Rakija un nepieradināts skaistums
Autors: Guntis Ērglis7 ATSAUKSMES
It visur, no kurienes labi pārredzama teritorija - ielu krustojumos, pludmalēs un piekalnēs kā skaidrs atgādinājums par vēsturi snauduļo ložmetēju bunkuri. Padomju ēras blokmājas un vilcieni ļauj justies kā 20 gadus senā pagātnē, un tomēr tepat līdzās - Eiropā. Cilvēku paviršība piemēslojusi skaistākās pludmales, bet mežonīgo dabu maz skāris masu tūrisms - aiz stūra nerēgojas kārtējā viesnīcas vai restorāna reklāma, arī attieksme pret ciemiņiem ir diezgan noliedzoša. Nepieradināts skaistums, ko jāprot saskatīt - tādu iespaidu atstāj Albānija.
Uz Balkānu zemi vislabāk doties septembra pēdējās nedēļās, kad no savām Adrijas jūras krastā saceltajām villām prom dodas itāliešu pūlis, un tveicīgais vasaras gaiss kļuvis tīkami silts - nieka 30 grādu.
Ja nokļūšana Albānijā, šķirstot bukletu lapas, neliekas pārlieku sarežģīta, tad realitātē ceļš līdz sarkani melnā karoga zemei var sagādāt pa kādam nelāgam pārsteigumam. Visērtākais veids brauciena sākšanai ir lidojums līdz Sofijai Bulgārijā, no kuras nākamajā dienā vēlams jau laikus doties ceļā. Priekšstats, ka 300 kilometrus līdz Maķedonijas galvaspilsētai Skopjei varētu pieveikt, patērējot apmēram pusi dienas, ir gaužām mānīgs. Drebelīgā autobusa čunčināšana pa vietējo ceļu bedrēm un nogāzēm, ievelkas vismaz divtik ilgi. Turklāt drakoniski apsargātā Bulgārijas un Maķedonijas robeža backpackeru priekus aizkavē vēl uz brīdi. Uzskatīdami sevi par pēdējo civilizācijas bastionu, bulgāru robežsargi otrādi apgriež ne vien līdzpaņemto somu saturu, bet kārtīgi izpurina arī pašus ceļotājus - līdz pēdējai vīlītei, tā teikt. Izmukt no sarga pedantiskās rokas nevar neviens - pārbaudīti tiek visi, kas pēc divu stundu nīkšanās tomēr apņēmušies šo valsti pamest.
Vietējo pamudināta, daļa ceļotāju tūristu maciņam neizdevīgās Skopjes vietā priekšroku dod Maķedonijas kūrortpilsētai Ohridai, kur gan lielākoties atpūšas pašu valsts iedzīvotāji. Ohridas dislokācija (milzīga ezera krastā) padara to par ideālu ideāla vietu, kur pārnakšņot pirms došanās tālāk - ja vien mazais ikaruss pieturētu pilsētas tuvumā. Pa ceļam tas mistiski nogriežas, un tumsā izgaismotā Ohrida kļūst arvien tālāka un tālāka, līdz tarkšķošais transportlīdzeklis negaidīti piestāj kādā benzīntankā. Kā izrādās - autoosta un maršruta galapunkts! Taksometrus rokās te nesadzīt pat gaišā diena laikā, pārlekt citā spēkratā nav iespējams, tāpēc vienīgais veids, kā vienpadsmitos vakarā nokļūt līdz 2,5 kilometrus tālumā esošajam kūrortam, ir doties kājām ar mugursomu plecos.
Neona gaismās zaigojošus viesnīcu uzrakstus te neatrast, tāpēc, nakts melnumā klīstot pa tumšajām ieliņām, vērīgi jāskatās, kur tiek izīrētas istabas. Nepaies ilgs laiks līdz mirklim, kad vietējais tantuks ar enerģisku zīmju valodu apskaidros situāciju - 10 eiro no cilvēka, uzmundrinoši auksta ūdens duša un katram sava gulta.
Aizgulēšanās no rīta nav pieļaujama, jo aulekšiem vien jādodas atpakaļ uz vienreizējā paskata autoostu, zinot, ka dienā vienīgais transports uz Tirānu atiet tieši pulksten 12:00. 250 kilometru tālumā esošās Tirānas sasniegšana liek pamatīgi paciesties, jo šķietami īsais 9 stundu brauciens senatnīga paskata autobusā bez kondicioniera un jebkādām citām ērtībām, ir smags un nogurdinošs.
Jo tuvāk Tirānai, jo mazāk backpackeru, tāpēc tikai dažiem ir tas gods ap deviņiem vakarā savām acīm ieraudzīt galvaspilsētas autoostu - ceļotāji tiek izmesti ārā bez jebkādas tālākas intereses par tiem. Pilnīgo neizpratni par to, kur īsti atrodies un kas tagad darāms, mazina fakts, ka pilsētas centrs nav tālu un izīrējams stūrītis atrodams gandrīz katrā sānieliņā - atliek vien sekot šiltēm ar visās mēlēs atpazīstamo hotel uzrakstu. Gribiet ticiet, gribiet ne, bet Tirānā, gluži kā Marokas tirgus labirintos, par istabiņu iespējams kaulēties. Par angļu valodu jāaizmirst uzreiz, taču arī bez tās pārdevējs ļoti labi sapratīs, ko vēlas pircējs un otrādi. Vidējā cena, par kuru vērts pacīnīties ir tie paši 10 eiro, uz ko vairāk piekrist nevajag, jo piedāvājumu netrūkst. Brokastu tādā ūķītī nav, un TV kasti viesistabā regulāri okupējuši paši mājinieki.
Pati Tirāna viesus sagaida kā no postpadomju grāmatas izkāpusi - strādnieku atveidi uz ēku sienām un kafejnīca Partizani. Bet kurpju veikaliņa pārdevējs liks kartē pabikstīt, no kurienes īsti esat un laipni apvaicāsies, kas tad viesiem šeit darāms. Brīdī, kad atteiksiet - tāpat vien, ceļojam, viņš pukosies, ka viņu āzējat - ko jūs, uz šejieni neviens taču ekskursijās nebrauc!
Pilnvērtīgai valsts izgaršošanai ieteicams izīrēt auto, jo pārvietošanās pa Albānijas ceļiem milzu autobusā ir vienkārši neiespējama. Ceļu stāvoklis, atskaitot posmu no Tirānas uz itāliešu apsēsto Durresi, ir katastrofāls. Tāpēc laipošanai pa izdangātajām bedrēm vispiemērotākais ir milzīgs džips, ko iegūt ir visai pagrūti, vai arī ārkārtīgi mazs un manevrēt spējīgs auto, piemēram, Chevrolet Matiz. Ar pirmo bedrēm iespējams pārbraukt pāri, ar otro - līdzīgi kā aizai, smuki izbraukt cauri. Doma par traukšanos kabrioletā, matiem plīvojot, ir smieklīga un absurda, jo pārvietošanās ātrums daudzviet nepārsniedz 20 km/h. Fantastisks skats ir garām klunkurējošs albānietis, kura 70. gadu mersim uz augšu uzsists kā kapots, tā bagāžnieks!
Pludmales un kalni ir skaistākais, kas pieder šai valstij, tāpēc Balkānu nogāzes un Adrijas jūras pludmales ir divi galvenie virzieni, kuros dienvidu zemi izzināt vislabāk. Agrākās galvaspilsētas Škodras apkārtnes izložņāšana šurpu turpu ir ļoti sarežģīts brauciens, tomēr nenoliedzami tā vērts. Kalnos valdošais miers un pieklusinātās aitu zvārgulīšu skaņas apņēmušas ziemeļos esošos Kopliku un Theti ciematiņus. Gaiss tur augšā ir drusku vēsāks, tāpēc noder līdzpaņemtais džemperis. Viss šķiet ideāli, lai vērotu pār kalnu virsotnēm slīdošos gubu mākoņus!
Pa retam pamanāma kāda mājele vai betona būdiņa, kas, sākotnēji atgādinādama autobusa pieturu, izrādās vietējais bāriņš. Braucot tam tuvāk, no blakusmājas lēnu garu čāpināt sāk saimnieks un par simbolisku samaksu piedāvā no milzīgas pudeles iedzert pa glāzītei rakijas. Bet piestājot kādā ceļmalas kafejnīcā, saproti, ka ārzemju viesi te ir īsta eksotika - pat Taizemes rīsu laukā uz bālākas ādas krāsas indivīdiem neskatās ar tādu apbrīnu, kā šaipus Balkāniem.
Ar Albānijas kalniem, tāpat kā ar bitēm, nekad neko nevar zināt. Caur izžuvušo upes gultni augšup mērotais ceļš lietainā laikā var kļūt neizbraucams. Turklāt - virzoties lejup - viegli nomaldīties, jo visticamāk, ka pārgājiens ievilksies līdz tumsai un ceļš piepeši sazarosies. Bet gan jau tautas kostīmā tērpusies sieviete uz zirga pateiks, kā nokļūt pilsētā, un, gluži tāpt kā pirms gadsimta, turpinās dzīt lopus.
Viens no pieturas punktiem virzienā uz dienvidiem, aiz muguras atstājot sānu pie sāna slejošos itāliešu apartamentus, ir piekrastes pilsētiņa Vlora. Līdzās bezgala piedrazotajai pludmalei te atrodamas arī itin pieklājīgas viesnīcas, ar lieliem numuriem un ļoti skaistu terasi ar skatu uz negaisa pārņemtu jūru. Te ir komforts, ja vien par tādu neuzskata elektrību. Vakarā, mēģinot to ieslēgt, var nākties atskārst, ka elektrības nav! To viesnīcā pieslēdz vien brīdī, kad pagrūti ieraudzīt savu degungalu.
Savukārt Jonijas jūras krastā kāda visai maza un mežonīga vietiņa, kuras eksistence nojaušama vien braucot pa kalnu ceļu, nesnauž pat naktī - tur atrodams nekas cits kā īsts naktsklubs! Turklāt ne šāds tāds - tas spēj ietilpinēt aptuveni 2000 cilvēkus! Interjers absolūti moderns un gaumīgs - bez jumta, zem atklātām debesīm, ar pieklājīgu lounge, labu akustisko un gaismas aparatūru. Bet... Noskaņojies uz īstā viļņa, nesaproti, kāpēc deju grīdu deldē vien četri cilvēki. Uzņēmīgs dīdžejs gan sola, ka drusku jāpaciešas - ap vieniem te ejot pavisam traki. Pulksten 01:30 viņš tikpat uzņēmīgi paziņo, ka šovakar tusiņa laikam nebūs. Diemžēl vietējo kūtrums jūtams ik uz soļa - pat milzīgie postpadomju restorāni stāv gandrīz tukši un nemājīgi. Iespējams tālab, ka albāņiem tas ir padārgs prieks.
Šķiet, Grieķijas tuvums daļēji paglābis dienvidos esošos ciematiņus no padomju laika ietekmes un gara, kas šai nostūrī nav iegrauzies tik dziļi kā citviet Albānijā. Grieķiskas ainavas - nelieli ciematiņi, mājiņas slīpos kalnos un mazas pareizticīgo baznīciņas te ir ikdienišķa parādība. Butrintā saglabājušās pat romiešu kultūras paliekas.
Albāniju nedrīkst pamest, nenogaršojot rakiju - no vīnogām vai plūmēm gatavotu degvīnu!
VĒRTS ZINĀT
- Neviena starptautiska kompānija neizīrē mašīnu, ar kuru drīkst iebraukt Albānijā. Turklāt ar Albānijā nomātu auto atļauts ceļot tikai šīs valsts robežās. Iespējams tāpēc, ka pašiem drusciņ kauns savus vecos spēkratus izrādīt pārcivilizētai pasaulei.
- Izdevīgākais transportlīdzeklis ceļošanai uz Albāniju ir autobuss. Lētākais lidojums izmaksā vidēji Ls 1000 vienai personai. Dzelzceļa satiksmes valstī nav.
- Pārvietojoties pa Albāniju ar auto, jābūt ārkārtīgi prasmīgam braucējam.
- Nakšņošanai guļammaisā piemērotu vietu Albānijā ir maz. Vairumā gadījumu iemesls tam ir piesārņotā vide - gulēšana uz plastmasas pudelēm, ēdiena paliekām un celofāna pakām nav nekas patīkams. Turklāt aizvien mazāk paliek pludmaļu, kuras nepieder itāliešiem un kurām brīvi iespējams piekļūt.
- Neraugoties uz skaitliskajām aplēsēm (vidēji 70%), islāma ticīgo pārsvars te gandrīz nav jūtams. Ja Maķedonijā šur tur redzamas mošejas un sievietes tradicionālajos musulmaņu lakatos, tad Albānijā to gandrīz nav! Turklāt, pretēji ticības aizliegumam, alkohola lietošana šai zemē ir atļauta.
- Ar kulinārijas šedevriem, jo īpaši jūras veltēm, Albānija neizceļas. Kalmārs tik glums, ka pēcāk jāmeklē maizīte, ko uzēst pa virsu. Ar aukstiem tomātiem pildīts un līdz galam neizvārīts jūras gliemis. Vēderu pavisam traumējošs ir seafood rissotto - vārīta rīsu putra ar tajā nevērīgi iemīcītu astoņkāji. Baisi...Skaidrs ir viens - ēdiens restorānā, kur galdiņus klāj lētas vaska drānas un maltīte jāietur, sēžot uz nošķiebta plastmasas krēsla, nereti ir labāks nekā ārēji smalkajās ēstuvēs.
- Vēl sarežģītāka par iekļūšanu un pārvietošanos, ir izkļūšana no Albānijas. Ir bezcerīgi meklēt starptautiskos reisus autoostā, jo šādi maršruti ir tikai ceļojuma aģentūru pārziņā. Grūtākais ir atrast kādu, kas piedāvā iespēju braukt ne tikai Turcijas vai Grieķijas virzienā, bet arī uz kādu citu pusi. Jāmeklē cītīgi!
- Vietējie iedzīvotāji ar pārlieku draudzību neizceļas. Iebraucēji, kas pozicionē sevi kā tūristus, albāņu acīs ir naudas zīme. Pretējā gadījumā var nākties saskarties ar zināmu agresijas demonstrēšanu - sist neviens nesit, taču negatīva attieksme jūtama gan.
Raksts ievietots 2007.gadā
Jūsu atsauksmes
Jānis
Apmeklēja: Nākamgad :)
Jāprecizē gan, ka Albānija komunistu laikā bija, bet pašlaik vairs nav oficiāla ateisma valsts.
kārlis
Apmeklēja: 2014.gads
Tagad ir labāk-saceltas dauzas jaunas viesnīcas, to pats redzēju Duresā, Vlorā un Sarandā. Personīgās mājas, arī daudz jaunu, parasti 2-3 stāvu, daļa nepabeigtu, neliela daļa ilgi nepabeigtu.Tirānas ielās džips ir bieži redzama automašīna. Daļa ceļu jauna, daļu renovē, daļa gan slikti izbraucama.Tiko atklāts tunelis no Elbasanas uz Tirānu. Neapgūtas izrakteņu rezerves.Viesnīcu serviss vidējs, mums par laimi visur bija elektrība. Albāņu rūpniecisko ražojumu maz, amatnieku ražojumi- tamborējumi, izšuvumi, sieviešu blūzītes, keramika, kokgrebumi .Rakija laba un salīdzinoši lēta, tāpat salīdzinoši lēti ir ļōti garie ēdieni ar lielām porcijām.Biju lasījis par negardo albānņu vīnu- tagad zinu, ka man tika labi albāņu vīni. No trijām degustācijām divas bija izcilas-vīna un albāņu zemnieku sētā.Ekskursijas teicami vadīja tur dzīvojoša latviete. Kaktusu audzes un bunkuri pieder eksotikai.Veikalos daudz turku, ķīniešu preču.\r\n Brīnišķīga daba, ir vērts tur aizbraukt\r\n
Ramona
Apmeklēja: 2009.09.-10.
http://www.draugiem.lv/user/998746/gallery/#/gallery/?pid=66719618\r\n\r\nAttēli,šeit un citās manās galerijās.Manuprāt Albānija ir ļoti skaista un viesmīlīga zeme,iesaku apmeklēt pirms to nav skāruši eiropas savienības jaukumiun viss pieejams par salīdzinoši ļoti lētu cenu un vēl dabisks un nesamākslots tūristu vajadzībām.Visērtāk nokļūt-Rīga-Vīne-Tirāna,bet mazliet lētāk-Rīga -Atēnas un tad līdz Tirānai ar autobusu,sanāks gan cauri visai Grieķijai,ceļā ap 13 st.Šis bija mans variants.Tur Tirānā jau 11 gadus dzīvo un strādā mana vecākā meita ar ģimeni.Noteikti braukšu vēl,ļoti patika!Iesaku!Viesnīcas(vidusmēra) ļoti lētas,tāpat ēdināšana.Visās pilsētās viss kā pie mums-ir gan internets,gan bankomāti,īsumā-ļoti līdzīgavalsts Grieķijai,turpat jau blakus vien ir.
Vita
Apmeklēja: kopš 2009.gada patstāvīgi ceļoju, kopš 2011 dzīvoju
Jāsaka, ka raksta autors maz zina par Albānijas vēsturi, tas nav domāts nekādā ziņā slikti, taču Itālija bija okupējusi visu Albāniju, ne tikai atsevišķas pilsētas, un tamdēļ arhitektūra ir manāma visur Albānijā ar Itālijas piesitienu. Fakts, ka ENVERAS HODŽAS laikā tomēr daudz kas tika iznīcāts un tamdēļ tikai vietumis ir saglabājušās sliktā kvalitātē celtnes.... par ēdieniem un dzērieniem man būtu kas sakāms tik daudz, ka Albānijai nav saglabājušās kultūras, pateicoties 500 gadu Turku okupācijai, līdz ar to virtuve šeit ir gan turku, gan grieķu, gan itāļu. Taču, ja ceļojat uz šejieni ir noteikti jāēd daudz gaļas, tas ir viņu tā teikt ēdiens, ar ko paši albāņi lepojas un ne velti, ekoloģiska, garda gaļa. Par pludmales netīrībām... nu nosacīti, jo jāņem vērā fakts, jo tālāk no apmeklētām pludmalēm ceļosiet, jo vairāk izbaudīsiet skaisto Albānijas pusi....skaistākās pludmales.... bet par jūras veltēm, Albānijā tikai dažās vietās nobaudīsiet patiesi gardu pagatavotu jūras veltes vai zivis.Un tas, ka albāņi ir neviesmīlīga tauta, atļaušo teikt, ka neesat izbaudījis ceļojumu līdz galam, albāņi jāsaka ka ir daudz viesmīlīgāki, izpalīdzīgāki kā grieķu, vai itāļu tauta... bet nu katrs ceļojumu redz pavisam savādāku....
ginta_b
Apmeklēja: 2007, 2010
hmmmm... interesants raxts forss...
man albanija kkaa piesaista jo ir starp izraadiishanos un tiekshanos uz eiropu vairaak gan usa... un taa tradiiciju puse ir smiekligi un interesanti... man kaada sieviete veikalaa teica ka es izskatos ljoti labi, kleita liidz celim, nekaadu iipasho plikumu jo patiesiibaa tur ir tas, kas ieviete baaros un atsedzoshaa apgjeerbaa - tas ir diezgan nepieklaajiigi, tajaa pashaa laikaa rietumie ieejot albaanijaa visi ir tik paarmoderni, ka es tieshaam izceelos netikai izskata bet apgjeerba zinjaa nav augsto kurpju, versace uz t krekla- bet i love albania.... uz to panoraamas restoraanu taa arii veel neesmu bijusi, ceru tikt kkad .... ar dzeerieniem arii man bijusi saskare- albaanju ponch- apelsina alkoholiskais dzeeriens tik stiprs man ka vajadzeeja sajaukt ar apelsiiinu sulu un par mani taa briiniijaas... un kad pasuutiiju shokolaadi domaadama mars vai snikers batoninju man piedaavaaja karstu shokolaadi bet nevis dzeramu bet ar karotiiti eedamu- naakoshaja reizee zinaadama sho pasuutiiju balto shokolaadi...mmmm garshiigi, bet savaadaak... vieniigais kas patieshaam saap, ir musors visur, kad jautaaju kapeec- jo taa nav vinju maaja- par ko albaaniji ljoti ruupeejas - tiira riitaa vakaraa, kad es tai pat laikaa aizmirstu to izdariit 3 dienas hehe he...
es ar prieku jau gaidu naakosho reizi albaanijaa....
Anitra
Apmeklēja: 2001. un 2003. gadā
Esmu bijusi Albānijā vairākas reizes 2001. un 2003. gadā, bet, runājot par tīri sadzīviskām lietām, restorāni mani patīkami pārsteidza. Lai neradītu neīstu priekšstatu, gan jāpiebilst, ka es pabiju tikai labākajos un dārgākajos Tirānas restorānos, bet, atšķirībā no Sarajevas, visu, kas rakstīts ēdienkartē, patiešām varēja arī pasūtīt. Pārsvarā tur bija itāļu virtuve, un tiešām laba. Restorānos bija ventilācija, un nejuta cigarešu dūmus. Man likās, ka Albānijā vispār smēķē mazāk, nekā Bosnijā un Kosovā. Man gadījās arī dažas ku-riozas situācijas Tirānas restorānos. Vakariņojām kopā ar manu bijušo kolēgi, kurš šobrīd strādā Tirānā, un man ienāca prātā ģeniāla doma, ka vajag pasūtīt albāņu vīnu. Kolēģim gan likās, ka tas nav smalki, un neviens tā nedara, bet, ja dāma vēlas … Viņam izrādījās taisnība. Oficiants bija patiesi pārsteigts un pārjautāja, vai mēs patiešām gribam albāņu vīnu, bet tūlīt piebilda, ka atnesīšot, un, ja mēs negribēšot, varēšot nedzert un viņš atnesīšot citu. Albāņu vīns it kā bija tokajietis, bet daudz stiprāks un īstenībā ļoti negaršīgs. Mēs slepus to jaucām ar minerālūdeni, bet tomēr izdzērām pudeli aiz cieņas pret vietējo produkciju, un tikām apbalvoti. Par šādu izcilu notikumu restorāns mums uzsauca limoničellu, kas bija īsta (itāļu) un ļoti, ļoti laba. Apmeklējām arī tikko kā atvērto rotējošo Panorāmas bāru ar lielisku skatu uz pilsētu, kas gan labāk izskatās naktī, nekā dienā, jo tad neredz netīrību un nekārtību, tikai pilsētas ugunis. Bārs izrādījās pilns, bet, redzot, ka esam ārzemnieki, oficiants lūdza uzgaidīt. Tad viņš pateica kādam pārītim pārsēsties pie blakus esošā galdiņa, kur gan jau sēdēja cita kompānija, un mums atbrīvojās vieta. Īstenībā jutos neērti, jo tas nebija mūsu nodoms izmest kādu no vietas, bet albāņi ir viesmīlīga tauta un šādas situācijas uztver pilnīgi normāli.
Anna
Apmeklēja: nebiju, bet zinu
nu tikai vispārīgai informācijai - Albānija principā nav Balkāni... un runājot par musulmanismu : Albānija tika pievērsta musulmanismam Otomaņu impērijas laikā (apm. 4 paaudzes, pirms tam bija katoļi), pēdējā šāda tipa skaitīšana bija pag. gs. sākumā, un šos ciparus serbi arī izmanto, lai noskaņotu pret. bet īstenībā kopš 1967.gada A. pašlaik ir vienīgā oficiālā ateisma valsts, un viņu pašu moto ir ka Albānijas reliģija ir albānisms. tā ka nav ko brīnīties...