SAŅEM JAUNUMUS

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

Domājot par Argentīnu, pirmās asociācijas saistās ar steikiem un kaislīgu tango. Mūsu mērķis bija atklāt daudz plašāku, krāsaināku un kontrastaināku Argentīnu. Tādu zemi, kurā vasara ir ziemā, vējam ir daudz lielāks spēks, apdzīvotās vietās koku nav, tuksnesī arī pēc 25 stundu ilga brauciena iespējams ieraudzīt ko jaunu.

Baudot Argentīnu, mēs pavadījām piecas nedēļas - mērojot 28 331 km pa gaisu, 4470 km jeb 75 stundas ar autobusu, un neskaitāmi daudz kilometru ar kājām.

Jau pirms došanās ceļā ir skaidrs, ka visu Argentīnu piecu nedēļu laikā apceļot un izbaudīt nesteidzoties neizdosies, tādēļ nākas izšķirties par noteiktu reģionu, un mums tā ir Argentīnas Patagonija. Nolemjam ļauties notikumiem, tomēr dažus atskaites punktus sev atzīmējam - noteikti ir jānokļūst līdz „pasaules galam", ir jāizbauda kalnu burvība un jāpiezīst Argentīnas vīnus.

Ugunszeme (Tierra del Fuego)
Lai nokļūtu līdz „pasaules galam", mums jātiek līdz Ušuaijas (Ushuaia) pilsētai. Tā atrodas uz salas, kuras viena puse iestiepjas Čīles teritorijā - tajā ir pasaulē vistālāk uz dienvidiem esošā, pēdējā apdzīvotā vieta un pēdējā osta. Salas otra puse ir Argentīnas absolūtais punkts, kurā Ušuaija ir vistālāk uz dienvidiem esošā pilsēta pasaulē, un Tierra del Fuego nacionālajā parkā ir fiziska pasaules gala atzīme. Fin del Mundo - Pasaules gals.

Pēc ielidošanas Argentīnas galvaspilsētā Buenosairesā mums ir jāizdara pirmā saprātīgā izvēlē - doties uz „Pasaules galu" ar autobusu, ceļā pavadot vairāk kā 50 stundas, vai izvēlēties iekšzemes lidojumu un apvienojumā ar pavisam īsu autobusa braucienu nokļūt tur 7 stundās. Izšķiroties par labu lidojumam, lidojam uz Rio Grande pilsētu (68 000 iedz.), kura ieņēma nozīmīgu lomu karā par Folklendu salām starp Argentīnu un Lielbritāniju. Folkelndu salas (Malvinas) šobrīd ir Apvienotās Karalistes kontrolēts salu arhipelāgs Atlantijas okeāna dienvidrietumu daļā, uz kuru pretendē arī Argentīna. Argentīnieši arvien nepiekāpīgi uzskata, ka tās ir viņu salas un stāsta, ka sen atpakaļ uz salas dzīvojuši Argentīnas iezemieši, taču kad Argentīna kļuva par Spānijas koloniju, tajā apmetās spāņi un iedzīvotājus nogalināja. Tomēr, kad argentīnieši pēc laika nokļuva atpakaļ salās, tie atkal tās uzskatīja par savām mājām līdz brīdim, kad ieradās briti, un atkal īsā karā nepiekāpīgos argentīniešus nogalināja. Pēdējā cīņa par salu īpašumtiesībām norisa 80. gados.

Rio Grande mūs pārsteidz ar dabas kailumu, visriņķī nav ne viena paša koka, pat ne krūma. Daba ir skarba, vējš pūš no kājām un saldē, lai gan spīd saule, tomēr vējš jūtami samazina temperatūru, un ir auksti. Pilsēta ir maza un tās plānojums ir ārkārtīgi vienkāršs - tas ļauj, nostājoties vienā ceļu krustojumā, pārredzēt pilsētu visos četros debespušu virzienos. Pilsētas nosacītā arhitektūra lepojas ar vienstāvu koka namiem, un identisku dzeltenu namu rindu - ziliem jumtiem un baltiem žogiem. Šādā pilsētā, protams, atrast autobusa biļešu iegādes vietu nav īpaši grūti, ja vien ir kaut minimālas spāņu valodas zināšanas, un mūsu desmit uzkonstruētie teikumi šai valodā darbojas apmierinoši - mēs veiksmīgi tiekam pie autobusa biļetēm uz Ušuaiju vēl tai pašā dienā.

Sagaidot autobusa atiešanas laiku konstatējam, ka bez diviem šoferiem un diviem viņu paziņām, mēs esam vienīgie autobusa pasažieri, kuri mēros 230 km 4 stundas, kas bija mūsu pirmā patiesā iepazīšanās ar Ugunszemi. Nesteidzīgi vērojot gar ceļu skrienošās gvanako (guanaco), mēs ieraugam sniegotās kalnu virsotnes, kuras iekļauj vistālāk uz dienvidiem esošo pilsētu pasaulē. Šajā četru stundu braucienā mēs pirmo reizi pārliecināmies, ka iepriekš iegūtā informācija par augsto servisu autobusos, atbilst patiesībai. Divstāvu autobusā brauciena laikā līdz ar filmu piedāvājumu (tiesa gan tikai spāņu valodā), tiek pasniegtas arī vieglas uzkodas un gāzēti dzērieni.

Ušuaija
Septiņas stundas ceļā - un gaisa temperatūra ir mainījusies no +35 Buenosaresā līdz vairs tikai +10 šeit, kas apvienojumā ar auksto vēju liek uzvilkt mugurā teju visu iespējamo trekinga apģērbu, sākot ar silto apakškārtu un beidzot ar vēja un lietus noturīgo virskārtu. Osta ir pirmā lieta ko ieraugām. Tajā manāmi lieli kruīza kuģi, kas dodas uz Antarktīdu un milzīgs daudzums konteineru. Šī ir vistuvākā vieta, no kuras var sasniegt ledus kontinentu - vien divu dienu brauciena attālumā ar kuģi. Šāda kruīza izmaksas ir sākot no 5000 dolāru līdz pat 30 000 dolāru, taču principā aizbraukt uz Antarktīdu bez iepriekšējas kuģa rezervācijas ir iespējams: gaidot pēdējā brīža piedāvājumus, tas izmaksātu apmēram 3500 dolāru. Dzirdējām nostāstus, ka neatlaidīgākie bekpekeri uzturas Ušuaijā vairākas dienas un katru dienu iesāk ar ostas apmeklējumu, kur tie pa taisno kuģa apkalpei taujā par iespējām dabūt kajīti un veiksminieki ir tikuši līdz Antarktīdai vien par 500 dolāriem. Braucienam uz Antarktīdu der zināt, ka braucot ar lielajiem kuģiem nemaz nav garantēts, ka varēsiet izkāpt Antarktīdā - ja laika apstākļi ir slikti, lielie kuģi nevar piebraukt un kontinentu nāksies vien apskatīt pa gabalu. Toties - jo kuģis mazāks un vieglāk manevrējams - jo vieglāk piebraukt.

Viens no šejienes pārbaudījumiem noteikti ir laika apstākļi, kuri ir ne tikai izteikti mainīgi, bet arī savdabīgi. Laikā, kad esam šeit, ir vasara, kas ir gaišākais laiks šeit - 17 stundas dienā ir gaišs. Te mijas skaista saulaina diena ar izteiktu vēju. Kamēr vēro saulaino dienu no siltām iekštelpām, tā vien liekas ka T-krekls būtu piemērotākais paģērbs, tomēr izejot ārā strauji mugurā uzvelc silto filca džemperi, uzliec cepuri un dodies ieplānotajās gaitās. Vēl šeit ir lietus, kurš īsā laikā saulaino dienu pārvērš pelēkā. Šādā laikā vējš šķiet vēl stindzinošāks.
Pilsēta ir ārkārtīgi tūristiska, tajā sastopami daudz gados vecu ļaužu un daudz vāciešu. Vācu ietekme vērojama pat tagadējā pilsētas arhitektūrā un ēdienos - krodziņos wurst'u dažādība ir ievērojama. Pašu pilsētu ieskauj kalni, turpat ir Bīgla kanāls (Beagle Channel), kas robežo Čīli un Argentīnu. Pilsēta ir neliela - divas vai trīs dienas ir pietiekams laiks, lai to izzinātu un saprastu. Principā tajā ir viena iela, uz kuras rodams viss tūristiem nepieciešamais - krogi, trekinga apģērbu veikali, tūrkompānijas utt. Pārejā ciematā dzīvo vietējie iedzīvotāji, kuri vairums nodarbojas ar tūristu apkalpošanu. Vēl 70. gados pilsēta bija pavisam maza - līdz ar ostas attīstību, Antarktīdas kruīziem un pingvīnu apskates tūrēm parādījās cilvēki un pilsēta sāka augt.

Tā kā pilsēta ir tūristiska, tā ir ļoti dārga. Tomēr atrast labas vietas, kur gardi paēst pa demokrātiskām cenām ir iespējams (vidēji no cilvēka par ne pārāk skaistu maltīti jārēķinās ar 15 LVL), mēs atklājām tenedor libre jeb all-you-can-eat tipa ēstuvi, kurā pa 10 LVL iespējams kārtīgi jo kārtīgi paēst - ceturtdaļvistas, milzīgs steiks... - īsts Argentīnas, gaļas zemes, baudījums!
Savukārt viesnīcas dubultais numuriņš bez brokastīm maksā 30 LVL. Dažās viesnīcās tomēr no rīta sagaida kafija un divi kruasāni (Media Luna), un tāds brīnums kā Dulce de Leche - šķidra piena karamele. Taču mēs dzīvojām pie couchsurfing meitenes, kura strādā uz kuģa, kurš tūristus ved apskatīt pingvīnus, tā kā viņas nekad nebija mājās - vesela māja mūsu rīcībā! Vēl mūsu namamāte iesaka nedoties pārlieku dārgajā pingvīnu apskates tūrē, ja kaut reizi mūžā pingīvini jau ir redzēti, jo tas paņem veselu dienu, kur tikai divas stundas varat baudīt pingīvunus klātienē, kamēr pārējais laiks ir jāpavada ne pārāk aizraujošā kuģošanā.

Ušuaijas pilsētas tuvumā ir nacionālais parks (Tierra del Fuego National Park), kurā ir „Pasaules gala" atzīmes punkts. Ejot apmēram 2,5 stundas no treka sākumpunkta, nonākam marķētā vietā, kas saucas El Fin del Mundo (Pasaules gals). Tajā ir iekārtots pasts, no kura iespējams nosūtīt pastkarti uz mājam, ko arī izdarījām (vairāk kā mēnesis ir gan pagājis, bet saņēmuši vēl neesam...), un iespējams par 10 peso (aptuveni 1,2 LVL) iespiest pasē arī zīmogu, kas apliecina, ka esi sasniedzis pasaules galu. Pasaules gala pastā strādā kāds omulīgs vecs vīrs, kurš visu šo pases apzīmogošanas metodiku atstrādājis vienkārši perfekti! Viņš uzspiež zīmogu, tad seko uzlīme - pieliek lapiņu, nogludina, un to visu dara dziļā nopietnībā!

Treks ir ļoti interesants - ejot gar Bīgla kanāla krasta līniju var skatīt Martial kalnus un Čīli. Cilvēku šai maršrutā nav daudz un pastaiga ir vientulīgi šarmanta, decembra sākumā arī kempinga vietas ir tukšas - vienīgi zaķu kolonijas skraida apkārt. Šeit 50. gados tika ievesti zaķi un bebri - 25 bebru pāri šobrīd ir savairojušies un pārņēmuši gan Čīles, gan Argentīnas salas pusi. Ir burvīgi no rīta pamostoties un no telts vērot kā zaķi šiverējas riņķī. Daba ir burvīga - sajūtas fantastiskas! Turklāt treks nav grūts, to var pieveikt ikviens - nav strauju kāpumu un kritumu, ne pārāk strauji ejot, divās dienās var noiet 15 km un iepazīt dabas burvību.

Pēc treka mums bija plāns iegādāties autobusa biļetes un agrā rītā doties prom. Taču izrādījās, ka mēs nebijām veikuši valsts iepazīšanas mājas darbu pietiekami rūpīgi un nezinājām, ka nedēļas vidū mūs sagaida oficiāla brīvdiena, un visi autobusi piecas dienas uz priekšu ir izpirkti. Nekas cits neatlika kā iegādāties aviobiļeti, bet... avioreisu atcēla! Vēja dēļ! Vēja dēļ apstājas pilnīgi viss. Taču uzkavēšanās ļāva skatīt iespējams skaistāko saulrietu uz zemeslodes! Tas ir saulriets, kas pilnībā ilustrē Tierra del Fuego (Ugunszeme) metaforu, un to nekur citur pieredzēt nevar. Deg debesis!

El Calafate
Tālāk no Ušuaijas dodamies nedaudz augstāk uz ziemeļiem - uz mazu Patagonijas pilsētiņu El Calafate. Šis ir ledāju aplūkošanas galamēŗkis. Los Glaciares nacionālajā parkā ir trīs milzīgi ledāji - Viedma Glacier, Upsala Glacier un Perito Moreno Glacier, kas ir 60 m augsts un ūdens dzīlēs tā stāvs iestiepjas 120 m dziļumā. Ledāju tūres ar gidu izmaksā 500 peso (60 LVL), taču mēs atradām citu lētāku (200 peso) un visaptverošāku variantu - tūri, ko organizē viesu nams Del Glaciar Pioneros (http://www.glaciar.com/010/home_pioneros.html). Jo dziļāk Patagonijā, jo nepieciešams siltāks apģērbs, taču visnozīmīgākais ir ne tikai to siltums, bet vēja necaurlaidība. Arī mēs dodamies uz veikalu pēc cimdiem, siltākām cepurēm un siltākām jakām, jo bez tām doties tālāk nozīmēt pakļaut sevi nemitīgai salšanai.

Agrā rītā dodamies uz Perito Moreno ledāju gar Andu kalniem pa nacionālo ceļu Ruta 40, kam seko stundas gājiens kājām gar ezera krastu līdz ledājam. Milzu ledājs kūst ezerā un tā ūdeņos peld grandiozas ledus atlūzas. Pie ledāja ir izbūvēti dažāda līmeņu balkoni, kas ļauj no abām pusēm vērot ledāju un tā lūšanu. Ledus lūst visu laiku, bet mirklis ir jānoķer! Stāvot uz balkoniem var dzirdēt arī to lūšanu, kas notiek ledāja iekšpusē. Cilvēki, kas šurp atbraukuši pavada laiku klusējot, ieklausoties un uzmanīgi vērojot ledāju ...
Ezers ir piena baltā krāsā, ledus savukārt ir koši zils, bet ledus bluķiem iekrītot ezerā un tiem kūstot, ūdens iekrāsojas piena balts. Perito Moreno monstrozo augstumu var novērtēt arī braucienā ar kuģīti, kas pieved pie paša milzeņa sāniem. Jautājām, kādu iespaidu uz ledāju atstāj globālā sasilšana... Teorētiski esot grūti pateikt, jo Argentīnas pusē tas paliek arvien mazāks, savukārt Čīles pusē - lielāks. Visi nokrišņi uzkrājoties Čīles pusē, tāpēc tas augot. Principā tas ir milzīgs ledus šļūdonis, kas virzās uz sauszemi, kad tas ir atdūries, no spiediena tas lūzt un milzīgi ledus gabali vertikālā veidā pazūd ūdenī.
Dodamies atpakaļ. Autobusā cilvēku ir maz, un tas ik pa mirklim apstājas, lai ļautu mums apskatīties un sajust pašu ceļu un Patagonijas bezgalīgo tukšumu, kurā vien debesīs cēli lidinās kondori...

Autobuss piestāj arī Patagonijas lauku saimniecībās (la estancia), kas būtībā ir galvenais Patagonijas dzīvesveids. Visa Patagonija ir sadalīta mazos zemes gabaliņos, ja vien 40 000 ha lielus zemes gabalus var saukt par maziem. Pie saimniekiem var viesoties un ieturēt maltīti, var baudīt īsto argentīniešu ēdienu - steiku, empanadas... Autentiski un ļoti gardi! Katru reizi apstājoties šajās saimniecībās, izjūtot skarbo vēju aizdomājies par dzīves skarbumu un apbrīnojamo cilvēku spēju pielāgoties dabai.
Saimniekiem pieder lopu ganāmpulki, ar tiem strādā, tā saucamais gaučo (Argentīnas kovbojs), kurš pārvietojas un dzenā lopus. Gaučo dzīve ir visai sūra - tie ir vientuļi cilvēki, kas dzīvo vieni paši bez ģimenēm mazās koka mājiņās, nostāk no saimnieku īpašuma. Deviņus mēnešu gadā viņi pārdzenā lopus, tad trīs mēnešu dara darbus pie saimnieka mājas. Tie ir skarbi vīri, ar dedzinošajā saulē un spēcīgajā vējā aprautām sejām.

El Chaltén
No kalnu grēdas, ko aplūkojām El Calafate, lejup nāk arī citi ledāji, kurus apmeklējam ezera otrā pusē - El Chalten, kas ir neliels kalnu ciemats, kurā dzīvo vien 1500 cilvēku. Šī ir kalnos kāpšanas un trekinga pilsēta, kurā iekārtots viss nepieciešamais šim tūrismam. Šurp dodas tie, kas nolēmuši iekarot Cerro Fitz Roy virsotni, kura skaitās viena no pasaulē tehniski sarežģītākajām klinšu kāpšanas virsotnēm. Mēs savukārt gribam tikai nedaudz no malas apskatīt Ficroju, tādēļ noīrējām nūjas vieglākai iešanai, jo augšā sniegs ir visai dziļš. Mūsu treka posms ir visai vienkāršs - līdz kempingam jāiet trīs stundas un tad no kempinga līdz virsotnei vēl stunda, taču šī pēdējā stunda, kas garuma ziņā ir vien 2 km, ir jāpievar 45 grādu slīpumā pa dziļu sniegu. Augšā sagaida Ficroja virsotnes un divi burvīgi ezeri... Daba dāsni atalgo par kāpšanas pūlēm! Un mēs dodamies tālāk - 9 km pa nemarķētu ceļu, orientējoties tikai pēc kartes. Virzoties gar upi, uzgājām līdz vietai, kur cilvēki kāpj Ficroja spicē, jāteic, tie bija tikai profesionāli kalnos kāpēji.

Ceļā uz kalnu namiņu, kurā apmesties, līkumojam cauri no sniega tīram mežam - nāk pretim vīri ar uz muguras sakrustotām slēpēm... Nobrīnāmies! Izrādās, no pēdējās vietas, kur ar mašīnu var piebraukt, ir 2-3 stundu kāpiens līdz virsotnei, no kuras tad tie laižoties lejā! Diemžēl mums nebija slēpju un šis piedzīvojums gāja secen.

Kalnu namiņos ir jauki, tajos ierasti dzīvo ģimenes, kuru saimnieces parūpējas par ārkārtīgi gardu ēdienu. Lai gan jāsamaksā „kalnu cena", kā mēs to saucam, bet tas ir to vērts! Jo kad trīs dienas no vietas pusdienās un vakariņās ēsti vien makaroni ar tunci vai malto gaļu, tad sāk kāroties ko citu.
Pie šī kalnu namiņa var uzcelt telti - šajā gadījumā par telts vietu ir jāmaksā, bet ir arī tādi, kur to var izdarīt bez maksas. Nakts pārsteidz ar stipru vēju, kas brīžam liek domāt, ka telti aizraus pa gaisu! Pirmo reizi mūžā pa īstam dzirdam vēju - kā tas tālumā ieskrienas, tuvojas un ir klāt...! Viss nodreb, tiek iepūstas smiltis teltī un pār to nobirst žagari. Laikam tomēr zem kokiem gulēt nevajag - koki mēdz lūst. Nākamā rītā nokāpjot lejā, izrādās šajā naktī visa transportu kustībā - gan virszemes, gan gaisa - bija atcelta, vēja ātrums sasniedzis 90km/h, bet mēs esam nakšņojuši teltī...

Ejot, jau atkal izjūtam vēja spēku. Kamēr ej aizvējā, saulainā dienā pat esi gatavs novilkt džemperus un iet T-kreklā, tomēr apstājoties uz īsu 30 sekunžu atpūtu strauji kļūst auksti.
Pēdējās dienas atpakaļceļš uz El Chalten, lai gan tehniski vienkāršs, tomēr ir fiziski grūts nemitīgās saules un vēja rotaļu dēļ. Paveicies, ja vējš pūš no muguras! Pie pretvēja ar 15 kg smagu mugursomu paiet ir teju neiespējami. Nu vismaz ne ilgstoši un ne vidējas sagatavotības pakāpes gājējam. Šai atpakaļceļā sastapām arī dažus drosmīgos riteņbraucējus, kuriem ar vēja virzienu diemžēl nebija paveicies. Neskatoties uz izmisīgo mīšanos, velosipēda ātrums bija krietni mazāks par ātrumu ejot ar kājām.

Mūsu došanos prom no El Chaltén atkal aiztur vējš, tādēļ nākas pārlaist nakti un sagaidīt autobusu ar 12 stundu novēlošanos. Šeit pavisam skaudri apzināmies, cik nozīmīga loma ir vējam un kā tas diktē Patagonijas dzīves ritmu. Argentīnieši stāstīja par daudz straujāku vēja tipu, kas sasniedzot pat 300km/h un gaisa temperatūru dubulto 15 minūšu laikā.

Bariloče
Mūsu nākamais galamērķis ir Bariloče (Bariloche), kas atrodas 1619 km attālumā no El Chalten. Tūkstoš kilometru pa vientuļu, tukšu ainavu. Ir tikai vējš, salts un spēcīgs vējš. Gaisā - kondori. Trīsdesmit stundās jau iemācāmies ieraudzīt atšķirības un skaistumu nebeidzami nemainīgajā ainavā! Klajums, klajums, klajums... tad klajums ar vienu vientuļu zirgu! Šeit braucot neviļus aizdomājies kā būtu palikt vienam uz ceļa, tomēr labāk - nē... Pirmkārt, apkārt esošā vēja dēļ, otrkārt, apkārt esošā klusā klajuma dēļ, treškārt, dēļ tā, ka mūsu 30 stundu braucienā uz ceļa manījām vien pāris mašīnas, ceturtkārt, dēļ tā, ka iespējams tuvākā vieta, kur sastapt cilvēkus nav nemaz tik tuvu un noteikti nav zināms, kurā virzienā dodoties, to sasniegsi ātrāk. Un cilvēkus šeit var sastapt galvenokārt tikai fermās jeb estancijās, kuras viena no otras atrodas ļoti tālu, pie tam tās tikai retā gadījumā būs redzamas no ceļa. Tātad, labāk nepalikt vienam Patagonijā!

Tomēr 30 stundu braucienu labās autobusa kompānijās pavadīt ir viegli un patīkami, jo bez filmām tiek piedāvātas arī izklaides, piemēram, uzspēlēt bingo. Autobusa pavadonis izdala visiem mazas bingo kartītes, sauc skaitļus, un uzvarētājs saņem baltvīna pudeli! Diemžēl tie nebijām mēs.

Bariločes pilsēta Andu kalnu piekājē ir ievērības cienīga ar šokolādes ražošanu. Uz pilsētas galvenās ielas ir neskaitāmas šokolādes vietiņas - veikali un kafejnīcas. Šokolāde ir ļoti garšīga! Bet otra lieta, ar ko slavena Bariloče, ir tās slēpošanas kūrorti. Visapkārt ir miestiņi, kas pat pēc izskata līdzinās Austrijas kalnu slēpošanas ciematiem, taču 12 km attālumā no Bariločes ir kūrorts, kurā ir tādi kalni, kādus Eiropā nekur neatradīsiet.
Ceļā uz Bariloči mūs pavada cerība, ka vējš šeit būs mazāks, gaisa temperatūra siltāka un pirms iziešanas ārā nevajadzēs jau atkal vilkt mugurā siltākās drēbes un ņemt līdzi cimdus. Tomēr nē!

Šis reģions tiek saukts arī par ezeru reģionu, tā kā ezeru tur ir ļoti daudz, var doties to apskates tūrēs. Noīrējām automašīnu (25 LVL/dienā) un izbraucām septiņus ezerus. Jāteic, ka tuvākajos gados pa šo meža ceļu nav ieteicams braukt, jo tas ir nolemts pārbūvei un šobrīd ir pamatīgi izbuldozerēts, tādēļ tā skaistumu ieraudzīt ir grūti.

Var doties arī kalnu trekos. Lai šeit kāptu kalnos, obligāti ir jāreģistrējas un jāsaņem pēdējā informācija par situāciju kalnos. Mūsu trīs dienu trekam atļauju nesaņēmām, jo pirms pāris dienām bijusi sniega vētra, un pārejas esot ciet. Taču dodamies vienkāršākā divu dienu trekā. Šeit uzejam izdegušu mežu milzīgā teritorijā, par kuru vietējie stāsta, ka tas nejauši ticis aizdedzināts un dedzis četrus mēnešus. Vietējie iedzīvotāji paši mēģinājuši ar to cīnīties un nepielaist pilsētai, kamēr valdība uz to šo laiku vienkārši skatījusies, līdz vienā brīdī lēmuši aizsūtīt palīgā helikopterus, kas ugunsgrēku apturējuši vien divu dienu laikā!

Līdz mūsu mērķim kalnu namam Refugio Frey (www.refugiofrey.com) ir jāiet trīs stundas, no kurām pirmās divas ved gar kalna malu, caur mežu, taču pēdējā stunda ir diezgan stāvs kāpiens, kura laikā karsta saule mijas ar stindzinoši aukstu vēju. Kāpjot augšup, brīnāmies par tiem, kas nāk lejā saģērbušies siltākās drēbēs, tomēr pēdējās stundas kāpiens arī mums liek apstāties un jau atkal uzvilkt visu to siltāko! Kalnu nams, kas mūs sagaida šeit, piedāvā bezmaksas telts vietas ar tādām kā akmens aizvēja nojumītēm, kurās pasargāties no spēcīgā vēja, bet var gulēt arī mājas otrajā stāvā uz tādām kā lāviņām, uz kurām salikti matrači. Lai šeit dzīvotu teltī, jāņem vērā, ka pa nakti temperatūra nokrītas zem 0 grādiem. Gultas vietas tiek iedalītas astoņos vakarā, kad kalnā uzkāpuši visi iespējamie tās dienas viesi un iestājusies tumsa.
Šai namā pastāvīgi dzīvo jaunieši - meitenes gatavo maltīti, cep kūkas. Ēdienu gan šeit īpaši pasūtīt nevar, tomēr var pierakstīties kopīgām brokastīm, pusdienām un vakariņām, un saņemt to, ko nu meitenes būs sarūpējušas, kur taisnības labad jāsaka, ka tie vienmēr būs trīs ļoti gardi ēdieni. Ir arī vīns un alus. Elektrisko lampiņu šeit nav, vakarēšana notiek sveču gaismā un liekas, ka laiks ir apstājies - ceļotāji čalo savā starpā, dalās pieredzētājā, fonā skan mūzika no filmas „Amēlija", un, šķiet, cita nekā nevajag! Reizi mēnesī šurp atlido helikopters, kurš piegādā pārtiku un savāc iekrājušos atkritumus. Arī mēs sagaidām šo helikopteru - visi draudzīgi steidzas palīdzēt to izkrāmēt un par to astoņos no rīta, pēc kārtīgi padarīta darba, saņemot rīta alus kausu.

No rītiem šeit var redzēt tādu dabas parādību kā no zemes izspiedies ūdens. Zemes kārta ir pa virsu, bet zem tās ūdens ledus veidā. Kalnu namiņā satiktie pieredzējušie klanos kāpēji atzīst, ka šādu parādību citur neesot redzējuši.

Kalnu namiņš Refugio Frey ir vieta, kurai piemīt milzīga maģija. Mēs paši otrās dienas rītā sēžot aizvējā un lasot grāmatas domājam, cik labi būtu palikt vēl kādu dienu, aiziet īsās pastaigās kalnos, sagaidīt nākamos ceļotājus un uzzināt jaunus ceļojumu piedzīvojumus. Tomēr laiks skrien un mums ir jādodas tālāk. Vienlaikus tieši šī vieta ir lielisks noslēgums Patagonijai. Daloties piedzīvotajā ar sastaptajiem ceļotājiem, saproti, ka neskatoties uz visur esošo vēju, Patagonija ir unikāla, fascinējoša un patiesi brīnišķīga vieta uz planētas Zeme.

San Rafael
Desmit stundu brauciena attālumā (1021km) no Bariločes dodamies uz San Rafael pilsētu Mendozas reģionā. Tā ir pirmā vietā, no kuras var sākt degustēt Argentīnas vīnus un šī ir pirmā vieta, kurā siltās drēbes tiek noliktas mugursomas apakšā, jo beidzot ir silts un vēja nav. Tomēr jau pirmās dienas vakarā, kad gaisa temperatūra ir tuvu +35 grādiem, mēs mazliet jau sākam ilgoties pēc vēja, kas šeit sniegtu lielisku veldzi. Šeit var izīrēt velosipēdus un doties vīna tūres, kur tālākā pieejamā vīna darītava ir vien 11km attālumā no pilsētas centra. Atšķirībā, piemēram, no Jaunzēlandes, kur var iet un var neiet tūrē, bet vīnu degustēt var tāpat, šeit tūrē jāiet obligāti. Diemžēl daudzās vīna darītavās piedāvāts tiek tikai viens konkrēts degustācijām paredzēts vīns. Vīna tūrisma attīstībai šeit vēl ir ļoti daudz iespēju.

Daudz interesantāks par vīna darītavām, bija olīvu fermas apmeklējums, kurā mums izstāstīja visu par eļļas iegūšanas procesu. Par to, kā no olīvām tiek izspiesta sula, un tad no tās atdalīta eļļa. Agrākos laikos šo eļļu vienkārši ķeksēja ārā, kad tā bija nostādinājusies virspusē. Nogaršojām visu iespējamos no olīvu produktiem - olīvu pastas, izcilas olīveļļas, kuras baudām kopā ar pašceptu maizi un klāt pasniegto vīnu un ūdeni - lieliski!

Mendoza
Mendoza, Mendozas reģiona galvaspilsēta, ir Argentīnas vīna meka. Jo tālāk no Patagonijas, jo karstāks paliek. Šeit ierodoties termometra stabiņš ir jau pāri + 42 grādiem, karsti ir pat vietējiem. Bet, ir labā ziņa un sliktā ziņā. Labā ziņa, ka neizkustoties no vietas iespējams nogaršot dažādus vīnus, jo pilsētā ir vairāki vīna veikali, kuros tiek organizētas vīna degustācijas. Var baudīt dažādus labus vīnus, kas ļauj izlemt, uz kurām vīna darītavām jūs gribētu aizbraukt, un turpat arī sarunāt tūres uz šīm vīna darītavām. Degustācijas vada zinoši someljē, tādēļ iegūtā informācija bieži vien būs daudz objektīvāka kā vīna darītavās iegūtā. Mazajā Maipu ciematā koncentrējas lielākais vairums vīna darītavu. Bet iesaku apmeklēt tikai mazās, jo lielās mēdz cienāt ar jaunu vīnu, kas iespējam nemaz nav mucā turēts, un vēl ir pavisam nebaudāms. Paši vīndari arī atzīst, ka mēdz likt apzīmējumus kā vien pagadās - var uzlikt „reserved" arī tad, ja vīns mucā turēts tikai vienu mēnesi. Mazajās butika vīna darītavās gan attieksme ir daudz personiskāka, gan arī baudāmā vīna garša ir daudz izsmalcinātāka. Tomēr šeit par katru glāzi ir jāmaksā, kas ir tikai saprotami - produkcijas apjoms tajās ir mazs, un vai nu vīnu ir jāpārdod vai jāpārdod izlejot. Saprotami! Lieliskāko Malbeku, kādu var iedomāties, atradām Vina Maria vīnaudzētavā. Vispirms nobaudījām 2007. gadu, tad 2006. un tad 2005. gadu! Šo vīnu saucam par Savējo!

Pēc vīna tūres, tālāk ar īrētu auto devāmies uz kanjonu. Argentīnā ir tāds pats kanjons kā Amerikā. Tas ir 67 km garš, uz tā ir uzceltas piecas elektrostacijas. Daba ir pārsteidzoša! Milzīgs karstums, kas ļauj šeit augt dažāda veida kaktusiem, kuri ap šo laiku (decembra vidus) grasījās ziedēt, tomēr šķiet mēs bijām dažas dienas par ātru, lai ieraudzīt šo skaistumu. Nobriedušie pumpuri ļāva nojaust gaidāmo burvību.

Baudot kalnus, dabu un vīnus, pienāca Ziemassvētki. Pirms braukšanas uz Argentīnu, Latvijā savās mājās uzņēmām argentīnieti, kurš dzīvo Mendozas pilsētā. Tur mīt arī viņa draugi. Un šeit mēs piedzīvojām īstu argentīniešu viesmīlību - ar vārdiem „Jūs esat viņa draugi, tātad arī mani" - mūs sagaidīja divi viesmīlīgi argentīnieši. Viens no viņiem organizē privātas tūres tūristiem, kuri nevēlas baudīt Mendozas iespējas lielās grupās. Viņš mums palīdzēja tikt pie hosteļa ar baseinu, un baseinu šeit vajag obligāti, jo ārā pat septiņos vakarā ir +38 grādi. Savukārt otrs laipni uzaicināja mūs pie savas ģimenes uz Ziemassvētku vakariņām. Šo notikumu gaidījām ar lielu nepacietību, jo tā reiz ir iespēja izzināt valsts kultūru, politiskos un reliģiskos uzskatus (šīs divas tēmas ir obligātas) un svētku tradīcijas no pirmavota.

Ziemassvētku vakarā mūs sirsnīgi sagaida ģimene, kuru iepriekš nekad nebijām satikuši. Galdā tiek celtas dažāda veida gaļas un tikai gaļas, toties visas izcili gardas. Nama māte man tekošā spāņu valodā viszinīgi stāstīja smalkākās gaļas cepšanas nianses. Šeit mums izstāsta arī tradicionālās mate tējas dzeršanas nianses, kur viena no būtiskākajām ir tā, ka mate tēju nevar dzert viens pats, jo tas ir draudzības dzēriens, kas jābauda kopā ar draugiem, dalot vienu mate dzeršanas īpašo trauku. Atšķirībā no mūsu klusās Ziemassvētku svinēšanas ģimenes lokā - Argentīnā līdz pusnaktij, lielā draugu lokā tiek ēstas vakariņas un izdalītas dāvanas. Pusnaktī tiek dzerts šampanietis un ilgi šauts salūts. Jo Kristus taču ir dzimis 25. datumā, kāds tur klusums - ir jāsvin! Pēc pusnakts argentīnieši dodas ballēties līdz par agram rītam. Un ballējas visi, jo pēc pusnakts nav iespējams tikt pie taksometra līdz pat nākamās dienas 8.00 no rīta.

Kordoba
Kordoba (Córdoba) ir slavena ar to, ka pilsētu uzcēluši jezuīti, tādēļ tā ir bagāta ar ārkārtīgi lielām un skaistām baznīcām. Citas no iekšpuses ir krāšņas un izrakstītas, citas - askētiskas. Cilvēkiem, kuriem interesē šī arhitektūra, tur ir daudz ko darīt - katra baznīca ir citādāka, jo katra celta savā laika periodā. Vēl Kordobu raksturo gourmet virtuve, sestdienās tā ir paradīze mākslas mīļotājiem, kad atdzīvojas vietējo mākslinieku tirgus, kurā var nopirkt visdažādākos vietējo mākslinieku un amatnieku darinājumus. Kordoba ir arī studentu pilsēta. Mēs apciemojam Kordobu atpakaļceļa uz Buenosairesu.

Buenosairesa
Milzīga pilsēta. Īpatnēja un nesalīdzināma ar citām. Ir rajoni, kuros ir ārkārtīgi bīstami, ir rajoni, kuri ir nekārtīgi, ir rajoni, kuri ir no jauna uzbūvēti uz mākslīgām salām un ir izsmalcināti tīri.

Mēs dzīvojām pilsētas visskaistākajā un drošākajā rajonā - Palermo. Palermo rajons ir ievērības cienīgs ar arhitektūras pērlēm, kuras apvieno vēsturisko arhitektūru ar mūsdienu modernismu un funkcionalitāti. Šeit noteikti ir jāapmeklē restorāni un modes butiki. Nakšņošanai ikviens atradīs sev piemērotu vietu - sākot ar bekpekeru hosteļiem, beidzot arī īpaši izsmalcinātām butiku viesnīcām un spa. Pirmās naktis Buenosairesā pavadījām pie couchsurfer, kurš izstāstīja, ko pilsētā darīt un ko ne. Pirmkārt jau to, ka metro izmantošana ir īpašs piedzīvojums - metro līnijas ir piecas un visas ārkārtīgi lēnas. Jo īpaši vakara stundās šis lēnums ir īpašs pārbaudījums karstuma izturībai. Tāpat arī to, ka jābūt piesardzīgiem ar personīgajām mantām. Argentīnieši vispār ir fantastiski izpalīdzīgi un sirsnīgi cilvēki - es staigāju ar kameru un tantes nāk klāt un brīdina, lai tomēr to noslēpju. Tik tiešām uz ielām un sabiedriskajā transportā redzams ne viens vien tips, kas gaida brīdi, kad varēs jūs aptīrīt. Vienlaikus vietējo padoms šādos brīžos zaglim skatīties acīs ļauj iegūt pārliecību, ka tik viegli personīgās mantas atņemtas netiks.

Bez ierastajiem must see punktiem Buenosairesā, noteikti jāapskatās Rekoletes kapsētu, tajā apglabātas vēsturē nozīmīgas personības un slavenības, kā arī turīgi ļaudis. Šeit katrai ģimenei pieder viena kapliča, kuru tā savā laikā iegādājusies. Šobrīd jaunas kapličas dabūt vairs nav iespējams. Ja ģimenei nav naudas savas kapličas uzturēšanai, ko vietumis arī varēja nojaust pie pussabrukušiem namiņiem, tad to iespējams izīrēt citai ģimenei. Lielākais pārsteigums, kas sagaida šajā kapsētā - cauri metāla režģotām durvīm uzskatāmi var redzēt, cik zārki un urnas kapličā ir izvietoti. Visi kapliču namiņi ir divos stāvos - zemzemes stāvā un virszemes stāvā, abos, saskaitījām 24 zārkus. Pamestākajos namos zārki jau lēnām veras vaļā...
Ja namu ģimene nevar atļauties, tad tiek piešķirts caurums milzīgā sienā - tāds kā plauktiņš. Zārku tajā ievieto uz 10 līdz 15 gadiem, pēc tam noņem marmora plāksni, sadedzina zārku un vietni atkal nodod uz īri. Izpētes vērta vieta!

Noteikti lēnām jāizstaigā viens skaistais Santellmo rajons, kura lepnums ir neskaitāmie antikvariāti, senlietu tirdziņš un vecuma sasūkušās kafejnīciņas.

Vēl Buenosairesā vajag ieraudzīt cilvēkus, kuri vadā suņus - ierasti kādus divdesmit, tātad desmit - katrā rokā! Šis Buenosairesā ir populārs pakalpojums, kas skaidrojams ar to, ka ir ļoti karsts un dzīvokļi ir ļoti mazi. Par suni tiek maksāti 150 peso par divām nedēļām, ar viņu jāiet pastaigāties divas reizes dienā. Zelta darbs - nekas nav jādara! Aizej uz parku un atlaid suņus, lai izskraidās - pēc divām stundām tos savāc un ej prom.

Kas obligāti jānogaršo? Dulce de Leche saldējums! Tas ir uzputots kondensētais piens kas sasaldēts, un kuram karamele vēl pievienota tīrā veidā! Vienīgi jāņem vērā, ka šis saldums ir piemērots vien īstiem salduma mīļiem, jo tas ir neticami salds.
Jā, un maizes tortes un empanadas! Pēdējās jo īpaši garšīgas ir Patagonijas mazajās estancijās.
Un labas ēstuves jāmeklē tirgū! Tur ir lieliska gaļas panna - Parishada. Pēc tik bagātīga gaļas sortimenta arī sapratīsi, kuru gaļu gribēsi ēst turpmāk.

Vērts zināt:
- Argentīnā visas pilsētas veidotas pēc viena principa. Visa pilsēta ir sadalīta blokos jeb kvartālos, katrs kvartāls ir simts mājas. Tas ļauj pilsētā ļoti vienkārši orientēties.
- Argentīnā ir aizliegti naktsklubi pilsētās, tos atradīsiet tikai ārpus pilsētas robežām.
- Runājot par mazajiem ciematiem un pilsētiņām Patagonijā... Obligāti nepieciešams nodrošināties ar skaidras naudas resursiem, jo pilsētiņās ir labi ja viens bankomāts, bet galvenais - Argentīnā ir naudas izņemšanas ierobežojums - tikai 1000 peso (130 LVL) dienā. Tā tas noteikts, lai izvairītos no laupīšanām, kas tik aktuālas Argentīnā, taču var sagādāt ne mazums neērtību. Piemēram, Patagonijas viesnīcu dubultais numuriņš maksā 250 peso, un vienīgais veids, kā tikt projām no šīs pilsētas ir braukt ar autobusu, kura izmaksas ir lielas. El Chalten pilsētā satikām daudzus cilvēkus, kas vienkārši netiek prom no pilsētas! Dienā var izņemt noteiktu naudas summu, kas nesasniedz nepieciešamo, pa to laiku aug viesnīcas izmaksas, bet norēķināties ar karti var reti kur.
- Norēķiniem ar skaidru naudu tiek dota priekšroka, to apliecinot ar atlaidi.
- Runājot par transporta izmaksām, nebrīnieties: argentīnieši vienmēr maksās mazāk, spāņi - jau vairāk, visi pārējie - ļoti daudz!

DALIES:

PAR MUMS • KONTAKTI • RSS • SEKO MUMS: ENG LAT

© anothertravelguide.com 2015
Anothertravelguide.lv ir interneta žurnāls laikmetīgiem mūsdienu ceļotājiem. Visas anothertravelguide.lv apkopotās adreses – viesnīcas, restorāni, veikali u.c., ir autoru pārbaudītas un izvērtētas. Visi autoru viedokļi ir subjektīvi un anothertravelguide.lv neuzņemas nekādu atbildību, ja kāda no te aplūkotajām vietām neatbilst jūsu subjektīvajai gaumei, konkrētā mirkļa noskaņojumam vai kaut kas tajā būtiski mainījies kopš mirkļa, kad tajā pabijuši anothertravelguide.lv autori un eksperti.