GALAMĒRĶI KULTŪRAS AFIŠA BAUDĪTĀJA CEĻVEDIS CITĀDI MARŠRUTI INSIDER'S VIEW JAUNUMI FOTO GALERIJAS

IZVĒLIES GALAMĒRĶI

Gajāna

Citādi maršruti

IZVĒLIES AUTORU

Smaržo pēc dūmiem, mitra koka un sausas zāles

Gajāna

Smaržo pēc dūmiem, mitra koka un sausas zāles« ATPAKAĻ « UZ SADAĻAS SĀKUMU

SAŅEM JAUNUMUS

Ierakstiet savu e-pasta adresi, ja vēlaties saņemt ikmēneša jaunumus.

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

Citādi maršruti · Dienvidamerika · gajāna · Gajāna · Agata Smeltere-Maksimoviča

Smaržo pēc dūmiem, mitra koka un sausas zāles

Autors: Agata Smeltere-Maksimoviča1 ATSAUKSME

Smaržo pēc dūmiem, mitra koka un sausas zāles

Smaržo pēc dūmiem, mitra koka un sausas zāles... tādas man atmiņā palikušas divas nedēļas, ko pavadīju pie makuši un tarumas (arekunas un makuši pēcteču) cilts indiāņiem Moko-Moko un Nappi ciematos Gajanā, vienīgajā angliski runājošā Dienvidamerikas valstī. Gajanas nosaukums tulkojumā nozīmē "daudzo ūdeņu zeme", un tās kultūra ir tuva Karību jūras valstīm, tomēr ekosistēma pieder Amazones baseinam. Gajanas piekrasti, kas aizņem 10% no kopējās zemes platības, apdzīvo ap 90% no visu iedzīvotāju kopskaita. Turpretim, pārējos 90% iekšzemes apdzīvo aptuveni 10% iedzīvotāju. Indiāņi ir tikai 5,3% no kopējā iedzīvotāju skaita un praktiski visi dzīvo valsts iekšienē. Minētie ciemi atrodas netālu no Gajanas un Brazīlijas robežas Rupununi savannās pie Kanuku kalnu grēdas - viena no Gajanas unikālākajiem dabas brīnumiem. Gan sendienās, gan daļēji arī šodien no šo kalnu un mežu dabas bagātībām atkarīgi ir 18 indiāņu ciemati.

Laiku neviens neskaita

Pirms kāda laika ar draudzeni viesojoties Brazīlijā, bijām aizbraukušas uz Amazonijas štata galvaspilsētu Manausu, lai četras dienas izbaudītu Amazones džungļus. Šajā pārgājienā mūsu gids bija 33 gadus vecais makuši indiānis Leandro. Pulksteni viņš sācis lietot tikai pirms gada darba vajadzību un pilsētas klātbūtnes dēļ. Laiku viņš nosaka ar 10 minūšu precizitāti, vien palūkojoties debesīs. Sarunas pie ugunskura džungļu vidū nakts melnumā, vārds pa vārdam par viņa izcilajām dabas zināšanām, dzimto ciemu un bērnību Gajanā, medībām kopā ar vecmāmiņu, un Leandro stāstnieka spējas manu ziemeļnieces iztēli iedarbina tik ļoti, lai pēc pāris mēnešiem dotos viņam līdzi uz Gajanu apciemot viņa simtgadīgos vecvecākus, kurus pats Leandro pēdējo reizi redzējis pirms gadiem desmit.
Viņš, kā solīts, mani sagaida Boa Vistas lidostā Brazīlijā, no kuras ar autobusu dodamies līdz Brazīlijas - Gajanas robežpilsētai Bon Fim. Ar kājām ejam līdz abu valstu robežai, Leandro robežsargam uzrāda savu identifikācijas karti (pasu indiāņiem parasti nemēdz būt, un tās viņiem nemaz nevajag, jo valsts robežu šķērsošanai oficiālā robežpunktā indiānim pietiek tikai ar šo dokumentu). Ar laivu pārbraucam pāri Takutu upei, kas ir abu šo valstu robežlīnija, un nu esam Gajanā, Lethem pilsētiņā, kas ir Gajanas 9. reģiona centrs. Mazs lauku miestiņš ar izdangātiem zemes ceļiem, policijas iecirkni, pārīti viesu māju, vienu interneta kafejnīcu, 2 veikaliem, kādu ēstuvi, lidmašīnu skrejceļu, policijas iecirkni un slimnīcu, kurā, kā iepriekš katram gadījumam biju noskaidrojusi, droši un perfekti ārstē malāriju.
Leandro nu paskaidro, ka te viņu sauc Ouens Makdonalds un tas arī ir viņa dzimtais vārds, jo tikai Brazīlijā viņš ir "pieskaitīts" kā Leandro Helio da Souza. Tā ar indiāņiem te bieži gadoties. Izskaidrojums šāds: kad padsmit gadu vecumā nolēmis iekārtoties uz dzīvi Brazīlijā, reģistrējoties vietējā prefektūrā, viņam nebijis līdzi neviena dokumenta un tad nu piereģistrēts ar kāda pilnīgi nepazīstama blakus rindā sēdoša brazīļu pāra atļauju viņu uzvārdā, indiāni gluži kā adoptējot. Dzīvot vajagot vienkārši, viņš nosaka. Gajanā mājniekiem viņš ir Ouens, Brazīlijā darba devējam un draugiem - Leandro. Kad dzīvojies pa Venecuēlu, arī tur viņu saukuši citādāk.Un kā viņš pats uzskata, tas vispār ir mazsvarīgi, kā citi tevi sauc. No stāstītā man rodas aizdomas, ka jaundzimušā indiāņa oficiālā ierakstīšana reģistros var tikt veikta pat vairākus gadus pēc viņa dzimšanas atkarībā no vecāku apņēmības, mājvietas atrašanās un laika apstākļiem, kā arī no dzīves notikumu gaitas kopumā, sak, to izdarīs, kad būs iespēja, laiks un praktiska nepieciešamība, piemēram, oficiāls ārsta apmeklējums vai skolas gaitu uzsākšana. Šī spēja vadīt savas dzīves paralēli valdošās civilizācijas noteiktajām prasībām nebeidz pārsteigt arī turpmāk.

Foto: Smaržo pēc dūmiem, mitra koka un sausas zālesFoto: Smaržo pēc dūmiem, mitra koka un sausas zālesFoto: Smaržo pēc dūmiem, mitra koka un sausas zāles

Nu mums jātiek uz pārdesmit kilometru attālo Moko-Moko ciemu, kur mīt Leandro vecvecāki un droši vien vēl kāds no visas plašās saimes, kuras radurakstiem izsekot mans prāts atsakās (viņa tēvam vien bijušas 5-6 sievas, katrai pa 4-6 bērniem. Cilvēki runājot, ka pirmā sieva nākusi no retas, šodien jau izmirušas cilts, kas sensenos laikos esot uzskatīta par cilvēkēdājiem. Tiesa, šī cilts mirušos kremējusi, nevis rakusi zemē, tāpēc iespējams, ka laika gaitā ļaužu valodās bēru rituāliem nepatiesi piedēvētas kanibālisma iezīmes). Man ir mugursoma, Leandro - mugursoma un divi mazi, moderni, speciāli šim braucienam iegādāti koferīši uz ritentiņiem, kuri pa ceļam jau nolauzti. Leandro nospriež, ka ar velosipēdu tāpēc braukt nesanāks, ar zirgu netik, jāmeklē mašīna. Atrodam pilnpiedziņas džipu un pēc tam arī tā vadītāju - Karību jūras pirāta prototipu - , pakaulējamies par brauciena cenu, tad samaksājam, un gar Kanuku kalnu grēdām pa pārplūdušiem mālainiem ceļiem, bezceļiem un savannām braucam iekšā uz nekurieni.
Nezinu, cik ilgi braucām. Varbūt stundu, varbūt divas. Brīžiem lidojām, jo galamērķī jānokļūst krietni pirms tumsas iestāšanās, lai arī vadītājs paspētu atgriezties Lethem savlaicīgi. Spidometrs gan nespēj rādīt vairāk kā 20km/h. Neviens arī nezina, cik ir pulkstens, jo laiku te neskaita. Ir diena, un ir nakts. Arī gaisa temperatūru neviens nezina. Ir karsts un ir mitrs. Ir sausā sezona un ir lietus sezona, kā šobrīd. Un ko gan mainītu tas, ja šos ciparus zinātu. Tāpat viss ir tā, kā tas ir, un notiks tā, kā tam jānotiek. Lai nenodzīvotu garām datumam, kad man jāatgriežas savā pasaulē, nolemju skaitīt vismaz dienas.

Ar zirgu jāt vairs nav stilīgi

Foto: Smaržo pēc dūmiem, mitra koka un sausas zālesFoto: Smaržo pēc dūmiem, mitra koka un sausas zālesFoto: Smaržo pēc dūmiem, mitra koka un sausas zāles

Lai gan pirms saskarsmes ar Rietumu civilizāciju, makuši indiāņi pārsvarā bija klejotājciltis, tomēr savas dzīvesvietas konkrētā teritorijā viņi izvēlējušies uz salīdzinoši ilgāku laika posmu. Mūsdienās mājvieta tiek būvēta uz gadiem 10-15. Pēc tam mājsaimniecību var iekārtot citur - tuvāk vai pavisam tālu no iepriekšējās dzīvesvietas. Šajos ciemos indiāņu ģimenes nedzīvo vienā kopienā zem viena jumta - katrai ģimenei ir sava saimniecība. Naudas ekonomikas tendences, kas šajās teritorijās parādījās līdz ar koloniālisma ienākšanu, piemēram, lauksaimniecības produktu audzēšana un pārdošana vai jelkāda citāda regulāra un pastāvīga naudas ieguve, indiāņu dzīvesveidu, mentalitāti un ikdienu pārņemt pilnībā vēl nav spējusi. Tomēr jaunākajā paaudzē, jo īpaši izglītotākajā, jaušama spēcīga vēlme līdzināties "modernajam cilvēkam". Tāpēc runāt indiāņu valodā ārpus savas vides viņiem vairs neskaitās stilīgi, arī ar zirgu jāt vairs nav stilīgi (lai gan lietus sezonā līdzenumos tas joprojām ir vispraktiskākais pārvietošanās veids), tā vietā labāk izvēlēties velosipēdu, vai vēl labāk - mopēdu vai mašīnu. Un tādam jaunietim nekas nav sāpīgāks par kādas citas rases vai tautības pārstāvja izteikumu: he, tu jau indiānis, tu jau no laukiem, tev, pāķim, jau nekā nav.
Galvenais iemels lokālo tradīciju, tai skaitā arī valodas, izzušanai slēpjas tradicionālā dzīvesveida izzušanā un ekonomiskajā izdevīgumā, ko piedāvā kopējā lielā pasaule. Šodien, modernajai civilizācijai izplešoties un iedzīvotāju daudzumam palielinoties, medības, piemēram, tiek rīkotas vidēji tikai 4-6 reizes gadā. Īstās medību un zvejas vietas ir aizvirzījušās tiktāl prom no nemitīgi pieaugošās populācijas, ka to sasniegšanai nepieciešams pārāk ilgs laiks, lai šādu prombūtni ģimenes vīrieši atļautos ikdienas maltīšu nodrošināšanai vien. Šādos "medību maršrutos" tiek sūtīti gan pašas Gajanas, gan arī Lielbritānijas armijas kareivji, lai tie iegūtu nepieciešamās zināšanas un rūdījumu ekstremālos ekvatora apstākļos. Indiāņu gidi zina stāstīt, ka jaunie puiši, katrs uz muguras nesot savu ekipējumu un milzīgās somas ar pirmās nepieciešamības lietām, nereti gājienu neiztur un lūdz atgriezties. Jo īpaši lietus sezonās, kad meža ceļi un takas ir pārplūdušas ar ūdeņiem, pārvēršoties līdz viduklim dziļos dīķos, un stāvo kalnu mitrie akmeņi, mālainā zeme un trūdošās lapas ir nepielūdzami slidenas. Interesanti salīdzināt, ka vēl pirms gadiem desmit piecpadsmit šādas gaitas minēto indiāņu ciemu ģimenes vīrieši veica ikkatru nedēļu neatkarīgi no laika apstākļiem - turpceļš vai tā konkrēts posms kalnu džungļos augšup, kas jāpaveic līdz ar tumsas iestāšanos, un atpakaļceļš ar medījumiem uz muguras un rokās no kalniem lejup. Kopumā medības ilgušas dienas trīs. Pēc tām mājās rīkotas dzīres. Arī dienas trīs. Tad atelpa. Un viss no sākuma.

Šodien ikdienas vajadzības nodrošina ģimenes ferma, kas arī mēdz atrasties vairāku stundu gājienā no dzīvesvietas - tur, kur zeme neskarta, pēc kāda laika zemei dodot iespēju atkopties, fermu iekārtojot atkal kādā citā vietā, gan arī kāda attāla, maza pārdotuve-veikaliņš, kurā iespējams nopirkt gan šo to no pārtikas, gan saimniecībā nepieciešamās preces. Nescafe, čipši un coca-cola veikaliņu plauktos šajā vietā un laikā rada skumju līdzību ar citām mūsdienu cilvēka ievazātām infekcijas slimībām.
Ir dažādas ģimenes - turīgākas, kuru praktiskā dzīve un sadzīve ir mums saprotamāka. Tās arī dzīvo tuvāk kartē atzīmētajiem un reāli esošajiem ceļiem vai kādiem citiem zināmiem pieturas punktiem - baznīcai, skolai, ciema pašpārvaldes padomei. Viņu saimniecībā, iespējams, ir savs elektrības ģenerators ar dažām no tā izrietošajām iespējām. Virtuvē var būt pat gāzes plīts un kāds stikla trauks. No māla ķieģeļiem būvēto dzīvojamo telpu lapu vai niedru jumts būs nomainīts pret skārda jumtu, dzīvojamā telpa ir sadalīta ar sienām atsevišķās istabiņās, sienām nesniedzoties līdz jumtam, tādējādi kaut nedaudz radot viegla caurvēja efektu. Tomēr paši iedzīvotāji atzīst, ka tādā ēkā ir daudz sutīgāks un mitrāks, tāpēc jāgādā arī ventilators. Bet tā toties modernāk un relatīvi izturīgāk - pareizi gatavots lapu vai salmu jumts neremontēts turoties gadus 10-15, skārda - 20. Un arī elektrību ievilkt esot drošāk.
Ir arī saimes, kas naturālajā saimniecībā dzīvo vesternu filmām līdzīgos apstākļos. Gribētos uzsvērt, ka ne nabadzīgos, bet gan pieticīgos. Jo patiesībā nekā daudz jau arī nevajag. Viņu sadzīvē manāma indiāņu aizgājušo laiku godība - ar rokām darinātie sadzīves priekšmeti, virtuve, dzīvojamās ēkas. Ēkas var būt celtas gan no pašrocīgi darinātiem māla ķieģeļiem, gan vītas no koka vai stiebriem un lapām, tāpat kā jumts, kas pat tropisko lietusgāžu laikā nelaiž cauri ne pili ūdens. Ēka ir vēsa un ar pastāvīgu maiga vēja plūsmu. Guļamvieta - katram savs šūpuļtīkls, kuru var iekārt un pārvietot kā labpatīk. Izgatavots no raupjas kokvilnas, tas ir ļoti piemērots gan karstam, gan mitram laikam, un ir ārkārtīgi ērts lietošanai un jo īpaši gulēšanai.

Bailes no līgavas tēva un bišu midzenis

Foto: Smaržo pēc dūmiem, mitra koka un sausas zālesFoto: Smaržo pēc dūmiem, mitra koka un sausas zālesFoto: Smaržo pēc dūmiem, mitra koka un sausas zāles

Šādos - tradicionālos - apstākļos mīt Leandro vecvecāku ģimene: 107 gadus vecais vectēvs un ap 80-85 gadus vecā vecmamma, Leandro brāļa sieva ar 5 bērniem, no kuriem jaunākajam ir 2 mēneši, un viņas vecākā meita ar mēnesi vecu zīdainīti. Visi vīriešu kārtas pārstāvji aizgājuši peļņā uz raktuvēm. Atrāk kā pēc pusgada atpakaļ nebūšot, lai tad atkal kādu gadu varētu dzīvot ar ģimeni. Vectēvs oficiāli ir atzīts par reģiona vecāko iedzīvotāju. Valsts viņam piedāvājusi acīm veikt kataraktas operāciju, no kuras viņš atteicies. Brilles uz deguma liktu gan, bet kaut ko acīs operēt - ne par ko, gribot savu mūžu godam nodzīvot. Viņš ir īsts vecā kaluma indiānis ar atbilstošu morāli - vecākās meitas bērna tēvam tik ļoti bail no viņa, ka nākot līgavu ar bērnu apciemot tikai nakts tumsā naivā cerībā, ka vectēvs viņu nepamanīs. Esot kauns viņam acīs rādīties, jo neesot atzīts par gana izdarīgu un prasmīgu.
Leandro ar vectēvu atceras, kā savulaik puišiem, sasniedzot pilngadību, vajadzējis izturēt vairākus eksāmenus, lai pierādītu sev un citiem, ka ir gatavi pieaugušo dzīvei un dzīvesbiedra izvēlei. Laiku un vecumu, kad puisis gatavs šiem pārbaudījumiem, var izvēlēties pats - citam tie ir 13 gadi, citam 23.
Leandro bijis šāds eksāmens: makuši cilts vecākie likuši viņam iet džungļos un atrast retu koku, kuram pašā galotnē ir bišu midzenis ar medu. Šis koks jāatrod vienatnē un nekļūdīgi jāiegaumē tā atrašanās vieta. Tad jānāk atpakaļ uz ciemu un atpakaļ pie koka jāatved pārējie cilts vīrieši. Leandro devies ceļā bez ūdens un bez pārtikas, tikai nazis līdzi bijis. Uz sejas tika uzzīmētas ar urucum augļa sarkano krāsu makuši cilts identitātes zīmes. Leandro koku džungļos meklējis dienas divas. Nakti pavadījis kokos, kura zaros novijis gultu - jo augstāk, jo drošāk. Pa dienu pārticis no meža piedāvātās ēdienkartes. Medīt neesot bijis vajadzības, upē varējis ienirt un izcelt tādu zivi, kādu vēlējies. Atgriezies pie savējiem, tad vedis atpakaļ pie koka pārējos ciema vīriešus, lai izpildītu pārbaudījuma otro daļu. Vajadzējis kāpt kokā un ar roku no bišu midzeņa dabūt laukā medu. Lejā palikušie stāvējuši ar dūmojošām lāpām, lai varētu kontrolēt bišu uzbrukumu. Medu Leandro dabūjis, tāpat arī neskaitāmus bišu kodumus. Pašam vien ar savām kājām bijis jātiek atpakaļ un ciemu, kur smagā drudzī pavadījis divas dienas. Sāpēs esot raudājis, ko redzējušas arī ciema meitas. Leandro eksāmenu nokārtojis ar otro reizi un tādējādi visbeidzot apliecinājis, ka spēj izturēt sāpes - gan fiziskas, gan morālas. Starp citu, šie bišu kodieni, kā nesen esot pierādījusi modernā medicīna, mazinot asiņošanu ievainojuma gadījumos un arī stiprinot sirds asinsvadus - izrādās, ļoti vienkārša nepieciešamība aktīvas mednieku cilts pārstāvim.
Meitenēm, savukārt, sākoties pirmajām mēnešreizēm, turpmākās 40 dienas jāpavada slēgtās telpās tumsā un jāveic ikdienas darbi, tai skaitā ēst gatavošana. Pagatavoto ēdienu gan arī tikai pati drīkst ēst. Jāpierāda, ka vecumdienās, kļūstot akla, viņa spēs vadīt mājsaimniecību. Ka jau šodien spēj atteikties arī no savām vajadzībām, no sava "gribu", no sava "es", kā vēlāk to būs nepieciešams viņai darīt kā daudzu bērnu mātei. Pēc 40 dienām iznākot gaismā, bieži vien meitenēm tiek izplūkti vai nogriezti mati, tādējādi atņemot vienu no viņas skaistuma un lepnuma atribūtiem. Sāpēs raudošie puiši un meitenes šādos apstākļos nereti tad arī noskatot sev partneri. Jo cilvēku vislabāk iepazīst tieši grūtībās. Pēc šiem pārbaudījumiem seko dzīres, dejas un svinības. Sāpes mūs stiprina, taču šodien, kā uzskata Leandro vectēvs, dzīvesveids tik strauji mainās un jaunieši šādiem pārbaudījumiem vairs neesot gatavi, taču šā vai tā pati dzīve tiem taču sagatavos katram savus.

Tradīciju loģika un dēmonu izdzīšana

Jāatzīst, ka izdzīvojot un kaut tikai daļēji piedaloties makuši indiāņu ikdienā, šo un citu tradīciju izcelsmē skaidri kļūst jūtama to praktiskā jēga un elementāra loģika, kas izriet no apkārtējās dabas un sadzīves apstākļiem, kā arī dzīves un izdzīvošanas priekšnosacījumiem. Tā, piemēram, arī džungļos medību vietās sievietes mēnešreižu laikā nedrīkst nedz peldēties, nedz vispār daudz apkārt staigāt, jo tādējādi gluži vienkārši piesaistīs plēsoņas vairāk nekā nepieciešams. Tāpēc tikai nezinātājam var šķist dīvaina tradīcija, ka konkrētajos apstākļos un vidē šajās dienās sievietēm jāuzturas vienuviet nosacīti slēgtā telpā. Novēroju arī kārtību, kādā cilvēki, iebrienot strautā vai kādā citā tekošā ūdenī, to vienlaicīgi dzer un tajā peldas. Tie, kas dzer, tie pēc iespējas attālāk viens no otra nostājas pirmajā rindā pret straumi, tādējādi plaukstās iesmeļot tīru ūdeni. Tie, kas peldas vai mazgājas, noteikti atrodas aiz dzerošajiem.
Ļoti liela ietekme ir kristiešu baznīcai, kuras ietekmē indiāņu tradicionālās garīgās vērtības un kosmosa izpratne ar katru paaudzi izzūd arvien vairāk. Ļoti bieži man tika uzdots jautājums, vai es Bībeli lasu katru vakaru un vai baznīcu apmeklēju katru svētdienu. Daži indiāņi šajos ciemos tā arī dara - svētdienās uzvelk izejamo kārtu, mazulim galvā uzvelk rišainu, krāšņu cepurīti, kājās melnas lakādas kurpītes, mātes slingā iekšā un pār kalnu prom uz baznīcu. Tajā arī tiek paziņoti ciema galvenie notikumi. Vairākās ģimenēs pamanīju uz galda jehovas liecinieku un mormoņu info bukletus, kuros lielākoties bija nabadzīgākās sabiedrības daļas interesējošas reliģiskas tēmas.
Leandro vienubrīd sāka bažīties, vai tik viņš neskaitās mormonis. Iemesls sekojošs: kādu dienu Brazīlijā, Boa Vistā, pie viņa pienākuši mormoņu mācītaji un apgalvojuši, ka vinš esot dēmonu apsēsts. Dēmonus vajagot izdzīt, un to spējot tikai viņi. Leandro apdomājis un atzinis, ka indiāņiem ar gariem ir ciešs sakars un būtu interesanti apskatīt, kā macītājs no viņa dzītu laukā sliktos. Tā arī aizgājis uz baznīcu, kur abi mācītāji viņu gaidījuši. Sākusies garu dzīšana - mācītāji uzlikuši rokas uz viņa galvas un skaļā balsī kaut ko murminājuši. Un tā labi ilgi, bet nekādas solītās pārmaiņas Leandro neesot jutis. Tad mācītāji sākuši līgoties, rokas pacēluši virs viņa galvas un atkal ilgi kaut ko runājuši, tagad gan jau ar aizvertām acīm. Leandro tas viss nemaz neesot paticis un viņš vienā brīdī nemanot izslīdējis laukā un prom no baznīcas. Kopš tās reizes viņš mormoņiem vairs neticot. Bet Kristum viņš tic patiesi no sirds, tāpat kā arī visiem saviem gariem, arī neizdzītajiem.

Lipīgā jautrība un mežonīgie pigmeji

Foto: Smaržo pēc dūmiem, mitra koka un sausas zālesFoto: Smaržo pēc dūmiem, mitra koka un sausas zālesFoto: Smaržo pēc dūmiem, mitra koka un sausas zāles

Moko-Moko pie Leandro vecvecākiem nodzīvoju četras dienas, tad devos atpakaļ uz Lethem, lai no turienes tālāk uz indiāņu ciemu Nappi. Tur jāatrod Maria, kas koordinē zinātniekiem un dabas pētniekiem paredzēto vietējo "eco -lodge". Viņa ieteikšot, ko man šajā ciemā darīt tālāk. Šoreiz mani ved ar motociklu. Par spīti lietus gāzēm un pārplūdušiem ceļiem. Vadītājam - jaunam mulatu puisim - pieres rajonā ir iedobe, tas ir, nedaudz iedauzīts galvaskauss un kājas celī ir dzelzs - nesen cietis avārijā. Protams, ka iestājoties naktij un absolūtai tumsai, motocikls visbeidzot ceļa vidū noslāpst. Braucējam gan ir mobīlais, tomēr tas neatrodas un arī neatradīsies uztveršanas zonā. Ūdens vietām sniedzas virs ceļiem, tāpēc vienkārši stumjamies uz priekšu. Vadītājs ir ļoti labā garastāvoklī un viņa jautrība šajā situācijā ir lipīga. Arī ēst vairs tik ļoti negribas. Nokļuvusi sausumā, apsēžos vērot zvaigznes, mans šoferītis - labot motociklu. Mēness gan nespīd pietiekami spoži un zvaigznes ne tik, lai viņa darbošanās ap braucamo nakts melnumā liktos lietderīga un pārliecinoša. Tomēr motocikls tiek salabots, un vēl pēc kādas stundas pusotras jau esmu pie Marias.
Maria, vietējās pamatskolas skolotaja, arī ir makuši indiāniete, kas kopā ar jaunāko brāli uzaugusi britu mūķeņu vadītā klosterī. Viņu vecāki gāuši bojā, kad bērni vēl bija pavisam maziņi. Klosterī brālis ar māsu runājuši savā - makuši - valodā, un lai to nepieļautu, viņi tika izšķirti, liedzot tiem satikties divatā. Abi bērni tika izmitināti pretējās klostera pusēs un kopš tā laika redzējuši viens otru tikai mūķeņu klātbūtnē. Tā makuši valodu Maria praktiski aizmirsusi, runā tīrā angļu valodā, šķiet, pat bez indiāņiem tik raksturīgā akcenta. Maria arī stāsta par "smadzeņu skalošanu", kas tikusi veikta indiāņu asimilācijas nolūkos. Šobrīd valsts izglītības programmas nepredz divvalodības apmācību.

Nākamajā rītā tieku iepazīstināta ar Deksteru, vietējo mežzini - reindžeri - gidu, kuru parasti nolīgst reģionā esošie zinātnieki un pētnieki savu ekspedīciju veikšanai. Studējis arī Valsts universitātē Džordžtaunā, pirmos trīs kursus pabeidzis ar izcilību, bet tad ilgāk vairs nav varējis izturēt pilsētas dzīvi un laimīgs atgriezies mājās pie dabas, par spīti pasniedzēju lūgumiem universitāti tomēr pabeigt.
Viņš kopā ar savu tēvu Leo mani nolēmis vest dziļi džungļos uz kādu kalnu ūdenskritumu, kas lietus sezonā ir īpaši spēcīgs. Laiku viņš spēj noteikt nekļūdīgi pēc saules pat tad, kad tā nav redzama, un debess puses, škiet, pat ar aizvērtām acīm. Pārgājiens ilgst 2 pilnas dienas, turpceļš augšup pa kalniem - no rīta gaismas precīzi līdz tumsai, atpakaļceļš lejup aptuveni tikpat ilgi. Manas Rīgā pirktās iešļūcenes saplīst pašā pārgājiena sākumā, tāpēc tālāk dodos basām kājām, tāpat kā mani pavadoņi - tā gluži vienkārši ir ērtāk un stabilāk. Jāatzīst, ka holivudas šausmeņu iespaidā parasta ceļotāja priekšstats par džungļu vidi ir pārspīlēti sagrozīts. Pirmais, kas gan jāņēm vērā, cilvēks džungļos ir ciemiņš un viņam jāapzinās, ka sevis un savas varas pārvērtēšana var būt letāla. Tomēr tāpat kā pilsētā, arī te ir savi satiksmes noteikumi, kuri jāzin un jāievēro, un tiem sekojot var justies relatīvi drošs. Atbilstoši saņemtajiem norādījumiem, savās domās indiāņu Meža mātei lūdzu pret mani būt saudzīgai un labvēlīgai, kā arī apņemos ar savām domām un rīcību izrādīt cieņu dabas varenībai. Nu gluži prasījās vēl nodungot latviešu tautasdziesmu "Caur sidraba birzi gāju"... Galamērķi sasniedzam līdz ar saulrietu, tomēr vakara pelde sanāk melnā tumsā, vienam no pavadoņiem vērīgi atrodoties sardzē ar bisi rokā. Jautāju Deksteram, cik ilgi viņš spētu izdzīvot džungļos viens pats bez jelkādiem palīgiem. Viņš atsmej, ka džungļos ir viss - ēdiens, dzērieni, pajumte...Galvenais, lai laba veselība, tad nav par ko uztraukties, varētu te dzīvoties cik nepieciešams. Nu, kādus trīs mēnešus iztiktu bez cilvēkiem sev apkārt, tad gan gribētos sabiedrību.

Pēc vakariņām, pagatvotām uz slapjā zemē ar slapjiem zariem prasmīgi kurta ugunskura, un ilgā pārgājiena miega saldums šūpuļtīklā ūdenskrituma un dzīvnieku pasaules skaņu ielenkumā ir tik tiešām ir sajūtams. Leo stāsta jokus par savām jaunības dienām - kā puiši pēc svinībām tumsā pie saviem šūpuļtīkliem mēdza samainīt zirgus, apģērba gabalu, apavus vai kādus citus identitātes objektus cerībā, ka izjokos meitenes un viņas nakts melnumā savus līgavaiņus varētu sajaukt. Dažkārt esot izdevies. Joki tad sākušies nākamā rītā. Pēc kāda laika arī Leo nolemj gulēt, un sardzē pie ugunskura līdz pašai rītausmai paliek Deksters viens. Vēl tik pa ausu galam dzirdu stāstu par kaut kādiem pigmejiem, kas sazinās savā starpā, atdarinot putnu svilpošanu. Tie esot "mežonīgie" indiāņi bērna augumā ar sarkani krāsotām sejām, kurus Deksters pirms kāda laika šajā apvidū redzējis, bet ko nu man džungļu vidū guļošai šādā situācijā vēl nesastāsīs...

Foto: Smaržo pēc dūmiem, mitra koka un sausas zālesFoto: Smaržo pēc dūmiem, mitra koka un sausas zālesFoto: Smaržo pēc dūmiem, mitra koka un sausas zāles

Atpakaļceļš no kalniem lejup šķiet daudz vieglāks. Arī basās kājas jau ir pieradušas pie džungļu bezceļiem. Savās domās jūtu izmaiņas arī attieksmē pret sāpēm un dzīvības-nāves jautājumu kopumā - ir apstākļi, kurus es varu kontrolēt un ietekmēt, un ir apstākļi, kuros esmu bezspēcīga pilnībā un tad būs tā, kā būs. Šāda apziņa ir nomierinoša, jo jelkāds satraukums dotajā brīdī un situācijā ir bezjēdzīgs. Pa ceļam jautāju Deksteram un viņa tēvam, kā viņi jūt, kurš augs, vai tā sula, vai miza kam ir derīgi - medicīnai vai ēšanai, piemēram. Blakus jau esošajām no senčiem saņemtajām zināšanām, viņi nekļūdīgi paļaujas uz savu intuīciju, garšu un ožu. Deksters satrūdējušās lapās pamana mazu, agrāk neredzētu melnu vardi. Tā visticamāk būs indīga. Tēvs piekrīt. Kā viņi to jūt, tādu vardi redzot pirmo reizi, viņi paskaidrot nespēj. Atceros, ka man somā ir Riņķa ziede "Evija". Izvelku to laukā un lūdzu viņiem pateikt, kas tas ir un kam tā domāta. Tēvs ar dēlu to kārtīgi izosta un pagaršo. Tad paziņo lēmumu: pārtika tā nav noteikti, tās ir kādas zāles. Visticamāk, ka lietojamas ārīgi, bet iespējms, ka atšķaidītu varētu arī iedzert. Spriežot pēc garšas un smaržas, viņuprāt, tiešām izcila manta. Būšot ļoti laba smēre kādām brūcēm, čūlam, atklātiem ievainojumiem, apdegumiem, vai iekaisumiem. "Vai mums taisnība?" viņi jautā. "Jāatzīst, ka pilnīga", atbildu.
Dekstera tēvs, kas savos 65 gados ne reizi visa pārgājiena laikā nav pat paslīdējis, neskatoties uz vissmagāko saiņu un somu nešanu, pēkšņi ir manāmi atpalicis. Viņš mani ar Deksteru pasauc pie sevis. Kalna nogāzē glumās, mālainās takas pašā virspusē viņš ir atradis akmens cirvīti - vienā galā tam ir ass asmenis, otrā ir iegrebtas iedobes koka kāta piesaitēšanai. Tādus makuši indiāņi te jau sen vairs nelieto. Vai nu šo arheoloģisko atradumu no zemes dzīlēm ir izskalojis lietus, vai nu mēs te neesam bijuši tikai trīs vien un mums kāds vai kādi ir sekojuši, ar to domājot pigmejus. Jo blakus atrastajam asmenim mālainajā ceļa virsmā ir cilvēka pēdas nospiedums - mazāks kā man vai kādam citam pieaugušajam. Bērni tik tālu vieni paši nevar būt atklīduši. Bet kas to lai zina. Dekstera tēvs akmens cirvi paņem līdzi uz ciemu tā rūpīgākai publiskai izpētei.

Nappi ciemats

Foto: Smaržo pēc dūmiem, mitra koka un sausas zālesFoto: Smaržo pēc dūmiem, mitra koka un sausas zālesFoto: Smaržo pēc dūmiem, mitra koka un sausas zāles

Turpmāko nedēļu pēc Dekstera un viņa tēva laipna ielūguma nodzīvoju pie viņiem ģimenē mājās. Arī te dzīvesvieta iekārtota līdzīgi kā pie Leandro vecvecākiem. Ar rokām darinātu ķieģeļu ēka, lapu jumts, guļamtelpās šūpuļtīkli, ēkai vairākas ieejas, viss tīrs un kārtīgs, smaržo pēc svaiga gaisa, pēc koka un sausas zāles. Virtuve iepretim dzīvojamai ēkai, arī ar divām durvīm. Visem ēku logiem slēģi, kas veras nevis uz sāniem, bet no lejas uz augšu. Durvis sadalītas divās daļās - apakšējo aizverot, augšējā daļa paliek atvērta, tomēr suņi un cāļi dzīvoajmajā ēkā iekšā netiek. Ikdienas mazgāšanās vieta tur tālāk, taisni lejup no kalna pa taciņu, kas atduras pie akas zemē.
Atšķirībā no Moko-Moko ciema, šeit Nappi man bija nepieciešams saņemt ciema vecākā mutisku uzturēšanās atļauju. Tas viss saskaņā ar 1976. gadā pieņemto "Amerindian Act" likumu, kas nosaka, ka svešinieka atrašanās uz indiāņu zemes bez iepriekš saņemtas vai saskaņotas atļaujas nav pieļaujama. Tika noskaidrots mans ģimenes stāvoklis, ciemošanās iemesli un mērķi, mana profesija... Sniegtās atbildes tika nopietni uzklausītas un pierakstītas. Atļauja Deksteram savās mājās pieņemt ciemiņu - visbeidzot svinīgi paziņota. Tāds vienkāršs iebraucējs kā es šeit laikam ir liels retums un mana uzturēšanās atļauja uz indiāņu zemes un turklāt vēl indiāņu ģimenē Nappi patiešām šķiet izņēmums.

Gan Dekstera tēvs, gan viņa māte Rafina ir vieni no smalkjūtīgākajiem un inteliģentākajiem cilvēkiem, kurus nācies jelkad sastapt. Rafina ir īsta stāstniece. Stāsta viņa maigi, rimti, precīzi. Par visu - par šamaņiem un viņu dziedināšanas paņēmieniem, par to, kā pievērsusies kristietībai un kopš tā laika pati šamaņiem īsti vairs netic, jo mūsdienās viņi sākuši prasīt naudu par savu palīdzību. Patiesie šamaņi par savu palīdzību atlīdzību prasīt nedrīkst un tādi nu kļūst retums. Viņa arī stāsta par man jau zināmajiem džungļos dzīvojošajiem pigmejiem un viņu spējām "parasto" cilvēku iemidzināt, pašam to nemaz nemanot. Par to, kā sen atpakaļ zaudējusi vienu no saviem sešiem bērniem - meitiņu. Par senajiem laikiem un toreizējo ēst gatavošanas mākslu, par senajām parašām un ģimenes plānošanas paņēmieniem, par tām vērtībām, ar kurām augusi bērnībā, un par tām, ar kurām viņas nu jau pieaugušie bērni sastopas šodien. Viņa ir viena no retajiem, kas vēl joprojām prot makuši rakstu valodu. Un kad Rafina cieši skatā sacīs, ir sajūta, ka viņa redz otra cilvēka domas.
Vakariņojam līdz ar tumsas iestāšanos, savos šūpuļtīklos gulēt ejam drīz pēc tam. Pirms miega dzerot svaigas citronzāles tēju, Deksters ar tēvu eļļas lāktura gaismā stāsta, ka makuši amerindiāņu priešteci cēlušies no saules dieva un jo īpaši lepojas ar savu brīvības mīlestību, norādot, ka šajā reģionā neviens nekad nav spējis viņus izverdzināt: vai nu mācējuši aizmukt par spīti vagaru uzraudzībai, vai sliktākajā - bezizejas - gadījumā izdarījuši pašnāvību. Savu vajātāju neitralizēšanā bieži tika pielietota blow-pipe: spēcīgi iepūšot trubiņā, saindētas šautriņas precīzi, ātri un klusi iešautas pretinieka miesā, kā rezultātā indei saskaroties ar cilvēka asinīm, upuris gājis bojā pāris sekunžu laikā. Atrast indi kā arī uzmeistarot blow-pipe ir bijis pa spēkam pat stingras kontroles apstākļos.

Neskatoties uz kristietības ieviestajiem dzīvošanas noteikumiem, modernās pasaules un naudas ekonomikas tuvāku vai tālāku klātbūtni, savstarpējās attiecībās un visas dzīves būtības uztverē jaušams, šķiet, ģenētiski iepotēts brīvības un nepakļautības gars, kuru nevienai varai līdz šim nav bijis pa spēkam iznīdēt. Gluži tāpat kā sadzīvē, kur daba turpinās pat indiāņu mājvietās, radot savdabīgu telpiskās brīvības sajūtu. Atceros ziņu, ko pamanīju kādā Gajanas laikrakstā. Tad un tad, tādā un tādā armijas vienībā dienestā atrodas 360 karavīru, no kuriem 60 ir indiāņi. No kuriem 40 no armijas ir aizgājuši.
Baltie cilvēki, kas indiāņa ceļā gadās kā viņa darbadevēji, stāsta, ka indiānis nav parasts darbinieks. Kāds francūzis atstāsta savu sarunu: "klau, nu, palīdzi man izdarīt vienu darbu, es tev samaksāšu un tu savu koka laivu varēsi aizstāt ar motorlaivu". Indiānis prasa, kāpēc gan to vajadzētu. Francūzis atbild, ka tā ātrāk līdz zvejas vietai aizbraukt varēs. Indiānis: "es nesteidzos". Francūzis: "tu varēsi sazvejot vairāk". Indiānis: "mēs neapēdīsim vairāk". Francūzis: "pārpalikumu tu varēsi pārdot, būs naudiņa". Indiānis: "mums tāpat pietiek". No indiāņu stāstiem esmu sapratusi, ka ikdienas medībās un zvejā dzīvā radība tikusi galināta tieši tik daudz, cik konkrētajai cilvēku kopienai konkrētā laika posmā iespējams apēst, un ne gabala vairāk. Arī ne regulārai pārdošanai. Apbrīnojama ir šī spēja zināt mēru, zināt, ka pietiek. Ka nevajag nedz vairāk, nedz ātrāk.
Pēdējā nakts Nappi bija ļoti zvaigžņota. Nakts melnumā, atslābinot skatienu, savannā mirguļojošie naktstārpiņi un debess ļāva domāt, ka uz zemes vabūt arī neatrodos. Virs Kanuku kalniem milzīgās zvaigznes krita. Daudzas, viena pēc otras. Klusībā iedomājos savu vēlēšanos. Dekstera mamma Rafina, paejot negaidīti man garām, to pateica atklāti : "Es zinu, par ko tu domā. Bet tu atgriezīsies".

Vērts zināt

- Leo, Rafina un Deksters no Nappi 2007.gada decembrī plāno pabeigt dziļi džungļos būvēto mītni. Tur viņi parūpēsies ne tkai par profesionāliem dabas pētniekiem un zinātniekiem; viņi ir gatavi uzņemt arī vienkāršus ciemiņus un tiem atklāt savas zināšanas par džungļu zvēru un putnu pasauli, par dažādo augu izmantošanu cilvēka vajadzībām, kā arī parādīt gan tradicionālās medības, gan zveju, gan citas indiāņu ikdienas norises. Deksteram ir mobīlais telefons: +592 614 0802. Dekstera māsas Maribetas telefona nummurs: +592 669 0689. Viņi visi runā angliski. Labākais zvanīšanas laiks Latvijā varētu būt plkst.13:00-14:00, kad Gajanā ir agrs rīts. Man viņus ir izdevies sazvanīt tikai no mobīlā telefona. Taču jārēķinās, ka ģimenes mājās savannā elektrības nav, kā arī telefona atrašanās zonā nav pastāvīga, līdz ar to sazvanīšanai var būt nepieciešama pacietība.

Raksts ievietots 2008.gadā

DALIES:
Facebook Twitter

 

Jūsu atsauksmes

Lora

Apmeklēja: braukshu!

Super apraksts! :) fantastiksi uzrakstiits! Noteikti braukshu!
Paldies! :)

Jūsu vārds:

Laiks, kad apmeklējāt šo objektu:

Jūsu komentārs: