GALAMĒRĶI KULTŪRAS AFIŠA BAUDĪTĀJA CEĻVEDIS CITĀDI MARŠRUTI INSIDER'S VIEW VEIKALS FOTO GALERIJAS

IZVĒLIES GALAMĒRĶI

Gruzija

Citādi maršruti

IZVĒLIES AUTORU

Zeme, kuru nevar neiemīlēt

Gruzija

Četri neordināri slēpotāju galamērķiKalni, vīns un Pikaso par latuZeme, kuru nevar neiemīlētPar vīnu un laiku« ATPAKAĻ « UZ SADAĻAS SĀKUMU

SAŅEM JAUNUMUS

Ierakstiet savu e-pasta adresi, ja vēlaties saņemt ikmēneša jaunumus.

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

Citādi maršruti · Eiropa · gruzija · Gruzija · Arnis Lapiņš

Zeme, kuru nevar neiemīlēt

Autors: Arnis Lapiņš6 ATSAUKSMES

Zeme, kuru nevar neiemīlēt

Latvijā par Gruziju ir daudz stereotipu. Padomju laikā daudzi ticēja, ka katram gruzīnam mājās ir melna „Volga", bet blondīnēm uz ielas labāk nerādīties. Tagad pat pazīstams robežsargs Rīgas lidostā pirms mūsu ceļojuma saķēra galvu - Gruzijā taču šaujot. Patiesībā asiņainais 2008. gada konflikts starp Gruziju un Krieviju ir pagātne, un tam nevajadzētu slāpēt vēlmi doties baudīt šo valsti. Savukārt Gruzijas tūrisma niecīgā modernizācija ļāvusi saglabāt valsts autentisko šarmu, kas piesaista īstenus pasaules izzinātājus.
Gruzija ir aizraujošs galamērķis, kas kompakti sevī glabā vēsturi, kultūru un dabu, kurā ir gan augsti klani, gan līdzeni pustuksneši, gan maigs zaļums, gan interesanta arhitektūra. Taču galvenais - Gruzijā var baudīt patiesu „nemārketinga" viesmīlību.

Ceļojums sākas Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi, par kuras dibināšanu leģenda vēsta, ka 5. gs. Gruzijas valdnieks Vahtangs Gorgasali reiz medībās nošāva fazānu, taču putns nokrita necaurejamā biezoknī. Valdnieks devās medījumu meklēt un atrada to avotā. Ūdens avotā bijis tik karsts, ka medījumu teju varējis jau likt galdā. Valdnieks to uzskatījis par labu zīmi un licis šajā vietā būvēt galvaspilsētu, kuru nosaucis par Tbilisi jeb „karsto ūdeni". Vietā, kur atrasts avots, jau vairākus gadsimtus darbojas slavenais Tbilisi karsto sērūdeņu pirts komplekss.

Foto: Zeme, kuru nevar neiemīlētFoto: Zeme, kuru nevar neiemīlēt


Tbilisi īpaši skaista ir naktī, kad tās centrs tiek plaši izgaismots. Kā jau dienvidu pilsētā, vakaros ielas ir pilnas cilvēkiem, uz soliņiem sēž gan pārīši, gan pensionāri, darbojas restorāni un kafejnīcas. Dienā gan skatam atsedzas grausti, daudzas arhitektūras pērles ļoti sen gaida remontu, pie tūrisma objektiem cilvēki ubago, taču pilsēta ar savu eklektisko arhitektūru, daļēji austrumniecisko, daļēji rietumniecisko stilu un straujo dzīves ritmu ir interesanta un draudzīga. Mītiņotāji pie parlamenta ēkas Rustaveli prospektā liek atcerēties valsts problēmas, iekšējo nestabilitāti un neprognozējamību, taču cilvēki arī tur ir miermīlīgi noskaņoti, un vienīgais apgrūtinājums ir nepieciešamība runāt par politiku, ko darīt ceļojuma laikā nav ne mazākās vēlmes.
Narikala citadele, kas piedzīvojusi hazāru, persiešu, arābu, turku un citu iekarotāju uzbrukumus, Sioni, Sameba un Metekhi baznīcas, pilsētas parks, Rustaveli prospekts - tās ir tikai dažas vietas, kur laiks aizskrien nemanot.
Apmēram 40 kilometrus no Tbilisi Mtskhetas ciematā, kur kādreiz atradās pirmā Gruzijas galvaspilsēta un reliģijas centrs, augstu kalnā redzama Jvari (izrunā kā „Džvari") baznīca, kuras piekājē satiekas Aragvas un Kūras upes. Tā ir vieta, kur paveras brīnišķīgs skats uz ieleju, kur tīrā, zilā Aragva ietek zaļganajā un netīrajā Kūrā, kur burtiski var sajust pagātnes strāvojumu. Jvari klosteris, kas iekļauts UNESCO vēsturiskā mantojuma sarakstā, ir būvēts 6. gs., un šī ir vieta, kur gruzīni pieņēmuši kristietību.

Foto: Zeme, kuru nevar neiemīlēt


Svetitskhoveli katedrāle (11.gs.), kas atrodas Mtskhetā, ilgu laiku bija gruzīnu sakrālajā arhitektūrā lielākā celtne, un tikai tagad izmēru ziņā to ir pārspējusi vēl līdz galam nepabeigtā Sameba baznīca Tbilisi. Valsts galvenajā katedrālē tika kronēti un apbedīti Gruzijas valdnieki, šeit ir vienreizēji sienu gleznojumi, kas saglabājušies cauri gadsimtiem, tajā skaitā viens no nedaudzajiem, kurā attēlots ievērojamais valdnieks Dāvids Celtnieks.

Tautu tēvs, hruščovkas un apstājies laiks

Gori pilsēta, kur pasaulē nācis Josifs Džugašvili (Staļins). Ir sajūta, ka šajā vietā apstājies laiks. Šo sajūtu ne tik daudz rada izrūsējušie trolejbusi pilsētas ielās, kuru līdzinieki no Rīgas pazuda drīz pēc padomju ēras beigām, vai staļinisma arhitektūras paraugi un hruščovkas, kas pēc zemestrīces sabūvētas pilsētā, kā tautu tēva piemineklis Gori centrālajā laukumā un māja - muzejs. Gandrīz vai žēli vērot, kā pirmspensijas vecuma muzeja darbinieces cenšas savienot nesavienojamo - koncepciju par ģeniālo vadoni, kas visu mūžu veltījis spēcīgas valsts radīšanai, un faktiem par teroru, kurus mūsdienās ignorēt vairs nav iespējams, tāpēc tie tiek skaidroti kā neizbēgama lielo darbu blakusparādība. Īpaši gludi nesanāk. Naivā versija par to, ka Kārlis Ulmanis mūža beigās vadījis kolhozu kaut kur Krievijas dienvidos, ko mums kā bonusu izstāsta vietējā gide, izsauc tikai smīnu. Daudz pamācošāks ir mūsu brīnišķīgās pavadones Mananas stāsts par to, ka Staļins jaunībā aizrāvies ar dzeju, nesis atrādīt savus gara darbus avīzes redaktoram, gruzīnu literatūras klasiķim Važam Pšavelam, kurš jaunajam cilvēkam uzstājīgi ieteicis nodarboties ar kaut ko citu. Droši vien būtu bijis labāk, ja pilnu garīgā semināra kursu beigušais censonis paliktu pie dzejas...

Foto: Zeme, kuru nevar neiemīlēt


Ja Staļins neinteresē, droši metiet loku apkārt Gori. Pilsētas nomalēs izvietotas vairākas bēgļu nometnes, Dienvidosetija ir turpat blakus, un cilvēki, kurus 2008. gada Krievijas - Gruzijas kara laikā padzina no viņu dzīves vietām, cer tur atgriezties. Taču apmēram 200 tūkstošu Abhāzijas bēgļu liktenis liecina, ka bēgļiem no Dienvidosetijas tik drīz mājas neredzēt.

Gruzijas varenība - dabas un cilvēka radīta

Pēc Gori seko senā alu pilsēta Uplistsikhe, kas ir daļēji dabas, daļēji cilvēku veidota. Cirsta smilšakmenī tā pastāv jau kopš 7. gs. pirms Kristus, un līdz pat mongoļu iebrukumam 13. gs. pēc Kristus bijusi apdzīvota. Alās vēl arvien atrodama valdnieces Tamāras, kuras valdīšanas laiks pazīstams kā zelta laikmets Gruzijas vēsturē (Tamāra bija ļoti dievbijīga un turpināja sava vectēva Dāvida III Celtnieka iesākto darbu, sekmēja plašu Kristus ticības izplatīšanai pa visu Gruziju, dievnamu un klosteru celtniecību) troņa zāle, kā arī pagānu rituālu zāle, dzīvojamās istabas, vīna spiestuves, senā tirgus vieta un ūdens savākšanas un uzkrāšanas sistēma. Vietējais gids ar dīvainu vārdu Stalbers (salikums no Staļins un Berija) jautā, kam kalpojis dobums klintī, kas turpinās ar tādu kā notekgrāvi. Lai gan pareizo atbildi, ka tā ir vīnogu spiestuve, nesaņem, ekskursijas beigās viņš mūs cienā ar mājas vīnu, kas esot ierēķināts cenā baltiešiem un skandināviem. Tikai piekodina nekad vairāk neminēt versiju, ka tur varētu būt bijusi senā tualete. Stalbers saka, ka tūristu tagad esot krietni mazāk nekā pirms kara un pasmīn par viedokli, ka Gruzijā šauj un nav droši. „Propaganda", viņš norūc.
Tālāk ceļš ved uz reiz padomju laikā izsapņoto Bakuriani - Mazā Kaukāza slēpošanas kūrortu, kas atrodas 1700 m augstumā, Trialeckas kalnu grēdas ziemeļu nogāzē - Boržomi nacionālā parka teritorijā. Kūrortu ietver priežu un egļu meži, tādēļ tajā var elpot īpaši svaigu un tīru gaisu. Šobrīd tur ļoti labi var redzēt to, kas Gruzijai ir gājis pāri... No vecā kūrorta lielākoties palikušas drupas, blakus veidojas jaunas privātās trīs un četrzvaigžņu viesnīcas, viesu mājas. Pievilcīgās viesnīcu un pacēlāju cenas aicina atgriezties ziemā, kad šeit sāksies slēpošanas sezona.
Nākamais mērķis ir Boržomi. Šī ir pazīstama minerālūdeņu ieguves vieta, dabiskie ūdeņi no zemes dzīlēm nāk silti un pēc garšas nedaudz šķebinoši. Pie mums tie nonāk rūpnieciski pārstrādāti, tiek izvietoti lielveikalu augstākajos plauktos, un varbūt šķebina vienīgi to cena. Taču Boržomi ir arī dabas parks ar zīmīgu bioloģisko daudzveidību, neskartiem kalnu mežiem, kalnu pļavām, sērūdens baseiniem. Vieta, kura sajust dabu pulsējam.

Foto: Zeme, kuru nevar neiemīlētFoto: Zeme, kuru nevar neiemīlētFoto: Zeme, kuru nevar neiemīlēt

 

Kultūras kontrasti un eksotika

No ķermeni veldzējošiem ūdeņiem, pie dvēseli un prātu barojoša garīguma un mākslas - uz Vardzia. Vardzia pie Turcijas robežas ir unikāls gruzīnu renesanses mākslas mantojums - garīgas un militāras nozīmes objekts, UNESCO mantojums. Prātam neaptveramas cilvēka radītspējas pierādījums - smilšakmenī cirsta pilsēta, kas izvietota 13 stāvos, alu klosteri, kuru daļā joprojām dzīvo mūki. Šī vieta ne tikai pārsteidz ar cilvēku spēju pakļaut akmeni, bet arī ar tādu Gruzijai raksturīgu kontrastu kā unikālu vēstures un kultūras objektu līdzāspastāvēšanu kaut kam necilam, kaut kam tādam, kas acīm liek kliegt pēc tā modernizācijas. Piemēram, pussagruvis šķūnītis, kurā iebūvēts baseins - tāds primitīvs, betona, ar vienu ūdens ievades un vienu izvades cauruli. Pilnīga eksotika - peldi siltā minerālūdens baseinā, virs galvas pa pusei iebrucis jumts, karājas sapuvuši dēļi, bet pa atvērtajām durvīm pāri Kūras upei redzams unikāls alu komplekss, par ieeju kurā biļeti pagaidām neviens neprasa.
Astoņas dienas ir pietiekami īss laiks, lai atmestu domu nokļūt līdz Melnajai jūrai, taču vismaz nedaudz ielūkoties Rietumgruzijā gribas. Pēc Rikoti pārejas un tuneļa šķērsošanas Imeretijas centrs un otrā lielākā Gruzijas pilsēta Kutaisi mūs sagaida ar plus 37 grādu karstumu, plašiem restaurācijas darbiem pilsētas centrā un savu nozīmīgāko apskates objektu - Gelati klosteri un Akadēmiju (11.gs.), kas savulaik kā zinātnes centrs bija slavena visā Kaukāzā. Šeit atrodas Dāvida Celtnieka kaps, kurš gan ir tukšs (Gruzijā ienaidnieka uzbrukumu laikā nozīmīgu personu mirstīgās atliekas slēpa kalnos, taču reizēm iebrukumi bija tik ilgi, ka pīšļi vienkārši kaut kur pazuda). Ir svētdiena, un klosteri viena pēc otras apmeklē krāšņas kāzinieku ceremonijas. Reliģijai īpaši jaunatnes vidū Gruzijā ir milzīga nozīme, un kas tās par kāzām, ja „jā" vārds netiek teikts baznīcā.
Mazākās pilsētās, kurām braucam cauri, īpaši jūtamas pārmaiņu, sabrukuma un pilsoņu kara sekas. Manana saka, ka valstī tikpat kā neko neražo (vīna ražošana ir viens no izņēmumiem). Pilsētiņas mūs sagaida ar pamestām rūpnīcām, un ainava šeit pārspēj kādreiz Karostā vai Gardenē redzēto. Manana gan saka, ka īstā bezdarbnieku pilsēta esot Rustavi Kahetijā, kur nestrādā kādreiz visā PSRS pazīstamais metalurģiskais kombināts.

Lielā Kaukāza varenība un Krievijas robežas mēmais klusums

Ja reiz apmeklēts Bakuriani kūrorts, atstāt novārtā nevar Gudauri. Atšķirībā no Bakuriani mežainā kalna, Gudauri pie Krievijas robežas uz Gruzijas Kara ceļa ir klinšaināks, augstāks (pāri par 2000 metriem virs jūras līmeņa), ar labāk saglabātu infrastruktūru. Viesu mājas saimnieks Gela aicina atgriezties ziemā - latvieši braucot bieži, Tbilisi tikai 120 kilometru attālumā, kursē maršruta taksometri.
Pirms Gudauri tieši Gruzijas kara ceļa malā atrodas lieliski saglabājies Ananuri cietoksnis ar baznīcu, kas viduslaikos kontrolēja ceļu no Ziemeļkaukāza un Gruzijas vidieni. Cietokšņu un cietokšņu drupu Gruzijā ir daudz, ja sākumā tās izraisa interesi, tad vēlāk sāk kļūt vienaldzīgas. Taču Ananuri ir vērts aplūkot.

Foto: Zeme, kuru nevar neiemīlētFoto: Zeme, kuru nevar neiemīlēt


Gudauri iespējams izjust Lielā Kaukāza varenību, bet pēc Gudauri - tā pa īstam novērtēt Gruzijas Kara ceļu. Kādreizējais inženierbūves sasniegums aiz Gudauri atrodas bēdīgā stāvoklī, jo satiksme ar Krieviju slēgta, robežpunktā pūst dzīvojamie vagoniņi, kuros kādreiz atradās valūtas maiņas punkti, kafejnīcas un veikaliņi, tāpēc skaidrs, ka šajā vietā ceļa remonti nav valsts prioritāte. Taču ceļš ir izbraucams un iespējams nokļūt 2395 metrus augstajā Krusta pārejā un redzēt Darjala aizas varenību. Bērnības priekšstati par šo vietu drūmumu, kas bija radušies, lasot grāmatas par Kaukāzu, neapstiprinājās, taču vietas ir patiešām skaistas.
No Stepantsmindas (padomju laikā - Kazbegi) sākas kāpiens uz Gergeti Trīsvienības klosteri. Gruzīni apgalvo, ka tuvāk debesīm neatrodas neviens cits dievnams visā Eiropā. Tāpēc kāpšanas grūtībām apmēram 2100 metru augstumā stājās pretī daudzi svētceļnieki no visas pasaules. Kāpiens ir pūļu vērts - augšā bez skaistā dievnama gaida vēl kāda dāvana - neaizmirstams skats uz Stepantsminda ciematu un 5033 metrus augsto sniegoto Kazbeka kalnu.

Foto: Zeme, kuru nevar neiemīlētFoto: Zeme, kuru nevar neiemīlētFoto: Zeme, kuru nevar neiemīlēt


Lai diena būtu piepildīta līdz galam, par spīti nogurumam soļojam kādus kilometrus deviņus gar Trusso upi uz ieleju, kas esot bagāta ar minerālūdens avotiem. Laika līdz tumsai nav daudz, nonākuši galapunktā tikai uzmetam skatu vietai, kur iztek daži avoti, un dodamies atpakaļceļā. Taču - tik un tā bija vērts.
Gruzijas dabas dažādību var izjust pustuksnešu apvidū uz dienvidiem no Tbilisi. Ceļā trāpās gandrīz pamestais Udabno ciemats. Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās, kad zemestrīce Svanetijā izpostīja augstkalnu ciematus, padomju varasvīri šurp uz pustuksnesi pārvietoja kalnu iedzīvotājus. Taču padomju vara beidzās, nauda arī, ciemats palika tā īsti nepabeigts, bet kalnieši devās prom. Palikušas dažas ģimenes, kas nodarbojas ar lopkopību un pat daudzstāvu blokmājas izmanto kā siena šķūņus. Govis šeit vada savas dienas pļavās, bet valsts tiek apgādāta ar labas kvalitātes sieru.

Tūrisma lielvalsts potenciāls

Tieši šeit atrodams, iespējams, lielākais Gruzijas apceļotāja pārdzīvojums - David Gareji (gruzīni izrunā - „Garedži") klinšu alu komplekss (kalna pakājē atrodas svētā Dāvida dibinātā Lavra, bet pēc 40 minūšu kāpšanas kalna otrā pusē Udabno alu klosteris). Teritorijā, kuras lielāko daļu kādreiz aizņēma sarkanarmijas tanku poligons, pavisam ir 13 klosteri (divi - Azerbaidžānā) - nerestaurēti, mežonīgi. Tie ir nozīmīgi objekti, kuru potenciāls spēj darīt Gruziju par tūrisma lielvalsti. Atšķirībā no Mananas, neesmu sakrālās mākslas speciālists, taču kā vēsturnieks saprotu, ka freskas ir unikālas. Diemžēl tās, pienācīgi neapsargātas, iet bojā gan dabas apstākļu ietekmē, gan mūsdienu vandāļu rīcības rezultātā. Nespēju izprast tos idiotus, kas uz tūkstošgadu veciem gleznojumiem skrāpē uzrakstus, lai darītu zināmu, ka tāds un tāds indivīds no Kurskas, Krimas vai citas vietas pabijis šeit.

Foto: Zeme, kuru nevar neiemīlētFoto: Zeme, kuru nevar neiemīlēt


Pašlaik David Gareji apmeklējuma laikā jābūt piesardzīgam. Jokojam, ka viens neuzmanīgs solis, un Tev ir visas iespējas ievelties Azerbaidžānā, ar kuru robeža ir ielejā. Var arī gadīties nepatīkama tikšanās ar kādu čūsku, bet tas bīstami esot pavasaros, kad gjurzām vairošanās laiks.
Uzklausot paziņu ieteikumus, apmeklējam arī Signagi vecpilsētu ar iespaidīgu aizsargmūri, kura restaurēta par Pasaules Bankas līdzekļiem - skaisti kā Rietumeiropā, pašiem gruzīniem patīkot. Bet tā tomēr nav īstā Gruzija, tas nav tas, kāpēc jābrauc uz Gruziju.
Pašlaik tūrisma plūsma uz Gruziju ir ļoti niecīga, lielu tās daļu veido paši gruzīni, kas ceļo valsts iekšienē. Manana saka, ka ikviens gruzīns joprojām cenšas nodrošināt, lai viņa bērni kaut pāris nedēļas vasarā pavada Bakuriani vai citā kalnu kūrortā - tad neslimojot. Tas arī palīdz neaiziet bojā kādreiz attīstītajai tūrisma industrijai.
Protams, nezinu kā reaģētu vidējais Rietumeiropas tūrists, ja Gergeti pirms WC apmeklējuma, līdzīgi kā man, nāktos izdzīt govi no mazmājiņas. Ceļi, piemēram, uz Vardziu vai Dāvida Gareji klosteri bedraini, taču galvenās maģistrāles jau ir sakārtotas vai arī tiek remontētas. Gluži pieklājīgas viesnīcas un viesu mājas ir pieejamas.

Skaudra politika, sirsnīga tauta

Gluži bez sarunām par politiku Gruzijā neiztikt. Paši gruzīni saka, ka tik sāpīga pāreja no padomju sistēmas un neatkarīgu valsti kā Gruzijā bijusi vienīgi Armēnijā. 19 gadi esot veltīgi pazaudēti. Attīstība sākusies tikai ar Mihaila Saakašvili nākšanu pie varas, kas arī karstasinīgajam prezidentam, par spīti sakāvei karā un citām neveiksmēm, ļauj noturēt varas grožus. „Nav jau alternatīvas", saka kāds gruzīns, ar kuru kopā malkojam vīnu Gurjaani pilsētiņā. Gruzīni ir pārliecināti, ka grūtības tiks pārvarētas - galu galā viņu valsts vienmēr bijusi Kaukāzu centrs.
Nedaudz pārsteidz, ka tikai gadu pēc kara šeit nejūt naidu pret krieviem. Gela saka, ka pie viņa braucot arī krievi, iekļūstot Gruzijā caur Armēniju vai Turciju. „Normāli cilvēki, par politiku neinteresējas," viņš piebilst. Cita lieta, ka Krievijas politika gan vienprātīgi tiek vērtēta kā „ku-kū," par prezidentu Medvedevu, kurš tieši šajā laikā apmeklēja neatzītās Dienvidosetijas galvaspilsētu Chinvali, Gela saka, ka viņam „šarik otkrutilsja", bet tā jau ir lielvalsts ārpolitikas veidotāju problēma, ka dažos gados ir izdevies sabojāt gadu simtos veidotas attiecības ar citu pareizticīgo valsti, dodot priekšroku nožēlojamu pasaulē neatzītu režīmu stutēšanai.
Ja vien Tu spēj pārvarēt dažus stereotipus un apgrūtinājumus vai neērtības, Gruzija atveras ar visu sirdi un dvēseli. Tauta ir viesmīlīga, sirsnīga, neuzbāzīga. Viesmīlība un atvērta komunikācija ir kā daļa no tautas identitātes.

Foto: Zeme, kuru nevar neiemīlētFoto: Zeme, kuru nevar neiemīlētFoto: Zeme, kuru nevar neiemīlēt


Tādēļ kā vistiešāko veidu, kā iepazīt Gruzijas cilvēkus, ieteicams izvēlēties nakšņošanu viesu mājās, kas pretēji viesnīcu bezpersoniskumam, demonstrē saimnieku attieksmi. Pie tam tā ir iespēja iepazīties ar Gruzijas vīna tradīciju un piedzīvot, kā lūst galdi no ēdienu pārpilnības.
Gruzīnu vīni - gan rūpnieciskie, gan mājas, izceļas ar oriģinālā vīna kvalitāti un lielo izvēli, un mums, ja vien neesam īsti vīnu pazinēji, pavisam nezināmām šķirnēm. Lai gan labs, konkurētspējīgs vīns arī Gruzijā nav lēts, tomēr tas ir neatņemama ikdienas uztura sastāvdaļa. Kahetijā vietējais vīndaris apgalvoja, ka ģimenes vajadzībām pa ziemu tiekot izlietotas vairākas tonnas vīna!
Virtuve, lai gan nav sevišķi eksotiska, tomēr izceļas ar garšīgiem ēdieniem, obligāti ir jānogaršo tradicionālo hinkāli, ko var raksturot kā lielu pelmeni ar īpašu gaļas un zupas pildījumu, un hačapuri, kura vienreizīgums atkarīgs no siera kvalitātes. Protams, ir dažādas zupas, lobio (īpatnējs pupiņu ēdiens), šašliki utt. Visus ēdienus vieno tas, ka tie ir pārsteidzoši garšīgi..
Jāmin, ka pārtika vispār Gruzijā ir diezgan pieejamās cenās, nedaudzajos lielveikalos tā ir dārgāka, mazos veikaliņos - lētāka. Neēdis nepaliksi. Sezonā ir labs augļu tirgus, taču tie tirgi, kurus bija iespēja apmeklēt, Gruzijā nav īpaši apskates vērti. Nav eksotikas, varbūt vienīgi, ja nu ir vēlme atcerēties 90. gadu tirgu Latvijā.

Lai Gruziju baudītu, nav jāraizējas par valodas barjerām - pilsētās angļu valodu pārzina pietiekami labi, bet krievu valodu zina visi, izņemot jauniešus, un par tās izmantošanu neapvainojas. Pret viesiem no Baltijas attieksme vienmēr ir ļoti pozitīva.
Gruzīnu valoda, kas asi dun ausīs, ir 17 dialektiem bagāta, savukārt valodu lasīt var trīs gruzīnu raksta veidos - „asomtavruli" (kapitālraksts), kas lietots līdz 9.-10. gs., pēc tam tikai virsrakstos, „nushuri" (mazo burtu raksts), kas lietots no 9.līdz 10.gs., pēc tam līdz 19.gs. tikai garīgajos tekstos un „mhedruli" (laicīgais raksts), ko lieto no 11.gs. līdz mūsdienām. Paši gruzīni saka, ka tā esot viegli apgūstama. Bet stieptā un melodiskā veidā gruzīnu valodu var baudīt vīru daudzbalsīgos zemās rīkles dziedājumos, kas ir patiesi iespaidīgi un slaveni visā pasaulē.
Kad ir kāpelēti Gruzijas kalni, braukts pa kalnu upi Balto Aragvu, pētītas pilsētas un ciemati, ēsts un dzerts, baudīta mūzika un valoda, laiks vēl kādai neatsveramai gruzīnu tautas tradīcijai - pirtī iešanai. Tbilisi gruzīnu pirtis veido kompleksu - viena pirts būvēta no pieticīgiem ķieģeļiem un māla, cita - greznota bagātīgiem austrumnieku rakstiem, izgreznota ar krievu dzejnieka Aleksandra Puškina vārdiem, ka savā mūžā viņš nav redzējis nekā greznāka par Tiflisas pirtīm. Pirtī ir minerālūdens baseini, dažās - saunas, pieejami masiera pakalpojumi. Pirts ir vieta, kur notiek svarīgas sarunas un tiek pieņemti lēmumi. Gruzīni ar nelielu ironiju stāstīja, ka lai viegli uztveramā veidā nodemonstrētu, ka Gruzija ir no Krievijas pavisam atšķirīga valsts, šurp vizītes laikā esot atvests arī ASV prezidents Džordžs Bušs, kurš laikam taču te sapratis, ka šeit patiešām nav Krievija - tā sācies Gruzijas ceļš uz NATO.
Pie pirts kompleksa atrodas piemineklis tam pašam putnam, kuru nošāva Vahtangs Gorgasali un pateicoties kuram „karsto ūdeņu" vietā tika likti pamati pilsētai. Lieliska vieta, kur noslēgt ceļojumu, kura laikā es iemīlēju Gruziju.

Derīgi padomi:

Transports
- Lielajās Gruzijas pilsētās labāk pašiem pie auto stūres nesēsties. Lai pārvietotos Tbilisi, ne tikai jāpazīst pilsēta, bet jābūt īpašai izjūtai, kas piemīt tikai vietējiem, kuri pēc mums nesaprotamām pazīmēm zina, kad jābrauc un kad jādod ceļš citam transporta līdzeklim. Ārpus pilsētām šādu braukšanas īpatnību ir mazāk, un ja nebaida kalnu ceļi, var arī sēsties pie stūres. Tikai neiedomājieties, ka Gruzijā nedarbojas ceļu policija - pēc vecās milicijas izformēšanas, jaunie ir stingri un principiāli.

- Sabiedriskais transports ir privātās rokās, tā organizācija iebraucējiem grūti saprotama, taču vismaz Tbilisi ikvienu vietu var sasniegt ar taksometru.

- Galvenie ceļi ir pietiekami kvalitatīvi, taču nomaļākos rajonos jārēķinās, ka braukšana pa ceļiem, kas pēdējo remontu redzējuši vēl padomju laikā, var prasīt vairāk laika nekā plānots.

Virtuve
- Izmantojiet iespēju baudīt gruzīnu virtuvi, ēdieni visur ir garšīgi un cenas parasti nav augstas. Tikai ārpus pilsētām jārēķinās, ka ceļmalas krodziņu tāpat vien var arī neatrast, tāpēc, ja iespējams, labāk savlaicīgi ieplānot, kur ieturēties.
Gardēžiem ieteicamas viesu mājas, kur galdā tiek likti garšīgi ēdieni, mājas vīns un, ja vēlaties, čača.

Nauda
- Bankomāti un kredītkaršu pieņemšana vismaz Tbilisi nav problēma, taču, dodoties ārpus galvaspilsētas, labāk savlaicīgi izņemt vai samainīt valūtu.
1,00 LVL = apm. 3,20 - 3,30 GEL (lari)

DALIES:
Facebook Twitter

 

Jūsu atsauksmes

janis

Apmeklēja: 12:34

borig as shit

Santa

Apmeklēja: maijs

Arni, ar kādu transportu Jūs pārvietojāties? Vai īrējāt transportu lai, piemēram, aizbrauktu līdz Kazbekiem? Esmu divas reizes pabijusi šajā vienreizējajā valstī, kolosāli pavadīts laiks, sirsnīgi cilvēki un apkārtējā atmosfēra ļauj patīkami baudīt šīs valsts skaisto vienkāršību.Nākamajā mēnesī ir vēlme atgriezties, gribas redzēt vēl neredzēto, sastapt jau pazīstamo un beidzot atkal baudīt dievīgo Gruzīnu virtuvi un hachapuri.

sanita

Apmeklēja: junija

Paldies par noderigo info ko nakosnedel vajadzes pielietot.

arturs

Apmeklēja: 20 februari

Biju 3 nedelas Batumi,forsa pilseta,bet trotuari z-b kajas izlaust.

Evija

Liels paldies par info, vasarā plānoju doties uz Gruziju. Ceru, viss izdosies :)

Kristīne

Paldies, Arni! Noderīga un interesanta info.

Jūsu vārds:

Laiks, kad apmeklējāt šo objektu:

Jūsu komentārs: