Jaunzēlandes adrenalīns
Autors: Ieva Irbina4 ATSAUKSMES
Filmas, grāmatas un mūzika ir tas, kas veido mūsu sapņus un izraisa padziļinātu interesi par kādu konkrētu lietu. Kopš 1985. gada visi padomju laika bērni vairāk kā 450 minūtes sēdēja kā piekalti televizoram un sekoja līdzi kapteiņa Granta meklēšanai tolaik tik slavenajā un vēl tagad sirdi plosošajā daudzsēriju filmā Meklējot kapteini Grantu. 90. gadu pašā sākumā, skolas diskotēkās Jaunzēlandes grupas OMC izpildītā dziesma How Bizzare bija īpašā cieņā (tiem kas dzimuši pēc 1990. gada zināmāks būs cits Jaunzēlandes duets - Flight of the Conchords). Tad nāca triloģijas Gredzenu pavēlnieks laiks, kas jau ir nesenā pagātne, bet vienlaikus bija pietiekami jaudīga, lai atgādinātu par Jaunzēlandi kā bērnības sapņu vietu - tik tālu un nezināmu. Par Jaunzēlandi vienmēr ir bijusi sajūta, ka šī vieta nepievils, ka tā apburs kā neviena cita zeme. Jaunzēlande tiešām ir sapņu zeme. Tā mūs nepievīla pat ar mazliet vēsāku laiku, kādu bijām cerējuši sagaidīt vai ledaini auksto ūdeni, kurā peldēties nebija iespējams.
Sapņa realizācija aizsākās ar izdevīgāko avio biļešu (gan izmaksu, gan lidojuma laika ziņā) meklēšanu, gala mērķa reālāku izzināšanas caur acu liecinieku stāstiem un Gredzenu pavēlnieka noskatīšanos. 2,5h + 11,5h + 15,5h + 3,5h tīrā lidojuma laika - un esam nonākuši sava ceļojuma sākuma punktā Jaunzēlandes ziemeļos - Oklendā (Auckland). Šī ir stratēģiski izdevīga pilsēta, ja plānots apceļot abas Jaunzēlandes salas, jo šādi iespējams sākt maršrutu no Ziemeļu salas augšas un braukt uz leju - uz dienvidiem. Otra vieta, no kuras izdevīgi aizsākt ceļojumu ir Kraistcērča (Christchurch), kur brauciens sanāks augšup no Dienvidu salas vidusdaļas - uz Ziemeļu salu. Ir dažādi viedokļi - vieni saka, ka Ziemeļu salā nav ko darīt, un uzreiz jādodas uz Dienvidu salu, savukārt citi saka, ka tieši Ziemeļu sala ir daudz saistošāka. Patiesība ir kaut kur pa vidu, jo abas salas ir burvīgas un ļoti atšķirīgas. Tādēļ, ja jau reiz esat tikuši līdz Jaunzēlandei - noteikti jāizbauda abas!
Visērtākais pārvietošanās veids Jaunzēlandē ir auto. Īres iespējas ir ļoti dažādas - sākot ar mazām ekonomiskām mašīnām un beidzot ar daudzvietīgiem kemperiem. Noteikti pirms auto īres veiciet mazu izpēti, lai saprastu, kādas ekstras ietilpst īres cenā. Ir nomas, kuras piedāvā lielisku apdrošināšanu, grilus un pat piknika galdiņus, un ir arī tādas, kuras prasa stipri zemāku cenu, ja vien esiet gatavi doties no Kraistčērčas uz Oklendu kā auto pārdzinējs (šis ir mazāk populārs kustības virziens, tādēļ auto īres kompānijas ir gatavas neko neprasīt par auto aizdzīšanu atpakaļ uz populārāko sākuma punktu - Oklendu).
Populāri un ērti ir pārvietoties ar kemperiem, kas ir māja - mašīna. Arī mēs bijām izpētījuši dažādas iespējas, un mūsu lielceļa „metāla zirgu" bijām iepriekš rezervējuši (www.nzrentacar.co.nz/). Ceļošana ar auto ir ērta, jo Jaunzēlandē ir ļoti labi attīstīta kempingošana - vietas, kas tiek apzīmētas ar DOC ir oficiālās valsts kempinga vietas. Tajās tiek nodrošinātas labierīcības ar dušu, kā arī ūdens un elektrības pieslēgums kemperim. Valsts arī parūpējusies par lieliski attīstītu infrastruktūru un norādes uz DOC'iem netrūkst. Apmaksas sistēma tiek balstīta uz katra iekšējo sirdsapziņu un reindžeru modrību - pats izvēlies vietu, kurā kempingot, ieliec aploksnē naudu, iemet to noteiktā kastītē, un redzamā vietā novieto norādi, ka uzturēšanās ir apmaksāta. Laikā no 8.00-9.00 rītā ierodas reindžeri un apskata, kas godīgi samaksājis, taču tos, kuri vietu pametuši jau pirms 8.00 - tā arī tie nekad nesastop... (cena apm. 7 Jaunzēlandes dolāri (NZD) no cilvēka).
Nakšņošanai pārbraucienos izdevīgi ir moteļi. Te svarīgi būtu atmest esošo priekšstatu, ko veidojusi ASV kino industrija, ka moteļi ir prostitūtu un noziedznieku naktsmītnes. Jaunzēlandes moteļi ir tīri, šarmanti, atsaucīgi ir to īpašnieki, moteļi strādā visu diennakti un ir pieejami par ļoti saprātīgu cenu (sešiem ceļotājiem 3-guļamistabu motelis maksāja apm. 120 NZD). Tūristu iecienītajā sezonā samērā bieži var redzēt uzrakstus (gan moteļiem, gan viesnīcām, gan viesu namiem) - No Vacancy, kas ne vienmēr nozīmē - vietu nav. Ja šādu uzrakstu redzat pēc astoņiem vakarā, tas varētu nozīmēt tikai to, ka darba laiks ir beidzies.
Ziemeļu sala
Ziemeļu sala ikvienu pārsteidz ar dabā esošo krāsu piesātinājumu. Tās zaļumus nav salīdzināms ne ar ko, radot jauna veida priekšstatus par seno teicienu „zāle zaļāka otrā krastā". Fotogrāfijās vien tas šķiet neticami, tādēļ tikai piedzīvojot neticamo krāsainību sev visapkārt, spēj tam noticēt.
Ziemeļu salas kopējais garums no tās galējiem punktiem ir mazliet vairāk kā 1000 km, taču šīs distances pievarēšanai ar automašīnu ir vajadzīgas vairāk kā 18 stundas - arī tālab, ka ceļi salā ir ļoti līkumaini, ar stāviem cēlumiem un kritumiem.
Mūsu ceļojums sākās Oklendā, no kuras taisnā ceļā devāmies uz galējo ziemeļu punktu Cape Reinga, kas vienlaikus piesaista arī kā Maoru kultūras nozīmīgs punkts un vieta, kur satiekas Tasmānijas jūra un Klusais okeāns. Jo tālāk no Oklenadas un tuvāk Cape Reinga - jo mazāk cilvēku iespējams satikt, un vienlaikus pieaug aitu ganāmpulku daudzums dažāda lēzenuma un stāvuma pļavās un nogāzēs. Kādus 40 km no Cape Reinga benzīntankā ir uzraksts, ka šis ir pēdējais benzīntanks virzienā uz ziemeļu galējo punktu, kas, protams, liek mums pievērst uzmanību savām rezervēm un atskārtuši, ka viss ir ok, dodamies tālāk. Ņemot vērā tuvojošos vakaru sākam meklēt kempingam paredzētu vietu un tādu atrodam aptuveni 2 km no paša Cape Reinga, skaistā pludmales līcītī, kur pirmo reizi uzzinām, kā darbojas DOC kempinga vietas Jaunzēlandē, atklājām, ka šajā pusē ūdens ir ledaini auksts un peldēties var tikai paši rūdītākie, kā arī konstatējām, ka naktīs ir samērā auksti.
Diena iesilst ātri, un līdz ar saules staru parādīšanos kļūst ne tikai karsti, bet ir jāsteidz pēc sauļošanās aizsargkrēma ar samēra augstu aizsargindeksu - pat ar spf 8 apdegumus var dabūt dažās stundās.
Cape Reinga apskatei nolēmām veikt pāris stundu gājienu ar kājām, kas vēlāk izrādījās vairāk kā 6 stundu pārgājiens. Gājiens līdz bākai, kas arī vizuāli iezīmē galējo punktu, bija grūts mazāk stāvo kāpumu dēļ, vairāk iešanas „kā uz pannas" dēļ, jo jau pirms 11.00 saule ir pamatīgi uzsilusi. Augstie viļņi, kas veidojas satiekoties okeānam un jūrai, vilināja veldzēties ūdenī. Līdzi paņemtajā kartē konstatējām, ka ejot pa otru salas pusi, škērsojot vairākus klinšu paugurus, sasniegsim pludmali, kura izrādījās neticami skaista un Jaunzēlandei netipiska vieta. Gara, plata un vientuļa pludmale, kuru ieskāva viegla no ūdens radusies dūmaka, kas piešķīra šai vietai īpašu valdzinājumu. Tikai vēlāk, sākot šķērsot salu, lai nonāktu mūsu kempinga pusē, atklājās iemesls, kādēļ šajā pludmalē nav neviena cilvēka - tā vienkārši ir ļoti grūti sasniedzama, jo piebraukt ar mašīnu tai nav iespējams, ceļi nav iezīmēti, un ir jādodas pāri aitu ganībām, cauri izdegušam mežam un smilšu kāpām, lai nokļūt pasakā. Tiesa, gan atkal jāsaka - ūdens aizvien ir ledaini auksts.
Ipaši Jaunzēlandes ziemeļu daļai raksturīgs dabas komponents ir aitas. Kā vēsta dažādi vairāk vai mazāk oficiāli avoti, Jaunzēlandē līdzās apm. 4 miljoniem cilvēku, dzīvo desmit reizes vairāk aitu. Brīžam šeit nav ne niecīgākās dzīvības pazīmes - nav veikalu, nav benzīntanku, arī vietējie cilvēki nav manāmi... Ir tikai aitas.
Nākamais pieturas punkts ir Žana Žaka Kusto viena no top niršanas vietām pasaulē - Poor Knights Islands, kur bez aitām iespējams sastapties ar vēl kādām dzīvības formām, proti, zemūdens iemītniekiem. Mums četriem šajā dienā pievienojās vēl divi draugi un tad nu jaunatbraucējiem par lielu prieku vēlējāmies izdarīt divas lietas. Pirmā, sameklēt kempinga vietu un nodemonstrēt, cik forši ir gulēt teltīs Jaunzēlandē. Otrā, grilēt zivis. Viss sākās piekrastes ciematā, no kura atiet visas niršanas laivas. Mēģinājumi atrast karti, kurā būtu iezīmēti DOC kempinga saiti izgāzās, taču mēs satikām lielisku krasta apsargu, kurš teica, lai pabraucam kādus 5 km uz priekšu - uz otro līcīti, tur būs pludmale ar sanitāro mezglu (lasīt - publisko tualeti ar tualetes papīru un visu ko) un elektronisko grilu, kuram tikai jānospiež poga un 30 min var grilēt, un tad atkal nospiest pogu, un tā, kamēr vien ir vajadzībā. Attiecīgi pirmās vēlmes īstenošanai viss bija sakārtojies, atlika atrast svaigas zivis un vakars izdevies, taču ar zivīm negāja nemaz tik viegli, jo izrādījās, ka šajā apkaimē svaigas zivis tirgot ir aizliegts. Veikalā nopērkamās svaigās zivis ir lielāku zivju zvejošanai paredzētā ēsma un vienīgā vieta, kur varēja iegādāties ēšanai paredzētas zivis bija Fish&Chip tirgotava 5 km no niršanas ciema. Zivis mēs dabūjām, tiesa, samaksājot daudz vairāk kā tas pienāktos.
Tiem, kuri vēlas nirt, ir plašas iespējas tikt pie ļoti laba servisa par samērā augstu samaksu, vai arī pie pieticīgāka servisa - par godīgāku atlīdzību. Mēs sākotnēji izvēlējāmies tieši pēdējo, kas dažādu notikumu rezultātā pārtapa par augstu servisu par zemu samaksu. Mūsu mazā īrētā laiviņa stundas brauciena attālumā no krasta, slavenajā Žaka Kusto niršanas vietā, saplīsa. Ir okeāna vidus, laiva nekustas uz priekšu. Divi (vienīgie) apkalpes locekļi, kuri vienlaikus ir arī niršanas instruktori, cenšas atjaunot dzīvības pazīmes laivai. Taču jo ilgāk vīri rosās, jo ātrāk kļūst skaidrs, ka vai nu niršana tiks atcelta, vai mēs tiksim glābti. Un mēs tikām glābti. Mūsu glābēji bija viena no lielākajām niršanas braucienus organizējošām kompānijām, kura ar savu lielo laivu izveda īstenu glābšanas operāciju - visi tikām pārcelti no mazās laivas glābšanas laivā, un tad uz lielās divstāvu jahtas. Jau pavisam drīz sapratām, kas tieši maksā visvairāk - tas ir komforts, drošība, ēdiens un dzēriens, kā arī dažādas izklaides iespējas (snorkelēšana, kajaki) tiem, kuri ar niršanu ir uz „jūs". Rezultātā mums paveicās - par mazāku naudu ieguvām vairāk, taču varēja arī nepaveikties...
Tongariro
Ziemeļu salu nedrīkst pamest neapskatot Tongariro nacionālo parku, tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, tas ir pārsteidzošs! Šeit ir viss dabas krāšņums - sākot no zaļiem laukiem un mežiem, rāmiem ezeriem, tuksnešveidīgiem klajumiem līdz vulkāniskiem zemes garozas veidojumiem. Otrkārt, must-have ir Tongariro Alpine Crossing - vienas dienas vidēji viegls treks ar kopējo garumu 19,4 km un aptuveno iešanas ilgumu 5-7 h (atkarībā no iešanas ātruma un fiziskās sagatavotības). Pēc iepriekš iepazītā treka apraksta varēja noprast, ka tas būs gana sarežģīts, arī pa ceļam ik brīdi parādās norādes, kas vēstī, ka „šis nu ir pēdējais punkts, lai jūs grieztos atpakaļ", „ja neesat labā formā - varbūt tālāk nemaz neejiet"... Taču galu galā - tas izrādījās samērā viegls, jo īpaši otrā pārgājiena daļa... Pārgājiens patiesi ir ko vērts, ne velti filmu triloģijas Gredzenu pavēlnieks veidotāji to izvēlējušies par vietu, kur filmēt gredzena kalšanas epizodes. Jāteic, kopumā vieta ir diezgan pretrunīga un vienlaikus elpu aizraujoša. Nekā zaļa šeit nav, tikai vulkāniskie ieži, vientuļa taciņa, irdenas smiltis... Bet kalnā augšā - minerālu ezeri pārsteidzošākajās dabas krāsās. Gājiens sākas kalna vienā pusē un beidzas otrā, kas mums nozīmēja veikt loģistikas priekšdarbus, lai pēc tam raiti varētu tikt pie mašīnas un braukt tālāk. Mūsu gājiens sākās 6.00 no rīta. Sākām no augstākās puses (1100 m augstuma) un kāpām augšup - uz 1800 m, kas bija aptuveni 2 stundu gājiens. Tad nokāpām lejā - uz 900 m, kas bija kādu 4 stundu samērā lēzens gājiens lejup. Ir iespējams pārgājienu pagarināt vēl pa 3 stundām un pieiet vulkānam pavisam tuvu.
Rotorua
Blakus Tongariro ir Rotorua, kura ir slavena ar termiskā parka ainavām. Termiskie ezeri - dzelteni, zaļi, zili kā acis zemes garozā ir 50., 60. gadu vulkānu izvirdumu sekas. Neticamākās dabas krāsas, brīžam nevar aptvert, ka tas ko redzi, ir īstenība. Arī termisko avotu smaržas šeit pārsteidz ik uz soļa; vietumis no tiem ceļas zili dūmi, vietumis - rozā dūmi. Tā ir iespēja savām acīm skatīt tās vietas, kas ierasti attēlotas Lonely Planet lapās un ir Jaunzēlandi raksturojošā vizītkarte.
Savu Ziemeļu salas apmeklējumu beidzam ar nakti lieliskā 80. gadu stila motelī ar kolosālām vakariņām, glāzi Jaunzēlandes baltvīna un domām par gaidāmajām vīna darītavu tūrēm Dienvidu salā.
No Velingtonas ar prāmi ceļamies pāri uz Dienvidu salu. Ieteikums - prāmi rezervēt laicīgi (vismaz 2-3 dienas iepriekš), jo, lai gan tie kursē bieži, tomēr pārcelties gribētāju skaits arī ir liels.
Dienvidu sala
Marlborough reģions ir viena no tām vietām, par kuras apmeklēšanas nepieciešamību vienojāmies vēl Latvijā esot. Neskaitāmo vīna darītavu apmeklējums bija obligāts ceļojuma nosacījums. Katrā viesu mājā iespējams izīrēt velosipēdus, kuriem piemontēta tāda laba lieta kā sešu pudeļu turētāji. Vīna darītavu karte, ieteikumi no viesu nama īpašniekiem... un ceļojums vīna pasaulē var sākties! Pēc pirmās dienas, sešu vīna darītavu apmeklējuma (katrā ir iespējams nobaudīt līdz piecām dažādām vīna glāzēm, uzzināt par šīs vīna darītavas īpašībām, vēsturi - un tas viss par velti), kolektīvi tika pieņemts lēmums palikt šeit vēl vienu dienu un turpināt vīna darītavu apmeklējumus. Jāsaka gan, ka otrās dienas izbrauciens sākās ar kādu interesantu pasākumu - ogu lasīšanu. Proti, šeit tiek piedāvāta iespēja paņemt trauciņu, salasīt ogas pašam (protams, paralēli ēdot), bet maksāt tikai par salasīto.
Atgriežoties pie vīniem... Jaunzēlandes vīni, jo sevišķi baltvīni ir ļoti gardi. Gadījās, protams, arī vīna darītavas, kurās vīns nebija sevišķi izteiksmīgs, taču pāris burvīgi atklājumi noteikti ir. Sajūsmā bijām par Nautilus Estate un Huia vīniem, kuri Latvijā nav iegādājami. Katrs vīns, ko nogaršojām bija izcils, katrs aromāts - piesātināts.
Taisnības labad jāsaka, ka sarkanie vīni nav vīndaru stiprā puse, jo šeit klimats nav piemērots sarkano vīnogu audzēšanai. Mūsu favorīti bija mazās vīna darītavas - tajās ir īpaša uzņemšana un sevišķi personiska attieksme.
Līdz Ziemassvētkiem...
Dienvidu salas galamērķis bija Ziemassvētku māja, kas atradās Jaunzēlandes Dienvidu salas pašā galējā dienvidu punktā. Taču, lai līdz tam nonāktu, pa ceļam nolēmām braucot pa piekrasti, apskatīt dažādus dabas brīnumus - pankūku krāvumus, Franča Jozefa ledājus un Fox ledājus, un dzīvnieku kolonijas - pingvīnus, roņus. Franča Jozefa ledāji un Fox ledāji ir vieni no lielākajiem ledāju šļūdoņiem, kas aizvien ir dzīvi, tajos notiek to augšana un dilšana, un dažādas kustības. Tajos kāpt var tikai organizētās grupās ar pilnu aprīkojumu. Tā tad ir iespēja ieiet ledājā iekšā, kas ir vienas dienas vai pusdienas - ļoti dārgs prieks.
Šeit, pretstatā Ziemeļu salai, ceļi ir samērā taisni, dabas ainavas kļūst skarbākas, bet aizivien ļoti skaistas.
Lēciens ar izpletni
Ekstrēmo aktivitāšu cienītājiem obligāti jādodas uz Kvīnstonu (Queenstown). Pilsēta, kurā iespējams viss, ko cilvēks ar sevi varētu ekstrēmi izdarīt - bungy jumps, kas ir trešais augstākais pasaulē (134 m), sky dive - izpletņlēkšana tandēmā ar instruktoru, paraglaidings, raftings, utt...
Izlēmām - meitenes dosies iekarot debesis, puiši - leks ar gumiju. Visu šo noteikti ir jārezervē iepriekš, ko mēs arī izdarījām. Protams, pirms šādiem pārbaudījumiem paiet vairāki satraukuma pilni vakari.
Sky dive no 4 km augstuma ir noorganizēts tā, ka baiļu sajūta nepārņem ne minūti, izņemot tās sekundes, kurās tiec izstumt pār lidmašīnas bortu. Mans instruktors Saša no Serbijas, kurš lēcis vairāk kā 18 000 reizes, un dienā izlec līdz pat 10 reizēm, bija tik liels adrenalīna draugs, ka lēkšanas un sagatavošanās stress viņu nepārņēma līdz pat izlēkšanas minūtei, ar mani gan bija citādāk.... Neskatoties uz to, ka tieku sagatavota pēdējā no visiem lēcējiem, Saša darbojas profesionāli - saģērbj, sasprauž trijās karabīnēs, sameklē cimdus, cepuri, brilles un iebāž absolūti mikroskopiskā lidaparātiņā. Par tādu pašu naudu, par kādu lec, iespējams pasūtīt foto grāmatu un uzfilmētu materiālu no sava lēciena, kas ir samontēts ar mūziku.
Desmit sekunžu baiļu, kas jāizdzīvo, sākas brīdī, kad ārā pirmais izkāpj operators... Tad arī saproti, ka atpakaļceļa nav. Pie lidmašīnas malas tikai nedaudz jāiekustas un momentā tu pazudi gaisā. Ir skaidrs, ka lēkt no 4 km augstuma nav tava pamatnodarbošanās un tu intuitīvi mēģini kustēties pretēji instruktora kustības virzienam... Bailes noliegt nevar. Krītot 200 km/h, nejūt ne ātrumu, ne 45 sekunžu brīvā kritiena laiku. Sajūta, ka tuvojies zemei parādās tikai tad, kad tiek izrauts izpletnis. Tu redzi sniegotās virsotnes, ezeru... Lidojam mēs - es, Saša un operators, kuram kamera piemontēta virs galvas un zobos sensors, kuru sakožot, tiek izdarīti momentuzņēmumi. Zeme - debesis - zeme...! Un to var izbaudīt pilnībā, jo sevišķi tādēļ, ka par Tavu drošību šobrīd rūpējas kāds cits.
Turklāt ir tāds adrenalīna pieplūdums, ka esi gatavs mesties lejā vēlreiz. Saslimt ar to var!
Otrs populārākais ekstrēms ir bungy jump - gumijlēkšana, taču šeit jābūt gatavam izlēkt pašam un pašam spert soli pretim kritienam. 10 m līdz ūdenim un tu redzi, cik ātri zeme tuvojas. Šis bija pa spēkam mūsu ceļojuma komandas vīriešu kārtas pārstāvjiem. Arī viņiem pēc lēciena ļoti profesionāli un ātri tiek noorganizēti video un foto ieraksti, T-kreklus un cepures vēl saņemot bonusā.
Ziemassvētki
Pēc Kvīnstonas adrenalīna, dodamies tālāk uz galējo salas dienvidu punktu - Slope Point, kuram pavisam netālu atrodas desmit māju ciematiņš Waikava, kas bija mūsu Ziemassvētku svinību vieta. Tuvākais benzīntanks šeit ir nieka 100 km attālumā, veikalu un bankomātu arī nav tuvākā attālumā.
Curio bay ir vieta, kur ik dienas var priecāties par delfīniem, pingvīniem un jūras lauvām, kuri guļ kā akmeņi pludmalē. Delfīni ir draudzīgi, peld tuvu krastam, un ja vien ir vēlme, var doties ūdenī -ilgi nebūs jāgaida, kad delfīni piepeldēs tev klāt. Turpat netālu krūmos dzīvo Yellow-eyed pingvīnu kolonija. Mums izdevās ieraudzīt pingvīnu mazuļus, taču tuvojoties paisumam, krastā peld pieaugušie pingvīni. Wild life šeit var skaisti izdzīvot. Pilnīgā mierā un klusumā.
Tieši Ziemassvētku vakarā, kad gatavojām savu svētku galdu, dekorējām to ar improvizētiem svečturiem un galda dekoriem, pie mums ieradās vietējas kopienas centra pārstāvis un ielūdza uz Ziemassvētku vakaru kopienas centrā, vēl papildus pievilinot un sakot, ka bārā laikam strādā kāda meitene no Latvijas. Būšot dziesmas, uzkodas un vīns. Domājām, būs tāds maziņš kultūras nams ar podestu, uz kura ir priekšnesumi, pasēdēsim, iegūsim Ziemassvētku sajūtu un dosimies atpakaļ dalīt dāvanas. Aizbraucām un ieraudzījām māju ar vidēja lieluma istabu, milzīgiem logiem uz abām mājas pusēm, vannu uz terases. Istabā uzstādīts vecais kodoskops ar plēvēm, uz kurām ar roku uzrakstīti Ziemassvētku dziesmu vārdi. Kopā savākti visi apkārt esošie ārzemnieki un ļoti daži vietējie, kopā aptuveni 30 cilvēku. Kopienas vadītājs darbīgi rosās un organizē tautu un nāciju sadziedāšanos ar katrai valstij raksturīgo Ziemassvētku dziesmas improvizētu priekšnesumu. Arī mums bija jādzied. Bārs tur nebija. Vietējie dejoja savu tradicionālo Maori kaujas deju, kas, protams, bija ekskluzīvi autentiski. Vēlāk, griežot cienastu, vietējie savstarpēji runājot teica: „latvians won the song contest" - ar ko mēs esam lepni.
Interesanti vērot kā atšķiras daba, virzoties no Jaunzēlandes dienvidiem uz ziemeļiem. Aina mainās - no klajumiem uz pakalniem, vēja plosītiem koku čokuru biezokņiem un absolūti kailiem laukiem. Pa vienu salas krasta līniju braucot ir fantastiska daba, pa otru - vērojami savvaļas dzīvnieki.
Jaunzēlande mūs nepievīla. Un arī jūs nepievils. Drīzāk pārsteigs!