši nemāca kartes saprast), onka neiebrauc, bet saprot, kad mutiski nosaucam adresi. Pieprasa 200DH(20eiro). Mēs baigi lepni atcērtam, ka par tādu naudu nebrauksim (ķipa lasījām, ka jākaulējas un 200DH tiešām ir dārgi). Šoferi nosmīn un uzmet mums skatienu ala „tad ejiet kājām!". Minūtes 10 „kaulējamies", bet neizdodas ne dirhamu zemāk dabūt un gala beigās padodamies un piekrītam. 20 gadus vecs mersis mūs vizina pa sarkanīgi brūnām ielām garām milzu palmām, garām braucošu mopēdistu rindām (mopēds ir izplatītākais un populārākais pārvietošanās līdzeklis Marokā), garām ratiem un ēzelīšiem, garām milzu māla sienām, kuras ieskauj Marakešu. Iebraucam centrā - burzma, neviena „baltā", redzam tikai dželabās (jellaba - nacionālais apģērbs - kā gara tunika, nēsā gan vīrieši, gan sievietes) ģērbtus tēlus, mazus, netīrus bērniņus, ēzelīšus un putekļus! Pēkšņi taksists aptur un kaut kur aizskrien. Mēs bailīgi veramies apkārt - šauras ieliņas, ne miņas no mūsu riādas, kur mitināsimies (Riāda - tradicionālā marokāņu ēka ar pagalmu iekšpusē). Parādās taksists, atver mums durvis un saka, lai kāpjam ārā. Samaksājam. Tad norāda ar roku virzienā uz priekšu un saka, ka mums jāiet tikai taisni 5 minūtes un būsim galā. Viss. Mēs esam pilnībā vieni. Mūs novēro, uz mums skatās ikkatrs, bet mēs iedrošinām sevi, ka esam tam gatavi, jo grāmatā lasījām, ka tā būs!!!!

Uzliekam somas uz pleciem un ātrā gaitā ejam norādītajā virzienā. Jau pēc 40 metriem ieliņa paliek vēl šaurāka, abās pusēs sākas tirgotāju veikaliņi, pa vidu starp veicīšiem var izmainīties 3 cilvēki, bet tomēr pamanās arī motorolleri izbraukt, ēzelīši izspraukties. Tas viss notiek milzu troksnī! Pat ēzelīšiem pie sāniem, šķiet, pieliktas mazas taurītes. Satiksmē likumu nav - galvenais ceļš ir tam, kurš skaļāk taurēs un pīpinās. Mums blakus sāk iet kāds 12 gadus vecs melns puika, viņš sasveicinās un sāk kaut ko franciski jautāt. Nospriežam, ka naudiņu lūdz un rādam ar žestiem, ka mums nekā nav un neko nesaprotam.

Viņš tik pasmaida un mums seko. Ejam raiti tālāk un saprotam, ka esam dimbā, jo vispār vairs nesaprotam kurp jādodas. Pirmais krustojums, tik šaurs, ka ēzelis iesprūst var, paveramies pa kreisi - baigi šaura ieliņa, paveramies pa labi - tur lielāka, nolemjam, ka iesim pa labi. Kāpēc? Nejautājiet! Panika. Pēkšņi puika mani saķer aiz rokas un saka savā lauzītā valodā, ka mums jāiet uz citu pusi. Nosauc pat mūsu ielu (vēlāk nospriežam, ka taksists būs viņam mūs „nodevis rokās", lai aizved uz īsto vietu) Ivars gan velk mani tālāk, bet es pretojos panikai. Puika rāda uz pretējo pusi un mēs padodamies. Nolemjam, lai straume mūs nes (kā ezīti no multenes „Ezītis miglā"). Puikam ir parādījies sabiedrotais - vecāks puika. Abi divi mūs ar tekstu :"Come on!" aicina uz kreisās puses šauro ieliņu. Ejam līdzi. Ieliņa paliek šaurāka, cilvēku paliek mazāk, bet puikas tik aicina līdzi. Ejam pa līkumu līkumiem, cilvēku vispār vairs nav, paliek arvien klusāks, esam pārmīžuši sajēgu, Ivars saka, ka moš nevajag, varbūt ejam atpakaļ, saka, ka mūs apzags tūliņ, bet es neticu. Priekšā tunelis. Melns! Johaidi. Puikas aicina tik līdzi :"Come on! Come on!!!!". Lienam arvien dziļāk alā! Esam kādus 200m pa eju ejām līduši, pēkšņi puikas apstājas un norāda mums uz durvīm. Uz tām rakstīta mums interesējošā adrese. Mēs esam klāt! Piezvanam pie durvīm, tās atveras un laipna marokāņu sieviete mūs sagaida (Nakšņojam Riad Safar, kuru google atrast var). Pašiem mums sīknaudas nav un saimniece mums izpalīdz un abiem puikām iedod pāris dirhamus. Mums parāda mūsu istabu, tā ir klusa, mierīga, tīra, pagalmā aug skaisti augi un liānas, čivina putni, mēs atviegloti nopūšamies. Saimniece mums uzvāra mūsu pirmo piparmētru tēju, jeb berberu viskiju (tā ir ļooti, ļoooti salda un sīrupaina piparmētru tēja, kura mums tik ļoti iegaršojās, ka dzērām to katru dienu pat vairākas reizes dienā, līdz otrajā nedēļā mans kuņģis neizturēja Marokas saldo dzīvi un pieteica karu pret saldumiem!).

Padzeram tēju, papētam karti un noskaidrojam, ka no mūsu pirmās nakšņošanas vietas līdz centrālajam laukumam Jemma el Fna ir 10 minūšu gājiens ar kājām. Kad pirmais kultūršoks beidzies, saņemamies iziet ielās, atkaujoties no uzmācīgiem tirgoņiem, tiekam līdz centrālajam laukumam un iedzeram svaigi spiestu apelsīnu sulu, kura tapusi turpat uz ielas. Pa šo laiku jau atkal gribam kaut kur nolīst un klusi visu pavērot no malas, jo tad, kad tu esi tajā visā iekšā, uzreiz ir ļoti grūti noorientēties un visu uztvert. Uzkāpjam kādas kafejnīcas terasē padzert vēl vienu sulu un pavērot visu no augšas. Sulu gan mums iedod pretīgas garšas - ar ūdeni atšķaidītu. Tur arī uzrakstu uz mājām pastkartes, daļu no kurām saņēmām pēc 3 nedēļām, kad jau bijām Latvijā, bet daļa pazuda ar galiem. Pats mistiskākais tajā visā bija tas, ka pastkartes saņēmām bez pastmarkām (paši nesūtījām, iedevām, lai mūsu riādas saimniece nosūta) un tikai ar Latvijas zīmogu.

Šajā pašā dienā izbraucam pa Marakešu ar zirgu pajūgu. Vesela rinda ar karietēm ir gandrīz pašā centrālajā laukumā. Protams, kaulējamies atspērušies un gūstam no tā baudu. Viena stunda mums maksāja 180Dh (18 eiro). Atkal esam pārmaksājuši, bet tas ir ļoti vērtīgs brauciens, jo redzējām daudz tādu vietu, kur sapratām, ka kājām iet nav vērts - teiksim, pilsētas jaunā daļa.
Pēc brauciena atrodam foršu kafejnīcu - Cafe Araba , kurā redzējām tikai eiropiešus (šajā kafenē bijām bieži viesi). Padzeram uz terases aliņu, papūtinām kājas.

Pirmās vakariņas nolemjam pasūtīt mūsu riādā. Pirmais ēdiens - 4 veidu salātiņi ( kartupeļu, biešu, „vīriešu zapte" un vēl kaut kas mistisks), otrais ēdiens - vista bez piedevām un uz atsevišķa šķīvīša viņu tradicionālās olīves. Saldajā - pistāciju jogurts spilgti zaļā krāsā. Miers un ejam čučēt.

2. diena

Komplimentu diena

Brokastīs mūs cienā ar parastām, bet nenormāli ņammīgām pankūkām ar medu, kuras ceptas uz ūdens un miltu bāzes, bez piena.
Šodien nolemjam doties uz Marakešas muzeju (atrodam gan viņu tikai pēc 2 nedēļām, kad esam Maroku izceļojuši, atgriezušies Marakešā un gatavojamies doties uz Latviju). Meklējot muzeju iemaldāmies kādā veikaliņā - aptiekā, kur tirgo arī garšvielas, tējiņas, pārtikas krāsvielas utt. Pārdevējs ļoti laipns arābs Ahmeds (pie viņa atriežamies arī pēc 2 nedēļām), runā brīvi arābiski, angliski, franciski un vāciski. Šo to iepērkam.

Maldamies pa ielām, esam pilnīgā NEtūristu vidē, mums gan kāds vietējais rāda, ka laukums atrodas citā virzienā, bet mēs taču esam tik ļoti pārgudri, ka izliekamies to nedzirdam un ejam tik tālāk. Nākamajā krustojumā gan nogriežamies norādītajā virzienā. Pa ceļam pamanu ļoti daudz šuvēju darbnīcas un izdomāju, ka būtu forši arī man uzšūt viņu tradicionālo jellaba. Pārdevēji runā tikai franciski un mēģinām saprasties žestu valodā, cenas rakstam uz papīra. Viņš savu, mēs smejamies, nostrīpojam un rakstam savu - tad smejas viņš, nostrīpo un atkal raksta savu. Tā tas turpinās kādas 15 minūtes, līdz esam tikuši līdz summai 750Dh. Zemāk viņš negrib. Mūsu gala summa ir 700Dh un neviens no mums nepiekāpjas. Tā nu es palieku bez uz pasūtījuma šūtas kleitas, bet ejot atpakaļ, laukumā kādā tirgus būdā sapērkam veselu čupu ar mantām un arī sarkanu jellaba man un sarkanas babučas (čības ar spiciem purniem). Šitādā paskatā es nākamo reizi izeju laukā no mūsu riādas un vīram ne vienu reizi vien nācās dzirdēt tekstus no vietējiem:"You are lucky Man!!"

Ejot gārām kādai bodītei, jauns pārdevējs mani uzrunā:"Lady in red, come, just look!" un aicina iekšā veikalā, es pasmaidu un atsaku:"Later!". Jāpiebilst, ka toreiz es vēl nezināju, ka vietējie šausmīgi labi atceras, ko saki, īpaši, ja saki „later!", to viņi uztver kā solījumu. Nākam pa to pašu ceļu atpakaļ, jaunais tirgonis pieleca kājās, aizšķērsoja ceļu ar tekstu:"You promissed, Lady in red!!!", šoreiz izdevās tikt garām, bet nākamo reizi vairs nē. Nācās ieiet un „tikai apskatīt" viņa rotas un iegādāties 2 rokassprādzes un 1 gredzenu.
Vakarā ejam ēst vakariņas centrālajā laukumā. Tikko kā riet saule, laukums atdzīvojas un visi dodas ēst. Šausmīgas cilvēku masas, bet tas ir tas dēļ kā mēs esam Marokā. Dodamies tik iekšā lielajā „kafejnīcā" - laukums ar daudzām „virtuvēm" uz riteņiem, pie katra šāda stenda ir galdi un krēsli. Apsēdies, pasūti un turpat tavu acu priekšā tev saliek to visu uz šķīvjiem. Nolemjam iet ēst pie tā galda, kurā mūs skaļāk un aktīvāk vilks iekšā. Ilgi nebija jāgaidaJ Paēdam par 120Dh (2 salāti - jāprasa uzreiz vieni, ja grib vienus, jo citādi visu dod dubultā un, protams, arī dubultā liks maksāt, 2 sulas, ūdens, vistas tažīns (viņu nacionālais ēdiens, sautējums, kuru sagatavo īpašā traukā tagine) un šašliks). Pilniem vēderiem dodamies mājup un ejam pie miera.

3. diena

Ūdenskritums

Mostamies 6.45, jo jādodas uz autoostu un jābrauc uz Cascades de Ouzoud, kur gribam pavadīt 2 dienas. Ārā tumšs un elektrība nestrādā. Nočortojamies, jo neesam sakravājuši somas jau vakar. To mums tagad jādara pa melnu tumsu. Ivars iet meklēt štepseļus, lai korķus ieskrūvētu, pa tumsu noiet līdz 1. stāvam, iziet cauri virtuvei un pie koridora ver skapja durvis un sastop pārbijušos saimnieku (Cēzaru), kuram skapī ir gulta. Iedeva Ivaram sveci un, acis berzēdams, gāja taisīt mums brokastis, kaut ko pie sevis purpinādams. Paēdām ļoti fiksi, jo jau 8.00 gribam būt autoostā. Cēzars izstāsta īsāko ceļu kā turp nokļūt.

Pilsēta mostas, ielas klusas, visur cūku kūts un netīrība. Ejam 15 minūtes kājām, līdz nonākam autoostā. Tur bars ar cilvēkiem un atliek vien nosaukt vietu kurp vēlamies braukt un mūs novirza tālāk - pie attiecīgā biļešu lodziņa. Līdz pagriezienam uz ūdenskritumu Ouzoud biļete vienam maksā 44 Dh (5eiro). Atrodam autobusu, knapi izdodas brīvu vietu sameklēt. Esam vienīgie „baltie" autobusā. No apkalpes personāla autobusā ir vadītājs un 3 konduktori, kuri tirgo biļetes arī uz vietas. Ceļam uzsākoties, busā paliek 2 konduktori, viens pie priekšējām, viens pakaļējām durvīm. Viņi skaļi bļauj un izkliedz nākamo apdzīvoto vietu un pieturvietu. Pačukstam konduktoram uz kurieni braucam, viņš pamāj ar galvu, ka sapratis un viss būšot ok.

Ceļš ir garš, autobusā pavēss, cenšos sildīties no saulesstariem, kas nāk pa logiem, bet priekšējais pasažieris pret to protestē, parādot ar roku, lai es aizveru aizkarus... Pašam viņam ziemas mētelis, cepure galvā un cimdi rokās, nesaprotu, ja šitā salst, kāpēc saule nepatīk.
Kalnos poliči divas reizes aizšķērso mūsu autobusam ceļu un redzam, ka konduktori dabū maksāt šiem naudiņu par kaut ko.
Nosauc mūsu pieturvietu, lecam kājās, kāpjam ārā. Izkāpjam nekurienē - putekļainā krustojumā gandrīz tuksneša vidū. Mums norāda, lai ejam pie tā tur taksista, kurš labo savu vāģi. Tā arī daram un sarunājam bez kaulēšanās par 60Dh( 6 eiro) tikt līdz Ouzoud centram (16 km brauciens).

Esam galā, pie mums uzreiz pieskrien 2 vietējie džeki un kaut ko franciski jautā. Sakam, ka pie Patrika atbraucām (tā sauc mūsu nākamās riādas īpašnieku. Paliekam http://www.ouzoud.com/ ), mums norāda uz māju ap stūri un piekodina, lai nākam vakariņas ēst pie viņiem (norāda ar roku uz savu ēstuvīti). Šoreiz neko neapsolāmJ
Ierakstamies, ļoti skaists skats paveras no terases. Ejam skatīties ūdenskritumu, saprotam, ka, lai nonāktu lejā, jāiet diezgan garš ceļš. Gids tur NAV nepieciešams, jo tur nevar nomaldīties. Daudzi gan pieteiksies par gidiem, bet tā ir lieka naudas izdošana. Gar taciņas malām, kas ved uz ūdenskrituma apakšu, visa ceļa garumā stiepjas tirgotāju būdiņas. Man ļoti aktīvi izsaka komplimentus un Ivaram pat piedāvā mani nopirkt. „Very beautiful berber woman. Monay is not a problem!". Ivars sāka apdomāt, ka varbūt izdodas „uzvārīties". Kāds marokānis man pat iedod marokāņu vārdu, sakot, ka tik skaistai berberu sievietei jābūt berberu vārdam. Tā es tieku nodēvēta par Fatimu.
Pa ceļam kādā kafejnīcā pasūtam ēdienu un saimnieks saka, ka būs gatavs, kad nāksim atpakaļ.

Esam tikuši līdz lejai, skats pa pirmo. Bildes ir manā bilžu galerijā.
Atpakaļceļā paēdam par 120Dh (12 eiro).
Pēc tik foršas pastaigas un pusdienām, atpūšamies uz mūsu riādas terases, sauļojamies, laukā ir ļoti silts (ap 25 grādiem), vēja nav, dzeram piparmētru tējiņu, lasam Lonely Planet.
Izstaigājām viņu miestu, bijām pat vietējā dārzeņu un augļu tirdziņā, kur nevienu tūristu pat pa gabalu neredzējām. Sapirkām banānus (šausmīgi saldi un trekni), apelsīnus un mandarīnus.
Saprotam, ka kaulēties var arī par ēdienu. Vakariņas paēdam nevis par 120Dh kā prasīja sākumā, bet par 100Dh.
Kā taisa marokāņu tēju:
Trauciņā ieber zaļo tēju un čupu ar piparmētru lapām. Pieber klāt cukuru pēc garšas (daudz!) un vāra 1 - 1,5 minūti. Cukurs izkūst un līdz ar to samaisās. Dzer no mazām glāzītēm.

4. diena

Muhameda dzīve

Brokastīs pankūkas, tēja un svaigi spiesta apelsīnu sula. Visiem ēdieniem vienmēr klāt pasniedz arī maizi. Daudz maizes.
Riādā pie sienas piedāvājumā ir 2-3h brauciens ar ēzelīšiem kopā ar pavadoni, ekskursija pa berberu mājām, bet tas neesot iespējams, jo viņiem kā reizi patlaban ir olīvu ražas novākšanas laiks un saimnieks saka, ka neviens berbers nebūs uz vietas sastopams. Žēl gan.
Tad nu nolemjam pastaigāt pa kalna otru pusi. Pa ceļam sastopam diezgan uzmācīgus (mēs gan paši provocējām) pērtiķīšus, kuri leca mums virsū, nācās šos ar žagariem atbaidīt.

Ejam pa mistiskiem kalniem, mums pa priekšu iet francūži, kuri ne vārda nerunā citā valodā. Saprotam, ka viņi zina vairāk nekā mēs un sekojam šiem. Viņi mūs aizved uz kaut kādu mistiski drausmīgu kempingu, kurā paši dzīvo. Kalnu grēdā, starp kokiem, pustumsā, netīrībā. Pasaka, ka te viņi dzīvo un tālāk neies, parāda virzienu, kur būs ūdenskritums. Mēs, protams, apmaldamies trijās priedēs un vietējais berbers mums palīdz tikt līdz klinšu malai, kur jau var manīt ūdeni. Kad esam lejā, kārtīgi visu safoķējam un gondola jau gaida mūs, lai pārceltu otrā krastā. Par 50Dh mūs ne tikai pārved pāri ūdenim, bet arī aizved gandrīz līdz pašai ūdenskrituma apakšai. Man jau šķita, ka gals būs klāt, jo seja un mati palika slapji, gondola viļņos šūpojās....

Vakariņas ēdam tajā pašā vietā, kur vakar - pie Muhameda. Vakar šim uzmācāmies, ka mums baigi patīk mūzika, kas skan viņa kafenē un šis teica, ka ierakstīs mums disku. Šodien viņš mūs uzaicina uz savu istabu - tā atrodas dīvaina izskata vienstāvīgā ēkā, slēgta istaba, bez logiem - vien mazs 20×20cm vēdlodziņš, bez stikla, tikai restes priekšā. Rodas sajūta, ka esam cietumnieka kamerā, jo pati istaba ir kādus 3×4m liela, džeks ir apmēram 20/25gadus vecs, dzīvo šajā istabiņā kopā ar brāli (tik pat vecu) un brālēnu (pusaudzi). Istabas sienas apzīmētas ar kalniem, debesīm un riādām. Gar 3 istabu sienām uz kastēm salikti matrači - tās ir gultas, pa vidu galdiņš ar pelnu trauku. Pie ceturtās sienas plauktiņš ar datoru (portatīvo!!!), tumbas, pāris grāmatas un TV. Visas drēbes stūrī samestas čupā. Muhameds ir mācījies skolā un stāsta, ka ir arī ceļojis. Bet tikai uz Kasablanku, Fesu un vēl kādu pilsētu, kurā varot ļoti labu hašišu dabūt. Pastāsta, ka vietējie mēdz lietot alkoholu, bet ļoti maz. Esot arī tādi, kuri dzer visu laiku un nepārtraukti. Muhameda mammai pieder kafejnīca un tas ir ģimenes bizness. Jautājam par to vai viņš precēties netaisās, ļoti kautrīgi atbild, ka Ouzoud visi viens otram ir radinieki un viens ar otru ir jau apprecējušies. Muhamedam ļoti patīk spirit, emocionāla tuksneša mūzika, kura ierauj sevī. Rakstot mums mūziku, pats ik pa laikam dzied līdzi.

Kamēr Muhameds raksta mums mūziku, ejam paēst vakariņas. Tās mums pasniedz melnīgsnējs vīrietis, kuru es no rīta redzēju sportojam. Uzsākam sarunu, vārds pa vārdam un viņš atzīstas, ka ir pieckārtējs Marokas čempions 3km skriešanā. WOW! Viņa ātrums ir 7min un 5 sekundes. Viņu sauc Abdulah. Nolemjam mājās viņu googlē atrast, bet tā arī neko par viņu nesameklējam.
Pa to laiku Muhameds mums ierakstījis disku un varam par to maksāt cik gribam. Iedodam 30Dh un šķiramies kā draugi. Vakarā jau laicīgi sakravājam somas un dodamies gulēt. Rīt 8.00 no Ouzoud atiet vietējais autobusiņš uz Azilal un no turienes uz Fesu.
Nākamās dienas brauciens izvērtās par īstu piedzīvojumu.

5.diena

Esam dimbā.....

Mostamies 7.00, lai paspētu pabrokastot (jau iepriekš mūsu riādas saimnieku pabrīdinājām, ka uzreiz pēc 7.00 ēdīsim brokastis un lai viņš ir laicīgi nomodā, jo marokāņi ir ļoti lēna tauta un, cik nu mums nācās novērot, ja kāds no viesiem grib ēst pirms 8.00, tad viņi iepleš acis, jo tas ir agri.)

Paēdam un stiepjamies ar somām laukā un zīmīgi nostājamies uz centrālās ielas (viņiem miestā tur viena iela vien ir). Turpat stāv 2 vietējie. Visi gaidām.
Pēc pāris minūtēm pie šiem piebrauc Fiat Uno, abi salec iekšā, bet pajautā arī mums - uz kurieni mums jābrauc. Pa 150Dh paķer arī mūs līdzi. Mums blakus sēž marokāņu vīrietis ap gadiem 40, runā tīri sakarīgi angliski, pastāsta ļoti daudz interesanta par marokāņu ikdienu, par skolām, kuras Marokā ir obligātas, pastāsta par kokiem, par dabu, par nekustamo īpašumu tirgu pastāsta un cenām Marokā. 10.45 esam pilsētā Benni Mellal, autoostā mūs novirza uz lodziņu, kur tirgo biļetes uz Fesu. Viena biļete maksā 65Dh (apmēram 6 ar pusi eiro) un jābrauc 6h!!!!! Nākamais darbonis mūs novirza uz pareizā perona. NEVIENA baltā! Savukārt pilns ar marokāņiem, kuri blisinās un vēro mūs. Visi bļauj, skaļi sauc autobusus, kuri pienāk. Beidzot redzam, ka mūsējais arī ir klāt, marokāņu tantes aizsteidzas pa priekšu, grūstīdamās salien busā, mums jau sirmi mati, ka nedabūsim sēdēt, jo redzam, ka ļooooti daudzi uz Fesas busu stumjas. Iekāpjam kā vieni no pēdējiem pasažieriem un mums par lielu brīnumu un arī atvieglojumu, autobusa šoferis mums ir aizņēmis divas sēdvietas, pietam par to neprasīja samaksu!!!!! Ideāli!

Autobuss vecs, sēdēt ir ļoti šauri. Gaisa īsti nav, sēžam saules pusē, pa logu neko redzēt nav iespējams, jo visiem aizkariem jābūt cieši aizvērtiem, ja paveru kaut mazu spraudziņu, iespīd saule un uz mani paveras pāris melnas, dusmīgas acis. Man aizmugurē sēž vietējā kundzīte, kurai ir slikta dūša. Tikko kā autobuss sāk braukt pa kalnu līkumiem (viņš to dara ātri un ekstrēmi), aizmugurējā kundzīte atritina savu celofāna maisiņu un sāk rīstīties un vemt. Pietam viņa pieliecas uz priekšu tik cieši mana krēsla atzveltnei, ka man rodas sajūta, ka man vemj uz muguras. Biju nolēmusi busā pagulēt, lai ātrāk paietu šīs 6h ceļā, bet kurš cilvēks gan var aizmigt, ka kāds visu laiku uz muguras vemj? Tā viņa vemstās divas stundas un, kad nevemstās, tad spļauj siekalas savā maisiņā.
Ceļš ir diezgan bīstams, pāris reizes pametu skatienu pa lodziņu uz ceļu - šoferis ļoti ekstrēmi brauc pa kraujas malām, saprotu, ka labāk ir neskatīties - ja kritīsim, tad kritīsim. Šoferis brauc tik ātri, ka kārtējā līkumā gandrīz ieskrien priekšējai automašīnai pakaļā, kura piebremzējusi pie ceļa remonta zīmes. Tad gan viss autobuss noelsās. Kādā citā brīdī, līkumā apdzen kādu vieglo automašīnu tādā ātrumā, ka man jau šķita, ka viens no riteņiem nobrauca nost no kraujas.

Pilsētiņā Khenifra notiek lielā apstāšanās, visi marokāņi lec laukā, pīpē, pērk saldumus, skrien čurāt. Autobuss stāj jau 30 minūtes, nekas nenotiek, stāv 40 minūtes, nekas nemainās. Grāmatā lasījām, ka tā mēdz būt, īsti negribam satraukties, bet uztraukumu rada tas, ka paši marokāņi sāk mētāties ar rokām, žestikulēt, sievietes, izklausās, ka lamājas par kaut ko. 3 aktīvākās kundzītes bļauj un meklē šoferi. Paskatāmies pulkstenī - mēs stāvam jau stundu! Atnāk kundzītes, kaut ko arābiski nobļaujas un pēkšņi visi sāk vākt savas mantiņas un čemodānus un skaļi runādami kāpj laukā no busa. Mums šoks! Cenšamies uzsākt sarunu ar šoferi - viņš ne vārda nesaprot angliski, izmakšķerējam no zemapziņas dzīlēm pāris franču vārdus, arī tos viņš nesaprot. Arī abi konduktori nesaprot ne vārdu, ko sakām. Mēģinām uzsākt sarunu ar autobusa pasažieriem, lai saprastu, kas notiek, bet neveiksmīgi, jo visi krata galvas un runā tikai arābu valodā. Neviens pats cilvēks no autobusa pasažieriem nespēj mums palīdzēt, mēs esam nekurienē, mazā miestā, kur neviens nerunā angliski un franciski. Stāvam ārā, ar mugursomām plecos, dumji skatāmies kā visi kaut kur skrien, aktīvās kundzītes sev saorganizē taksometrus un brauc prom. Atkal ejam pie šofera un vismaz cenšamies noskaidrot ar žestiem, kas noticis. Jautājam: "Problem?", to viņš saprot un atbild: "Problem, problem...Change the bus." Vismaz skaidrs, ka būs autobuss šī busa vietā... kaut kad...... Ņemot vērā, ka visi stāv pie pakaļējā riteņa, problēma laikam ir ar riteni. Tā mēs stāvam kādas 30 minūtes. Pēkšņi tauta sarosās un visi saskrien aplītī ap arābu, kurš skaļi bļauj:"Fez, FEZ, FEEEZ, FEEEEZ....". Mēs arī metamies bariņā, kāds arābs mūs pārtver un rāda, lai dodam viņam mūsu autobusa biļetes. Par 5Dh viņš izlaužas cauri bariņam un samaina biļetes pret jaunām biļetēm. Vēl pēc 10 minūtēm pienāk cits autobuss un atkal kāds bļauj: „Fez, FEZ, FEEEZ, FEEEEZ". Mēs arī metamies bļāvēja virzienā. Salecam autobusā un sajūtamies daudz labāk, nekā stāvot ciemata autoostiņā, arābu ieskauti, ne vārda nesaprazdami. Ceļš turpinās. Tas ir garšs un Fesā ierodamies tikai 19.30. Laukā tumšs, noķeram taksi un atrodam mūsu riādu. Pie medinas (vecpilsētas) vārtiem mūs sagaida riādas darbinieks. Dzīvojām www.riadalbartal.com, kura pieder kādai franču ģimenei, kuri jau 10 gadus dzīvo Marokā un arī paši dzīvo šajā riādā. Mūs ieved lielā bibliotēkā, kur 2 galdi apkrauti ar grāmatām par Maroku dažādās valodās, padzeram piparmētru tēju, nomierināmies, paēdam vakariņas un dodamies pie miera.

6.diena

Fesas apskate

Brokastīs jau atkal pulkas, bulciņas un džemi. Īpaši gards ir saldo kartupeļu džems, bet mani jau sāk šķebināt viņu saldā dzīve. Brokastu laikā no riādas saimnieces noskaidrojam, ka 10 gadu laikā esam pirmie viesi viņiem no Latvijas. Dīvaini, jo šī riāda ir pat Lonely Planet ierakstīta.
Brokastu laikā sapazīstamies ar kādu kundzi no ASV Vašingtonas, kura grib mums pievienoties ekskursijā ar gidu pa Fesu. Esam ar mieru, kopā jautrāk un izmaksas varēsim sadalīt. Varu minēt, ka silti rekomendēju šajā pilsētā atrast gidu, jo apmaldīties te ir iespējams 10 minūšu laikā. Ja Marakešā visi ceļi ved uz centrālo laukumu, tad Fesa ir labirints!
9.30 ir klāt Hasans - arābu vīrietis, apmēram 50 gadus vecs, oficiālais Fesas gids.

Sākam pastaigu pa Fesu un Hasans stāsta, ka, lai noorientētos Fesā ir nepieciešami vismaz pāris mēneši, jo šajā pilsētā GPRS nepalīdzēs, jo bieži vien atdursieties „tupikā" un palīdzēt tad spēs vienīgi spārni.
Absolūti nespējam noorientēties kā mēs tiekam vadāti. Fesa ir ļoti reljefaina - uz augšu un leju, uz augšu un leju, mugura slapja, mēle sausa. Tirdzniecība Fesā ir mierīgāka un ne tik uzmācīga kā Marakešā.
Apskatam pāris muzejus, korāna skolu, mošejas, kurās nelaiž iekšā neticīgos. Tajās ir telpas, kur lūdza atsevišķi sievietes un vīrieši. Pašai lielākajai Fesas mošejai ir 17 ieejas un tā var vienlaicīgi uzņemt 220 00 cilvēkus. Pirms lūgšanās arābi attīrās - mazgājot rokas, seju, acis, ausis. Ja pie rokas nav ūdens, tad attīrās ar smiltīm vai pieskaroties akmenim.

Beidzot jūtam zīmīgu smaku un saprotam, ka mūs ved uz ādu krāsotavām. Tā kā mēs neceļojam vasarā, kad ir ļoti karsts, arī smakas ādu krāsotavās nav tik trakas. Pie ieejas gan mums vietējais arābs iedod piparmētru saišķīti, kuru jāpiebāž pie deguna, ja slikti sametas. Mūs pa šaurām trepītēm, labirintu labirintiem, izvedot cauri neskaitāmām mazām istabiņām, kur tirgo ādas izstrādājumus, aizved uz balkonu, kur paveras skats uz ādu krāsotavām. Liels placis ar krāsainām bedrēm, kur cilvēki basām kājām, bez cimdiem rokās, mērcē ādas. Skats grandiozs un skaists. Kad esam kārtīgi visu apskatījuši un safočējuši, seko iepirkšanās daļa. Uz katru cilvēku ir viens pārdevējs, kurš staigā līdzi, izdabā, vienvārdsakot danco apkārt kā balerīna. Mēs iepirkām katrs sev ādas jaku, somu un sīkumus. Pie kases mums par to visu kopā paprasa 12 000Dh (1200eiro) ! Es tādu naudu kopā neesmu redzējusi. Abiem ar Ivaru „atveras kastītes" un stāvam vienu brīdi galīgi apstulbuši, lūram uz pārdevēju, tad sākam smieties (tā tas jādara. Tā dara visi!). Pārdevēja pašķielē un saka, lai saucam savu summu. Mēs uzrakstam uz papīra 4000Dh. Tagad smejas šī - gandrīz vārtās pa zemi smieklos, vēderu turēdama, saka, ka viena ādas jaka maksā 4000Dh. Kaulēšanās notiek intensīvi un process ir aizraujošs. Smejas abas puses. Beigās visu par 5500Dh dabūjām. 3 ādinieki, soma, josta, maciņi un bla bla sīkumi. Bet kvalitāte ādas jakām ir fannnntastiska!!!!!!
Pēc iepirkšanās, ar Hasanu pastaigājam pa pilsētu, ceļš mājup ir ļoti garš un nogurdinošs.

Riādā noliekam mantas un nolemjam aizbraukt uz „jauno pilsētu" naudiņu no bankomāta izņemt. Pie Bab Ziat vārtiem „noķeram" taksi, kurā sēž šoferis un blakus kundze, kas visu laiku skaļi bļauj un par kaut ko ar šoferi vai nu strīdas, vai diskutē. Mums neviens uzmanību nepievērš. Parunāt mēs nevaram savā starpā, jo viņi abi kliedz tā, ka man ausīs sāk džinkstēt. Atrodam Lonely Planet fiksi vienu ēstuvi uz kuru gribam, lai mūs aizved pēc tam, kad pie bankomāta būsim tikuši. Viņi laikam īpaši nepievērsa uzmanību mūsu vēlmēm par konkrēti šo ēstuvi, jo izlaida mūs pie pirmās, kas gadījās pa ceļam. Mēs gan likām saprast, ka zinām, ka šī nav īstā ēstuve, bet abi bija tik ļoti pārņemti ar savu diskusiju, ka izlikās mūs nedzirdam. Saprotam, ka negribam, paejam pāris kvartālus ar kājām, noķeram citu taksi un braucam mājās. Vaicājam saimniecei, kas Fesā notiek naktī un vai var paēst vakariņas ārpus riādas, saimniece atbild, ka Fesā ir citādāk kā Marakešā, kur ir aktīva nakts dzīve. Fesā pēc saulrieta viss paliek kluss un nekur nekas vairs nestrādā un cilvēki ielās arīdzan neiet. Tad nu pasūtam vakariņas riādā. Mūsu ASV tūriste iesaka mums tālāk uz Rabatu braukt ar vilcienu - lētāk, ērtāk, ātrāk, drošāk. Biļetes gan jāiepērk iepriekš. Mēs drošības pēc tā arī izdarām un jau šodien nopērkam biļetes.

7.diena

Rabata - Marokas galvaspilsēta

Pamostamies agri, fiksi paēdam un ejam uz ielas taksi ķert, jo 8.50 vilciens.Vakar Kathie bija ieteikusi braukt ar vilcienu, jo tas esot daudz ērtāks un civilizētāks pārvietošanās veids par autobusu. Mēs esam nolēmuši izmēģināt visus pārvietošanās veidus, līdz ar to, piekrītam idejai par vilcienu. Pats ekstrēmākais pārvietošanās veids mūs vēl tikai sagaida pēc pāris dienām!
Ļoti viegli un ātri nonākam Rabatā, vilcienā pilni un pārbāzti ir tikai standarta klases vagoni, mēs nopirkām biļeti par pāris latiem dārgāku, toties mums bija vagonā atsevišķa „istabiņa" un braukšana ļoti ērta.

Ierodamies Rabatā, orientēties viegli, ar kājām aizejam līdz Hotel Royal, kur arī paliekam pa nakti. Viesnīca vienkārši briesmīga, veclaicīga, pilnīgi nemoderna, brūni toņi un vecas mēbeles, bet tākā mēs te paliekam tikai vienu nakti, par labsajūtu īpaši nesatraucamies.

Izpētam karti un dodamies medinas virzienā. Izejam cauri medinas tirgus ielai, ne miņas no Marakešas un Fesas romantikas. Šeit tirgo lielākoties no Eiropas ievestas preces, atgādina mūsu centrāltirgu. Ir piektdiena un daudzas bodītes ir slēgtas, pietam esam izgājuši ielās tajā laikā, kad visi lūdzas - viena no tirgoņu ieliņām riktīgi nosprostota un uz tās pāris simtu vīriešu nometušies ceļos un lūdzas (gan pavisam ubagi, gan turīgi), turpat maliņā stāv lielos katlos kuskuss un tažīns, ar kuru pēc tam viņi cienāsies, tā vismaz izskatās.

Izskatās, ka pēc kartes ejam pareizi, jo redzam kazbaha mūrus (cietokšņa). Pa ceļam mūs katros kazbaha vārtos cenšas ievilināt un piedāvā aizvest uz labāko apskates vietu, visu izrādīt, pat sakot, ka augšējie vārti ir slēgti un turp nav mums jēgas iet utt. Mēs neļaujamies, jo lasījām, ka kazbahs ir pietiekami mazs, lai tur pats noorientētos un nolemjam paši pārbaudīt vai vārti ciet. Protams, ka vārti ir vaļā - mūsu skatam paveras gara, šaura ieliņa, visas mājas ir baltas, durvis un logu slēģi koši zili! Skaisti! (Albumā ir arī bildes). Ielās daudz bērnu un visi aicina pie sevis uz „labākajām riādu terasēm" pavērot okeānu. Laipni atsakām un ejam visiem garām cauri visam kazbaham - pašā galā ir liela stāvvieta ar skatu laukumu un skatu uz OKEĀNU! CIK SKAISTI! CIK sasodīti skaisti un mierīgi!!!! Vēl pāris vientuļi tūristi bauda skaisto dabu, okeāna dzestrumu, maigo vējiņu, klusumu un pāris sērfotājus tālumā - viļņos.
Nākot atpakaļ pa ceļam ieejam galerijā un sapērkam burvīgi skaistas atklātnītes!
Izejot no kazbaha, virzienā atpakaļ uz medinu, pirmie vārti, kuriem pagājām turpceļā garām, ir Andalūzijas dārzs - ar skaistiem apelsīnu kokiem un smuku kafejnīcu - Cafe Maure. Padzeram mint tee un uzēdam sweeties. Šeit samaksājam 7DH gabalā, bet Azzamour pilsētiņā (mūsu nākamajā apstāšanās vietā) tie maksāja 50DH kilogramā.

Dārzā man piesienas hennas tatoo zīmētāja, ķer aiz rokas un nelaiž vaļā, sakot, ka piedāvā man par velti šo to uzzīmēt, lūdzas, lai es to daru viņas dēļ („for me"), bet es izveicīgi tieku vaļā. Hennas zīmētājas katrā pilsētā ir kā melns mēris, beigās jau pa gabalu viņas manīju un uzreiz rokas slēpu zem lakata, citādi viņas kā dēles ieķeras rokā un vaļā nelaiž.
Nolemjam atpakaļ iet nevis caur medinu, bet gar okeānu, gar krastmalu. Pašai krastmalai gan mistiskā kārtā klāt tikt nav iespējams - tā ir svaigi saremontēta, visur bruģis, jauni soliņi, bet to apsargā viņu drošībnieki un redzam, ka vietējie mēģina pie ūdens tikt, tos patriec - mēs nemēģinām noskaidrot kāpēc tur nav iespējams tikt.

Pa ceļam sapērkam jogurtus un bumbierus pusdienām un ejam atpakaļ uz viesnīcu. Uz galvenās ielas mums piesienas kāds onka, sāk izprašņāt no kurienes esam un beigās piedāvā „labas kvalitātes hašišu", mēs atsakamies.
Ierodamies viesnīcā, Rabatā ir auksti, kā nekā pie okeāna klimats cits. Vakars, vēss, istabā ir pie sienas lielā kondiška, kas arī silda, bet nekur nav pults ar ko to ieslēgt. Izrādās pults ir tikai viesnīcas administratoram (!!!), kurš to izsniedz viesnīcas darbiniekam, kurš pats nāk un saslēdz siltumu. Pulti mums neatstāj! Uzliek mums 25 grādus, pēc stundas saprotam, ka baigi auksts, saucam atkal darboni, kurš atkal ierodas smaidīgs kā maija saulīte ar pulti rokās un prasa, cik grādus gribam. Sakām, lai liek 28!

Sajūtamies kā studentu kojās, kur jālūdz atļauja sargam skatīties TV un ieslēgt apkuri (arī TV pulti mums iedeva ar gariem zobiem).
Atrodam Lonely Planet restorānu un tā kā tas ir 2 kvartālus no viesnīcas un pēc apraksta izklausās gana sakarīgs, nolemjam tur paēst vakariņas. Aizejam, iekšā laidējs saka, ka ēst sāk dot tikai no 19.30, pirms tam tikai dzērienus servē. Mums ir 2h laika, norezervējam galdiņu un ejam atpakaļ uz viesnīcu.
Kad vakarā esam atpakaļ uz restorānu, jāiet cauri parkam, ārā jau tumšs un manam, ka parkos uz soliņiem pārīši mīlinās, bučojās - tiklajiem meitiešiem parandžas mugurā, galvās lakati, sejas redzēt nevar, tikai aprises.
Par restorānu - garšīgi, bet apkalpošana galīgi klibo. Izrādās, tas ir restūzis frančiem, jo ap to laiku tur pilns ar franču pārīšiem parādās (ļoti turīga izskata cilvēki gados).
Sajūtamies ne savā ādā un dodamies uz viesnīcu.
Šī pilsēta neuzrunāja, nemaz. Jūtamies atviegloti, ka rīt dodamies prom. Esam izlēmuši, ka rīt Kasablankā pa nakti nepaliksim, atsakām iepriekš veikto viesnīcas rezervāciju un ejam gulēt.

8. diena

Ceļš uz Azemmour

Gulēt bija baigi smagi, jo pilsēta trokšņaina, kondiškas sildītājs arī visu laiku rūca un neskatoties uz 28 grādiem, bija baisi auksts (laikam jau ar to kondišku kaut kas nebija ritīgi). Paskatāmies ārā pa logu un saprotam, ka labi vien ir, ka nesadomājām te palikt vēl vienu nakti un, ka arī Kasablankai laidīsim cauri - ārā līst lietus, viss apmācies pelēks! Abas pilsētas šķir tikai 90km un visticamāk, ka Kasablankā arī līst.
Jau vakar Lonely Planet atradām tādu miestu kā Azemmour, pāris km pirms El-Jadida, sazvanījām un sarunājām, ka mums uz Kasablanku pakaļ taksis atbrauks.

Pa lietu virzāmies uz vilcienu un saprotam, ka esam baigi agri ieradušies, mums ir 45 min laika līdz mūsu vilcienam, kuram biļeti jau vakar iegādājāmies. Konduktors mums ļauj ar to pašu biļeti braukt ar sarakstā iepriekšējo vilcienu.
Vilcienā braucot, laiks paiet nemanot ātri un jau pēc stundas esam galā, kur mūs sagaida transfērs uz Azemmour. Ar šoferi sarunājam izmest caur Kasablanku mazu līkumu, lai vismaz pa logu redzam kā te izskatās. Nobraucam gar lielo mošeju un tā arī ir mana vienīgā foto no Casablanka.
Nenožēlojam, ka nepaliekam šeit, jo braucot cauri pilsētai, saprotam, ka neesam braukuši uz Āfriku, lai paliktu modernā, eiropeiskā lielpilsētā. Gar okeānu kilometriem stiepjas trotuārs, pa kuru skrien šortiņos veselīga stila piekritēji - visi „baltie", izskatās kā no filmas „Majami bīč". Gar acīm slīd restorāni, kafejnīcas un pludmales ēstuves.

Pēc 1,5h esam Azemmour. Šoferis mūs izlaiž pie medinas un aizved uz mūsu riādu, kura atrodas pašā medinas malā, bet lai uz to tiktu, jāpalīkumo pa medinas šaurajām ieliņām. Medina ir maziņa, kompakta, ļoti daudz mazu bērnu, brūniem, čirkainiem matiņiem, brūnām acīm, spīdīgi baltiem zobiem, platu smaidu! Visi pieklājīgi dod roku un sveicinās:"Bonjoure, madam!.
Šajā vietā neverdzam nevienu tūristu, uz mums visi skatās un atskatās. Pat kāds ļoti labs auto piebremzēja, turīgs šoferītis atskatījās, pabrauca pat atpakaļ, lai mūs vēl kādu brītiņu nopētītu tā kārtīgi. Saprotam, ka šī ir ideāla vieta, kur bērniņiem izdalīt mūsu līdzpaņemtās končas - čupa čupsus, želejas lācīšus, mazus blociņus un vaska krītiņus! Esam trāpījuši desmitniekā - bērni ir starā, tie, kas diedelēja mums dirhamus, brīdī, kad iedevām končas un krītiņus, sastinga, acis viņiem iepletās apaļas kā šķīvji un naudai vairs tajā brīdī nebija vērtības - šie nieciņi bija svarīgāki un interesantāki!
Apejam ap medinu, nekā ievērības cienīga, visur cūcība, netīrība, bet te ir daudz foršāk nekā Rabatā.

Esam apmetušies Riad Azemmour, maksājam apmēram 45 eiro, riāda pieder kādam francūzim, kuram Francijā jau piederot viena viesu māja un šeit - Azemmourā viņam jau sen ir bijis sapnis dzīvot.
Vakarā istabā ir tik briesmīgi auksts, ka es sēžu segā satinusies, istabā ievelkam 2 sildītājus. Ir jūtams mitrums gaisā, kā nekā esam pie okeāna un nesezonā.

9. diena

Saldā, ekstrēmā dzīve!

Brokastis - šoreiz nav pankūku, ir tikai baltmaize ar sviestu, bulciņas un salds kēkss. Es pirmo reizi atsakos no saldās piparmētru tējas, bet tik un tā jau pēc pāris stundām mans vēders piesaka streiku un sāp tik mežonīgi, ka pat zāles nepalīdz īsti.
Vēmiens nāk no viņu saldās dzīves. Šorīt šķita, ka pat brokastu apelsīnu sulai ir pievienots cukurs.

Šodien gribam aizbraukt uz El-Jadida, kura atrodas tikai pāris km braucienā. Stāvam uz ielas, noķeram Petit taxi, kurš savukārt mūs nogādā ciemata otrā galā, kur ar milzu žogu ieskauta stāvvieta, pilna ar Grand Taxi. Pie ieejas ir šefs, kurš mūs novirza pie kāda takša, samaksājam naudu „galvenajam šefam" un mūs sasēdina mašīnās. Samaksājam 7DH un mums tagad ir tā laime un pieredze izbaudīt nākamo ekstrēmo pārvietošanās veidu - braukt 20 gadus vecā mersītī 7 gabaliem!!!!! Priekšā pasažieru pusē 2 lieli vīrieši un aizmugurē es ar Ivaru un vēl 2 vīrieši!!!! Sēžam „skujiņā", lai vairāk vietas.

Ierodamies El-Jadidā un gar krastu dodamies uz City Portugese - mazs, kopts cietoksnītis, sapērkam pastkartes un dodamies uz to vietu kādēļ šurp braucām - apskatīt portugāļu cisternas. Tā tika piepildīta ar ūdeni tikai divas reizes. Ir liela zāle ( 34×35m), tā ir veidota gotikas stilā, ar 25 kolonnām, kuras tur griestus, kuru centrā ir 3,5m liels atvērums, pa kuru patreiz saulainā laikā telpā nonāk ļoti interesanti saules stari, veidojot burvīgus skatus!
Ļoti jauka pilsēta, ir ne tikai vecās tradīcijas, bet arī modernas lietas.
Staigājam pa cietoksni, bet man paliek arvien sliktāk un sliktāk, metas zosāda un vēderu rauj krampjos. Braucam atpakaļ uz Azemmour pēc zālēm.
Pāris stundas paguļu un tā kā jūtos jau labāk, nolemjam iziet cauri miestam uz 2km attālumā esošo okeāna krastu. Tur pasēžam kafenē La Perle, iedzeram vietējo alu, paelpojam okeāna gaisu.

Mūsu riādas saimnieks pastāsta, ka esam pirmie viņa viesi no Latvijas šo gadu laikā, šo to pastāsta par pilsētu un vaicā vai iesim vakarā ārā. Mēs vaicājam, ko nozīmē „iet ārā", viņš saka, ka parasti vakarā visi ciema iedzīvotāji vienkārši iet ārā un pulcējas centrā, sēž, runā. Uzrāpjamies uz jumta, paskatīties, kas notiek ārā - tā arī ir - laukumā pilns ar melnos dželabā tērptiem cilvēkiem, katrs ar savu tepiķīti atnācis un iekārtojies zālītē. Neviena paša „baltā cilvēka"! Neviena! Mēs neejam - ar ko tad mēs tur pļāpāsim un kādā valodā?!!?
Kravājam soma, jo rīt uz Marakešu! Tik ļoti, ļoti, ļoooooti gribu uz Marakešu!

10. diena

Marakeša mūs iesūc sevī!

No rīta joprojām mans kuņģis darbojas nelāgi un atsakās no miltu ēdieniem. Apēdu 2 mazos, vakar pirktos jogurtiņus un bišķiņ kafiju.
Noķeram taksīši, kas mūs aizved uz Grand Taxi stāvvietu, tur „galvenais šefs" 3 minūšu laikā savāc tautu, kas grib uz El-Jadida un atkal esam mašīnā 6 pasažieri, „skujiņā" sēdoši un šoferi. El-Jadidā pie autoostas mūs pārtver kāds cits Grand Taxi šoferis un saka, ka vāc kā reizi cilvēkus braucienam uz Marakešu ar taksi. Saspicējam ausis, jo brauciens ar vietējo busu, zinām, ka būs uz stundām 5 vai pat 6! Nolemjam nopirkt aizmugurē 3 vietas, lai ērtāk braukt, priekšā jau sēž kāda kundzīte. Tākā mums jāgaida vēl pasažieris, nopērkam aizmugurē arī ceturto vietu kā budži un nesaprotam, ko vēl gaidām, jo pirmā doma bija, ka kundzīte priekšā ir nopirkusi „abas" vietas, izrādās, ka nē. Šai blakus uz tā paša beņķa uzsēdina kādu jaunu vīrieti! Mēs aizmugurē kā tādi „biezie" pa visu krēslu izgāzušies, bet priekšējie „skujiņā", sajūtamies mazliet neērti, bet nu - kas maksā, tas pasūta dziesmu! Pa ceļam redzam, ka šiem abiem spiež, kundzīte tik cieši aizmiga, ka ar visu svaru atspiedās pret nabaga jauno puisi, kurš savukārt knapi turējās, lai neuzgāztos šoferim virsū.
Samērā ātri esam galā, jo šoferis brauc brīžam uz 120km/h un vēl ātrāk, paliek manāmi siltāks, jo esam vidienē. 2,5h laikā esam galā.

Mūs izlaiž pie autoostas un mēs smaidoši, mugursomām plecos dodamies iekšā medinas šaurajās ieliņās! Nu jau mēs orientējamies, jo pirmajā dienā līdzīgā situācijā jukām prātā! Neviens pat mums īsti nesienas klāt, jo mums ir pilnīgi cits acu skatiens, neesam vairs nervozi un acis nešaudās uz visām pusēm, jūtamies mierīgi, laimīgi un nosvērti! Nebaidāmies ieskatīties kartē, lai saprastu pa kuru ieliņu ātrāk nonāksim tur kur mums jānonāk. Paliekam mēs tajā pašā Riad Safar, kur pirmās naktis!
Tik šausmīgi gribas smaidīt un smaidīt, smaids pats stāv uz lūpām un nepazūd! Šajā haosā jūtamies kā mājās, visapkārt dūc un signalizē mopēdi, lēkšo ēzelīši ar saimniekiem mugurās, onkulīši velk ķerras, smaržo pēc Āfrikas, pēc garšvielām, pēc saldumiem, pēc kaut kā tik tuva un mīļa, ka pat patreiz, kad es rakstu šo aprakstu un no Āfrikas jau atriezos pirms 2 mēnešiem, man norit nostalģiska asara.

Izskatās, ka ir klusā diena, jo puse bodīšu slēgtas. Ļoti veikli atrodam mūsu riādu, noliekam manta un laižam ielās.
Marakešas ielas uzreiz mūs iesūca sevī. Man bija rūpīgi izstrādāts sarakstiņš ar to, kas jānopērk un jāaizved mājās. Orientējāmies iepirkties. Kurā veikaliņā cītīgāk vilka iekšā, tajā arī iepirkāmies. Lai gan mēs katrai precei nokaulējām 1/3 cenas no sākumcenas, mūs tik un tā čakarēja daudz un dikti. Mēs to apzinājāmies.

Tradicionāla iepirkšanās saruna:
How much for this...?"
„Do you want only this..?"
„Only this. What the price?"
(Bieži vien pārdevējs pārmetas uz vēl kādu preci, sakot, ka pērkot 2 lietas, būs lētāk! Muļķības!)
„This one 350DH!" (Šajā brīdī mums jāsmejas skaļi un izteiksmīgi!)
„Oooooooh, no, 100..." (Tagad smejas pārdevējs)
Saruna var ieilgt 10-30 minūtes, atkarībā no summas, pārdevēja nesteidzības un atvērtības un pircēja spējas kaulēties.
"Come, ok, not the 350, not the 100.... what is real Price????"

(Lielākoties ir jāzina par kādu summu tu esi gatavs pirkt attiecīgo preci un pie tā arī jāturas! Ir lietas, kuras viņi nepārdod zemāk par kādu konkrēto cenu!)
Daļa no saraksta jau sapirkts, iemetu aci papīrītī un nākamais punkts - garšvielas! Tajā brīdī man piesteidzas klāt „bodīšu menedžeris" (cilvēks, kas orientējas visos veikaliņos un laikam jau šim atlec kāds procents no pārdotā par to, ka viņš atvilina uz konkrētu veikalu) un vaicā man: "Spicies????" Kādā mistiskā veidā viņš man pēc acīm nolasīja, ko es gribu, nezinu. Garšvielu veikaliņā pārdevējs - jauns puisis baigi saprotami izstāsta par katru garšvielu, kur tā klāt liekama un šo to sapērkamies. Veikalā ir tik liela aromātu dažādība un katra smarža ir tik spēcīga, ka man sāc acis asarot un es šķaudu vienā laidā.
Marokāņiem ir super atmiņa - ejam garām bodītei, kur pirms nedēļas nopirku rokassprādzi, pie puiša, kurš mani par "Lady in Red!!!" sauca, mūs ieraugot viņš gandrīz paģība uz līdzenas vietas un nobļāvās:"I know you!!!! My Friends!", apsveicinājāmies, bet neļāvāmies viņa valdzinājumam un sīrupainajai valodai mūs apvārdot un kaut ko iegādāties.
Vakariņas paēdām mūsu iemīļotajā centrālajā laukumā!

11.diena

Jauki pamosties sapnī!

„Mosties ar prieku, mosties ar prieku un SMAIIIDI!" - šis citāds man pielipis no kādas latviešu izrādes un ļoti labi sasaucas ar manām šī rīta sajūtām! Es mostos un smaidu, jo esmu Marakešā! Esmu Āfrikā!
Šodien vienkārši klīstam pa ielām atrodam muzejus, kurus neatradām pirms 2 nedēļām, aizejam apciemot Ahmedu un viņa foršo aptieciņu. Ahmeds mūs atceras, uzņem kā draugus, šo to iepērkam, atvadāmies, mums novēl labu ceļa vēju, saka, lai rakstam vēstules!
Baudām pēdējo dienu Marakešā, jo rīt lidmašīna uz Hāni un tad uz Rīgu.
Baudām ielas, cilvēkus, ēkas, baudām ikdienu un zinām, ka mēs atgriezīsimies. Noteikti atgriezīsimies Marakešā un Āfriku kā kontinentu izpētīsim daudz pamatīgāk!

Visu labu, skaistā, īpašā!

Atziņas un info: (nerakstīšu tradicionālās atziņas par cenām utt, jo tādu tepat aprakstos ir ļoti daudz!)

1. Piektdiena ir lūgšanu diena - īpaši reliģiozie tirgoņi šajā dienā nestrādā.
2. Par mošeju - tā ir vieta, kur musulmanis lūdzas. Tās priekšā parasti ir strūklaka, lai attīrītos. Minarets ir tas tornītis, uz kura uzstādīts skaļrunis (lai muenzinam nav jākāpj piecas reizes dienā tornī) un no kura skan lūgšanas. Marokā katrai mošejai ir tikai viens minarets, citās valstīs var būt 2, 4 vai 6 minareti. Cik mēs pamanījām, pirmie aicinājumi uz lūgšanām atskan jau 5 vai 6 no rīta (tas arī bija mūsu modinātājs, jo nedzirdēt ir neiespējams).
3. Fesas gids stāstīja, ka ļoti svarīgi ir lūgties uz to pusi uz kuru Meka atrodas, bet daudz svarīgāk par to ir lūgties ar sirdi!
4. Marokā dzīvo berberi, arābi, ebreji un eiropieši. Vārds „berbers" sakņojas Romā. Par berberiem Roma sauca visas valstis un cilvēkus, kurus viņi iekaroja. Romieši Maroku pameta, bet vārds „berberi" saglabājies joprojām.
5. Marokas karalis patreiz ir Muhameds VI, dzimis 1963. gadā. Karaļa un viņa ģimenes foto vai glezna bija pie sienas katrā mūsu nakšņošanas vietā, uzreiz pretī durvīm. Viņš par karali kļuva 36 gadu vecumā, tikai pāris stundas pēc tēva Hasana II nāves, kurš pār Maroku valdīja 38 gadus!
6. Par izturēšanos un ģērbšanos - Maroka ir islāma valsts un ir pāris tradīcijas, kuras nelīdzinās eiropiešu tradīcijām. Ja kāds absolūti svešs cilvēks Jums apvaicājas par jūsu veselību, grib zināt, cik maksā jūsu fotoaparāts, vai cik veca ir sieviete, kura jums līdzās, tad tā ir tīri pieklājība no viņa puses, nevis ziņkārība. Apskauties, skūpstīties vai izrādīt jūtas sabiedriskā vietā, skaitās nepieklājīgi, īpaši, ja pāris ir neprecēts. Tieši tāpat ir nepiedienīgi atrasties tukšā telpā tikai 2 neprecēties, pretēju dzimumu cilvēkiem. Uz ielas sievietes smaids svešiniekam var nozīmēt koķetēšanu. Tieši tāpat arī labāk nenēsāt pārāk ķermeni atkailinošas drēbes. Provincē vietējās sievietes ģērbjas tradicionāli - garā dželebā ([i]jellaba[/i]) un uz galvas lakats, lielajās pilsētās nav tik augsti tikumi un ir iespējams ieraudzīt jaunas meitenes bez galvassegām (mēs paši gan vairāk redzējām mūsdienīgos apģērbos ģērbtas meitenes, bet lakati bija galvās lielākai daļai no tām). Bet vietējais klimats bieži vien arī tūristiem liek saģērbties vietējās dželabās - viņas ir ideāla, jo siltā laikā tajās ir vēsi un vēsā laikā silti. Es pati to izmēģināju.
Sasveicinoties 2 marokāņu vīriešiem, abi paspiež roku viens otram un 3 reizes sabučojas, sievietes dara tāpat, bet sveicinoties sievietei ar vīrieti, spiež tikai roku.
No tējas atteikties Marokā skaitās ļoti nepieklājīgi. Šis noteikums gan neattiecas uz tējas dzeršanas piedāvājumiem tirgoņu ieliņās, kur ik katrā būdiņā vilks iekšā un lūgs padzert tēju un tēlos aizvainojumu, ja negribēsi piekrist.
7. Par ēdienu - to parasti ēd ar maizes gabaliņu, bet kuskusu ar rokām - ar labās rokas trijiem pirkstiem. Pieskarties ar kreiso roku ēdienam ir nepieļaujami, jo šī roka ir „netīra" un domāta personīgai higiēnai.
Marokāņu virtuvē pirms galvenā ēdiena tiek piedāvāti salāti un olīves. Salāti marokāņu gaumē ir - ļoti smalki sagriezti tomātiņi, smalki sagriezts zaļais pipars, sīpols, gurķis, vārīts kartupelis un olīves.
Pamatēdieni ir tažīns (tagine) - lielākoties no vistas gaļas vai jēra gaļas, sautēta kopā ar dārzeņiem un kartupeļiem īpašā sautējamā traukā tagine.
Kāds cits, ne mazāk gards ēdiens ir kuskus - to ēd no liela kopējā trauka ar pirkstiem (rullē bumbiņas un bāž mutē) vai karotēm (tūristi).
Pašās beigās ir deserts - sagriezti augļi ar piparmētru tēju. (Mums Fesā pasniedza ļoti ekstravagantus augļu salātus - smalki, smalki sagriezti un apkaisīti ar pipariem!!!! Garš interesanta, bet vairs es neko tādu ēst nevēlos, jo pēcgarša ir briesmīga!)
Par marokāņu virtuvi ļoti daudz var palasīt krievu valodā grāmatā „Marokko" no sērijas „Vokrug sveta"
8. Vislabākās un lētākās vakariņas Marakešā ir centrālajā laukumā, kur tad, kad saule norietējusi ir pilns ar mazām ēstuvītēm! Ēdiens diviem maksā apmēram 80 - 120DH, kas ir 5-8Ls. Riādā vakariņas var būt ap 220Dh vienam.
9. Pats galvenais - Marokāņi nekad nekur nesteidzas!!!!!!! Viņi stundām var sēdēt kafejnīcā un vērot garāmgājējus, dzert piparmētru tēju. Marokāņi uz kafejnīcu dodas nevis, lai apēstu, bet, lai satiktos ar paziņām!
10. Bankomāti ir visur, lai gan sākumā grūti atrast! Kurss 1:11
11. Drošība - nevajag baidīties lūgt palīdzību, jo marokāņi ir ļoti izpalīdzīga tauta, ļoti sirsnīga, godīga!
12. Par fočēšanu - muzejos fotografēt ir atļauts, tas ir jājautā pie ieejas kasierim, jo ir muzeji, kuros var fotografēt tikai fasādi, ēku no iekšpuses, bet eksponātus nē. Uz ielas var fotografēt visu, ja esi drošs, jo, ja fočēsi tirgoņu bodītes, pārdevēji par to prasīs naudu, nāks ilgi līdzi utt. Man kāds marokānis neļāva reiz parastu ieliņu fočēt, vienkārši stāvēja priekšā un rādīja ar žestiem, ka nedrīkst un viss! Ej nu pastum tādu malā. Ja kas tāds notiek, jāpiedraud ar policiju, jo Marokā taisnība vienmēr ir tūristam! Sievietes un bērnus atļauts fotografēt tikai ar tēva vai vīra atļauju. Ja būsi bodītes klients, vari fočēt tur visu no visām pusēm! Vietējiem pašiem ļoti nepatīk, ka viņus fočē un viņi uzreiz liek roku sejai priekšā. Fesā bija interesants gadījums ar kādu cilvēku, kas izklaidē tūristus (apkrāvies ar zvaniņiem utt) - kā es liku pie acs fotoaparātu, viņš noslēpās aiz staba, izdomāju, ka būšu viltīgāka, iekāru aparātu kaklā un izlikos, ka esmu aizmirsusi par to cilvēku, tad vienubrīd griezos uz viņa pusi un ļoti viltīgi „notēmēju" ar kaklā iekārtu fočiku uz viņu, tik ļoti nemanāmi, ka nevienam aizdoma nerastos, ko es taisos darīt, bet onkulītis ar zvaniņiem tajā brīdī lēkšus aizleca aiz staba!!!!!!!!! Nav nemaz viņi tik nesaprātīgi!!!!
13. Fatimas roka - visās bodītēs var iegādāties dažāda veida Fatimas plaukstiņas - kā durvju rokturus, kā talismanus, kā auskariņus, kā kulonus. Stāsts par to kā radusies viena no leģendām par Fatimas roku, ir šāds - Fatima ir karaļa Muhameda meita, apprecējās ar Ali un reiz redzējusi kā Ali pie mājas atvadījies no savas mīļākās. Fatimu tas tik ļoti satriecis, ka viņa tajā brīdī, vārot ēst, apmaisījusi zupu nevis ar karoti, bet verdošajā ūdenī ielikusi savu roku. Un maisījusi. Ali ienācis pa durvīm, to ieraudzījis, izrāvis viņas roku no katla. Pati Fatima bija šokā un nejuta sāpes. „Fatimas roka" ir varens talismans, kas sniedz laimi tiem, kuri to nēsā.
Stāstīt būtu ļoti daudz ko, bet lai nepārstāstītu grāmatas, iesaku iegādāties 2 grāmatas - Lonely Planet Morocco (angliski) un „Vokrug sveta. Marokko." (krievu valodā).

Teksti:

http://blog.eyezoom.lv/?p=5

http://blog.eyezoom.lv/?p=6
http://blog.eyezoom.lv/?p=7
http://blog.eyezoom.lv/?p=8
http://blog.eyezoom.lv/?p=9

DALIES:
Facebook Twitter

 

Jūsu atsauksmes

Ineta

Apmeklēja: 2024.g.

Paldies, ļoti labs apraksts

Mārtiņš

Apmeklēja: plānots 2012

nav īsti saprotams, kad šis stāsts tapis... Bet ļoti interesanti aprakstīts. Paldies. Kas zin - varbūt noderēs.

fade

Retour affectif Résultat en 3 jours garantis sans fin. Spécialiste du retour rapide de l'être aimé. Si vous , voulez vous faire aimer ou si votre ami vous a quitté je peux le ou la faire revenir dans 3 jours . Il , elle va courir derrière vous comme un chien derrière son maître . amour durable. chance au jeux, désenvoûtement , fidélité maladie inconnue, même cas désespérés. Pas de fausses promesses , travail efficace et rapide.100% de réussite garanti. Ne restez pas dans l'angoisse, pas de problème sans solution. Est réputé pour trouver une solution à tous vos problème qui vous empêchent de dormir, même les cas désespérésJe dispose des dons et de milliers de pouvoirs et techniques magiques terrible pour vous aider dans tous les domaines de la vie en vous apportant une solution à tous vos problèmes:séparation d'Argent, Amour, Chance, Richesse, Justice, Anti balle, gloire, vente, achat, commerce, affection, promotion sociale, désenvoutement, amour, voyage, sortilège, Examen, Etudes etc...Je suis également spécialisé dans la médecine traditionnelle et guérit toutes sortes de maladie et maladie incurable par la médecine. Je fais aussi le pacte avec le diable qui vous permettra davoir tout ce que vous voulez sur cette terre
CONTACT:tel:+229 61824284
viber:+229 61824284
whatssap:+229 6182424
mail:maitrefade@hotmail.com
site web:https://maitrefade.wixsite.com/retour-affection

Jūsu vārds:

Laiks, kad apmeklējāt šo objektu:

Jūsu komentārs: