ENG LAT

SAŅEM JAUNUMUS

Ierakstiet savu e-pasta adresi, ja vēlaties saņemt ikmēneša jaunumus.

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

Citādi maršruti · Dienvidamerika · čīle · Čīle · Ieva Irbina

No Eiropas uz Santjago tik vienkārši aizlidot nav iespējams. Šis kontinents piedāvā vien dažus tiešos reisus, tālab mūsu 48 stundu garais lidojums ved caur Frankfurti un Dallasu. Ņemot vērā vēlmi uzreiz nokļūt tuksnesī, īsi pēc ielidošanas Satjago, ar vietējo aviokompāniju lidojam uz Kalamas (Calama) lidostu.

Jau pirmajos no Kalamas lidostas veiktajos kilometros cauri absolūta līdzenuma tuksnesim, saprotam, ka šeit it kā šķietamā tukšumā viss ir savādāk – citāda pasaule.

Par spīti priekšstatam, ka tuksnesī nekā nav, tas jūs spēs pārsteigt ar gadsimtiem senām liecībām, kas iespējams tādēļ, ka Čīles tuksneša sausumā un karstumā izkalst un mumificējas jebkas - gan aizraujošas vēstures liecības, gan viss, kas tiek nomests zemē - vai tā būtu ābola miza, vai sintētika – šī liecība tur paliks, iespējams, pat gadu tūkstošiem. Cilvēciski tam grūti noticēt, taču tuksneša teritorijas ir dzīvākais arheoloģijas muzejs, kāds jebkad iedomājams.

Atakamas tuksnesī atrastas arī pasaulē vecākās mūmijas - aptuveni 10 000 gadus vecas. Ceļmalās ar lielāku vai mazāku regularitāti pamanāmi dažādi krāšņi namiņi, ko rotā krusti. Tie veltīti bojāgājušajiem, vai arī celti kā pateicības apliecinājums Dievmātei par labu ceļu.

Mūsu plāns ir gida pavadībā piecas dienas pavadīt Atakamas tuksnesī, lai pēc šīs aklimatizācijas kāptu 6051m augstajā Pili vulkānā. Tā, nu mēs sastapāmies aci pret aci ar tuksnesi – pilnīgi vieni piecas dienas mērojot ceļu pa karstajām smiltīm. Mēs ejam pa pirms-inku laika taku, viņu pēdas ir tepat līdzās... Inku tautas apmetās upes krastos, pie kuras arī notika visa viņu dzīve un veda tirdzniecības ceļi.

Ejot gar upes krastiem, iespējams atrast akmenī kaltas zīmes, piemēram, atzīmi, kas brīdina, ka pēc pārsimts metriem izvietots punkts, kurā būs jāsamaksā par viņu tālaika teritorijas šķērsošanu. Savukārt citviet klints dabīgajā pavēnī sazīmēti ceļotāji ar savām lamām - tās ir senlaiku atzīmes par to, ka klejotāji šeit ēnā kūruši ugunskurus, bet lejpuses oāzītē laiduši ganīties lopus. Sajūtas ir sirreālas, grūti ticēt, ka tas viss patiesi ir autentisks. Turklāt šejienes tuksnesī ir ļoti daudz sāls, tāpēc klinšu grebumi ar to piepildījušies, spējuši saglabāties vēl labāk un burtiski iekapsulēties laikā.

Dienas vidū saules stiprums ir nežēlīgs. Dažās apdzīvotās vietās uzstādīti tādi kā luksofori ar piecu krāsu gradāciju, kas norāda, kāda stipruma saule tobrīd spīd. Mūsu tuksneša apceļojuma laikā, praktiski visu laiku saule bija ekstrēma, kas nozīmē, ka  cilvēks ar baltu ādu tajā drīkst uzturēties ne ilgāk par 20 minūtēm. Mūsu gājiens tika sadalīts vairākos posmos - pa 6 līdz 8 stundām dienā, un pat izmantojot pretiedeguma krēmu ar aizsargfiltra atzīmi ”50” ir iespējams iegūt saules apdegumus.

Ūdeni dzert šeit nepieciešams zvērīgos daudzumus, mute un deguns ir konstanti izkaltuši, sviedri nožūst vēl pirms sajusti, tāpēc savus vismaz 4 litri dienā, ko obligāti jāizdzer, katru dienu jānes sev līdzi uz muguras. Pateicoties raktuvēm, kas reiz darbojušās Atakamas tuksnesī, atsevišķas vietas ir sasniedzamas ar auto, kas atvieglo visu mantu, tai skaitā telts un ēdiena, loģistiku.

Tuksnesī koku praktiski nav, tie, kas ir - tie paši tikai pie pašas upes gultnes. Ūdens daudzums tajā ir minimāls, tāpēc par upi to grūti nosaukt. Kādu brīdi ceļu mērojām arī pa kanjonu, kur upe ir tieši līdz potītēm, toties šī ir vienīgā vieta, kur jaušama kaut neliela vēja brīze. Neskatoties uz izteikto saules svelmi un augsto gaisa temperatūru, ūdens upītēs ir stindzinoši auksts un tādēļ īpaši patīkami tās šķērsot dienas otrajā pusē, kad ķermenis ir uzkarsis un alkst veldzes.

Tuksnesī gaisa temperatūru regulē saule. Līdz ko tā uzlec, īsā laikā kļūst karsts, dienā pārsniedzot arī +40 grādus. Līdz ko saule pazūd aiz apvāršņa, strauji kļūst auksts, nokrītot dažkārt pat līdz 0 grādiem. Katru dienu cēlāmies augstāk un augstāk, kas nozīmēja to, ka naktīs strauji kļuva vēsāks, nokrītot arī zem 0 grādiem. Tomēr neraugoties uz vēsajām naktīm tās noteikti ir vērts izbaudīt, jo tāds zvaigžņu daudzumu kā šeit diezin vai vēl citur redzēsiet. Miljoniem zvaigžņu viena pie otras klāj naksnīgās debesis un šeit pa īstam saproti, ko nozīmē Piena ceļš.

Visa gājiena laikā satikām tikai vienu cilvēku - tas bija kādas mūsu šķērsotās teritorijas reindžeris. Viņš dzīvo tuksnesī viens pats, gana cūkas un pie upes lolo dārziņu. Grūti pateikt, ko viņš šeit šobrīd pieskata, taču agrāk - 60. gados, šī tuksneša apkaime ir bijusi ļoti aktīva raktuvju teritorija. Kā zināms, Čīles ekonomika galvenokārt balstās uz derīgo izrakteņu ieguvi, un tieši šajā vietā ticis iegūts varš un salpetrs. Varš šeit nav bijis sastopams tīrā veidā, kā citviet, bet kā iekausējums akmenī, tāpēc tā ieguve bijusi ļoti komplicēta. 60. gadu beigās, kad vara iegūšana pasaulē kļuva vienkāršāka un salpetri sāka iegūt ķīmiskā veidā, raktuves izmira un apdzīvotās teritorijas tika pamestas.

Atsevišķas vara ieguves vietas šeit saglabājušās vēl no inku laikiem. Senie cilvēki gan bijuši gudrāki, un akmeni - izmantojot sauli, vēju un spoguļus, kausējuši uz vietas. Pāris vietās arī iespējams šos akmeņus ar iekusušām vara lodēm atrast.

Inki pie upes iekopa arī savas slavenās terašu sistēmas, kas 45 grādu leņķī līdz pat kalna augšai darbojušās kā apūdeņošanas sistēmas. Tās izmantotas vēl līdz 60. gadiem, taču, kad raktuvju bizness beidzies, cilvēki, kas ārkārtīgi smagā darbā terašu sistēmas uzturējuši, lai izaudzētu pārtiku raktuvju darbiniekiem, visu pametuši un vienkārši aizgājuši. No mūsdienu zemniecības perspektīvas tas šķiet jocīgi, ņemot vērā tuksneša apstākļu sarežģītību un nepieciešamo ieguldāmo darba apjomu ražas iegūšanai.

Ko vēl šie ļaudis aiz sevis atstājuši? Kapus. Kapa vietas šeit atzīmētas ar koka krustiem. Tas nedaudz pārsteidza, ņemot vērā, ka koku taču šeit praktiski nav. Koks ir ekskluzīva lieta, kas spēj nodrošināt vēl ekskluzīvāko ēnu tveicīgā dienā. Izrādās, koka krusti veidoti no transporta kastēm, kurās savulaik tikuši izvesti derīgie izrakteņi. Kapi tiek greznoti ar kreppapīra ziediem, jo dzīvo ziedu šeit nav. Vecajās raktuvēs ziedus mēdza locīt arī no dzērienu bundžām. Ziedi ir svarīgi, un tos vienkārši taisa no jebkādiem pieejamiem materiāliem.

Katru vakaru mēs slejam savas teltis. Vējš ir mežonīgs, un telts būvēšanas metode, atsienot telti ar akmeņiem, pielāgota šiem apstākļiem. Mietus iedzīt tuksneša smiltīs nav iespējams, tāpēc svarīgi auklas ap akmeni apsiet pareizi, lai vējš neaizrautu telti pa gaisu.

Sasniegto tuksneša ciematu mājas ir veidotas ir no māla. Lietus daudzums gadā šeit sasniedz 20 mm, tāpēc arī māju jumti būvēti no kleķa un plakani. Gadījies gan, ka pirms diviem gadiem gada norma nolijusi vienā dienā, un daļa māju fiziski sabrukušas un izšķīdušas. To itin viegli iztēloties, redzot, ka pavisam neliels uz mālainās zemes izliets ūdens daudzums momentā spēj izveidot milzīgas, mālainas peļķes.

Tuksnesī ceļojot vieniem pašiem, iespējams redzēt dzīvniekus, turklāt ļoti grūti sastopamus – tuksneša zaķveidīgos un ērgļus. Tas ir maģisks mirklis, kad izdodas ieraudzīt tuksneša zaķi, kurš no savas drošās vietas raugās uz tevi un gaida tavu nākamo darbību, labi apzinoties, ka klāt mēs tam tikt nevaram. Sava gājiena laikā izdevās redzēt visdažādākos putnus, tai skaitā tādu, ko putnu grāmatā mums neizdevās atrast, tādēļ gids paņēma mūsu fotogrāfijas, lai nosūtītu tās uz Čīles ornitologu biedrību.

Šo visu dienu laikā noskaloties var vien aukstajā upītē gar kuru ved mūsu ceļš. Tomēr Vecgada dienā mēs sasniedzam Puritamas karstos avotus, kur vienā no visnomaļākiem veldzējamies un pie reizes arī noskalojam iepriekšējās dienās uzkrātos putekļus. Šie ezeri ir sasniedzami arī ar auto un ir ļoti populāra čīliešu atpūtas vieta tieši vecgada dienā, kur karsto ezeru sistēmas augšējā daļā ir iekārtotas vairākas ērtas atpūtas vietas.

Sasnieguši 4300 m augstumu, mēs sagaidījām Jauno gadu kādā no pamestu raktuvju ēkām, kas reiz bijis krodziņš ar iekārtotu leti, virtuves daļu un lielu galdu.  Šeit apkārtne ir pasakaina - vulkānu nogāzē tuksneša vidū ir dabīga visdažādāko dzīvnieku un putnu iecienīta zaļa oāze ar mazu ezeriņu. Šeit klusi sēžot var manīt dzīvniekus pienākam vien dažu metru attālumā. Vecgada vakarā kopā ar gidu izklaidējāmies, meklējot, kurā vietā katru nākamo stundu tiek atzīmēta gadu mija, sākot no Latvijas laika un noslēdzot ar Čīles laiku. Īsi pirms pusnakts iestāšanās gids zvaigžņotajās debesīs norādīja divu “zvaigžņu mākoņus” virzienā, kas izrādījās ir Magelāna mākoņi jeb tā sauktās pundurgalaktikas. Tieši šeit tās var redzēt ar neapbruņotu aci.

Pavisam netālu ir Bolīvijas robeža un nomaļās atrašanās vietas dēļ šo vietu iecienījuši robežpārkāpēji, kuri naktī tumsas piesegā šķērso kalnu un vulkānu ielejas.

Gids mums izstāsta arī ļoti interesantu Vecgada aizvadīšanas tradīcija Čīlē. Proti, no salmiem tiek uztaisīts cilvēka siluets, tam uzvilktas vecā gada drēbes un pusnaktī tas tiek aizdedzināts, tādējādi iznīcinot ”veco cilvēku”, lai ”jaunais cilvēks” varētu ieiet jaunajā gadā.

Jaunā gada rītā vēl pirms saullēkta dodamies uz Tatio geizeriem, kur lielākā aktivitāte vērojama tieši pirms saullēkta. Karstie geizeri ir koncentrēti vienā lielā teritorijā. Tā ir milzīgi savienotu pazemes ezeru sistēma, kas jebkurā brīdī var eksplodēt. Jūtams, kā zeme zem kājām vibrē, un tu staigā gluži kā pa vāroša katliņa vāku. Geizeros pagatavots karstās šokolādes dzēriens ir mūsu brokastis.

Pirms kāpšanas vulkānā nobraucām atpakaļ uz San Pedro de Atacama, lai saelpotos gaisu un izgulētos.

Skaists turpceļš mūs ved uz Pili vulkānu. Pēkšņi nogriezušies no šosejas, sākam braukt pa kailu tuksnesi, kur ceļu zina vien šoferis. Tā malā skatam atklājas milzīgs sālsezers, kurā garlaikojas milzum daudz flamingo. Tos klusām iespējams vērot gandrīz 20m attālumā. Rozā putni uz baltā sāls un brūno vulkānisko kalnu fona izceļas tik ārkārtīgi skaisti!

Augstums un vulkāns dara savu - tajā mēs neuzkāpām. Kā izrādījās Pili vulkānu kāpšanai izvēlas ārkārtīgi reti, tādēļ tajā nav iestaigātu taku, kas vismaz nedaudz atvieglotu kāpšanu. Pavisam netālu no San Pedro de Atacama atrodas kāpšanai piemērotākais 5700m augstais Lincancabur vulkāns - ar jau iestaigātām takām, bet pa Pili vulkāna muguru cilvēki nemēdz staigāt - katrs solis ir no jauna iemīta taciņa, turklāt kājas nemitīgi slīd atpakaļ un prasa divreiz vairāk spēka. Gids apgalvoja, ka šajā kalnā pēdējo reiz uzvedis kādu pirms gada, toreiz augšā esot gājuši desmit stundas, lejā nākuši - piecas.

4600 m augstumā mums jūtami sāka trūkt elpa, gaisa spiediens ir citāds, kā pieredzēts kāpjot citus augstkalnos. Nakts vidū modušies un pēc 5 stundām sasnieguši 5300m - mēs padevāmies. Kalns izspēlēja džokera kārtis, un mēs devāmies lejup. Risks ir liels, ir jāmāk apstāties – izteiktas galvassāpes šoreiz bija mazākais, kas varēja atgadīties.

Taču gājienā laikā redzētais ir neaizmirstams! Pārsteidzošākā ir apaļā varavīksne ap sauli. No inku laikiem gan ir ticējums: ja redzēta viena šāda varavīksne, gaidāms kas slikts, ja divas ap sauli – tad gaidāma liela dabas gādāta nelaime. Mēs redzējām vienu.

Atakamas tuksnesī lec mēness – jā, reāli uzlec! Un tas ir neticami milzīgs! Mēness mērogs ir prātam neaptverams, tāpēc jādomā, ka tas, ko redzam Eiropā, ir vien šī zvaigžņu biruma un majestātiskā mēness atspīdums.

Pēc kalnākāpšanas piedzīvojumiem vēl īsu brīdi uzkavējāmies San Pedro de Atacama. Ciemats pakārtots tūrismam, taču daudzi jau šurp nebrauc, līdz ar to viegli nokļūt vietās, kur cilvēku praktiski nav.

Ir ļoti viegli iepazīt neskartu un tūristu nepārbāztu Atakamas tuksnesi bez citu cilvēku klātbūtnes - ja nevēlaties braukt uz Bolīvijas sālsezeriem, ja negribas kāpt viņu svētajā vulkānā, kurā kāpj visi, ir iespēja aizbraukt uz vietām, kas nav ceļvežos ierakstītas. Tuksnesis ir milzīgs un tagad mēs zinām - tajā slēpjas ļoti daudz dabas skaistuma un vēstures stāstu, jāmāk vien prasmīgi vērot un lasīt to, ko tas sniedz.

Turpmākajai ceļojuma daļai izvēlējāmies noīrēt mašīnu, lai tālāk turpinātu braucienu paši, apstājoties un nogriežoties kur vien pašiem tīk. Ar mašīnu devāmies ceļojumā cauri tuksnesim. Cauri tam ved skaists, kā ar lineālu novilkts ceļš - Panamericana 5, kas stiepjas no Ziemeļamerikas ziemeļiem līdz pat Dienvidamerikas dienvidiem. Apkārt nav nekā, līdz ar to nav arī atskaites punkta, cik ātri brauc un cik tālu esi ticis, asfalts burtiski saplūst ar karsto gaisu, veidojot mirāžas.

Ceļš ir nogurdinošs, bet aizraujošs. Ceļā ir daudz 18. gadsimta vidū ierīkotu un nu pamestu raktuvju, kā arī iespaidīgu kapavietu ar liela apjoma geoglifiem, kas atsevišķās zonās sastopami kilometra garumā - viens pie otra, regulāra tuksneša parādība ir arī smilšu virpuļvētras.

Devāmies Arica virzienā, kas ir pēdējā Čīlei pievienotā teritorija un viena no iespaidīgākajām sērferu vietām pasaulē. Netālu no Arica ir interesants muzejs, kam blakus sastopamas arī slavenās, 10 000 gadus vecās mūmijas. Šeit visa dzīve noris tuksneša oāzēs, kurās tiek audzēti tomāti un olīvas. Tie tad arī šeit iegādājami par kapeikām.

Pie viņu, tā sauktās, Čīles jūras netālu no Iquique atrodas vecās Hammerstone raktuves, kas šobrīd ir pilnībā pamestas. Pēdējie cilvēki no tām aizbrauca 60. gadu beigās. Šī ir bijusi lielākā mākslīgi izveidotā raktuvju pilsēta, kurā dzīvojuši vairāk kā 3,500 cilvēku. Hammerstone tika izbūvēta skola, slimnīca, teātris, basketbola laukums, tenisa laukums... Pilsēta tika veidota pēc labākajiem pilsētbūves principiem – ar strādnieku rajonu, kur pārsvarā dzīvoja neprecētie vīrieši, otrā malā dzīvoja ģimenes, pa vidu – vadošie speciālisti. Tagad tas viss ir tukšs, turklāt atzīts par UNESCO mantojumu.

Visas bagātības no turienes ir aizvesta uz Iquique pilsētu, kas ir ārkārtīgi skaista, raktuvju spozmes apdvesta koloniāla pilsēta. Tajā uzskatāmi iespējams redzēt krasi atšķirīgo dzīves līmeni. Māla būdas šeit nomainījusi koloniālā arhitektūra - koka divstāvu mājas un ar milzīgām kolonām un terasēm. Pirmo reizi parādās arī āra sporta klubi, proti, pilsētas promenādē izvietoti trenažieri, ko izmanto pilsētas turīgākie ļaudis. Un ļaudis šeit ir turīgi.

Tālāk devāmies gar krastu dienvidu virzienā un apstājāmies pie Gatico bērnu kapiem. Katra bērna kapa vieta iekārtota kā gultiņa ar redelītēm, ko rotā balts kreppapīra zieds un rotaļlieta. Šādi kapi tur stāv kopš 1920. gadiem, kad uz raktuvēm atbraukušie spāņi ievazājuši slimības, no kurām lielā skaitā mira tieši bērni.

Ārkārtīgi skaisti ir arī ceļā esošie nacionālie parki, īpaši viens no tiem -  El Parque Nacional Pan de Azúcar jeb Cukura parks. Parka teritoriju veido milzīgas balto smilšu pludmales ar labi aprīkotām kempinga vietām, vienlaikus tieši dēļ grūtās nokļūšanas, šeit ir ļoti maz cilvēku, kas ir vēl viena šīs vietas burvība. Jāsaka gan, ka ūdens jūrā ir tik auksts, ka tajā neviens nepeldas.

Nākamas pieturpunkts - Antafogasta, ir vieta, kur apstāties nevajag, tomēr dēļ attālumiem starp apdzīvotām vietām izbēgt šo pilsētu nav iespējams, ja plānos ir virzīties pa ceļu gar okeānu. Tā ir ārkārtīgi dārga, ļoti liela, industriāla pilsēta, kurā nav iespējams sameklēt viesnīcu tajā pašā dienā, ko līdz šim praktizējām visa ceļojuma laikā. 

Taču, ja  dosieties no Antofagstas uz leju, ceļā būs ļoti daudz observatoriju. Tas tādēļ, ka šajā apkārtnē nav pilsētu, līdz ar to nav gaismas piesārņojuma. Šeit arī atrodas lielākā Eiropas observatorija – kalna galā ar milzu teleskopiem. Tai piebraukt iespējams diezgan tuvu, taču bez iepriekšējas pieteikšanās - iekšā tikt nebūs iespējams. Citās gan droši var iet iekšā. Teleskopi ir tik lieli, ka caur tiem varētu izlasīt avīzi, ja tā būtu novietota uz Mēness. Tā runā. Šajās observatorijās nodarbojas ar jaunu planētu - līdzīgu zemei - meklējumiem.

Tālāk ceļš ved caur pilsētu Copiapó, kas līdzīgi kā Antofogasta, arī nebūtu jāiekļauj obligāti apmeklējamo pilsētu sarakstā. Tā ir raktuvju biznesa centrs, kur ierodas vīrieši kārtot savus biznesa darījumus, un tikties ar ”nakts lēdijām” - tā šīs dāmas dēvē vietējie iedzīvotāji.

Valparaiso ir pilsēta, kurai vienkārši nedrīkst pabraukt garām. Tā ir mākslinieku pilsēta, kas uzbūvēta uz divdesmit viena pakalna. Šī vieta tiek dēvēta arī par fotogrāfu sapni - tā ir kā radīta brīnišķīgu fotogrāfiju uzņemšanai. Mazas krāsainas pakalnos izsētas mājiņas, ārkārtīgi daudz augstas kvalitātes grafiti,  šarmantu pagalmu un kāpņu labirintu. Valparaiso iedzīvotāji ir apveltīti ar labu gaumi – aizšaut greizi ar viesnīcas rezervāciju vai restorānu ir gandrīz neiespējami.  Viss ir stilā ieturēts, un katra vieta ir īpaša un skaista.

Šajā reģionā jau atšķirībā no tuksneša kļūst aizvien lētāka ikdiena. Šeit vidē sāk parādīties arī zaļi krūmi un koki, pirmās vīna ielejas...

Ja plānojat apmeklēt vīna ielejās esošās vīna darītavas, der zināt, ka lielo vīndarītavu vīnu tūrēs lielākoties tiek praktizēts standartizēts piegājiens - vispirms vīna darītavas apskate un tad dažu standarta vīnu degustācija. Mazākās ir citādi. Jāsaprot, ka šejienes vīndari aizvien atrodas savas vīna garšas meklējumos.

1900. gadā šeit esot bijis vislielākais vīna patēriņš – 100l uz iedzīvotāju gadā. Valdība lēmusi, ka šī žūpošana ir jāpatrauc un uzlikusi alkohola nodokli un tādējādi samazinājās arī patēriņš. Pēc gadiem tika ieviesti arī vīna lauku platību ierobežojumi. Eksperimentēt vairs nevarēja. Vēlāk Pinočets 50. gadu sākumā to visu liberalizēja un ļāva stādīt, cik vēlas. Tad notika pilnīgi pretējais – visi sāka iekopt jaunus vīnogulāju laukus, īsti nesaprotot ko tieši dara, līdz ar to vīna kvalitāte strauji kritās un kritās arī cena. Daļa vīna darītavu bija tuvu  bankrotam. 90. gadu sākumā atbrauca franču un spāņu vīndari, kas līdzi atveda izpratni un zināšanas par vīndarīšanu, un sāka čīliešiem palīdzēt. Tāpēc ne visas, kuras sauc sevi par vecākajām vīna darītavām, ir obligāti jāapmeklē. Jā, tās varbūt ir vecākās, taču, visticamākais, būs pārpirktas no kāda liela koncerna un savu garšu nebūs izveidojušas. Taču augstas klases vīni Čīlē ir pieejami un daudz.

Pats skaistums sākās Santa Cruz. Santakrūzas ieleja cieta lielajā Čīles zemestrīcē, un daudzas vīna darītavas tolaik zaudēja ne tikai mucās esošo jauno vīnu, bet arī visu savu vīna vēsturi. Šo rajonu labi izvēlēties, ja gribas atpūtu vīna lauku vidū. Viesnīcas ar baseiniem un restorāni iekārtoti vīnogulāju vidū. Nereti viesnīcas iemājojušas skaistās koloniāla stila rančo ēkās, cenai sākoties no 100 EUR.

Mazo, mazo ciematiņu Matanzas atklājām pavisam nejauši. Tajā dzīvo tikai 500 cilvēki, to veido tirgus laukums, skola, maza slimnīca, mājas un trīs augstas klases dizaina sērferu viesnīcas. Viļņi ir pasakaini, bet ūdens gan ir auksts, bez biezās hidras tajā ieiet ir neiespējami, kaut ārā +30! Tā ir vieta, kurp brīvdienās dodas  tie Santjāgo iedzīvotāji, kuriem ir nauda, bet kuri nevēlas atpūsties krāšņā kūrortā. Vina del Mar. Matanzas ir lieliska pērle - nost no tūristu takām, neiekļauta klasiskajos ceļvežos.

3 000 km garais maršruts gar krastu ir tā vērts, jo ceļā redzētais ir tik bagātīgs, ka izmaina priekšstatu par tuksnesi kā tukšu vietu. Visam ir vēstures garša, ko citā gadījumā būtu iespējams redzēt tikai muzejā. Viss ir turpat.

DALIES: