Suņu pajūgā pa caursalušu upi
Autors: Armands Potapovičs0 ATSAUKSMES
Cik daudz mēs zinām par Mongoliju..? Patiesībā jau ļoti maz. Šķiet, ir pēdējais brīdis ieraudzīt 2012. gadā par pasaulē straujāk augošo ekonomiku atzīto Mongoliju savām acīm. Atrodoties starp divām lielvalstīm - Krieviju un Ķīnu - šī zeme steidz aizpildīt pieaugošā Ķīnas dabas resursu deficīta robus. Mongolija ir deviņpadsmitā lielākā valsts pasaulē ar 3 miljoniem iedzīvotāju. Tās platība ir 1564116 kvadrātkilometri, un ar savu iedzīvotāju skaitu tā ir vismazāk apdzīvotā valsts pasaulē. Izaicinoši! Kādēļ gan šim izaicinājumam pretim nedoties suņu vilktā pajūgā..?
Tuul upes maršruts
Mongolijas plato tiek sasniegts ar lidmašīnu nolaižoties Chinggis Khaan starptautiskajā lidostā Ulanbatorā (1350 m virs jūras līmeņa). Zeltītā Čingizhana statuja lidostā liek atcerēties dzirdēto par šīs zemes kādreizējo varenību un iekarotāju mežonību. Tiek uzsākts brauciens uz Terlej Nacionālo parku netālu no galvaspilsētas.
Šeit grūti sazīmēt jel kādas vienotas braukšanas kultūras pazīmes - puse no automašīnām ir aprīkotas ar stūri labajā pusē, it visi mēģina būt pirmie, rāvējslēdzēja princips nedarbojas. Manevrs, ar kādu šoferis apdzen pirmspadomju laika trolejbusu, mudina acumirklī piesprādzēties! Mongolijas autoparku nosaka Japānas auto imports un to lētā cena. Jau aptuveni 100 km attālumā no pilsētas ceļi izbeidzas, un brauciens turpinās pa dabā iebraukātām takām.
Termometra stabiņš gluži kā piesalis -30C grādu atzīmei, debesīs - neviena paša mākoņa, saule debesu jumu apspīd visas ceļojuma dienas. Gaiss šajā laikā ir tik sauss, ka bez piepūles ar vienu sērkociņu iespējams iedegt ugunskuru no tikko nolauztiem zariem. Saulei norietot, ēnā temperatūra kļūst izteikti aukstāka.
Wind of Mongolia komanda gatavojas īpašam braucienam pa aizsalušo Tuul upi. Esam pirmie latvieši, kas Mongolijā piedalās šādā pasākumā. Tuul upes maršruts ir īsākais no diviem piedāvātajiem suņu kamanu braucieniem šajā zemē.
Rotaļīgi un nepacietīgi sniegu plosa bars Aļaskas haskiju. Skrējiena gaidas ir acīmredzamas! Skries ne visi, skries tikai daļa, kuru dusmīgi apries mājas palicēji. Suņus sagaida vairākas dienas garš skrējiens pa sniegainu apvidu ar Aļaskas haskiju kruīza ātrumu 13-15km/h, ko tie veiks pārsvarā sešatā - velkot aptuveni 150 kg smagu pajūgu pa aizsalušas upes līkločiem.
Suņu pajūgs tiek komplektēts, ņemot vērā cilvēku skaitu un līdzvedamās kravas svaru.
Mongolija ir kalnaina, tāpēc braukšana pa akmeņainiem ceļiem ir ilgāka un grūtāka. Sasalusī upe, kā arī ezeri ir labākais pārvietošanās veids ziemā, ko izmanto arī nomadi. Ulanbatorā dzīvo aptuveni 45% no iedzīvotājiem, pārējie ir nomadi, jeb ceļotāji, kas ik gadu maina savu dzīves vietu.
Aļaskas haskijus vienojošu sugas pazīmju tikpat kā nav. Katrs no tiem ir pilnībā atšķirīgs. Kā suga tie radās Amerikas Zelta drudža laikā dabiskas atlases rezultātā. Suņi bija neaizstājami kravu pārvadāšanas un transporta līdzekļi skarbajos Aļaskas ziemeļu apstākļos. Lai gan Aļaskas haskiji nav nedz sanbernāri, nedz dobermaņi, un šo suņu ķermeņa uzbūve ir visai pieticīga, tie ir apbrīnojami darbspējīgi un izturīgi, turklāt to raksturs par visām varēm tiecas atrasties kustībā. Aļaskas haskijs labāk jūtas laukā, bet ienests siltā telpā - tas raujas aizdurvē pie pirmās izdevības.
Gaisa temperatūra: -30C. Absolūti brīvi bez cimdiem un cepures, vien ar ausu apsēju, pasākuma saimnieks Joels darbojas ap savu saimniecību.
Joels (Joel Rauzy) ir neliela auguma francūzis - pazīstams suņu pajūgu braucējs vairāk kā 20 gadus, pieredzējis kalnu gids, savulaik Francijā pazīstams un titulēts cīkstonis. Viņa biznesa partnere un dzīvesbiedre Bayana ir mongoliete, izbijusi skolotāja, tulkotāja un neaizstājams palīgs komunikācijā ar vietējiem iedzīvotājiem. Pēc Joela teiktā - mongoļu valoda esot „ļoti” specifiska, un iemācītie vārdi grūti noturas atmiņā. Wind of Mongolia komandā ir paši īpašnieki, mongoļu jaunieši ar angļu valodas un mārketinga zināšanām, kā arī pieredzējuši gidi no Eiropas. Pasākuma gidi ir labākie profesionāļi savās jomās – vai tie būtu suņu pajūgi vai klinšu kāpšana, kajakings, zirgu pārgājieni, botāniskie un tuksneša pārgājieni, 4x4 piedzīvojumi vai budisma tūres...
Joels savulaik šurp atbraucis ar astoņiem suņiem, tagad to ir jau četrdesmit. Stāsts par nokļūšanu šeit un pirmajiem soļiem uzsākot biznesu nepazīstamā zemē bez valodas un jebkādām zināšanām par vietējo vidi - ir iedvesmojošs. To iezīmē ņemšanās ar ragavu iekraušanu lidmašīnā, kad tās ir par dažiem centimetriem garākas par atļauto, iepazīšanās ar Mongolian Airlines (MIAT) vadību, risinot šos jautājumus, lai vēlāk MIAT iegūtu par sava biznesa atbalstītājiem... Joelam pieder arī savdabīgs rekords - ar suņu pajūgiem sasniedzot 5,5 km augstumu Čīlē. Katra suņa iejūgs un inventārs ir viņa paša rokām taisīts, jo veikalu piedāvātais inventārs esot mazāk izturīgs un šā vai tā esot jālabo un jāuzlabo.
Izsalušās Tuul upes līkumā izkraujam mantas. Priekšā kaut kas nezināms, bet ļoti vilinošs. Suņi tiek sakabināti pajūgā - saimniekam un viņa palīgiem vien zināmā hierarhijā. Sistēma tiek stingri ievērota, tādēļ, ka suņi nereti nespēj cits ar citu sadzīvot vai mēdz pārāk viens pēc otra tiekties, kas kopā skriešanu padara neiespējamu.
No desmit galvenajiem suņiem (lead dogs) – deviņas ir meitenes. Tās šim mērķim izrādās gudrākas, jo ir mierīgākas un nosvērtākas. Galvenie suņi klausa komandām, saprot norādes. Viņi skrien priekšgalā un uztur kustības virzienu. Puiši, sekojot smaržām, mēģina skaidrot attiecības, mēdz skriet sev vien zināmā virzienā ar sev vien zināmu mērķi... Tiem pajūgā ir citi uzdevumi, speed dogs jeb ātruma suņi seko līdzi galvenajam sunim, velk un palīdz vadīt kamanas, pull dogs jeb vilcēji vienkārši dara savu darbu atbilstoši savam nosaukumam.
Ziemā upe ir pilnībā aizsalusi. Dziļas plaisas ļauj saskatīt ledu līdz pašai tās gultnei - pat 1,5 metru dziļumā. Nav skaidrības par to, ko te ziemā dara zivis, bet vasara esot makšķernieku laiks! Vietējie iedzīvotāji praktiski zivis uzturā nelieto. Brauciena laikā satikām vienu, kas makšķerēšanu bija iemācījies no krieviem - strādājot ar tiem kopā vēl Padomju Republikas laikos.
Visu ceļu apkārtējo ainavu iezīmē lēzeni kalni un mājlopu bari - viennozīmīga šīs zemes bagātība. Mongolijā uz 3 miljoniem iedzīvotāju ir aptuveni 12 miljoni mājlopu - jaki, zirgi, aitas... Mājlopos tiek mērīta arī šejieniešu turība - jo bagātāka ģimene, jo lielāks ganāmpulks, vairāk uzturā tiek lietota gaļa un piens. Miltus ved no pilsētas, dārzeņus arī, taču pavisam maz. Pilsētā dārzeņus audzē siltumnīcās, jo valsts vidienē zemes ir ļoti maz un tā ir akmeņaina. Izaudzēt kaut ko ir ļoti grūti. Pienu lieto arī pie tējas, ikdienā gatavojot mongoļu nacionālo dzērienu - zāļu tēju ar pienu. Jo vairāk piena tējā, jo turīgāka ģimene.
Arī vietējais alkohols tiek fermentēts no piena. Pagaršojams tas ir, bet mūsu cilvēkam nedzerams. Šņabi gan vietējie ļoti ciena - to arī ieteicams ņemt līdzi ciemakukulī kopā ar dažādiem nieciņiem un saldumiem bērniem. No vietējiem ražojumiem iecienītas ir Chinggis Khaan Gold un Platinum markas, kas vakarā pēc brauciena ir gluži vietā un labi sader ar vakariņām mongoļu gaumē. Mongoļi paši saka, ka viņu šņabis ir pats labākais, jo ūdens esot ļoti tīrs. Vakariņu neatņemama sastāvdaļa ir gaļa, ļoti ciets un sāļš siers, zāļu tēja ar pienu un veikala cepumi.
Ceļš pa līkumaino upi suņu karavānā jau vēlā pēcpusdienā atved līdz vakara pieturvietai. Pirmā apstāšanās ir autentiskā, bet nebūt ne bagātākajā mongoļu sētā, kurā acis priecē nelielie, vilnainie un visai smieklīgie mongoļu zirdziņi. Šķiet, tie paši, kas vēsturiski mongoļus aizveda līdz Maskavai un atpakaļ. Visu cieņu - acīmredzot, nav nekādi nīkuļi! Šī ir mūsu pirmā atpūtas un nakšņošanas vieta, vakariņas vietējā gaumē, pirmie iespaidi un vakara pasēdēšana.
Suņi tiek baroti ar īpašu spēka barību, kas tiek glabāta mājdzīvnieku kuņģī – tur sabāžot visu, kas paliek pāri no derīgās gaļas, un šo subproduktu rezervi sasaldējot. Pirms barošanas to visu sadala gabalos, apvāra miltainā ūdenī un sadala suņiem pēc to lieluma un vecuma. Tā tie rītos un vakaros saņem dienas barības devu un šķidrumu. Saimnieks arī aprūpē dzīvnieku kājas, nodrošinot speciālus zābaciņus. Nereti gadās, ka skrējiena laikā suņi uz ledus tās sagriež vai savaino – īpaši, ja ceļā gadījušās akmeņainākas vietas.
Mūsu komanda maltīti ietur pie neliela un zema galda ar tradicionālo tēju. Geras (Mongolian Ger, angļu val.) vidū atrodas vienīgais siltuma avots - vienkārša taupības krāsniņa jeb „buržujka”, kas ir arī ēdiena gatavošanas un ledus kausēšanas vieta. Katls šeit ir svēta lieta - tajā gatavo ēst, mazgā veļu un droši vien arī paši mazgājas. Tiek atsaldēta gaļa, un vietējā sieviete vien ar dažiem virtuves rīkiem un gaļas cirvīti pagatavo vakara maltīti. Tā kā ūdens ziemā nav, jo upe ir caursalusi – salauzīts ledus tiek glabāts dzeršanai. Ledus ūdens ir ļoti tīrs, jo tik izsalis, ka nekā dzīva tur vairs nav palicis. Vasarā nomadi ūdeni vāra.
Vasarā šajā nekurienē cilvēku dzīvojot vairāk. Ziemā daudzviet redzami tukši geru apļveida pamati. Ziemās klejotāju ļaudis mājo tuvāk pilsētām ierīkotās nometņu vietās, kur tuvāk veikali un arī peļņas iespējas. Starp citu, nomadu klejojumi mūsdienas tiek rūpīgi kontrolēti. Zināmi regulējumi nodrošina optimālu zemes un ganību izmantojumu, pretējā gadījumā lopu ganāmpulki pilnībā noēstu atsevišķas ganību vietas, kamēr citas aizaugtu. Arī Mongolijas galvaspilsēta Ulanbatora savā vietā ir salīdzinoši neilgu laiku - tikai kopš 1778. gada. Iepriekš tā ceļoja un mainīja savu atrašanās vietu 28 reizes!
Naktsmieru suņi pārlaiž ārā. -40C grādu salā tie guļ līdz rītam - lēni apsniegot un apsarmojot no savas dvašas. Tievākajiem un vājākajiem tiek uzsegtas sedziņas. Uzēst kaut nelielu izolējošu tauku slāni tādā režīmā nav viegli.
Naktīs dzirdam tuvumā gaudojam vilkus. Šai nekurienē ārā ilgi uzturēties negribas.
No rīta turpinās tā pati vienmuļā ainava ar spilgtu sauli un zilām debesīm. Šņāc slieces, klusē mobilais telefons, pēc laika pieķeru sevi domājot par sen aizmirstām lietām. Telefona zonas nav un nebūs tuvākās dienas. Un nevajag! Fotografēšanai jāpietiek ar pavisam mazu brīdi, jo nav jau nekādi dienvidi. Divi trīs kadri, un rokas lien cimdos pašas. Baterijas jātur dziļākajās kabatās, lai nesasalst.
Saule sasildījusi ledu, tas nosēdies un no apakšas izspiedis ūdeni, kas uzplūdis ledus virspusē un atkal sasalis. Šāds process atkārtojies daudzkārtīgi. Suņiem skrienot pa šo ūdeni, starp pirkstiem izveidojušās ledus bumbiņas, bet purniņi apsaluši lāstekām no padzeršanās skriešanas laikā. Jā, skrienot jādara viss, jo pārējie jau skrien un negaida!
Vienā no mūsu apstāšanās vietām dzīvo vīrs - slavens zirgkopis un cīkstonis. Viņa lepnums ir patiesi skaistie zirgi un vietējā mēroga medaļas par sasniegumiem laušanās mākslā. Cīņa ir nacionālais sporta veids, un domstarpības starp vīriem šeit tiek risinātas aicinot uz cīniņu. Te jāpiebilst, ka arī Joela uzticības iemantošanai attiecībās ar vietējiem liela nozīme esot bijusi viņa cīkstoņa karjerai jaunībā.
No šejienes liellopu staļļiem uz visām pusēm aizvijas takas. No rītiem tie tiek palaisti brīvsolī, mielojoties ar niecīgo dažus centimetrus garo zāli, lai vakarā garās rindās pa takām nāktu mājās. Vakara saulrietā iespējams baudīt patiesi iespaidīgu skatu uz šīm bezgalīgajām dzīvnieku karavānām. Govis gluži kā kalnu kazas stāv klinšu kalnos un tā, sauļojoties, pavada visas dienas.
Saulei lēnām rietot, kļūst jūtami aukstāks. Prasās vilkt rokās milzīgos aitādas dūraiņus. No attālas apmetnes uz zirdziņa atjāj kaimiņš - parunāties un iedzert tēju. Neatsakās arī no kā stiprāka. Gulēšana gerās notiek gultās gar sienām. Vidus paliek brīvs dzīvošanai. Pārsvarā geru iekārtojums ir vienāds. Mēs esam daudz, tāpēc daļa guļ uz grīdas - uz bieza aitas vilnas paklāja un daudzām segu kārtām. Turpat, sakārtas pie griestiem, žūst arī mūsu drēbes. Ar aitas vilnu ir apklāta arī gera. Gerai nav ūdens izolējoša slāņa, jo klimats ir sauss un geras klājums un forma viegli tiek galā ar nelielo nokrišņu daudzumu.
Milzu putni, kuru spārnu izpletums ir metri divi, sēž klintīs un gaida mūsu aizbraukšanu. Tie ēd bojāgājušos dzīvniekus un atliekas pēc vilku medībām. Tagad tie domā, ka suņi ir vilku bars, un aiz tiem paliks medījumu atliekas. Ar maitēdājiem esot pieredzēta komiska situācija – tie mēdzot pieēsties tā, ka vairs nespēj palidot. Tad tie lec kā zvirbuļi augšup kalnā, lai vēlāk lēktu no slīpuma lejā un noķertu vēju, kas planējumā ļautu tiem pacelties gaisā!
Pēc sešām dienām, braucienam tuvojoties noslēgumam, suņu pajūgi ved mūs atpakaļ pie civilizācijas. Tuvāk Nacionālā parka robežai parādās mājas, atpūtas vietas un automašīnu pēdas uz ledus. Tālumā paugurā redzams milzīgs Čingizhana piemineklis trīsstāvu mājas augstumā. Čingizhanam zirga mugurā vēlreiz atgādinot par šīs zemes kādreizējo varenību.
Nu jau zināmi savas suņu komandas vārdi, to vietas pajūgā, niķi un ieradumi, šīs zemes nomadu dzīvesveids ziemā, zini arī vairāk par sevi... Ir nedaudz žēl šķirties un patiesībā izeja ir tikai viena – atgriezties!
Vairāk foto no upes maršruta skatīt šeit.
Khövsgöl ezera maršruts
Mörön pilsēta Mongolijas ziemeļos atrodas pusotras stundas lidojumā no Ulanbatoras. Maršrutu veic vietējās aviolīnijas ar SAAB lidmašīnu. Savukārt Joels un Aļaskas haskiji ar visu aprīkojumu līdz Mörön ceļā pavada trīs diennaktis, apstājoties tikai ēdienreizēs. Braukšana noris pa vien vietējam cilvēkam zināmiem ceļiem, kuru patiesībā nemaz nav. Pasākums ir sezonāls, un šāds iespējams tikai vienreiz gadā – pavasarī.
Tālu prom no galvaspilsētas var redzēt vairāk nomales cilvēkus, to paradumus, tautastērpus, budistu mūkus, stilu un līdz šejienei nonākušās modes tendences; vienkāršus, atraisītus, emocionālus un skaļus cilvēkus, kas iet savās ikdienas gaitās.
Mūsu tās dienas galamērķis - Khatgal pilsētiņa, ir vairāku stundu brauciena attālumā, ezera dienvidu galā. Ceļš ir tāls un labu daļu no tā braucam pa tumsu. Atrast savu pilsētiņu, braucot tumsā bez jebkādām ceļa norādēm vai pazīmēm, var tikai cilvēks, kurš to dara katru dienu. Vairākas stundas līkumojot pa tumsu, šoferis vēl pamanās bez lieka stresa izstāstīt teju visu savu dzīvi...
Khatgal pilsētiņa dibināta 1727. gadā - kā viens no mongoļu drošības posteņu punktiem. Khövsgöl ezers - otrais lielākais saldūdens rezervuārs Āzijā, dēvēts arī par Baikāla ezera jaunāko māsu, ir 136 km garš, 36,5 km plats, dziļākajā vietā 267 metrus dziļš, tīrs un dzidrs. Vietējie gan stāsta, ka pats Baikāls ir cēlies no Khövsgöl!
Par latviešiem šeit neviens nav dzirdējis, esmu pirmais vai viens no pirmajiem!
Ezera maršrutā līdz brauc pavadošā grupa, kas nodrošina nometnes uzcelšanu, nojaukšanu un pārvešanu uz nākošo nometnes vietu - pa sev zināmo īsāko ceļu. Pārvešana notiek ar Padomju laika motociklu ar blakusvāģi. Tajā līdzi ir vesela garāža, jo vietējam pārjaukt motocikla motoru ezera vidū esot parasta lieta!
Braukšana suņu pajūgā pa nebeidzamu baltu, sniegainu ezeru vai tumšu caurspīdīgu ledu labos laika apstākļos, nav nogurdinoša, taču svaigais gaiss 1645 metrus virs jūras līmeņa, spilgtā saule un vējš dienas garumā tomēr paņem savu, tāpēc ir patīkami vēlā pēcpusdienā ierasties vietā, kur kāds jau tevi gaida. Ezers ir nepārredzami liels, un ziemā tas ir kā lielceļu tīklots balts laukums, kur katrs transports atrod savu ceļu starp ledus krāvumiem un sava maršruta punktiem. Ezera lielums ļauj izvēlēties braucienus no 3 līdz pat 9 dienām, nobraucot vidēji 40km dienā ar veselu atpūtas dienu ezera ziemeļu galā - geru kempingā. Ezera Krievijas gals Padomju laikā esot bijis populārs Krievijas iedzīvotāju atpūtas punkts. Khövsgöl ezerā ietek kalnu upes, un pavasarī nārsta laikā te ir īstā zemledus makšķerēšanas vieta!
Ledus uz ezera martā ir pusotru metru biezs un caurspīdīgs, bet pavasarī tas nokūst pusotra mēneša laikā. Khövsgöl ezers ir ļoti tīrs, bez ārējiem piesārņojuma avotiem, ledus ir pilnīgi caurspīdīgs un rada sajūtu it kā pats stāvi gaisā. Ledus uz ezera veidojas dažāds – atkarībā no aizvēja, temperatūras un citiem apstākļiem.
.jpg)
Vietām tas ir gluds un spožs kā stikls, citviet graudains kā cukurs, taču tikpat labi var būt arī šķēpeļains un birstošs - kā nobērts ar stikla lauskām vai sniegains. Šķietami vienādais ezers visu brauciena laiku atrodas nemitīgā mainībā. Neskartā daba, retas dzīvnieku pēdas, nemainīgi zilas debesis un spilgta saule pavada braucējus visas dienas garumā. Ap akmeņiem saules siltumā veidojas savdabīgas ledus kapuces un siltais dienas vidus liecina par pavasari...
Suņu prāti atceras vietas, un zinot, ka tuvojas nometnei (lasiet - ēdienam un atpūtai!), ar pēdējo izrāvienu izvelk kamanas ar kravu no ezera pat 200 metrus tālu pa zāli un zemi - līdz pat nometnes vietai. Suņu bars apstājas un gaida, kad tiks atbrīvots no pajūga. Kad skriešana vairs netraucē, var savilkt suņu dienas kopsavilkumu - pariet uz konkurentiem, sakopties un atpūsties. Suņu tēviņi nemitīgi konkurē savā starpā, uzrūc viens otram, mēģina tikt vaļā un raujas cīnīties. Suņu savaldīšanai Joels pielieto viņu pašu metodes. Viņš tiem vienkārši kož ausī! Joels ir arī grāmatas autors par kādu no kamanu suņu šķirnēm, kurus izmanto Grenlandē.
Pirmā apstāšanās vieta atklāj fantastisku augu valsti – bieza, dzeltena skuju paklāja noklātu zemi, tīru un neskartu egļu un lapegļu mežu, tam visam klāt tāls skats uz ezera otru malu no stāvkrasta!
Ezera vējš vakarā liek uzvilkt ko siltāku un mierīgi pastaigājoties gaidīt uzaicinājumu vakariņām. Internacionālajai brauciena grupai katru vakaru iet pie sirds Laimas konfektes un mongoļu šņabis. Valodas barjeras krīt un sarunās visi uzzina kaut ko jaunu par vietējiem notikumiem, šo zemi un pašu pasākumu.
Jauna diena iesākas nu jau kā ierasts... Visā barā atrodi savējos, savelc virsū aprīkojumu un saliec visus pa vietām! Ar zināmu neuzticību sākumā, bet ar nelielu uzticēšanos vēlāk - tava suņu komanda, šķiet, sāk tevi atpazīt un respektēt.
Makšķerēšanas nacionālās īpatnības, ko redzēju nomadu izpildījumā, lieku reizi pierāda, ka viss ģeniālais ir vienkāršs. Lielajā Mongolijas kaimiņu zemē Ķīnā tiek ražotas ‘”zemūdenes”, kuras ielaiž izcirstā āliņģī (atgādinu par 1,5 biezo ledu!), tad tās ar spīdošu lampiņu brauc zem ledus, ar zobratu riteņiem piespiežoties pie tā no apakšas.
.jpg)
Tai seko paši „zvejnieki” (jo visu taču var redzēt cauri!)un tajā galā atkal izcērt āliņģi, lai dabūtu zemūdeni un tās zem ledus izvilkto striķi tīkla izvilkšanai. Pārējais viss notiek kā parasti, ik pa brīdim tiek pārbaudīti tīkli - un vai nu ir, vai nav.
Ceļojuma pusceļā, ezera Krievijas galā apstājamies geru kempingā. Geras gan vairs nav ar mājas sajūtu (lasiet - smaržu), drīzāk tādas pārāk tīras un kārtīgas. Komerciāls pasākums. Nometnes saimnieces ir divas krievu sievietes no Irkutskas, kas uzsākušas šo biznesu jau labu laku atpakaļ. Bufetē bez vietējiem suvenīriem iespējams nopirkt arī „Laimas” konfekšu kastes! Īstāki un mīļāki šķiet tie paštaisītie nieciņi, ko piedāvā vietējās mongoļu saimnieces, kad uzņem ceļotājus. Ganāmpulki pašplūsmā klīst un plūc golfa laukuma garuma zālīti.
Kempingā beidzot ir iespēja nomazgāties vienkāršā pirtiņā ar lāvu un bufetē pasūtīt ēdienu, kas nav mongoļu stilā. Vienā ezera krasta kvadrātmetrā, kuru pirms tam gan ir kādu laiku jāmeklē, šad tad pavīd telefona zona, un mājinieki beidzot uzzina, ka esi dzīvs un vesels. Tuvumā ir arī veikalu iela. Kad ezers nav aizsalis un osta ar ūdeni un ziemas vēju nav pārvērtusies ledus klucī, šurp ceļo vasaras atpūtnieki. Veikalu piedāvājums izrādās labāks nekā tas izskatījās no ārpuses. Var atkal nopirkt kādu Krievijas saldumu, pazīstama vai nepazīstama nosaukuma šņabi, ļoti sliktas, it kā Latvijas, šprotes un naģeni pret sejas apdegšanu saulē.
Braucot pa ezeru atpakaļ uz dienvidiem - saule spīd tieši sejā, tai atstarojoties arī no sniega un ledus, tā ka naģene glābj degunu tikai no augšpuses. Vietējā šamane, izrādās, aizbraukusi uz pilsētu sapirkt vīra sasistajai mašīnai detaļas un vizīte pie viņas atliekas uz nākamo reizi. Pēc kempinga saimnieču teiktā - šamane esot labākā šajā apvidū, un pie viņas braucot no visurienes.
Nekad neesmu bijis zemledus makšķerēšanas fans, bet 1,5 metru biezs ledus nerada nekādas šaubas par pasākuma drošību un vidēja vecuma UAZiks mūs pa balto klajumu ved uz upes ieteku. Upe sanes no kalniem barību zivīm, kas pulcējas ezerā pie tās ietekas. Mana pirmā zemledus makšķerēšanas pieredze izrādās laba, jo ķert šeit zivi un nenoķert vienkārši nav iespējams! Atliek vien uzķert pareizo dziļumu - un tā lieta aiziet! Kādā brīdī saprotot, ka apēst to visu nebūs iespējams, beidzam zivju ķeršanu un aizvedam prom arī cūcīgo Irkutskas makšķernieku atstāto mantu. Nārsta laikā zivis izrādās pilnas ar ikriem. Konkursā visi nobalso par divām ikru sagatavošanas receptēm - tradicionālo latviešu ar applaucēšanu un sāli, un man iepriekš nezināmo recepti ar šņabi.
Atpūtas diena ir beigusies, un taisāmies atpakaļ uz Khatgal. Haskijiem apnicis cepties saulītē un tie pajūgus pa zāli un akmeņiem dažus simtus metru līdz ezeram velk kā nieku. Apstājamies, lai visi savāktos kopā. Haskiji beidzot var izvārtīties un pagrauzt sniegu.
Ezers ir liels un geru kempings paugura nogāzē vēl ilgi paliek redzams. Iesākas ceļš atpakaļ. Pusdienu pikniki šajā braucienā parasti notiek baltā lauka vidū ar līdzi atvestu malku un čurāšanu... bez krūmiem. Pēc vietējo teiktā, ledus ir dzīvs un ārējo apstākļu ietekmē ir visu laiku kustībā. To var dzirdēt, pieliekot ausi pie biezā „stikla” un ieklausoties...
Katrs ledus krāvums izjauc mieru un iesākto garo domas domāšanu. Ir jāsakoncentrējas, lai tiktu tam pāri neko nepazaudējot un nekrītot kaunā. Eiropiešiem, pēc Joela stāsta, esot citādāka līdzsvara sajūta, lielāka pieredze paaudžu paaudzēm slēpojot, slidojot utt. Reiz viņa grupā esot bijis indietis, kad gāzies teju katrā līkumā un nelīdzenumā. Nedaudz nesaprotami, bet toties viņš noteikti labāk brauc ar Tuk-tuku...
Atpakaļceļā apstājamies uz salas ezera vidū, kur atrodas šamaņa kaps. Reizi gadā visi tuvākie un tālākie šamaņi ierodas šeit, veic rituālus, sasien kokos krāsainās lentītes ļauno garu aizbiedēšanai un novada sava mēroga kongresu. Pēc tam atbrauc haskiji un aizved maisus ar šamaņu kongresa blakusproduktiem...
Kārtējā saulainā diena uz Khövsgöl ezera pārsteidz ar fantastisku parādību – īstu mirāžu, kad skatoties uz salu daudzu kilometru attālumā, tā it kā paceļas virs ezera uz miglainas izstieptas pamatnes un peld gaisā...
Pēdējā nometne mūs sagaida kā parasti - cilvēka neskartā nekurienē. Kā laba uzkoda kalpo abu veidu ikri ar nedēļu ilgi līdzi vadāto baltmaizi. Uz uguns ceptās, iepriekš ķertās zivis mutē kūst. Pēdējā paciņa „Laimas” konfekšu - arī laba. Tā vien gribas šo dienu paildzināt – saelpoties dabas tīrību un neskartumu vēl kādam laikam uz priekšu. Saule noriet, un prasās garās bikses un garās piedurknes. Nākamā diena - finiša taisne.
Uz suņu pajūgiem vietējie sākumā esot skatījušies nievājoši un pat izsmējuši. Joels piedāvājis derības sacensties suņu pajūgam ar zirgu. Rezultātu miniet paši! Zirgam atšķirībā no suņiem ir neiespējami šķērsot ledus plaisu, ledus krāvumu un jebko citu, kam, zirgaprāt, apakšā nekā nav. Skan kā pasakā, bet kopš tā laika suņu rejas visi sagaida ar cieņu un smaidu!
Tuvojoties Khatgal, parādās civilizācijas pazīmes, ezera ledū iesalušie kuģi, sakaru torņi, motocikli ar četriem pasažieriem divu vietā, guļbūvju pilsētiņa celta bez galvenā arhitekta, ārpus sētām šur tur kaudzes ar izmestām vai pazaudētām lietām, veikalu iela, kas vēl tikai gaida vasaras sezonu, vējā plandošas izkārtnes, un četri mazi Aļaskas haskiji, kas izaugot labi zinās un darīs savu darbu - skriet, skriet un riet!
Pārbrauciens uz Mörön gaišajā dienas laikā izskatās saprotamāks nekā turpceļš pa tumsu. Mörön ir viens liels kvadrāts ar kvartālu rūtiņām, kurās tuvāk vai tālāk šķietamajam centram dzīvo turīgāki cilvēki koka būdās, mazāk turīgi - gerās. Turība gan ir nosacīta, bet jaunieši seko līdzi kopējiem modes virzieniem un augstpapēžu kurpēs mierīgi iet pa Mörön bezceļu.
Pēdēja diena Ulanbatorā šajā reizē. Suhebatora laukums, ar kuru lepojas katrs mongolis, populārākais budistu templis, imperatora gera no leopardu ādām, Ulanbatoras tirgus, centrālais universālveikals un labs nacionālās virtuves restorāns...
Ir vērts sev atklāt šo vietu, kamēr iebraucējs starptautiskajā lidostā esi tikai tu viens pats.
Vairāk foto no ezera maršruta skatīt šeit.
DALIES:
PAR MUMS • KONTAKTI • RSS • SEKO MUMS: 
ENG
LAT
© anothertravelguide.com 2015
Anothertravelguide.lv ir interneta žurnāls laikmetīgiem mūsdienu ceļotājiem. Visas anothertravelguide.lv apkopotās adreses – viesnīcas, restorāni, veikali u.c.,
ir autoru pārbaudītas un izvērtētas. Visi autoru viedokļi ir subjektīvi un anothertravelguide.lv neuzņemas nekādu atbildību, ja kāda no te aplūkotajām vietām neatbilst jūsu subjektīvajai gaumei, konkrētā mirkļa noskaņojumam vai kaut kas tajā būtiski mainījies kopš mirkļa, kad tajā pabijuši anothertravelguide.lv autori un eksperti.