ENG LAT

SAŅEM JAUNUMUS

Ierakstiet savu e-pasta adresi, ja vēlaties saņemt ikmēneša jaunumus.

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

Citādi maršruti · Dienvidamerika · venecuēla · Venecuēla · Jānis Stirna

Iesākumā gan nemaz nebiju domājis Venecuēlā rādīties, taču biju aizkuģojis līdz Manausai Brazīlijā, un tagad gribējās izkāpt krastā. Bija arī radusies nepieciešamība samērā ātri nokļūt līdz Kartagenai - Kolumbijas ziemeļos. Izpētījis karti, sapratu, ka ātrākais veids, kā turp tikt, tomēr būs - šķērsojot Venecuēlu.

Valstī iebraucu no dienvidu puses, uzreiz sajūtot – salīdzinājumā ar Brazīliju, daudz kontrolētāku sabiedrību. To pamanīju konstruktīvisma arhitektūrā, propagandas zīmējumos un veidā, kādā mani izprašņāja robežpunktā. Pirmā pilsēta, kurā iebraucu, bija Santa Elena, kas pazīstama ar savu kolorīto naudas apmaiņas tirgu.

Venecuēlā eksistē divi valūtas kursi – oficiālais kurss un mercado negro jeb paralēlais kurss, kurš ir apmēram četras reizes izdevīgāks. Mainīt ārzemju valūtu ar mercado negro kursu, protams, ir nelegāli, taču, tā kā Santa Elena ir tālu no Karakasas un civilizācijas, tad policijas un militārā kontrole pilsētā nav tik liela.

Ar Brazīlijas reāliem skaidrā naudā arī devos uz pilsēteles centru, kur ap mani ātri vien sapulcējās vietējie naudas mijēji - ar kalkulatoriem vienā rokā un bolivāriem otrā. Tā sākās tirgošanās. Viens piedāvā šādu kursu, otrs - tādu, mēģinot viens otru pārspēt, viņi grūstās un pārbļauj cits citu. Spaidot kalkulatora pogas, tie uz ekrāna rāda, cik gatavi dot par brazīļu reāliem. Protams, ir jākaulējas, jo uz muļķi jūs mēģinās paraut - kā jau vienmēr... Kad skaidrā nauda rokā, jārēķinās, ka ar šādu ciparu ir jāplāno iztikt visu uzturēšanās laiku valstī, lai nevajadzētu izmantot bankomātus, kuros kurss ir pavisam neizdevīgs. Venecuēla ātri vien var kļūt par dārgu galamērķi, ja iztērē skaidro naudu un sāk izmantot elektronisko naudas izsniegšanas metodi.

Atradis autobusu, nopirku biļeti uz Ciudad Bolívar. Ik pēc pusstundas visa autobusa maršrutā gaidāms militārais čekpoints. Militārists ar kalašu iekāpj autobusā un, caurstaigājot, pārbauda sejas, dažreiz pārbaudīta tiek arī bagāža. Interesanti, ka šis viss reizē rada gan drošības, gan baiļu sajūtu. It kā daudz militāristu - tātad nav no kā baidīties, bet tad sāc domāt, ka gan jau ir arī iemesli, kāpēc viņi tur ir...

Aiz loga vīd ļoti skaista ainava. Ir vērts izkāpt Kanaimas Nacionālajā parkā, kurā atrodas pasaules augstākais - Anhela ūdenskritums (979 m). Tūres uz šo dabas brīnumu tiek organizētas no Karakasas (angel-ecotours.com).

Nakts vidū autobuss iebrauc Ciudad Bolívar - Orinoko upes krastā, kur jau atkal mani sagaida „friendly strangers”. Pēc jautras patērzēšanas kopīgi aizčunčinājām līdz elegantam koloniāla stila hostelim.

Pilsēta ir ļoti omulīga. Dibināta 1764. gadā, tā joprojām sagalbājusi savu koloniālo arhitektūru un šarmu. Šeit es arī pamanīju, cik daudziem šejieniešiem ir stilīgas retro stila amerikāņu automašīnas – no 70. gadiem. Un, cik forši tās rūc!

Pilsētā pavadīju vienu dienu, lai atjēgtos no autobusa brauciena un sagatavotos nākamajam. Dienas vidū ir ļoti karsti. Tāpat kā vietējie, es ārā nelīdu, bet aizkūpināju cigāru un dzēru sucos - svaigi spiestās sulas no dažnedažādiem augļiem.

Nākamajā rītā ar taksi, kas aprīkots ar mirgugunīm un taurēm, ātri izmanevrējot pilsētas sastrēgumus, devos uz autoostu.

Pēc pāris stundām jau biju Karakasā. Iebraucot pilsētā pamanīju, ka daudziem logiem priekšā ir režģi un vārtaugšās - dzelkšņi. Arī naudas pārvadājamās mašīnas līdzinās tankiem.

Apmēram pirms diviem mēnešiem Karakasā bija notikušas prezidenta vēlēšanas, kurās Čavesu neveiksmīgi izaicināja jaunais Kapriless. Izstaigājot centru, iespējams redzēt, ka pavisam nesen šeit notikusi pamatīga politiskā aģitācija. Atminos, ka skatījos vēlēšanas pa televizoru Buenosairesā, kur mani argentīniešu draugi ļoti cerēja, ka Čavess zaudēs... Tagad Čavess ir aizsaulē, bet pie varas ir Maduro.

Karakasā nebiju domājis palikt pārāk ilgi. Devos uz autoostu, lai noķertu transportu uz Marakaibo - pavisam tuvu Kolumbijas robežai. Kamēr gaidīju autobusu un vēroju, kā autopārvadājumu aģenti cīnās par klientiem, daudzi vietējie nāca klāt runāties un interesēties par to, no kurienes esmu, un kā ir tur, no kurienes nāku... Izskatījās, ka bieži ar iebraucējiem viņiem nesanāk parunāties. Protams, garām arī nevarēju palaist faktu, ka Venecuēlā ir vienas no skaistākajām sievietēm, kādas jelkad esmu redzējis. Viennozīmīgi! Nav brīnums, ka jo bieži tās uzvar Miss Universe.

Marakaibo uzreiz iespējams sajust industriālo auru. Piecdesmit procenti no Venecuēlas naftas nāk no tieši šī apvidus un ievērojama tās daļa - tieši no Maraikaibo ezera gultnes. Diemžēl kā ostu tālākai distribūcijai šo pilsētu izmanto arī narkobandas, kas šo pilsētu padara vienlīdz bīstamu kā Karakasa.

Jau iepriekš biju dzirdējis, ka ceļš uz Kolumbijas robežu ir diezgan sarežģīts, un, ka vieglākais veids, kā to veikt - ir izmantojot por puesto, kas ir kaut kas līdzīgs taksim, kas specializējies tieši šīs robežpārbrauktuves šķērsošanai.

Izkāpjot no autobusa, sapazinos ar trim kolumbiešiem, kuri centās tikt uz savu tēvzemi. Mēs nolēmām atrast transportu kopā, jo tā būtu lētāk! Ātri vien iepazināmies ar venecuēlieti Hosē, kurš mūs par 150 bolivāriem no personas aizvestu līdz robežai. Hosē vāģis bija milzīgs 1970. gada Chevrolet ar motoru kā traktoram un amortizāciju tā kā vilcienam. Pa ceļam benzīntankā piepildījām bāku pilnu ar pasaulē lētāko degvielu. Kopā par 40 litriem samaksājām 25 santīmus!

Kā jau minēju iepriekš - šī zona ir pilna ar narkobandām, nelegālajiem imigrantiem un atrodas pilnīgā militārajā kontrolē. Līdz robežai bija vien nieka 100 km, kurus nācās veikt apmēram piecas stundas. Vēl neizbraukušus no Marakaibo, mūs apstādināja policija un pārbaudīja pases, īpašu uzmanību pievēršot tieši manējai. Braucot tālāk uzdūrāmies pirmajam militārās policijas postenim, kur uz mums tēmējot ar triecienšautenēm, pieklājīgi lika nobraukt ceļa malā. Viņi vēloties pārmeklēt mūsu mašīnu, taču viņiem pašlaik jākontrolē mašīnu plūsma, tādēļ mums būšot nedaudz jāpagaida... Tā tur var sēdēt un gaidīt līdz pastardienai! Pēc kādas stundas Hosē ierosina no pirmā posteņa vienkārši atpirkties...

Kopumā sanāca apmēram desmit posteņi - pirms katra Hosē jau laikus mūs nobrīdināja, cik daudz skaidras naudas būs nepieciešams, lai atpirktos. Ar gados jaunākiem galā tikt ir vienkāršāk - ar ātru rokas kustību Hosē iespiež rokā papīrīti un lieta darīta, bet dažos punktos strādā vecie „naži”, ar kuriem ir jāiet ap stūri runāties... Arī žūksnītis te aiziet paprāvāks. Īsti gan beigās nesapratu, vai Hosē strādā kopā ar viņiem vai nē. Droši vien kaut kas pa vidu.

Ik pa laikam apstājāmies, lai parunātos ar pretim braucošajiem por puestos, un noskaidrotu, vai kāds „nazis” nav priekšā un vai nebūtu vēlams izmest kādu citu līkumu.

Ceļojumā nobeigumā vēl jāsamaksā legālais izbraukšanas nodoklis, tad pāris līkumi un - robeža ta-dā!

Kad tikām pāri robežai, to kārtīgi nosvinējām, degustējot dažnedažādas kolumbiešu alus markas un Aguardienti. Varēju atļauties pasvinēt, jo biju samērā ātri ticis cauri Venecuēlai un ticis jau tuvu savam mērķim Kolumbijā – Kartagenai.

DALIES:

PAR MUMS • KONTAKTI • RSS • SEKO MUMS: ENG LAT

© anothertravelguide.com 2015
Anothertravelguide.lv ir interneta žurnāls laikmetīgiem mūsdienu ceļotājiem. Visas anothertravelguide.lv apkopotās adreses – viesnīcas, restorāni, veikali u.c., ir autoru pārbaudītas un izvērtētas. Visi autoru viedokļi ir subjektīvi un anothertravelguide.lv neuzņemas nekādu atbildību, ja kāda no te aplūkotajām vietām neatbilst jūsu subjektīvajai gaumei, konkrētā mirkļa noskaņojumam vai kaut kas tajā būtiski mainījies kopš mirkļa, kad tajā pabijuši anothertravelguide.lv autori un eksperti.