SAŅEM JAUNUMUS

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

Esmu bijis tur reizes sešas. Līdz lēnām šī vieta kļuvusi pazīstama - kalni un lavinščiki, gidi un sniegs. Pazīstam viens otru un pierodam viens pie otra. Katram no mums ir savas īpašības, kas jāpārzina līdzīgi kā inventārs, lai būtu baudāmi un droši.
Tjanšana kalnos esmu izbaudījis labāko free-ride. Nekur citur, lai gan esmu izbraukājis ļoti daudz kalnu - ļoti daudzās vietas. Parasti kalnos sniega apstākļi ir mainīgi - augšā sniegs ciets, pa vidu pūderis - tas, pēc kā visi tiecas, lejā - smags un slapjš, jo laiks silts. Pat Kamčatkā bieži sniegs kalna pakājē ir smags, Kirgīzijā kalnos arī vidus posmi var būt ledaini, taču Uzbekistānā šīs atšķirības ir minimālas. Kalni un sniega lauki ir neaprakstāmi skaisti un viegli izbraucami. Temperatūra arī pieņemama - kalnos ap mīnus pieciem līdz mīnus astoņiem grādiem, lejā - ap nulli. Tjanšana kalnu ziemeļu daļa, tā sauktā Mēle, par ko būs šis stāsts, atrodas austrumos no Taškentas. Savulaik šis kalnu strēķis iemainīts no Kazahstānas pret daļu no uzbeku gāzes laukiem. Mēle robežojas ar Kirgizstānu, Kazahstānu, Afganistānu.

Starta punkts

Kad vēl nebija tiešo reisu, vispirms lidojām uz Maskavu, kur lidostā pavadījām septiņas, astoņas stundas - garlaicības un noguruma augstākā kvintesence. Tagad lidojums no Rīgas līdz Taškentai ilgst piecas stundas, un viens no ieguvumiem ir arī papildus laiks. Taškentā mūs sagaida atbildīgā persona - misters Del Šots, kungs ar izteiktiem aziāta sejas vaibstiem, taču ne uzbeks - viņa pienākums ir aizvest, parādīt, sarunāt, nokārtot. Ar busu dodamies uz apmetnes vietu - viesnīcu pie Čarvakas ūdenskrātuves, sauktu Červok - očormorgi, kas atrodas 80 kilometru no Taškentas. Precīzas adreses man nav, taču tā ir vienīgā viesnīca šajā reģionā - neatrast varētu būt grūti. Tā ir piramīdu stila viesnīca, pamatīgi būvēta - ar marmora grīdām un sienām, milzīgs komplekss. Nesen tika atvērts arī tās izklaides centrs. Nekurienes vidū boulings ar astoņiem celiņiem, baseins ar 25 metru gariem celiņiem, vairākas pirtis, trenažieru un disko zāle. Protams, ka vietējie to nevar atļauties - ne pirti, ne disko zāli. Atbrauc nedēļas nogalēs bagātie no pilsētas. Tie arī rūpējas par viesnīcas ienākumiem. Kamēr tur uzturējāmies, bijām vienīgie, pārmaiņas pēc daži parādījās un atkal pazuda. Krievijas ietekme jūtama gan mediju telpā, gan pārtikas veikalos. Prezidents Karimovs ir valsts priekšgalā jau no padomju laikiem, taču pēdējo divdesmit gadu laikā mainījies kā sabiedrības noskaņojums, tā prezidenta veselība, tādēļ, kā runā, drīz varētu būt gaidāmas šādas tādas izmaiņas. Vēl pirms dažiem gadiem par valdošo iekārtu un politiku neviens skaļi nerunāja un ar ārzemniekiem savos iespaidos nedalījās, kamēr tagad par to spriež visai brīvi.

Turpat blakus viesnīcai, lejā pie ūdenskrātuves ir helikoptera laukums - mūsu starta punkts. Pēdējā reize, kad te biju - šī gada februārī, bija īpaši veiksmīga - ielidojām Taškentā sešos no rīta, ap desmitiem jau bijām bāzē, paēdām brokastis, un te gids saka: „Laiks ir labs, spīd saule, vai kāds ir gatavs braukt?" No mūsu grupas, kurā bijām desmit latvieši un seši šveicieši, 14 vienā balsī teica: „Jā!" Gājām uz helikopteru, sēdāmies iekšā un lidojām uz kalniem.

Diena kā pērle, viss ceļa nogurums pazudis, visi tādā īpašā emocionālā pacēlumā. Izbraukājāmies pēc sirds patikas. Laika apstākļi šajā reizē bija stabili, tas pat ļāva izveidot dienas režīmu - no rīta desmitos izlidojām un ap četriem pēcpusdienā atgriezāmies. Dienas laikā no kalna iznāk nobraukt vidēji piecas līdz septiņas reizes. Jautājums varētu būt - kādēļ ne vairāk? Cilvēka un tehnikas faktors. Tas prasa laiku - nobraucot lejā visiem atkal sapulcēties, un mums jārēķinās ar helikopteru - kur tas var nosēsties. Vienā situācijā lidaparāts ir varējis nosēsties vietā, kur esam norunājuši satikties, un gaida mūs. Citā - ja ieleja ir pārāk šaura un pastāv lavīnu risks, helikopters lēnām nosēžas un ceļ mūs augšā tikai tad, kad visi esam sapulcējušies; tas prasa daudz vairāk laika. Garākais nobrauciens bijis apmēram desmit kilometru ar 2100 metru vertikālu kritumu. Helikopters nosēdās 3860 metru augstumā, nobraucām, līdz apstājāmies 1700 metros. Alpos reti iespējams tāds kritums, drīzāk Himalajos, Kašmiras reģionā, var meklēt ko līdzīgu. Un tā četras dienas - dažādās vietās un dažādās ielejās. Ispaiskas un Pskemas ielejas izceļas ar lieliem sniega laukiem un gandrīz neierobežotām iespējām.

Sniegs nodzēš pēdas

Varbūt tas izklausās ļoti tehniski vai kā rutīna, taču katru nobraucienu pavada tik daudz detaļu - neprecīzas kartes, helikoptera iespējas, lavīnu risks, piemērots vai nepiemērots inventārs, vietējais ēdiens, atbildība, kalnu gidi, cilvēku psiholoģiskās problēmas, sniega apstākļi. Varētu pat teikt, ka pats nobrauciens - tā ir kā esence visiem sagatavošanās darbiem.

Man bieži jautā, ar ko, piemēram, Tjanšana kalni atšķiras no Alpiem? Tā nav industrializēta un cilvēkam pakļauta vide; tur es vārda vistiešākajā nozīmē sapratu, ko nozīmē būt sīkam radījumam. Detaļai. Neviens manis dēļ pat nemēģina novērst lavīnas riskus tādā nozīmē kā Alpos, kur, ja sasnieg sniegs, no rīta sašauj ar lielgabaliem, lai briesmas būtu likvidētas un tūrists droši dotos uz kalna. Tjanšanā vienīgais, kas saista ar civilizāciju, ir helikopters, un, ja ar to kaut kas notiek, tad notiek - nav citu iespēju, kā gaidīt, lai kāds atlido mums pakaļ...

Savukārt nobrauciena efekts... Atkārtoti braucot pa vienu un to pašu vietu, pastāv iespēja trāpīt kāda cita sliedēs, taču pārsvarā mēs izvēlamies vietu, kur neviens cits pirms tam nav braucis un priekšā ir svaigs pūderis, kas vēl jāatklāj. Svaigs pūderis, kuram neviens vēl nav pieskāries. Maniem šveiciešu līdzbraucējiem vislielāko pārsteigumu sagādāja fakts, ka var braukt, kur deguns rāda un kur dēlis nes lejā. Gidi, kas mūs pavada, jau pašā sakumā novērtē grupu - ja braucēji ir pieredzējuši un lavīnbīstamība relatīva, viņi nedod norādījumus, kur drīkst braukt, kur ne. Vari pabraukt, paskatīties pa labi, pa kreisi, izmēģināt vienu kalna nogāzi, otru. Vēlies stāvāku, te būs stāvāka, vēlies lēzenu - te būs lēzenāka nogāze. Līdzīgās vietās Kanādā un Aļaskā gidi ļoti cenšas grupu turēt vienkopus un neļauj izbraukāt kalnu, lai pūderis paliek arī citām grupām. Taču šeit citu grupu nav, bet ieleju ir ļoti daudz. Turklāt trīs, četru dienu laikā pazudušas arī iepriekšējās pēdas - kaut arī sniegs nav snidzis, pati sniega aprite ielejā ar vēja palīdzību tās nodzēš.

Oļegs, Griša un Saša

Oļegs ir kalnu gids. Iepazinos ar viņu Russian Helyboarding club rīkotā ekspedīcijas braucienā. Klubs nu jau izjucis un sadalījies, taču ar Oļegu uzturu kontaktus. Sazīmējām viens otru interesantā veidā, kādā sarunā viņš atcerējās manu mammu, kas 70. gados palīdzēja rīkot arhitektu slēpošanas sacensības. Tas savulaik bija grandiozs pasākums, kurā piedalījās kā visas Padomju Savienības un socvalstis, tā arī angļi, vācieši un pat amerikāņi. Viņa bija tā, kas organizēja dalībniekus no Latvijas. Pāris reižu tas bija noticis Uzbekistānā - Beldasaja un Čingdana slēpošanas bāzēs. Oļegs stāstīja, ka tās strādā joprojām - ar tiem pašiem 70. gadu pacēlājiem. Kā viņš reiz minēja, vecās padomju kartes nav precīzas. Kalnu pāreju atzīmes nobīdītas par vairākiem kilometriem, lai padarītu maksimāli grūtu nelegālu robežšķērsošanu tiem, kam tas varētu būt interesanti.

Oļegs ir alpīnists un kalnu gids. Maizes darbs gan viņam ir būt glābšanas brigādes sastāvā un doties uz izsaukumiem. Oļegs ir uzbeks, viņa ģimene dzīvo Taškentā. Ar viņu kopā strādā ukrainis Griša. Pa ziemu braucis piestrādāt Čegetā, Kaukāzā, tur iepazinies ar Oļegu. Vēlāk, 80. gadu vidū, atbraucis ciemos. Un palicis. Es viņu saucu par kalnu inteliģentu. Griša ir īsa auguma, ar izteiktiem kalnu cilvēka vaibstiem, un zina stāstīt simtiem gadījumu, pazīst kalnu augus, laika apstākļus un situācijas. Savukārt trešais gids mums ir Saša - lavinščiks jeb lavīnu vecis. Ļoti kolorīts tēls, kurš atbilstoši paražām skaidrā prātā tikpat kā nav, taču pie skaidra saprāta ir visu laiku. Viņš ir atbildīgs par sniega stāvokli, iebraucot jaunā ielejā vai no rīta ielidojot jau zināmā. Proti, kāds ir sniega stāvoklis lavīnu bīstamības kontekstā. Sniegam klājoties un mainoties temperatūrai, veidojas sniega slāņi. No to proporcijas un sastāva - cik sniegs rupjš, smalks, saķep vai cik tas ir irdens, var noteikt, cik bīstama ir nogāze, kur un pie kāda leņķa sniegs var sākt slīdēt lejā. Izskatās tas tā: izkāpjam visi no helikoptera, novērtējam vietu un Saša aizslēpo kilometru tālāk un sāk rakties sniegā. Pēc laika seko ziņojums - „viss ir stabili!" vai „pagaidiet, man jāpārbauda vēl!" - Saša izraušas no sniega un aizslēpo uz citu pusi. Tad viņš dod norādījumus braukt tuvā vai tālā distancē, tikai pa labi, un pa kreisi ne. Bija vietas, kur viņš teica: braukt tikai pa vienam! Tas nozīmē, ka sasalušam sniegam pa virsu uzsnidzis sniegs un tas viegli var noslīdēt nost. No stāvā krituma garuma var novērtēt risku - jo tas ir garāks, jo ilgāk sniegs slīdēs uz leju un jo vairāk sakrāsies vienuviet. Sniegam ir tendence slīdēt lejā no nogāzēm, kuru leņķis ir lielāks par 36 grādiem. No lēzenākām nogāzēm tas tik viegli nenoslīd. Sašam ir visinteresantākie un neticamākie stāsti. Reizēm tie atkārtojas, taču tad var pievērt acis un klausīties it kā tas būtu noticis vakar... Viņiem visiem trim ir liela dzīves pieredze un, skatoties uz viņiem, ir skaidrs, ka šiem vīriem piemīt kā izcila intuīcija, tā arī pieredze un saprašana par lietu, ko viņi dara. Varbūt neviens no viņiem nepaskaidros, kāpēc nevajag braukt pa kalna labo pusi, taču viņi vienkārši to zina. Mums atliek tikai paklausīt.

Kas notiek ar tiem, kas neieklausās? Cerams, tas pats labākais. Taču augstprātība nav tā labākā lieta, ko ņemt līdzi kalnos. Vislielāko bīstamību rada lavīnas. Tas ir viens mirklis, kad viss sagriežas un darīt vairs nevar neko. Reiz pats nonācu bīstamā situācijā turpat Uzbekistānā. Virs manis divi uzbeki, neredzot mani, ka esmu aiz stāvās daļas, nobrauca viens pa otra pēdām. Tas saucas - nogriezt. Viņi nogrieza krietnu svītru, līdz ar to kalna slīpajā daļā tika pārtraukta sniega saķere un apakšējā daļa sāka slīdēt lejā uz manu pusi. Biju sniegā līdz gurniem, tas nesa mani lejā, taču laimīgi izbraucu ārā. Oļegs mani redzēja un pa rāciju deva ziņu puišiem, taču vai nu viņi nedzirdēja vai nenovērtēja situāciju un nobrauca. Galvenais ir ievērot pamatnoteikumus - nebraukt cieši kopā un nebraukt vairāk par diviem. Tieši tāda kļūda pagājušajā gadā tika pieļauta Kamčatkā - cilvēki nepacietīgi gaidīja, kamēr puisis pirms viņiem lēnām izbrauc cauri stāvākai vietai, un pēkšņi metās uz leju visi kopā! Radās milzīgs spiediens uz sniegu un izveidojās lavīna. Divi no viņiem tika ierakti pamatīgi. Paldies Dievam, tas beidzās laimīgi, jo galvas bija palikušas ārā un redzējām, kur rakt...

Helibordings nav kilometru sports, un tas negarantē, ka katru dienu varēs doties uz kalnu un braukt. Cilvēks ir atkarīgs no laika apstākļiem, no tehnikas un no komandas sastāva. Šie trīs faktori bieži maina notikumu gaitu. Vajadzētu atmest domu, ka, ja reiz esmu samaksājis, tad man pienākas... Tas nav lēts prieks, tiesa. Taču visi iepriekšminētie faktori rada dažādas situācijas, un nav gidu spēkos pastumt malā mākoņus. Varu ieteikt arī rūpīgi izvēlieties cilvēkus, ar kuriem kopā braukt. Kopā jāpavada nedēļa un svarīgi, lai nerodas lieki konflikti. Ja esat atvērts cilvēks, gatavs pielāgoties un pasauli uztverat vienkārši, var būt vienalga, ar ko braukt (kaut vai viens!), jo tāpat ir labi. Arī uz kalna lietām jāpieiet mierīgi un nevajag saspringt, sak', mēs tūliņ no Everesta gāzīsim lejā! Ir jāņem vērā, ko saka gidi, ko saka piloti.

Vakariņas vietējo mājās

Par sadzīviskām lietām runājot, pirmais, kas nāk prātā - pārtika. Nekas nav mainījies kopš laika, kad biju Uzbekistānā pirmo reizi pirms septiņiem gadiem - kārtīgs uzbeku un citu Padomju Savienības galda kultūru mikslis. Ja ēdienu ziņā esat izvēlīgs, jāsagatavojas. Ļoti daudz zaļumu, ļoti garšīgi tomāti - sarkani sulīgi, ļoti daudz maizes; šurpa jeb zupa no kartupeļiem, burkāniem, gaļas. Pēkšņi galdā var parādīties ceptas olas un cīsiņi. No rīta saldena grūbu putra, šķiņķis, siers, maize, džems. Pieņemiet to visu par labu esam un nemēģiniet sagaidīt vairāk kā iespējams. Šie cilvēki varbūt nepārzina gastronomijas smalkumus, bet no sirds dalās ar labāko, kas viņiem ir.

Tāpēc jums laimēsies, ja vietējie jūs ielūgs vakariņās pie sevis mājās. Man tas izdevās. Dienu pirms izlidošanas atpakaļ uz Rīgu draugs uzaicināja līdzi pie tēva paziņas Taškentā, kas savulaik strādājis par prokuroru. Iegājām tādā kā pakavveida mājā ar iekšpagalmu, no kurienes var nokļūt visās ēkas telpās. Pie galda bez mums un namatēva sēdēja arī viņa dēls un dēla draugs; mājas sievietes ēdienu atnesa un aiznesa, līdzās nesēdās. Vakariņas gardas un bagātīgas - sākot no mazām uzkodām līdz centrālajam mielasta ēdienam un atkal atpakaļ pie uzkodām. Nevienu brīdi galds nebija tukšs. Par ciemiņiem te rūpējas labāk kā par savējiem. Un, ja esi spēris kāju pāri slieksnim, ir jāēd, citādi tā būs kā necieņas izrādīšana. Cik atceros no sarunām, uzbeki dzīvo pēc islāma principiem, atsevišķos reģionos tiek piekopta arī daudzsievība, taču nebiju sastapis viesmīlīgākus cilvēkus. Dienas trīs viņi var nejautāt, cik ilgi viesis grasās palikt, un labprāt piedāvā kā naktsmājas, tā azaidu. No viesmīlīgā prokurora izlauzāmies gandrīz ar varu - nākamajā rītā nācās agri celties, lai paspētu uz lidmašīnu.

Pati Taškenta ir ļoti plaša pilsēta - zema apbūve, platas ielas, lieli pagalmi. Salīdzinājumā ar Rīgas centrālajām četru joslu ielām, Taškentā tās būtu kā šķērsielas. 1966.gadā Taškentu nopostīja spēcīga zemestrīce. Nesagrautas palika tikai dažas ēkas pie tirgus, visu pārējo uzbeki būvēja no jauna un darīja to ar vērienu. Dažas no ēkām ir ļoti iespaidīgas - no akmens un marmora. Uzreiz jūtams - ielikti pamati pilsētai. Ap ēkām sastādīti parki. Neviens nemēģina no katra kvadrātmetra izvilkt maksimālo. Pa ielām braukā trīs kategoriju auto - Uzbekistan Daewoo; vecā kaluma moskviči, žiguļi un volgas. Un trešā kategorija - džipi. Visdažādākie. Tikpat uzkrītoša kā auto atšķirība uz ielām, ir arī atšķirība starp iedzīvotājiem, kas nevar atļauties neko un tiem, kas var atļauties visu. Ar mobilo telefonu problēmu nav - pārklājums ir labs. Ar internetu mazliet citādi - kaut kur ir, kaut kur nav. Pēdējo nakti pavadījām viesnīcā Intercontinental - vienā no labākajām Taškentā. Foajē dators nestrādāja, numuriņā savukārt viss notika tik lēni, ka atmetu ar roku cerībām pārskatīt e-pastu.

Vērts zināt

- Ņemiet līdzi atbilstošu inventāru - platu, garu free-ride atbilstošu mīkstu snovborda dēli vai slēpotājam - labas, platas, mīkstas free-ride slēpes. Nesagādājiet sev vilšanos nepiemērota inventāra dēļ!
- Maksā par helibordinga tūri uz Uzbekistānu (ap 3100 ASV dolāru) ietilpst transfēri, viesnīca, garantēti 20 000 vertikālie nobrauciena metri (līdz 26 000m), astoņas helikoptera darba stundas. Ja helikoptera stundas netiek izmantotas un metri netiek nobraukti, nauda par to tiek atdota atpakaļ (tā nav ierasta prakse helibordinga tūrēs Amerikā, Kanādā, Šveicē).
- Atsevišķas izmaksas veido Uzbekistānas vīza (ja grupā ir vairāk par desmit cilvēkiem - 65 dolāri; individuāli - 95 dolāri), lidmašīnas biļete un apdrošināšana.
- Oficiālā valoda - uzbeku, taču ļoti plaši tiek lietota krievu.
- Šī valsts ir samērā lēta (nelieli braucieni ar taksometru maksā apmēram divus, trīs dolārus), taču inflācija arī tur nav prognozējama.
- Lidostā, izejot cauri muitas zonai, ierēdņi izsniedz muitas deklarāciju, kas jāsaglabā un jāuzrāda atstājot valsti.
- Laika zona: UTC/GMT +5 stundas.

Viesnīca Intercontinental
Amir Temur str. 107a
Tashkent
Tel.08704009093
www.intercontinental.com

Informācijai par Taškentu: www.tashkent.org vai www.wikitravel.org/en/Tashkent

Raksts ievietots 2008.gadā

DALIES:

PAR MUMS • KONTAKTI • RSS • SEKO MUMS: ENG LAT

© anothertravelguide.com 2015
Anothertravelguide.lv ir interneta žurnāls laikmetīgiem mūsdienu ceļotājiem. Visas anothertravelguide.lv apkopotās adreses – viesnīcas, restorāni, veikali u.c., ir autoru pārbaudītas un izvērtētas. Visi autoru viedokļi ir subjektīvi un anothertravelguide.lv neuzņemas nekādu atbildību, ja kāda no te aplūkotajām vietām neatbilst jūsu subjektīvajai gaumei, konkrētā mirkļa noskaņojumam vai kaut kas tajā būtiski mainījies kopš mirkļa, kad tajā pabijuši anothertravelguide.lv autori un eksperti.