GALAMĒRĶI KULTŪRAS AFIŠA BAUDĪTĀJA CEĻVEDIS CITĀDI MARŠRUTI INSIDER'S VIEW JAUNUMI FOTO GALERIJAS

IZVĒLIES GALAMĒRĶI

Zanzibāra

Citādi maršruti

IZVĒLIES AUTORU

Citāda Indija. Citāda cilts, III. daļaEžu armija un zilzaļie lagūnas ūdeņiPigmeji un sarkanās smiltisOff the beaten pathĶīna. Off the Beaten PathĶīna. Off the Beaten Path. 2. daļaCitāda Indija. Senās ciltis un šamaņu valstība, I. daļaCitāda Indija. Senās ciltis un šamaņu valstība, II. daļaCilts sievietes un saldūdens delfīnu meklējumi BorneoUguns Zeme. Vārti uz ledus kontinentu

Zanzibāra

Ežu armija un zilzaļie lagūnas ūdeņiBoba Mārleja cienītāju paradīze« ATPAKAĻ « UZ SADAĻAS SĀKUMU

SAŅEM JAUNUMUS

Ierakstiet savu e-pasta adresi, ja vēlaties saņemt ikmēneša jaunumus.

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

Citādi maršruti · Āfrika · tanzānija · Zanzibāra · Irēna Frīdenšteina

Ežu armija un zilzaļie lagūnas ūdeņi

Autors: Irēna Frīdenšteina4 ATSAUKSMES

Ežu armija un zilzaļie lagūnas ūdeņi

Uz Zanzibāra salu startējam no Ugandas, tāpēc nolemjam iegādāties aviobiļetes lidojumam ar kompāniju Air Ugunda (www.air-uganda.com), kuras piedāvājums tobrīd cenu ziņā šķiet visizdevīgākais (250 USD). Diemžēl internetā biļetes nopirkt nav iespējams, tikai norezervēt, turklāt viss darbojas pēc principa - kas pirmais brauc, tas lido! Proti, cilvēku, kas biļetes rezervē, ir vairāk nekā reālais biļešu skaits. Ja kāds pasteidzas pirms mums - nekur vairs nelidojam. Tad nu ļoti savlaicīgi, vēl atrodoties Kenijas galvaspilsētā Nairobi, dodamies uz Air Uganda biroju izpirkt biļetes. Nelielajā birojā, kas gan vairāk atgādina uzgaidāmo telpu, mūs laipni uzņem kāda darbiniece ar Āfrikas sievietēm raksturīgajām kuplajām, apaļajām formām. Ceram visu ātri nokārtot, bet tā vietā iestrēgstam uz stundu, jo nākas noklausīties stāstus par visām Āfrikas problēmām. Mums paziņo, ka iespējams lidmašīna nemaz nelidos, jo ir taču Ziemassvētku laiks un piloti labprātāk paliktu mājās, atpūstos un iedzertu pa kādam mēriņam. Tad nu nepacietīgo ceļotāju tramdītā kundze zvana uz Ugandu noskaidrot, vai atradīsies kāds pilots, kas tomēr būtu gatavs lidot. Par laimi, viss izvēršas mums par labu un savā īpašumā iegūstam biļetes. Pirms tam gan nākas vēl skriet uz naudas maiņas punktu, jo USD dolāru banknotes vecākas par 2000.gadu Kenijā, izrādās, nepieņem. Tāpat kā Ugandā un Tanzānijā.

You get mad...

Foto: Ežu armija un zilzaļie lagūnas ūdeņiFoto: Ežu armija un zilzaļie lagūnas ūdeņiFoto: Ežu armija un zilzaļie lagūnas ūdeņi

Pēc ceļojuma pa Ugandu ielidojam Zanzibāras lidostā un dodamies uz Stown Town. Parasti nav problēmu ar viesnīcām, bet, tā kā ierodamies dažas dienas pirms Jaunā gada un bez iepriekšējas rezervācijas, paredzam, ka varētu rasties problēmas ar naktsmajām. Apmetamies budžeta līmeņa viesnīcā pašā centrā, dzīvojam visi četri vienā numurā - kopā jautrāk! Lai arī Stown Town var atrast ļoti skaistas, gaumīgas, marokāņu stilā dekorētas viesnīcas ar tumšām koka mēbelēm, koka balkoniņiem, daudzkrāsainām stikla lampām, metāla lukturiem uni interjeru kā pasakā, mūsu izvēlētā naktsmītne tāda pavisam noteikti nav! Gulta ir tik ļoti izgulēta, ka rodas sajūta, ka tā kalpojusi jau pāris gadsimtus. Palagi, nabadziņi, pelēcīgi dzelteni un saplēsti. Tīkls virs gultas, kas paredzēts pret odiem, nevar lepoties ar funkciju izpildi, jo tajā ir milzīgi caurumi. Viesnīcas katrā stāvā atrodas divas kopējās vannas istabas, ļoti nesanitārā izpildījumā! Un izlietnē kāds aizmirsis savas džinsu bikses! Man gan šādi apstākļi nav nekas jauns, ļoti atgādina ceļojumus pa Indiju, kad saproti, ka tavs labākais draugs ir līdzpaņemtais guļammaiss. Tikmēr lejā reģistratūrā pie sienas pamanām amizantu plakātu par mūsdienām aktuālu tēmu - kredītu. Tā teksts ir sekojošs: "-You ask credit. - I no give. -You get mad. -I give credit. -You no pay. -I get mad. -Better you get mad."

Vakarā dodamies apskatīt pilsētu un atrast jauku vakariņu vietu, kas sniegtu gan estētisko, gan gastronomisko baudījumu! Cilvēki drūzmējas nakts tirgū pie Forodhani gardens, kur var nobaudīt svaigi ceptas, grillētas jūras veltes, astoņkājus - "pweza", liellopu gaļu uz iesmiem, uzkodas, ko pasniedz papīra traukos vai vienkārši uz avīzes. Te var iegādāties suvenīrus, rotas, regeja stila cepures visās varavīksnes krāsās, makonde stila eboni kokgriezumus par daudz zemākām cenām kā dienas laikā suvenīru veikaliņos. Suvenīru tirdzniecība notiek uz katra stūra, un kaulēšanās par labāku cenu ir ierasta parādība. Tikai ļoti uzmanīgi jāpārliecinās par kvalitāti, jo mēdz būt krāpšanas gadījumi, kad darboņi nokrāso figūru no parasta koka tumšā krāsā un mēģina to iemānīt kā vērtīgo un dārgo eboni. Eboni koks aug lēnām un tāpēc ir ārkārtīgi blīvs un smags! Gandrīz kā akmens!

Foto: Ežu armija un zilzaļie lagūnas ūdeņiFoto: Ežu armija un zilzaļie lagūnas ūdeņiFoto: Ežu armija un zilzaļie lagūnas ūdeņi

No paziņas esmu dzirdējusi, ka Zanzibāra salā vakarpusē pēc četriem uz ielām var sastapt cilvēkus narkotisko vielu reibumā. Tā izrādās taisnība, un no viena tāda vīra netiekam vaļā kamēr par smieklīgu naudu nenopērkam piecpadsmit makonde koka masaju figūriņas. Pēc zemās cenas spriežot, vīrs ir krietni izmisis pēc kārtējās devas. Netālu no Forodhani gardens atrodas Monsoon restorāns, kas ir īsta stila pērle. Marokāņu interjers - smalkas metāla lampas pie sienām, no kurām gaismiņa krīt zvaigžņotā musturā pa visu telpu, daudzkrāsaini paklāji uz grīdām, liels daudzums spilvenu, kuros var ērti iekārtoties un ļauties baudīt dzīvo mūziku. Taarab mūzika ir indiešu, āfrikāņu un arābu mūzikas kombinācija. Mūzikas cienītājiem jādodas uz Culture Musical Club! Sēžam pie zema galdiņa uz grīdas spilvenos, baudām zivis, astoņkājus un aromātiskos rīsus ar krustnagliņām. Šķiet, visa Zanzibāra sala smaržo pēc garšvielām! Šī patiešām ir garšvielu sala.

Slavenā Akmens pilsēta

Foto: Ežu armija un zilzaļie lagūnas ūdeņiFoto: Ežu armija un zilzaļie lagūnas ūdeņiFoto: Ežu armija un zilzaļie lagūnas ūdeņi

Zanzibāras arhipelāgs atrodas Indijas okeānā un tajā ietilpst divas salas - Unguja (galvenā sala, kuru parasti dēvē par Zanzibāru) un Pemba. Zanzibāra bija kā atsevišķa valsts ar senu Arābu pasaules vēsturi, bet kopš 1964.gadā tā apvienojās ar Tanganyika reģionu un tagad ietilpst Tanzānijas sastāvā. 1822. gadā Amerikas Savienotās valstis un Lielbritānija nodibināja diplomātiskās attiecības ar Zanzibāra salu, nosūtot konsulus, lai pieliktu punktu vergu tirdzniecībai. Taču tirdzniecības aizliegumi tika plaši ignorēti. Vergu karavānas sākās pie Bagamoyo, un 1000 jūdžu ceļa posmā līdz pat Tanganyika ezeram tika pirkti vergi no vietējiem valdniekiem vai pat vardarbīgi sagūstīti. Vergus saslēdza ķēdēs un atpakaļceļā uz Bagamoyo lika tiem transportēt ziloņkaula kravas. Tālāk vergus sadzina buru laivās (angļu valodā dhows) un kā lopus veda uz slaveno vergu tirgu Zanzibārā. Visas rasu grupas iesaistījās vergu tirdzniecībā - Eiropieši izmantoja vergus plantācijās Indijas okeāna salās, arābi bija galvenie vergu pārpircēji, āfrikāņu valdnieki pārdeva kaujās sagūstītos cilvēkus - cietumniekus.

Foto: Ežu armija un zilzaļie lagūnas ūdeņiFoto: Ežu armija un zilzaļie lagūnas ūdeņiFoto: Ežu armija un zilzaļie lagūnas ūdeņiFoto: Ežu armija un zilzaļie lagūnas ūdeņiFoto: Ežu armija un zilzaļie lagūnas ūdeņi

1873.gadā Britu flotes bombardēšanas draudu rezultātā, Sultans Barghash bija spiests parakstīt ediktu un vergu tirgus Zanzibārā tika slēgts. Pilnībā vergu tirdzniecība tika pārtraukta tikai Pirmā Pasaules Kara laikā, lai arī daudzu atbrīvoto vergu liktenis daudz neizmainījās, jo viņi turpināja strādāt garšvielu plantācijās, tikai šoreiz jau par niecīgu samaksu. Krustnagliņas sāka audzēt 1818.gadā Zanzibāras rietumu daļā un Pembas salā. Tā kā Zanzibārā bija lielākais vergu tirgus Austrumāfrikas piekrastē, vergi strādāja krustnagliņu laukos. Ar laiku sāka audzēt arī citas garšvielas - kanēli, ķimenes, ingveru, piparus, kardamonu, vaniļu, tamarindu, piparmētras. To bagātīgā smarža ar laiku kļuva par sinonīmu vārdam Zanzibāra, ko sāka dēvēt par garšvielu salu. Zelta laikos Zanzibāra sala piegādāja ¾ daļas pasaulē patērēto krustnagliņu. Vergi, garšvielas un ziloņkauls radīja augstu labklājības līmeni salā un tā kļuva par galveno eksportostu visā Indijas okeāna rietumdaļā. Bagātie arābi, britu administratori un indiešu biznesmeņi cēla skaistas mājas un tā radās slavenā Akmens pilsēta jeb Stown Town. Swahili valodā "senā pilsēta". Ēkām ir elementi no arābu, persiešu, indiešu, eiropiešu un āfrikāņu arhitektūras, tomēr dominē arābu ēkas ar raksturīgajām masīvajām kokgriezuma durvīm un balkoniem. Sultāni bija ļoti turīgi, Islama likumi atļāva dzīvot ar vairāk kā četrām sievām un audzināt daudz bērnus. Sultāns Seyyid Barghash bjia īpaši ekstravagants. Viņam piederēja vairākas pilis, tai skaitā 1883.gadā celtā Beit el-Ajaib (The House of Wonders), kas atrodas tieši pretim Zanzibāras ostai un ir lielākā celtne salā. Savukārt citam Sultānam bija harēms ar 100 konkubīnēm un katrai no tām pa einuham. Viņš katru nakti gulēja ar 5 konkubīnēm pēc strikta grafika un, protams, viņam bija ļoti daudz bērnu!

Papīra jo-jo un adatu kamoli

Foto: Ežu armija un zilzaļie lagūnas ūdeņiFoto: Ežu armija un zilzaļie lagūnas ūdeņiFoto: Ežu armija un zilzaļie lagūnas ūdeņi

Nākošajā dienā dodamies ar dala-dala uz salas austrumdaļu - zvejnieku ciemu Jambiani. Dala-dala ir sabiedriskais transports, kravas mašīna ar koka bortiem un brezenta jumtu. Taksometrs no Stown Town līdz Jambiani maksā 40 000 Tsh (30Ls), bet dala-dala tikai 2000 Tsh (1.5Ls), kaut gan ceļā jāpavada krietni ilgāks laiks - apmēram 2-3 stundas. Kad iesēžamies dala-dala, mums ir krietni daudz vietas, bet pa ceļam cilvēki pārpilda transportu, un tā vien šķiet, ka šis auto ir no gumijas, jāsaspiežas arvien draudzīgāk un draudzīgāk! Dala-Dala kalpo arī kā autopasts - tiek pārvadāti dažādi saiņi un augļi. Konduktors iekasē naudu un ar kāju pietur, lai mango, kokosriekti un ananāsi neizripo ārā. Tā kā mums nav viesnīcas rezervācijas, nolemjam braukt līdz Jambiani ciema tālākajam galam meklēt bungalo nākošajām trīs naktīm. Iebraucot ciemā, ripinam pa bedrainu ceļu, tā ka grūti pat noturēties uz koka soliņa! Visapkārt baltas akmens mājiņas ar palmu lapu jumtiem un pītiem žogiem. Te nav praktiski nekā no komercijas, tik viesu nami nelielā skaitā, pāris nelieli pārtikas veikaliņi un ēstuves. Jāatzīst, netipiski Zanzibāras salai, kas ieguvusi slavu kā ļoti tūristu iecienīta vieta ar neskaitāmām izklaides iespējām.

Foto: Ežu armija un zilzaļie lagūnas ūdeņiFoto: Ežu armija un zilzaļie lagūnas ūdeņiFoto: Ežu armija un zilzaļie lagūnas ūdeņi

Lielākā daļu tūristu izvēlas apmesties salas ziemeļos Nungwi, Kedwa vai austrumdaļā Matewe, Kiwengwa vai Paje. Šajās vietās ir daudz tūristu no Eiropas, īpaši Itālijas. Lieliskas snorkelēšanas iespējas, neskaitāmi krodziņi, viesnīcu kompleksi, baseini, viss kā pienākas īstā kūrortā. Bet ja vēlaties mierīgāku gaisotni, ļaužu nepiepildītu pludmali, labāk doties uz Matemwe, Pwani, Mchangani, Kiwengwa, Uroa, Bwejuu un Jambiani. Ieejam pirmajā viesnīcā, tās īpašnieks par mums ļoti izbrīnās un saka, ka mēs esot ļoti riskējuši te atkulties bez rezervācijas pirms paša Jaunā gada. Viņš apzvana viesnīcas, bet brīvu vietu nekur nav, laikam jāguļ zem palmām! Beigās mums veicas un kāda viesu namā īpašnieki izbrīvē mums četriem vienu bungalo, bet tik vienas gultas pietrūkst. Nav problēmu! Tiek atnests no pludmales atpūtas zvilnis, uzlikts tam pa virsu matracis un gulta ar milzīgu izliekumu gatava! Mēs to nodēvējam par krāteri.

Foto: Ežu armija un zilzaļie lagūnas ūdeņiFoto: Ežu armija un zilzaļie lagūnas ūdeņiFoto: Ežu armija un zilzaļie lagūnas ūdeņi

Rīta agrumā dodos pastaigā pa ciemu un fotografēju bērnus. Rotaļlietu vietā bērniņiem pašdarināti mūzikas instrumenti, kas taisīti no stieples un metāla bundžas. No saburzītas avīzes uzmeistarota bumba, aptīta ar striķīti, noder kā jo-jo. Plastmasas kanna pārgriezta uz pusēm, tai piesieta aukla - mazais to vadā kā automašīnu, tas nekas, ka riteņu nav, var jau ar skaņām panākt auto efektu! Bērni man skraida apkārt, vēro un smīn, labprāt pozē, tad kāri skatās forogrāfijas un ir patiesi ieinteresēti. Visas jautrības notiek līdz brīdim, kad atnāk viņu māte un sadzen bērnus mājā, bet mani patriec prom. Pieaugušajiem nepatīk tāda lieta, kā fotoaparāts. Pastaigājoties gar krastu, ievēroju kādu sievieti, kas vāc no jūras izskalotās jūras zāles. Jambiani miestā ir ļoti izteikts paisums un bēgums. Ap sešiem rītā ūdens ir gandrīz līdz pašam krastam, bet tad pamazām sāk atkāpties un, lai varētu peldēties, ir jābrien krietni tālu. Baltajos mālos gumijas čības grimst iekšā, tāpēc jāiet basām kājām, bet ļoti jāuzmanās, lai neuzkāptu jūras ežiem, kas te ir milzīgā skaitā. Ievēroju, ka tālumā rosās sievietes un meitenes, bet es nekādi līdz viņām netieku, jo eži ir uz katra soļa! Tad atrodu iemītas taciņas, sekoju ciema sievietēm līdz nonāku pilnīgi citā realitātē - te zem ūdens tiek audzētas jūras zāles un skatam paveras milzīgas zemūdens plantācijas, bet ciema sievietēm šī ir darba vieta, uz kurieni viņas kopā ar savām meitiņām nāk katru dienu pelnīt iztikai.

Foto: Ežu armija un zilzaļie lagūnas ūdeņiFoto: Ežu armija un zilzaļie lagūnas ūdeņiFoto: Ežu armija un zilzaļie lagūnas ūdeņi

Ik pa laikam satieku puiku bariņu, kas ūdenī spēlējas ar pašdarinātām buru laiviņām, ar analogām tikai daudz lielākām laivām viņu tēvi ikdienas dodas zvejā. Mazajām meitenēm neatliek laika rotaļām, jo viņām jāiet palīgā māmiņam strādāt, nest krastā smagos maisus ar jūraszālēm. Es uzmanīgu speru katru soli, lai neuzkāptu ežiem, un nodomāju, kā gan mazās meitenes izvairās no adatu kamoliem, jo viņas te brien daudz ātrāk par mani un īpaši neskatās zem kājām. Tieši tajā mirklī ieraugu, ka bērns uzkāpis ezim, un tagad mēģina izņemt adatas no pēdiņas Nav ne uztraukuma, ne asaru, meitēns tik izņem adatas no mazās pekas un atbildīgi nes maisu tālāk. Eži šķiet nav nekāds bieds, ierasta lieta! Saule ir ļoti spēcīga, bēguma laikā virspusē atklājas baltie māli un smiltis, tā ka es bez saules brillēm te vispār neko nesaskatītu! Bet sievietes ir pieradušas, viņām nav saules briļļu un tādos apstākļos - svelmē - viņas strādā pavadot pusdienu ūdenī līdz ceļgaliem vai viduklim. Ūdenim atkāpjoties, redzu zilzaļos lagūnas ūdeņus, kuros eleganti peld zvejnieku buru laivas. Skats kā no klasiskas pastkartītes!

Visu pasaules naudu nenopelnīt...

Foto: Ežu armija un zilzaļie lagūnas ūdeņiFoto: Ežu armija un zilzaļie lagūnas ūdeņiFoto: Ežu armija un zilzaļie lagūnas ūdeņi

Vēlamies doties peldēties, bet tā kā vienam no maniem ceļabiedriem Ugandā nozaga somu ar visām drēbēm, sākumā jānopērk peldšorti. Ciems ir tik mazs, ka nav neviena veikala, kur varētu nopirkt drēbes. Vienā no viesnīcām atrodam nelielu suvenīru veikalu, bet te tikai nacionālās āfrikāņu batikotas kleitas, svārki un krekli. Jautājam pēc peldšortiem, un optimistiski noskaņots pārdevējs atbild: "Come tomorrow!" - "Nāciet rīt!" Pēc mūsu pieredzes varam apgalvot, ka pienācīgu apģērbu sagādāt Āfrikā nav nemaz tik viegli! Vēl Ugandā esot, devāmies uz pāris veikaliem pēc kedām, džinsu biksēm, krekliem. Prestižākajos veikalos var atrast ļoti dārgas Eiropā un Amerikā ražotas drēbes, kas cenas ziņā pat mūs nepatīkami pārsteidza, lētākos veikalos bezgaumīgas drēbes un apavi no Ķīnas, bet uz ielām second hand kaudzes. Kampalas tirgū pa 15 USD nopirkām Āfrikā ražotas kedas ar pamatīgām zolēm, kas pirms tam iespējams bijušas riepas. Daudzu cilšu pārstavji Āfrikā valkā masaju gumijas čības, kas darinātas no riepām, tāpēc nav brīnums, ka arī rūpnieciska ražojuma apaviem idejas ņemtas no masajiem!

Dodos uz vietējo skolu, bet šodien skolēniem ir brīvdiena, tāpēc mierīgi to varu apskatīt, nevienam netraucējot. Masīvi koka soli un galdi, milzīgas tāfeles un ēku sienas skaisti apgleznotas ar dažādiem motīviem - zvejnieki velk tīklus, sievas lasa zivis, ainiņas no Jambiani dzīves! Par mūsu iemīļotāko vietu pusdienām kļūst mazs restorāns pašā jūras krastā, te tikai divi galdiņi - viens tuvāk krastam, otrs zem palmu lapu nojumes, galdi novietoti smiltīs. Lai arī te pietiktu vieta vēl vismaz 6 galdiem, īpašnieku tas neuztrauc. Viņš omulīgi sēž uz bāra letes un viesmīlīgi smaida. Iespējams, viņš sen sapratis dzīves patiesību, ka visu pasaules naudu nenopelnīt. Mēs pasūtam sviestā grillētu zivi, mango chatni un rīsus. Tā ir tik garda, ka nav iespējams te neatgriezties arī nākamajā dienā! Citos krodziņos mums parasti piesola atlaidi, ja apmeklēsim viņus vēlreiz, bet šīs vietas īpašnieks mūs nemēģina pārliecināt, tik smaida! Šai vietai pieder mūsu sirdis!

Foto: Ežu armija un zilzaļie lagūnas ūdeņiFoto: Ežu armija un zilzaļie lagūnas ūdeņiFoto: Ežu armija un zilzaļie lagūnas ūdeņi

Nākamajā rītā dodos kārtējā pastaigā, bet šodien nekur nemana sievieti, kas lasīja ūdenszāles. Nolemju savākt zāles un, tā kā man nav maisa, kad rokas pilnas ar dažādu krāsu un izskata zālēm, nesu tās uz ciemu. Pie vairākām būdelēm sēž meitenes un šķiro zāles, tad tās jāliek uz vairākām dienām saulē žāvēties. Nododu savu atradumu meitenēm un pasmaidu. Atpakaļ saņemu tik pat mīļu smaidu. Varu doties atpakaļ pie jūras pastaigāties un vākt zāles. Pēc brokastīm ejam pēc šortiem, mums par izbrīnu tie patiešām ir sagādāti - melni ar rozā puķēm, lietoti, izmēra ziņā nedaudz par mazu. Mums ir pamatotas aizdomas, ka pārdevējs tās aizņēmies tepat kādā bungalow no veļas šnores. Tā kā manam ceļa biedram ļoti gribas peldēties pienācīgā izskatā, patiesību necenšamies noskaidrot. Pārdevējs mēģina izspiest no mums 25 USD, bet mēs cenu nokaulējam krietni uz leju!

Ežu armija un jūraszāles

Foto: Ežu armija un zilzaļie lagūnas ūdeņiFoto: Ežu armija un zilzaļie lagūnas ūdeņiFoto: Ežu armija un zilzaļie lagūnas ūdeņi

Viļņi līdz krastam nenonāk. Var tik dzirdēt kā tie tālumā šķeļas pret rifu. Sākumā apsveram domu nokļūt līdz rifam pašu spēkiem. Tas atrodas vairāku kilometru attālumā no krasta, sākumā varētu brist, tad paliels gabals būtu jāpeld, bet tādā gadījumā nevarētu nofotografēt. Tādēļ nolīgstam vietējo zvejnieku, kas ar laivu mūs nogādā līdz rifam. Pāris kilometrus nobraucam ar laivu, tad kāpjam ārā, jo ir pārāk sekls, ejam kājām uz rifa malu sastapt viļņus! Šoreiz varam brist ar čībām kājās, jo gultne ir cieta, bet ežu armija jau iekārtojusies kaujas gatavībā. Zem kājām kādu 10-20cm dziļumā redzu dažādu krāsu augus, ežus, jūras gurķus un ik pa laikam pamanu koši sarkanas jūras zvaigznītes! Vietām ir padziļas bedres, tā kā ļoti viegli tajās paklupt. Man rokās ir fotoaparāts, tāpēc īpaši uzmanīgi skatos, kur spert soli. Vietējie puiši mums nodemonstrē, kā ķer un nogalina astoņkājus. Pēc redzētā mēs droši vien vairs nekad neēdīsim šo jūras iemītnieku...

Foto: Ežu armija un zilzaļie lagūnas ūdeņiFoto: Ežu armija un zilzaļie lagūnas ūdeņiFoto: Ežu armija un zilzaļie lagūnas ūdeņi

Vairāku kilometru attālumā no krasta staigājam pa sauszemi un aizejam līdz pašai rifa malai, kur beidzot varam ieraudzīt spēcīgos viļnus. Pāris zvejnieku laivas stāv uz sauszemes, gaidot paisumu un radot krietni sirreālu skatu. Dhow laiva ir tradicionāla arābu buru laiva ar vienu vai vairākām trīstūrveida burām. Galvenokārt šīs laivas izmantoja gar Arābu pussalas, Pakistānas, Indijas un Autrumāfrikas krastiem. Lielāko buru laivu komandā ietilpa ap 30 cilvēkiem, mazāko - ap 12. Līdz 1960-tajiem gadiem buru laivas devās darījumu ceļojumos starp Persijas līci un Austrumāfriku, izmantojot buras kā vienīgo dzinējspēku, pārvadājot zivis uz Austrumāfriku un mangroves kokmateriālus uz Persijas līča salām. Viņi burāja uz dienvidiem kopā ar musona vējiem ziemā vai agrā pavasarī, bet atpakaļ uz Arābijas reģionu vēlā pavasarī vai agrā rudenī. Šādas laivas ražo salas ziemeļdaļā, Nungwi ciemā.

Foto: Ežu armija un zilzaļie lagūnas ūdeņiFoto: Ežu armija un zilzaļie lagūnas ūdeņiFoto: Ežu armija un zilzaļie lagūnas ūdeņi

Zveja ir Jambiani vīriešu vienīgais iztikas avots! Mūsdienās sieviešu galvenā nodarbe ir jūras zāļu audzēšana. Agrāk viņām nebija iespēju nopelnīt pat tik daudz, lai ik pāris gados nopirktu jaunas drēbes, līdz brīdim, kad salā ieradās ārzemju investori un iemācīja sievietēm audzēt jūras zāles. Lai arī Jambiani sievietes nesaņem godīgu samaksu par jūraszālēm, viņām tagad ir salīdzinoši lielāki ienākumi un viņas var atļauties iegādāties sev jaunas drēbes - khangas. Daži vīri pat ir dusmīgi, ka sievas kļuvušas ekonomiski neatkarīgas. Tā kā viņas var padalīties ienākumos ar vīru, ir cēlusies sieviešu pašapziņa, kā arī sievietes ir ieguvušas godājamāku statusu ciema sabiedrībā.

Jau kopš 1940-tajiem gadiem Zanzibāra ir eksportējusi Eucheuma savvaļā augušās jūras zāles, bet tikai kopš 1989. gada to sāka kultivēt, kad no Filipīnām tika ievesti 4kg Eucheuma denticulatum. Jūras zāļu audzēšanā ir nodarbināti 3% Zanzibāras iedzīvotāju, un tā veido 20% no Zanzibāras eksporta. Katru gadu tiek eksportētas ap 30 000 tonnas kaltētu jūras zāļu. Jūras zāles audzē arī Filipīnās, Malaizijā un Indonēzijā.

Jambiani ciemā audzētajām jūras zālēm industriālais nosaukums ir Spinosum un Cottonii. Cenas ir ļoti zemas, jo, piemēram, par vienu astoņkāji var saņemt 50 Tanzānijas šiliņus, bet tikai 13 šiliņus par 1 kg žāvētu jūras zāļu, kas ir ekvivalents 8-10 kg nežavētu zāļu. Jūras zāles uzpērk dāņi, tālāk tās tiek eksportētas uz dažādām valstīm un izmantotas medicīnā, kosmētikas, zobupastas ražošanā un pārtikā (Japānā). Jūras zāles tiek piesietas pie neilona virves, kas novilkta starp diviem koka mietiņiem. Metode saucas "the tie-tie". Paiet vairāki mēneši kamēr zāles izaug tik lielas, lai tās varētu novākt. Tad zāles maisos nes krastā un kaltē saulē.

Foto: Ežu armija un zilzaļie lagūnas ūdeņiFoto: Ežu armija un zilzaļie lagūnas ūdeņiFoto: Ežu armija un zilzaļie lagūnas ūdeņi

Ir paskrējušas 2 laiskas dienas Zanzibāras pludmalē un laiks doties tālāk! Mums priekšā tāli pārbraucieni pa Tanzāniju - Ngorongoro krāteris, Serengeti un Tarangire parki, viesošanās pie Maasai un Datooga ciltīm, Hadzabe bušmeņiem. Pārsvarā paredzēts gulēt teltīs, un mums nav skaidrības, kāda būs naktīs temperatūra, tādēļ vēl jāsagādā siltās drēbes ceļa biedram, kura soma ieguvusi jaunu saimnieku Ugandā (somu vienkārši nozaga). Veikalu te nav, piestājam ceļa malā, kur divi puišeļi pārdod second hand džinsu bikses. Izvēle ļoti plaša - visi izmēri un pilna krāsu gamma. Pēc 20 minūšu mērīšanas, nopērkam pa 2 USD no Meksikas atceļojušas džinsu bikses. Tām ir interesanta vēsture - sākums Meksikā, tad Zanzibāra sala un tagad tālais ceļš uz Latvijas ziemu! Pirms došanās uz lidostu, apmeklējam vienu no garšvielu plantācijām, kur par nelielu samaksu puiši mums noorganizē ekskursiju pa dārzu. Mums ir iespēja ne tikai aplūkot daudzos garšaugus, bet arī tos pasmaržot, pagaršot. Zēns pagatavo no palmu lapas katram no mums nelielu turziņu, kur savākt garšaugus. Pirmo reizi mūžā redzu, kā tiek audzēti pipari, krustnagliņas, ingvers, citronzāle, vaniļa, kāds izskatās muskatrieksts un kanēļa koks. Ekskursijas beigās viens no zēniem uzkāpj augstā palmā un sagādā mums kokosriekstus. Puika laužoties lejā pa palmu skanīgā balsī nodzied jautru dziesmu! Aromātiski un uz šāda skanīga toņa ir beidzies mūsu ceļojums garšvielu salā! Atmiņā paliks krustnagliņu un kanēļa smarža, zilie ūdeņi, baltās, žilbinošās smiltis, Jambiani bērneļu mīļās sejiņas, zemūdens plantācijas un grūtais sieviešu darbs!

DALIES:
Facebook Twitter

 

Jūsu atsauksmes

albaker

Apmeklēja: albakerloanfirm@gmail.com

Laba diena ,
Vai jūs meklējat aizdevumu, meklējat korporatīvo aizdevumu, personisku
aizdevums, mājokļa aizdevums, auto aizdevums, studentu aizdevums, konsolidācijas aizdevums,
nenodrošināts aizdevums, riska kapitāls utt. Vai jūs esat bankas aizdevums vai finanšu uzņēmums
noraidījums viena vai vairāku iemeslu dēļ. Jūs atrodaties īstajā vietā
kredīta risinājums! Es esmu privāts aizdevējs, es kreditēju uzņēmumus un
personas ar zemu procentu likmi un zemu 2% procentu likmi.
Sazinieties ar mums pa e-pastu: albakerloanfirm@gmail.com

Jānis

Irēna! Visi Tavi raksti ir super aizraujoši>

fuls

Apmeklēja: Tagad varbūt arī aizbraukšu

Patīkami lasīt, konkrēti, skaidri, saistoši.

Aija

Apmeklēja: Neesmu bijusi

paldies par brīnišķīgo rakstu :)

Jūsu vārds:

Laiks, kad apmeklējāt šo objektu:

Jūsu komentārs: