GALAMĒRĶI KULTŪRAS AFIŠA BAUDĪTĀJA CEĻVEDIS CITĀDI MARŠRUTI INSIDER'S VIEW JAUNUMI FOTO GALERIJAS

IZVĒLIES GALAMĒRĶI

Tanzānija

Baudītāja ceļvedisCitādi maršruti

IZVĒLIES AUTORU

4000 salas un bezgalīgs miersVārti uz AnkoruLabākā tom yum zupa un privātais saulrietsPar kalniem un cilvēkiemJaunzēlandes adrenalīnsPatagonijas vējš un Argentīnas krāsasKolumbija un Zudusī pilsētaKilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstundaAtakamas tuksneša muzejsInle Lake ezera dzīve un zelta saulrieti BaganāDienvidāfrika - 4000 visdažādāko emociju kilometri

Tanzānija

Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstunda« ATPAKAĻ « UZ SADAĻAS SĀKUMU

SAŅEM JAUNUMUS

Ierakstiet savu e-pasta adresi, ja vēlaties saņemt ikmēneša jaunumus.

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

Citādi maršruti · Āfrika · tanzānija · Tanzānija · Ieva Irbina

Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstunda

Autors: Ieva Irbina1 ATSAUKSME

Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstunda

Pirmais ceļojums uz jebkuru jaunu vietu ir īpašs. Un pirmais ceļojums uz Āfriku - vēl jo īpašāks. Lai gan šo kontinentu apvij virkne ne to tīkamāko stereotipu, tie par laimi ceļojuma laikā izzūd. Mūsu ceļojuma maršruts pa Āfrikas austrumu krasta valsti Tanzāniju šoreiz, iespējams, pieskaitāms klasiskajiem maršrutiem, proti tādiem, kurus veic vairums šīs valsts apmeklētāju - Kilimandžāro (Kilimanjaro), safari un pludmales. Un tomēr - arī šajā ceļojumā centāmies atrasties iespējami tuvu Tanzānijas cilvēkiem, dabai un šodienas reālajai videi, apzināti izvairoties no pārspīlēti uzpucētām vietām.

Tanzānija ir viena no nabadzīgākajām valstīm pasaulē, kur teju 40% iedzīvotāju dzīvo zem nabadzības sliekšņa. Vienlaikus Tanzānija ir bagāta ar Āfrikas augstāko kalnu, sauktu arī par Āfrikas jumtu, lielāko sauzemes zīdītāju migrāciju pasaulē un tādiem dabas resursiem kā zelts, dimants, ogles, urāns, platīns, gāze u.c. Ir vērts iepazīties ar Tanzānijas vēsturi, kas ļaus izprast kādēļ baltie cilvēki nav starp tiem, kurus šejienes ļaudis gaida atplestām rokām un no kuriem ņem vismaz divreiz vai trīsreiz vairāk kā no vietējiem ļaudīm.

Izvēlētais ceļš uz Tanzāniju sākas Kenijas galvaspilsētā Nairobi, jo tā atrodas vien aptuveni 130km no Kenijas-Tanzānijas robežas un mazliet vairāk kā 200km attālumā no Kilimandžāro. Nokļūšanai no Nairobi lidostas uz Moši (Moshi - pilsēta Tanzānijā), izvēlamies publisko autobusu. Šie busi kursē ļoti regulāri un ir viens no iecienītākajiem veidiem nokļūšanai blakus valstī. Brauciens kopumā ilgst sešas stundas no Nairobi lidostas līdz Arušai (Arusha) vai septiņas stundas līdz Moši. Vietu autobusā ir iespējams rezervēt laikus, izvēloties kādu no neskaitāmajām transporta kompānijām, kuras atšķiras vien ar autobusu kvalitāti. Tiesa, cena visiem viena - 30 USD par braucienu no Nairobi līdz Moši. Mūsu autobuss ir diezgan noplucis un ne īpaši daudzsološā stāvoklī, par ko liecina spēkrata raustīšanās un teju sistemātiska “noslāpšana”. Toties ceļš ir labs.

Braucot iespējams novērot Āfrikas sausuma postu - grāvji, kuri izrakti ūdens notecēm, izžuvuši sausi un zeme saplaisājusi. Ciemati, kuriem cauri ved ceļš - nabadzības pārņemti. Sievietes nekurienes vidū lasa žagariņus pavardam. Temperatūras stabiņš noteikti rāda pāri +30 grādiem, vējš nes smiltis pa Kenijas līdzenumu, vērpjot tās smilšu strūklās. Šāda pati aina paveras arī Tanzānijas pusē.

Pēc aptuveni četrām stundām esam uz Kenijas-Tanzānijas robežas. Nokārtojot īsas formalitātes, tiekam pie izbraukšanas zīmogiem, kuri ir ārkārtīgi svarīgi, lai vēlāk varētu atkal iebraukt Kenijā. Robeža ir tik maza, ka to grūti nosaukt par robežu. Līdz šim brīdim notiekošo esam vērojuši no salīdzinoši droša autobusa. Robežas šķērošana ir mūsu pirmie reālie soļi. Autobusa šoferis piekodina: „It’s only 150 meters, but be very careful”. Šajos 150 metros mūs pavada daudzi redzami un neredzami, bet sajūtami acu skatieni. Mums, baltas ādaskrāsas cilvēkiem, pūlī iejukt nepamanītiem ir neiespējami. Tanzānijas vīzu, gluži tā pat kā Kenijas vīzu, iespējams iegūt uz robežas.

Braucot no robežas uz Moši, būtu jāredz Kilimandžāro, bet kalns slēpjas lietus mākoņos. Gluži vai spēlējas ar mums, neatklājot sevi. Vien pēc divām dienām mēs sāksim savu kāpienu šai kalnā. Autobusā iepazītais vietējais iedzīvotājs pastāsta, ka pats Kilamandžāro uzkāpis jau četras reizes, un arī viņam pirmā reize esot bijusi grūta. Vietējiem šis kalns ir daudz lētāks un pieejamāks kā ārzemniekiem. Viņš novēl mums veiksmi un iespējami mazāku augstuma slimības ietekmi kāpienā.

Foto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstundaFoto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstundaFoto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstunda

Kilimandžaro mākoņi

Aruša un Moši ir divas pilsētas, kurās pulcējas Kilimandžaro kāpēji. Atšķirība starp pilsētām ir ne tikai to lielumā, bet arī tajā, kādas kalnā kāpšanas kompānijas tajās pārstāvētas. Arušā dislocētas vairākas starptautiskās kalnu tūrisma kompānijas, kuras kāpšanai izmanto vietējās kompānijas un šādi cena par kāpienu pieaug. Savukārt Moši pārsvarā ir tieši vietējās kompānijas. Mēs izvēlamies Moši kā savu bāzes vietu, kur atrodas arī mūsu, pēc rūpīgas izpētes izvēlētā kompānija Shah Tours. Kilimandžaro kalnā iespējams doties pa sešiem dažādiem ceļiem, kas atšķiras ar grūtības pakāpi, ceļā pavadāmo dienu skaitu un kopējām izmaksām. Mūsu izvēlētais ceļš Mačame (Machame) tiek uzskatīts par visskaistāko ceļu, bet nebūt ne vieglāko. Tas sākas lietusmežā, kokiem paliekot mazākiem tas turpinās mākoņu mežā. Sasniedzot 3000m augstumu gājiens turpinās tīrelī, kuru jau pie 4000m nomaina vulkānisks tuksnesis. Visbeidzot kalna virsotnē valda arktiski apstākļi - ledaini auksts naktī un dedzinoši karsts dienā. Šis ceļš tiek uzskatīts par vienu no labākajiem arī pietiekamai aklimatizācijai, kas ir būtisks nosacījums virsotnes sasniegšanai.

Foto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstundaFoto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstundaFoto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstunda

Mūsu galvenais gids Nicolas Kilimandžaro kāpj jau divdesmit deviņus gadus, kuru laikā saullēktu virsotnē piedzīvojis vairāk kā trīs simt reizes. Arī otra gida – Ernesto,  pieredze ir ievērojama - divdesmit septiņi gadi. Mūsu kāpiena komandā bija arī pieci porteri (nesēji) un pavārs.

Foto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstundaFoto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstundaFoto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstunda

Divas dienas kalna virsotne bija tīta mākoņos, un tikai ceļā uz kāpiena sākumu, kalns pirmo reizi mums parādījās. Lai zinātu, kurp iesim. Pirmajā dienā mūsu mērķis ir uzkāpt līdz 3000m, kas nozīmē iziet cauri lietus mežam. Sākums ir viegls, taču pēc stundas gājiena kļūst skaidrs, ka nekas viegli šeit nebūs. Ar katru soli stāvums kļūst izteiktāks, galvā sāk parādīties augstuma spiediens. Pavadot ceļā atpuveni četras ar pusi stundas, esam sasnieguši pirmo nometni, kas izvietota uz robežas starp lietus un mākoņu mežu - mazā ieplakā. Man, kā cilvēkam no līdzenuma, jau šis augstums raisa ļoti izteiktas galvas sāpes.  Varbūt solis bija par ātru, varbūt ūdens par maz, bet varbūt vienkārši tā bija jābūt.

Foto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstundaFoto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstundaFoto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstunda

Otrās dienas rītā pamostamies stundu agrāk – sešos, līdz ar saules stariem, vienlaikus ārā vēl ir ļoti auksts. Astoņos no rīta sākas gājiens, un, izejot ārpus  nomentes, skatam paveras sniegotā un saules apsīdētā Kilimandžaro virsotne. Augstuma ziņā esam pusceļā, iešanas ziņā - tikai pašā sākumā. Jau pavisam drīz ieejam mākoņu mežā, apkārt esošā ainava mainās. Zeme kļūst akmeņaināka, koki jau ir pavisam īsi un vairums no tiem ir nokaltuši. Rīts sākas ar ļoti stāvas sienas pievarēšanu, soli pa solim, lēnītēm mēs ejam augšup. No šī brīža katrs mūsu solis ir jauns augstuma rekords mums pašiem. Iešanas tempam ir ļoti liela nozīme. Mēs ejam lēnām, bet pēc stundas gājiena sākam apiet tos, kuru temps ir bijis pašiem par strauju. Ar katru soli ieejam dziļāk mākonī, redzamība samazinās un pa laikam tā nepārsniedz 50m. Pēc aptuveni divu ar pusi stundu kāpiena tikai augšup, tostarp pa akmeņu sienu, parādās īsi, bet ļoti tīkami līdzeni ceļa posmi. Jo augstāk kāpjam, jo aukstāks paliek. Iešana mākonī nozīmē arī to, ka lietus ir neizbēgams. Ja diena sākas saulaini, tad jau pēc pāris stundām noteikti sāks smidzināt un tad stipri līt. Šīs dienas bāzes nometni sasniedzam pēc trīs ar pusi stundu gājiena. Tā atrodas 3800m augstumā. Brīdī, kad ierodamies, esam pirmie gājēji. Pirms mums ir vien daži porteri atnākuši  (viņi vienmēr iet visiem pa priekšu). Nometnē līst, mākonis ir tik blīvs, ka tālāk par desmit metriem redzēt nav iespējams. Tā nu visa atlikusī diena tiek pavadīta teltī, krājot spēkus nākamai dienai. Apkārt dzirdama milzīga murdoņa kaut neviens cilvēks nekur nestaigā. Visi gaida rītu.

Foto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstundaFoto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstundaFoto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstunda

Trešās dienas rītā mākoņi ir atkāpušies uz zemākām ielejām un jau atkal tieši iepretim teltij paveras Kilimandžaro virsotne, nu jau tuvāk. Šai dienā paredzēts uzkāpt līdz Lavas tornim, kas atrodas 4800m augstumā un kāpt lejā uz 4000 metros esošo nometni. Faktiski šai augstumā mēs jau esam ļoti tuvu vulkāniskajam tuksnesim, kur plešas tikai melna un irdena zeme, nosūnojuši akmeņi un pa retam vīd kāds sakaltis zāles kumšķītis. Galvas sāpes nav atgriezušās, kas šķiet ļoti labi. Vienīgi pirksti sākuši pastiprināti tirpt, tuvojoties 4800m augstumam elpa kļūst smagāka. Dodoties lejā uz nometni, sāku just vieglas galvas sāpes, kas par laimi līdz vakaram pāriet. Šī nebija fiziski smaga diena. Šī bija diena, kurā mēs pieņēmām lēmumu, ka kāpsim par vienu dienu ātrāk virsotnē, jo jūtamies pietiekami komfortabli.

Naktī paveras neticams skats - lejā pilsētas uguņi, augšā mēness apspīdēta Kilimandžaro virsotne ar ārkārtīgi daudz zvaigznēm un tam visam pa vidu mēs savā teltī. Ir pamatīgi auksts, naktī temperatūra noslīd zem nulles, zeme sasalst un ledus ir izspiedis uz augšu zemes virsējo kārtu. Šī ir ceturtā gājiena diena, kurā sešās stundās esam nogājuši astoņus ar pusi kilometrus, kuri te vijās augšup, te strauji lejā līdz kalnu strautam un atkal atpakaļ augšā. Ejam no 4000 metru augstuma uz 4800 metru augstumu, kur dažas stundas atpūsties pirms virsotnes kāpiena. Ceļš ved cauri vulkāna tuksneša ieplakām, kur nekas vairs neaug. Mākoņi paliek zem mums, ir saulains, taču auksts. Apstāšanās elpas atvilkšanai ir īsas, jo aukstais vējš vienā mirklī izpūš ārā visu ķermeņa siltumu. Savukārt mākoņu palikšana zem mums nozīmē, ka šī būs pirmā diena bez lietus. Sasniedzot bāzes nometni spēku ir palicis samērā maz un mums priekšā ir vien desmit stundas atpūtai. Atšķirībā no citām nometnēm, kuras bija ierīkotas ieplakās, šī atrodas ļoti akmeņainā kalnu nogāzē. Uzreiz pēc ierašanās mēģinām divas stundas nosnausties, tomēr aizmigt neizdodas. Ap pieciem vakarā paēdam vakariņas, vienojamies ar gidu, ka pusnaktī iedzersim tēju un sāksim kāpt augšā. Pēc vakariņām otro reizi mēģinām aizmigt, tomēr tas neizdodas, kas vēlāk atsaucas mūsu spēku kapacitātē.

 Foto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstundaFoto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstundaFoto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstunda

Gājiena piektā diena sākas pusnaktī. Ārā ir melna nakts, skaisti zvaigžņotas debesis un ļoti, ļoti auksts arī tad, kad mugurā ir savilkts viss nepieciešamais apģērbs. Krūze siltas tējas, daži cepumi, ieslēdzam galvas lampiņas un viss sākas. No nometnes kalnā augšup vijas maza gaismiņu rinda. Jau pēc dažiem soļiem arī mēs pievienojamies gaismiņu ceļam. Aukstums ir stindzinošs. Jau kāpiena sākumā sāk salt roku pirksti, pēc brīža arī kāju pirksti. Kāpiens sākas ar stāvu sienu, kuru veido tikai akmeņi. Jau pašā sākumā es saprotu, ka uz augšu skatīties nevajag, jo kustīgo lampiņu stāvus augšup iezīmētais ceļš skaidri parāda to, kas sagaida - grūtu un ilgu kāpienu, tāpēc faktiski visu kāpienu skatos vien uz gida papēžiem. Vēlāk izrādījās, ka tā ir darījuši teju visi tās dienas kāpēji. Mēs ejam kā sasaluši gliemeži - ļoti lēnām. Pēc aptuveni pusotras stundas iešanas takas malā sāk parādīties pirmie pa īstam no augstuma slimības “kritušie” - kāds kungs jau ar ļoti bālu seju nekoordinēti mēģina likt nākamo soli, meitene, kas sēž un truli skatās vienā punktā nespējot neko atbildēt. Šīs ainas sāk graut jau sasalušo apņemšanos tikt līdz augšai. Ar katru nākamo soli kļūst neciešami auksts. Es vairs nejūtu plaukstas un pēdas. Manam līdzi kāpējam spiež galva un paliek slikta dūša. Vējš pieņemas spēkā un kļūst saltāks. Gids mums pirms tam pastāstīja, ka 4000 metru augstumā ir nulle grādu un katri 100 metri uz augšu ir -1 grāds.  Līdzpaņemtais ūdens sāk saslat. Jāatzīst, ka kādā brīdī iešana kļūst par ritmiskām robotu kustībām, spiež galvu, elpot ir grūti, bet uz pieaugošā noguruma fona tas nešķiet nemaz tik būtiski. Kāpjot, nav īsti skaidrs cik augstu mēs esam un cik ilgi vēl jāiet. Kādā no īsajām pauzēm uzzinām, ka esam vien 45 minūšu gājiena attālumā no Stellas punkta, kas ir 5739m augstumā un līdz kuram tiekot tehniski skaitās, ka esi sasniedzis virsotni. Esam augšā - kā tieši, īsti nav skaidrs, jo tikai vēlāk saprotu, ka aukstums man atslēdza apziņu - visu ceļu tā īsti atcerēties nav iespējams, ir tikai vairākas spilgtas epizodes. No Stellas punkta būtu jāredz krāteris, jo Kilimandžāro tomēr ir vulkāns, tomēr gaisma pie horizonta vēl nav parādījusies, līdz ar ko apkārt valda tumsa. Gājiens no Stellas punkta uz Uhuru pīķi, kas ir 5895m augstumā un ir Āfrikas augstākais punkts, ilgst gandrīz stundu, kamēr man šķita ka tās bija vien piecpadsmit minūtes. Tuvojoties Uhuru virsotnei, pie horizonta parādās gaisma. Tā ir ilgi gaidītā saule, kas nāk ar gaismu un siltumu - divām tik ļoti kārotām lietām. Esot pašā pīķī, uzlec arī saule. Pēc piecu stundu un četrdesmit minūšu smaga kāpiena 21. decembrā 6:10 no rīta mēs sasniedzām savu pirmo virsotni 5895 metru augstumā, tiesa gan prieks par virsotni uz to brīdi nav pārlieku liels, ātrāk gribas tikt lejā, kur ir silti. Apziņa par redzēto augšā atnāk ar laiku. Ceļš lejup mums prasīja trīs ar pusi smagas, spēkus līdz pēdējam paņemošas stundas. Pienākot pie Stellas punkta jau gaismā saprotu, ja kāpiens būtu sācies tad, kad jau ir gaišs, reti kurš tiktu augšā, jo stāvums, ko ieraugi, vispār nav motivējošs. Ejot lejā, dedzinošā saule spīd tieši sejā. Beidzot sāk palikt silti, beidzot sāku just plaukstas un pēdas. Spēki ir iztērēti. Tiekot līdz teltij es spēju vien tajā iekrist. Pārsteidzoši, ka tikai viena stunda miega spēj cilvēka organismu pilnībā atjaunot un mēs esam gatavi doties nākamās trīs stundas uz leju līdz pēdējai nometnei, kas ir jau vien 3100 metru augstumā.

Foto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstundaFoto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstundaFoto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstunda

Pēdējā dienā atliek vien nieka trīs stundu ātrs gājiens lejup un Kilimandžāro piedzīvojums ir beidzies. Pirms šķirties no savas komandas, obligāta ir dzermandaudu došana komandai. Par  dzeramndaudas apjomu vēlams vienoties ar galveno gidu, kurš pateiks, vai iecerētās summas ir pietiekamas. Katrā ziņā, ja pašam būtu jānes teltis, ēdiens, pašam jāiekārto savas naktsmītnes un vēl jāgatavo ēst, gājiens būtu krietni vien garāks un sarežģītāks. Mums porteri nebija vien mantu nesēji, bet gan cilvēki, pateicoties kuriem mēs uzkāpām Āfrikas augstākajā punktā. Kopumā aprēķinājām, ka šajās sešās dienās nogājām mazliet vairāk par 60 km, ceļā pavadot 32 stundas, kas nozīmē, ka mūsu vidējais ātrums bija vien 2km/h.

Foto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstundaFoto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstundaFoto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstunda

Savvaļas dzīves mācībstunda - Tanzānijas safari

Tanzānijas apmeklējums nav iedomājams bez kāda no milzīgo nacionālo parku apmeklēšanas. Mēs izvēlējāmies apmeklēt Manyara ezeru, Serengeti nacionālo parku un Ngorongoro krāteri, jo šīs vietas ir tuvu viena otrai un tai pat laikā ir vizuāli atšķirīgas. Safari ir īstena savvaļas dabas mācībstunda, kurā dzīvniekus var vērot to dabiskajos apstākļos, vērot migrāciju un dzīves ciklu. Liela nozīme ir šoferim, kurš ved šajos braucienos, jo no viņa zināšanām ir atkarīgs, cik daudz dzīvniekus izdosies redzēt un cik daudz par tiem uzzināt.

Foto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstundaFoto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstundaFoto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstunda

Ziemassvētku dienā mēs devāmies savā pirmajā savvaļas dzīvnieku meklēšanas braucienā Manyara ezera teritorijā. Atšķirībā no Serengeti nacionālā parka, šai teritorijā, pateicoties ezeram, ir daudz koku un daudz zaļas zāles, kas dzīvniekiem ir nozīmīgs iztikas avots. Manyara ezera parks ir viens no mazākajiem Tanzānijas nacionālajiem parkiem un tikai retais safari braucējs nolemj pavadīt te kādu laiku, kas savukārt nozīmē mierīgāku vidi dzīvniekiem un putniem. Ezera teritorija ir ikviena putnu vērotāja paradīze, jo uz šejieni dodas pārziemot neskaitāmas putnu sugas. Lietus sezonas laikā ezerā var vērot vairākus miljonus flamingo. Būtisks ir arī fakts, ka šī parka dzīvnieki ir augumā mazāki kā, piemēram, Serengti parkā esošie, ko nosaka šī parka veģetācija. Dažādi zālēdāji - zebras, bifeļi, antilopes gnu, žirafes, ziloņi un citi - šeit ir daudz un tos iespējams vērot vien dažu metru attālumā. Dažādu pērtiķu sugu kolonijas brīvi pastaigājas pa ceļu, lēkā pa kokiem un laiski vēro apkārt notiekošo.  Kādā krūmājā pamanām žirafi, kura, izbāzusi no tā galvu, raugās uz mums. Vēlāk izdodas redzēt vienokpus divas pieaugušas un divas maziņas žirafes. Arī zebras šeit ir kuplā skaitā, tās vārtās pa zemi, tīrot kažoku. Jau projām dodoties, izdodas ieraudzīt pūci - lielu, skaistu un pelēku. Tā skatās tieši mums virsū.

Foto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstundaFoto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstundaFoto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstunda

Lai nokļūtu Serengeti parkā no šīs Tanzānijas puses, ir jāizbrauc cauri lielai daļai Ngorongoro krātera teritorijas. Serengeti parks ir liels līdzenums ar pavisam dažiem kokiem. To no Ngorongoro krātera atdala kalnu grēda, kas ir krātera mala, kas rada pilnīgi citas vides sajūtu. It kā kātera mala būtu vārti uz citu pasauli. Serengeti nacionālais parks ir plaši pazīstams kā vieta, kur var vērot pasaulē lielāko zīdītāju migrāciju. Tas tiek uzskatīts par vienu no desmit dabas brīnumiem pasaulē. Vienlaikus Serengeti ir slavens arī kā viena no labākajām vietām, kurā var vērot lauvas to dabiskajā vidē. Šajā parkā ir sastopami aptuveni 70 lielāko zīdītāju, tostarp te dzīvo arī vairāk kā 1,5 miljons antilopju gnu un tieši viņi ir tie, kuri iesāk lielo migrāciju un kuriem seko pārējie dzīvnieki.

Foto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstundaFoto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstundaFoto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstunda

Mums veicas un jau pašā sākumā izdodas redzēt ļoti dažādus savvaļas dzīvniekus, tai skaitā guļošās lauvas kokā, kas nav īpaši bieža parādība. Neaprakstāma pieredze ir ziloņu migrācijas novērošana. Neizprotama ir viņu spēja pašorganizēties. Ziloņu baru vienmēr vada vecākā ziloņmāte - tā nodod jaunākajām paaudzēm migrācijas ceļu karti. Iesākumā tie stāv izklaidus bariņā un ēd zāli, līdz pēkšņi ziloņmāte izlemj doties... Tad visi, kā pēc komandas, sastājas rindā viens aiz otra: māte-mazais zilonēns-māte-mazais zilonēns... Kopumā divdesmit seši. Tikpat elpu aizraujošs mirklis ir novērot, kā uzvilcis tikko nomedīto gazeli kokā, leopards to lēni notiesā, kamēr apakšā pacietīgi klaiņā hiēnas un gaida, kad medījums kritīs lejā. Leopardus dienas laikā ieraudzīt ir grūti, tie pārsvarā uzturas slēpnī kokā un tos ir iespējams ieraudzīt tikai pēc kustīgās astes, kamēr naktī tie staigā un medī.

Foto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstunda

Kā jaunas zināšanas nāca arī skaidrojums, kāpēc zebras viena otrai liek galvu uz pēcpuses, stāv un vēdina astes. Kā izrādās, šādi viņas rada ēnu vienai ķermeņa pusei, nodrošinoties pret pārkaršanu.

Ar laiku jau esam iemanījušies, ka zālēdāju dažādās sugas dzīvo kopā, viena otru neapdraud un viena otrai netraucē. Antilopes gnu iet pa priekšu, noēdot viena veida zāli, tām seko bifeļi un zebras. Taču, ja kādu laiku jau nav manīts neviens zālēdājs, pilnīgi noteikti kaut kur ir jābūt plēsējam. Lauvām šeit, Serengeti, ir grūti medīt, jo zāle ir īsa, koki un krūmi ir reti un citu slēptuvju īsti nav.

Atrodam lauvu ģimeni - divus tēviņus, divas mātītes un divus mazuļus, kas laiski atlaidušies kāda koka paēnā vien dažus metrus no ceļa. Mazuļi darbojas apkārt, kamēr pieaugšās lauvas laiski atpūšas, līdz brīdim, kad parādās vientuļa antilope gnu, kura gandrīz kļūst par šīs ģimenes maltīti. Neticams ir skats, ka pa ceļu pretim mūsu auto nāk lauvu mātīte ar trīs mazuļiem un paiet mums garām vien soļa attālumā no automašīnas. Uzzinājām, ka lauvu tēviņi dzīvo vieni paši vai ar savu brāli, bet nekad kopā ar mātītēm, ja tām piedzimši vīriešu kartas lauvēni, jo pastāv risks, ka tēviņš var nokost tos, uzskatot par konkurenci. Lauvu mātītes ar lauvēniem pavada kopā trīs gadus, līdz lauvas var tikt uzskatītas par pieaugušām.

Foto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstundaFoto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstundaFoto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstunda

Šī ir atklāta un atvērta dzīvnieku pasaule, kurā šoreiz viesis esi tu. Jāatceras, ka arī nakšņošanas kempings nebūt nav norobežots, taču tos parasti iekārto vidē, kurā potenciāili vairāk sastopami zālēdāji, kuri nav bīstami cilvēkam. Tomēr vien kilometru no mūsu kempinga redzējām vēl pēdējās lauvas. Mūsu šoferis apskaidro - ja naktī jūti, ka kāds elpo pie tavas galvas, tā droši vien ir lauva un labākais būtu vispār nekustēties un būt pilnīgi klusam, jo lauva drīz aizies. Ir bijuši gadījumi, kad kempingos ierīkoto dušu ūdens tvertnes ir ziloņu mērķis. Viņi ierodas un ar snuķiem noņem ūdens mucas. Arī tad neesot ieteicams skaļi kliegt un strauji kustēties. Pie mums atnāca četri bifeļi, kuri sākotnēji ēda zālīti vien kādus divdesmit piecus metrus no mūsu telts, bet vēlāk tie jau bija pie pašas telts un viņi zāles ēšanas skaņas bija labi saklausāmas. Jāatzīst, ka šādi ir grūti aizmigt. Visi kempingi ir ļoti labi - ir dušas ar silto ūdeni, virtuve, kur gatavot ēst, ēšanas nojumes, galdiņi - faktiski viss nepieciešamais ir pieejams.

Foto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstundaFoto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstunda

Dzīvnieku meklēšanas braucieni vislabākie ir tieši agri no rīta, jo tad ir pietiekami vēss un vairums dzīvnieku ir ieraugāmi atklātā teritorijā. Tā pie begemotu dīķa daži milzeņi bija iznākuši krastā, kamēr iepriekšējā dienā visi cieši saspiedušies gulēja ūdenī un pat negrasījas pacelt galvu. Iepriekšējā dienā atrastais leoprads bija nokāpis no koka uz īsu brīdi un mums bija iespēja redzēt šo majestātisko plēsēju visā tā krāšņumā. Protams, jau ierastās zebras, antilopes, bifeļi un citi zālēdāji arī ir redzami lielos skaitos.

Foto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstunda

Jau braucot ārā no Serengeti, mēs tālumā pamanām hiēnas, kuras snaikstās apkārt. Tā kā jau kādu laiku nav redzēts neviens zālēdājs, secinām, ka šeit tikko bijis vai vēl kaut kur ieslēpies plēsējs, kurš sargā savu medījumu. Apstājāmies, lai pacietīgi pagaidītu kas notiek un pēc kāda brīža mūsu pacietība vainagojas panākumiem - zālē tālumā ir paslēpies gepards - pēdējais no lielajiem kaķiem, kuru mēs vēl nebijām redzējuši. Gepradi visbiežāk izvēlas atklātu teritoriju, jo tie ir pasaulē ātrākie sprinteri, kuri dažās sekundēs sasniedz 112km/h ātrumu un šādi spēj noskriet vien 300m, pēc kā ir vismaz pusstunda jāatpūšas un jāatdzesē pārkarsušais ķermenis. Tā kā skrējiens ir tik īss, tiem ir vajadzīga atklāta teritorija sava upura noķeršanai. Gepardi izskatās līdzīgi leopardiem, taču tos var atšķirt pēc melnām asaru lāsēm uz purniņa.

Foto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstundaFoto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstundaFoto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstunda

Visbeidzot dodamies pārlaist nakti Ngorongoro krātera augšpusē - 3000m augstumā, lai nākamā dienā apskatīto šo sulīgi zaļo dzīvnieku paradīzi. Ngorongoro krāteris ir iekļauts UNESCO pasaules mantojuma sarakstā un tas ir vislielākais šāda tipa krāteris - katls, kas parasti veidojas zemes sabrukuma rezultātā pēc vulkāna izvriduma. No augšas tas izskatās maģiski, tomēr īsta paradīze atklājas, nobraucot lejā. Agri no rīta, vēl pirms saules lēkta, dodamies uz krātera iekšpusi. Iebraukšana tājā ir pa samērā stāvu nogāzi lejup. Jau sākot braukt var redzēt, ka daba šeit ir būtiski atšķirīga no izkaltušā Serengeti parka. Te ir zaļa, lekna un sulīga zāle vēl pārklāta ar rīta rasu, kurā var redzēt nesen gājuša dzīvnieka atstātu rasu notrauktu taciņu. Dzīvnieki - ziloņi, zebras, antilopes gnu, bifeļi un citi - viens otram blakus netraucēti ēd sulīgo zāli. Saule iespīd caur mākoņiem un tā vien liekas, ka šī tiešām ir paradīze zemes virsū. Kamēr braucām lejā, saule bija uzlēkusi, apspīdot visu šo idilli, taču pēc brīža uzpeldēja mākonis, kas krātera katlam nostājās pa virsu gluži kā biezs vāks, radot sajūtu par noslēgtu vidi.

Foto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstunda

Ngorongoro gluži tā pat kā Manyara ezerā ir ļoti daudz putnu sugu, arī stārķi. Jau no augšas redzams, ka krātera vidū esošais ezers ir kā nosēts ar flamingo putniem. Nobraucot lejā, flamingo skaits izrādās daudz lielāks kā sākotnēji šķita - te noteikti bija vairāki desmiti tūkstošu flamingo, kuri ar saviem stāviem horizonta līniju iekrāsoja rozā. Ezeros ir arī begemoti, kuri atšķirībā no Serengeti begemotiem, nekautrējas kustēties arī dienas laikā.

Braukājot apkārt izdodas ieraudzīt divus degunražus, tiesa ļoti patālu, jo šie ir vieni no retajiem dzīvniekiem, kuri ir ārkārtīgi kautrīgi un ietur ievērojamu distanci starp sevi un ceļu. Līdz ar šo mēs varam droši teikt - mums izdevās redzēt visu lielo Āfrikas piecinieku.

Foto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstundaFoto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstundaFoto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstunda

Ne mazāk interesanta aina, ko izdevās pieredzēt, ir lauva medības. Septiņas lauvas – divas vecās lauvenes un pieci izbadējušās jaunās lauvas (kuras bija mazliet vecākas par diviem gadiem) laiski devās pāri ceļam un otrā pusē ieraudzīdamas aiz paugura guļam dzīvnieku, sāk to sinhroni un stratēģiski lenkt no dažādām pusēm. Lēnām, soli pa solim tās klusiņām virzās tuvāk savam medījumam. Šī medību taktika pārsteidz ar sinhronitāti un spēju ieņemt pozīcijas nekādi nekomunicējot. Kad jāizdara lēciens, noskatītais upuris, saprotot notiekošo, metas bēgt. Šoreiz lauvas paliek bez pusdienām, taču tā kā tās ir izbadējušās, tad noteikti līdz vakaram kāds no paradīzē mītošajiem kritīs. Šeit mēs uzzinājām, ka lauvas medī vien reizi septiņās dienās. Ja tās ir paēdušas, tad var nekustīgi atrasties vienā vietā gandrīz visu laiku līdz nākamajām medībām, bet ja tās ir izbadējušās, tad noteikti tās kustēsies un meklēs savu nākamo upuri.

Vairāku stundu braucienā pa Ngorongoro krāteri mums izdodas redzēt ļoti daudz. Pēdējā guļošā lauva mūs pavada pie pašiem parka vārtiem.

Safari visbiežāk ir tā saucamie rīta un pēcpusdienas “game-drive”. Rīti sākas ap sešiem, kad ārā ir vēl samērā dzestrs, un ilgst aptuveni piecas stundas. Pēcpusdienas dzīvnieku meklēšanas braucieni sākas ap trijiem dienā, kad karstā saule sāk mazliet atkāpties un dzīvnieki kļūst kustīgāki, un ilgst aptuveni piecas stundas. Būtiski ir saprast, ka šie parki nav zooloģiskie dārzi un ne vienmēr paveicas redzēt visus dzīvniekus, vai redzēt tos ļoti tuvu. Noteikti neaizmirstiet labu binokli, kas palīdzēs saskatīt tālāk esošos dzīvniekus. Arī laba fotokameras otpika ir nozīmīga. Dzīvnieki ir pieraduši un saraduši ar mašīnām jau vairākās paaudzēs, tādēļ tie droši pārvietojas un turpina savu ierasto dzīvi, ignorējot mašīnu klātbūtni.

Der zināt, ka safari var braukt arī paši, noīrejot piemērotu mašīnu. Tomēr tad ir jānodrošinās ar labām kartēm, gps navigācijas sistēmu un zināšanām par dzīvnieku dabisko dzīves ritumu, lai zinātu kur ko var meklēt.

Savvaļas dzīvnieku meklēšanas un atrašanas prieks laiku, kas pavadīts safari, padara neaizmirstamu.

Foto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstundaFoto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstundaFoto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstunda

Cilvēki - Massai

Lai gan bijām tikai mikroskopiskā daļiņā no visas Tanzānijas, tomēr izdevās gūt nelielu priekštatu par šīs Āfrikas daļas pamatiedzīvotājiem Massai. Dažus no tiem satikām esot safari, kamēr lielāko priekštatu guvām no Massai jaunieša vārdā Kili ar kuru gandrīz nedēļu katru vakaru pavadījām sarunās. Masaijus nevar nepamanīt viņu spilgto  tērpu un milzīgo rotu dēļ.

Foto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstundaFoto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstundaFoto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstunda

Šie ļaudis aizvien piekopj ļoti askētisku un savu tradīciju vadītu dzīvi. Apmetnes tiek ierīkotas ap koku, kas gluži funkcionāli kalpo kā ēnas avots karstajās dienās. Tās veido apļos, kur kokam tuvākais aplis ir atpūtas un tradīciju kopšanas zona, ārējos apļos atrodas no māliem un žagariem veidotas mājiņas, kuras iekšpusē ir gluži kā gliemežvāks. Viņu galvenā nodarbošanās ir govju audzēšana, kas ir arī viņu vienīgais iztikas avots. Bieži vien braucot ceļu malās iespējams redzēt govju barus un to ganus. Nereti gani ir gados jauni, faktiski pat bērni. Kā stāstīja Kili, tā kā ģimenes nevar atļauties visus bērnus sūtīt skolā, tēvs, kā ģimenes galva izvēlas, kuri bērni mācīsies un kuri ganīs govis. Pats Kili savos divdesmitpiecos gados bija mācījies vien trīs klases, un kaut skola viņa ļoti patikusi, tomēr tēvs viņu atsaucis atpakaļ. Savukārt viņa māsas šobrīd mācās jau augstskolā.

Foto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstundaFoto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstundaFoto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstunda

Skola Massai cilvēkiem ir kas īpašs gan tādēļ, ka tā nav visiem pieejama naudas un attālumu dēļ, gan arī tādēļ, ka skolā mācības notiek swahili valodā, kamēr masajiem ir pašiem sava valoda un swahili pārvaldot vien daži. Par skolu ir jāmaksā no pirmās klases un viens mēnesis maksā aptuveni 9 USD. Pamatskola ilgst septiņus gadus, vidusskola četrus gadus - un arī par to ir jāmaksā. Skolas nekad nav Massai apmetņu tuvumā, jo viņi dzīvo nošķirti no lielajām pilsētām, pārsvarā ļoti savrupās teritorijās. Tieši šī iemesla dēļ skolas ir tālu un tajās mācoties, faktiski ir jāpārvācas uz dzīvi skolā.

Braucot uz Ngorongoro krāteri, kādā ceļa malā redzējām milzum daudz masaijus vienkopus, kā izrādījās – šeit viņus sapulcinājis tirgus. Tajā govis tiek mainītas pret citiem pārtikas produktiem vai arī pārdotas, iegūstot naudu. Govis ir ne tikai galvenais ienākumu avots, bet arī pamata pārtikas produkts (Massai ēd tikai liellopu gaļu, neēd vistas gaļu, cūkgaļu un zivis) un visbeidzot, lai tiktu pie sievas - līgavaiņa ģimenei ir jāved sievas ģimenei 12 govis. Prasījām Kili, cik viņam ir govis - esot 20. Tātad, lai Kili un viņa brālis varētu apprecēties un vēl šis tas paliktu pašai ģimenei, dzīvošanai ir jāizprecina abas māsas.

Interesanti, ka Masaai ir kristieši un katru svētdienu dodas uz baznīcu. Interesanti tādēļ, ka cilvēkiem, kuri dzīvo pēc sev vien zināmiem likumiem, nav savas ticības, kas agrāk esot bijusi, bet tagad viņi ir kristieši.

Massai pārsvarā dzīvo Tanzānijas ziemeļos un Kenijā, tomēr kopumā viņi ir sastopami daudzās vietās, tostarp lielākajās pilsētās un Zanzibāras salā. Mūsu iepazītais masaijs Kili bija viens no jauniešiem, kuri desmit mēnešus gadā dzīvo Zanzibārā un strādā par sargiem, jo viņi ir dabiski karotāji. Aizsargāt, rīkoties ar savu koka nūju, šķēpu vai nazi viņiem tiek iemācīts jau bērnībā.

Foto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstundaFoto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstundaFoto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstunda

Zanzibāras mēnesslēkts

Lai nokļūtu Zanzibārā, mēs devāmies uz Dar es Salaam - pilsētu, kas ir kādreizējā Tanzānijas galvaspilsēta, lielākā osta. Kā liecina vēsture, tieši caur šejieni Zanzibārā savulaik ienāca musulmaņu tirgotāji. Viņu sekas pilsētā un pašā Zanizbārā ir ievērojamas.

Desmit stundu braucienā autobusā, ir iespēja atskatīties lokālā ražojuma videoklipus un filmas, kas savā ziņā ļauj arī izzināt, kādas ir šo ļaužu ikdienas problēmas un sociālā aina. Interesanti arī ceļā novērot, ka ķieģeļus saviem namiem viņi taisa tieši no tās pats smilts, uz kuras namu ceļ. Tāpēc mājas ir tieši tādā krāsā kā zeme – sarkanas, rūsganas, pelēkas.

Foto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstundaFoto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstundaFoto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstunda

Ja esat Dar es Salaam, noderīgi ir zināt, ka šī ir izteikta musulmaņu pilsēta, kur pirms saullēkta un pēc saulrieta pilsētā esošajās mošejās notiek lūgšanas, uz ielas staigāt apģērbā virs ceļgala un atklātiem pleciem ir nepieklājīgi, alkoholu, tai skaitā alu, var nopirkt tikai no centra attālākos pilsētas nostūros.

Brauciens no Dar es Salaam uz Zanzibāru ilgst vien divas stundas ar ļoti komfortablu un ērtu kuģi. Brauciena laikā var vērot zvejniekus viņu plēves buru laivās, smilšu oāzes okeānā un vienkārši baudīt apkārtējo ainavu. Ierodoties Zanzibārā obligāti ir jāaizpilda iebraukšanas anketa un jāsaņem zīmogs pasē. Der zināt, ka ostas teritorijā atrodas licenzēti taksometri, kuri ir mazliet dārgāki, tomēr šeit tos nolīgstot ir iespējams izvairīties no tiem uzmācīgajiem un dažbrīd par agresīvajiem taksistiem, kuri gaida atbraucējus aiz ostas sētas.

Foto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstundaFoto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstundaFoto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstunda

Sameklējuši vienu no klusākajām un mazāk tūristu apmeklētajām Zanzibāras pludmalēm Indijas okeāna pusē, dodamies tiešā ceļā uz turieni. Paje ciemats ir iecienītākā kaiteru pludmale Zanzibārā. Mēs par savu mītni izvēlējāmies nieka 20 minūšu gājiena attālumā no centra esošo bungalo Domokuchu, kuru īpašnieki ir vietējais kopā ar britu sievieti. Kopumā šeit bija sešas bungalo mājiņas. Brokastis katru rītu tika atnestas uz mājiņas terasi, kur tās varēja baudīt, skatoties tieši uz pludmali.

Foto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstundaFoto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstundaFoto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstunda

Esot Zanizbārā, darīt iespējams daudz ko. Sākot ar salas apbraukšanu ar riteņiem (te gan jāņem vērā, ka viņu riteņi vairumā ir sliktā tehniskā stāvoklī), braukšanu dažnedažādās dienas tūrēs uz lagūnām okeānā, zvejošanu, garšvielu audzētavu apskati utt. Paje, kā kaiteru ciematiņā, bija iespēja mācīties kaitot (2-3 dienu apmācībai jārēķinās ar aptuveni 300 euro no cilvēka). Visi kaitošanas instruktori ir ārzemnieki, bieži vien vācieši. Šī vieta kaitošanai ir ideāla tādēļ, ka ūdens ir neticami silts (dažkāt pat karsts) un ir labs vējš. Vienīgais nepatīkamais ir ārkārtīgi daudzie jūras eži, ar kuriem sastapšanās ir ļoti sāpīga, tāpat arī uzduršanās sadrupušiem gliemžvākiem un koraļiem. Ir jābūt uzmanīgiem, jo ejot ūdenī, ir ļoti viegli savainot kājas. Mums tās bija sagrieztas krustām šķērsām un katru vakaru vilkām no pēdām laukā jūras ežu adatu gabaliņus un gliemežvāku lauskas.

Arī mēs nolēmām izmēģināt sadraudzēties ar pūķi un dēli tieši tādēļ, ka pirmajā vējainā dienā pludmali krāšņoja vairāk kā piecdesmit gaisā paceltu pūķu. Tas pludmalei piešķir papildus šarmu arī tad, kad vējš ir norimis un visi pūķi, sagūluši pludmalē, gaida nākamo vēja brāzmu.

Foto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstundaFoto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstundaFoto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstunda

Zanizbārā paisums un bēgums ir divas reizes dienā. Uz rīta peldi vēlams paspēt tikt ap astoņiem no rīta, kad ūdens līnija ir tuvu, jo jau dienas vidū tā būs atkāpusies tik tālu, ka veldzes meklēšanai būs jāvelta vismaz pusstunda lai sasniegtu ūdeni.  Turklāt bēguma laikā ir iespējams aiziet līdz pat pašam koraļu rifam, kas ir šai salas daļā. Pēcpusdienā ūdens atgriežas un pa nakti tas jau atkal ir prom. Dēļ šī aktīvā paisuma un bēguma vieta ir ideāli piemērota ūdenszāļu audzēšanai. Dienā, kad ūdens atkāpjas, vietējās kundzes sēž ūdenī vairākas stundas apkopjot ūdenszāļu plantācijas, kuras viegli atpazīt pēc sistemātiski zemē sadurtiem mietiņiem. Ap tiem arī ūdenszāles tiek audzētas. Vīri tikām dodas zvejā, lai atrieztos pēcpusdienā līdz ar paisumu.

Foto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstundaFoto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstundaFoto: Kilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstunda

Mēs bijām Zanzibārā tieši ap Jauno gadu. Mūsu bungalo saimniece teica, ka blakus ciematā dzīvo un strādā meitene no Latvijas. Pēc trīs stundu gājiena pa pludmali dedzinošos saules staros (te katru dienu bija vismaz +32 grādi un neviena mākoņa, arī atrašanās tuvu ekvatoram nozīme ļoti spēcīgu saules ietekmi) bijām sasnieguši viesnīcu, kurā meitenei bija jāstrādā, bet satikt viņu neizdevās. Tā kā šī bija vecgada diena, nolēmām to sagaidīt Pajes centrā esošajā kaiteru viesnīcā/krodziņā. Ap pulksten septiņiem kļuva tumšs, debesis bija pilnas ar zvaigznēm, bet pārsteidza tas, ka mēness nekur nebija samanāms. Ap deviņiem Vecgada vakarā pie apvāršņa parādījās koši orandža līnija, kas ātri pārtapa par mēnesi - tas bija mēnesslēkts - gluži kā saule, milzīgs un spožs, tas jūrā iekrāso oranžu atspīdumu, bet, uzlēcis savā zenītā, kļūst balts un tik spožs, ka visa pludmale ir gluži tik gaiša kā Jāņu naktī.

Tanzānija mums bija tieši tik droša, cik paši to redzējām. Te valda viens būtisks likums - neizrādi savu labklājību un nepiesaisti ar to nevajadzīgu uzmanību. Lai gan valsts ir bagāta, lielākā daļa ienākumu paliek valdībai un iedzīvotāji dzīvo nabadzīgi. Tas ir viens no izskaidrojumiem, kādēļ baltie bieži vien kļūst par zādzību upuriem. Arī mūsu bungalo kaimiņus apzaga divi melnus lakatus ap seju apsējuši vietējie, kuri vienlaikus bija pietiekami humāni, lai atstātu lukturīti aiziešanai atpakaļ un namiņa atslēgas. Mums ceļojums beidzās veiksmīgi, bez šādiem atgadījumiem, tomēr jāatzīst, ka bija situācijas, kurās drošības sajūta bija zema.

Tanzānija ir skaista. Tas, ko mēs uzzinājām par šo valsti un tās cilvēkiem, raisa ļoti dažādas sajūtas. Sākotnējās bailes būt novērotam, nosacītā agresija, piedāvājot palīdzību, - tas viss iegūst pilnīgi citādu noskaņu ceļojuma beigās. Palīdzēt (kļūt par tavu gidu, aizvest kur vajag un līdzīgi) viņi grib, lai nopelnītu naudu ģimenei, savukārt agresija dažos gadījumos patiesībā var būt izmisuma pazīme. Ja vien necenties demonstrēt savu pārākumu, cilvēki atveras, kļūst draudzīgi, pozitīvi un patiesi sirsnīgi. Viņu ikdiena nav viegla, tomēr viņi aizvien smaida.

DALIES:
Facebook Twitter

 

Jūsu atsauksmes

fade

Apmeklēja: 11h 30

Tel/whatsapp: +229 61 82 42 84

Grand spécialiste du retour affectif de l'être aimé

JE SUIS UN GRAND SAUVEUR DANS LE MONDE ET EN AFRIQUE.
Je résous tous les problèmes même les cas les plus désespérés.
voici mes spécialités :
_Désenvoutement._Tarots divinatoires.
_Problèmes de femmes un d'homme.
_Problèmes de travail ainsi que d'argent..
_Rituel être amoureux de quelqu'un ou quelqu'une pour être heureux .
_Réussir sa vie en générale et être heureux éternellement
_Guérison de l’impuissance sexuelle
_Protège contre n'importe quel accident_Contre sorcellerie
_Avoir facilement de travail et briser totalement les chaîne de Chômage
_Etre aimer au travail par le directeur et les clients
_Avoir d’enfant et être heureux éternellement dans le couple
_Rituel de retour de vos partenaires quelque soit la duré de votre séparation.
_Rituel de chance pour tout vos problèmes de vie.
_La réconciliation de votre couple qui vous à quitté quelque sois la duré de votre séparation.
_Faire garder votre couple pour vous jusqu'à éternité de votre vie.
_Le grand retour d'affection de vos partenaire qui vous quitté quelque sois la duré de votre séparation.
_Avoir vite vos permis de conduit avec des rituels rapides.
_Avoir vite vos diplôme d'étude et réussit à tout les examens d'étude de fin d’année avec des rituels rapide .
_faire révenir un etre humain c'est rapide, avoir une bonne rélaction
Veuillez bien vouloir me contacter si vous êtes dans le besoin, je suis aussi prêt a vous aider quelque soit le problème que vous avez.
Grand Voyant Marabout
voici mes contacte
Tel/whatsapp: +229 61 82 42 84
tel/viber:+229 61 82 42 84
tel: +229 61 82 42 84
Email:hebiossomaitre@gmail.com
https://maitrefade.wixsite.com/retour-affection

Jūsu vārds:

Laiks, kad apmeklējāt šo objektu:

Jūsu komentārs: