GALAMĒRĶI KULTŪRAS AFIŠA BAUDĪTĀJA CEĻVEDIS CITĀDI MARŠRUTI INSIDER'S VIEW VEIKALS FOTO GALERIJAS

IZVĒLIES GALAMĒRĶI

Gruzija

Citādi maršruti

IZVĒLIES AUTORU

Par vīnu un laiku

Gruzija

Četri neordināri slēpotāju galamērķiKalni, vīns un Pikaso par latuZeme, kuru nevar neiemīlētPar vīnu un laiku« ATPAKAĻ « UZ SADAĻAS SĀKUMU

SAŅEM JAUNUMUS

Ierakstiet savu e-pasta adresi, ja vēlaties saņemt ikmēneša jaunumus.

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

Citādi maršruti · Eiropa · gruzija · Gruzija · Atis Klimovičs

Par vīnu un laiku

Autors: Atis Klimovičs0 ATSAUKSMES

Uz Gruziju nekad neesmu devies kā ceļotājs. To pašu varu teikt arī par citām valstīm. Nokļūšana tā saucamajos karstajos punktos, dažādu reportāžu gatavošana man ir liegusi ieraudzīt to, ko parasti ievēro normāls tūrists. Tādēļ bieži palaižu garām parastās lietas, ko tūrists ceļojot meklē - elpu aizraujošus skatus, arhitektūras šedevrus, neparasti gardas maltītes. Tā vietā parasti redzu karavīrus, policistus, dažāda ranga politiķus un analītiķus. Gruzijā nekad nav bijis tik karsti kā Irākā vai Afganistānā; žurnālistiem nav bijis aizliegts šo zemi apmeklēt, taču situācija tur joprojām nav gana stabila un reportieriem darba netrūkst.
Tomēr es melotu, ja teiktu, ka ir iespējams uzmest nevērīgu skatu ainavām un aizmirst par tām, vēlāk sajaucot tās ar kādu citu vietu; nokļūt kādā gruzīnu ģimenē, izbaudīt vietējo cilvēku viesmīlību un palikt vienaldzīgam. Maniem rietumu kolēģiem, domāju, vispār ir ļoti grūti saprast kā dzīvo gruzīni. It kā ir Eiropa, taču savu iespaidu te atstājuši arī austrumi. Salīdzinājumā ar citām bijušajām PSRS republikām, izņemot Baltijas valstis, Gruzija izceļas ar īpašu brīvības izjūtu. Man nekad nav bijis bažu, ka Gruzijā patiešām varētu nodibināties nedemokrātisks režīms.
Šis būs mans stāsts par vairākiem braucieniem uz Gruziju. Esmu turp braucis regulāri kopš 1991.gada.

Tbilisi 1991

Foto: Par vīnu un laikuFoto: Par vīnu un laikuFoto: Par vīnu un laiku

Lai arī jau 17 gadu neatkarīga, Gruzija ļoti lēnām pārvar ieilgušo pēcpadomju stagnāciju. Šī zeme ir bijusi sarežģītu konfliktu zona, un tiem, kas vadījuši valsti, konfliktu novēršana daudzu gadu garumā ir bijis galvenais darbs. Starta punkts abām valstīm - Latvijai un Gruzijai - bija viens: PSRS sabrukums. Taču šo gadu laikā pāreja no vienas ekonomiskās sistēmas uz otru Gruzijā, atšķirībā no Latvijas, vēl nav noslēgusies. Kādreiz Rīgā bija teiciens: kad beidzot pilsētā būs labas sabiedriskās tualetes, tad varēs teikt, ka pārmaiņas ir notikušas. Kādēļ lai šo teicienu nepiemērotu arī Tbilisi? Tāpat valsts attīstību var mērīt arī pēc viesnīcu daudzuma un labuma. Ja kādam gadījies būt Gruzijā vēl padomju laikā, noteikti atcerēsieties Tbilisi centrālo viesnīcu Iverija, kas atrodas Rustaveli prospekta sākumā, kur dzīvoja liela daļa tūristu. Tā bija arī mana pirmā apmešanās vietā Tbilisi, kad biju tur pirmo reizi - braucu atspoguļot Gruzijas prezidenta vēlēšanas. Arī Gruzijas mērķis bija neatkarība, taču bez mazākās nojausmas, kā tā tiks realizēta un ar ko valsts pelnīs. Iverija, nabadzīte, pretī centrālajam laukumam stāvēja pustukša. Kad piegājām pie reģistratūras, man par lielu pārsteigumu saka, numuriņš ir pieejams. Kad ar kolēģi vēlāk jautājām pēc vīna, mums piedāvāja vienu baltu un vienu sarkanu. Tad nu iedomājieties, kas bija noticis, ja Tbilisi centrā mums piedāvāja tikai vienu baltu un vienu sarkanu vīnu... Vairāk toreiz nebija.

Tajā pašā laikā ārpus galvaspilsētas visa kā vēl bija pa pilnam. Aizbraucām uz Dienvidosetiju - Chinvali, tad uz Gori, lai rakstītu par teritoriālo konfliktu, intervējām vietējās administrācijas pārstāvi. Žurnālistus no Latvijas viņš uzņēma ļoti viesmīlīgi, aizveda uz vietējo restorānu, ierādīja atsevišķu kabinetu, kur vīnus un ēdienu vienu pēc otra cēla priekšā bez apstājas - pēc tā es secināju, ka PSRS turība vēl līdz galam nebija beigusies. Taču jau nākamie gadi gruzīniem bija smagu pārbaudījumu laiks - konflikti Dienvidosetijā un nopietna karadarbība Abhāzijā, no kurienes padzina aptuveni 200 tūkstošus gruzīnu. Daļa no viņiem pēc tam dzīvoja Iverijā - viesnīca no augšas līdz apakšai bija pilna bēgļu. Brīva numuriņa vairs neviena. Tagad tur beidzot atkal risinās būvdarbi. Ceru, ka viesnīcas atjaunošana būs zīme, ka dzīve Tbilisi patiešām beidzot mainījusies. Laba zīme ir arī tā, ka Gruzijas galvaspilsētā vairs nevalda tā padomiski patriarhālā gaisotne. Taču tagad tikai retumis kāda kundze paver sava dzīvokļa logu, lai skaļi uzsauktu savām kaimiņienēm, ka ir izcepusi hačapuri. Tādās reizēs, saņēmušas uzaicinājumu, draudzenes žigli devās ciemos. Šī tradīcija pamazām izzūd.

Vai šobrīd Gruzijā ir droši? Ceļojot, jā. Nav jāuztraucas arī par tikšanos ar Gruzijas ceļu policiju. Kopš Rožu revolūcijas tā strādā ļoti cilvēcīgi. Ja nav izdarīts pārkāpums, ceļu policija autovadītāju neaptur. Tas nav kā pie mums, kur ceļu policija nodarbojas ar autovadītāju audzināšanu. Uz Dienvidosetiju, kas oficiāli pieder Gruzijai, taču lielākajai tās iedzīvotāju daļai ir izsniegtas Krievijas pases, var braukt, taču tā nav pati pievilcīgākā vieta Gruzijā. Manuprāt, jābūt kādai ļoti īpašai vajadzībai, lai uz turieni dotos. Neesmu pārliecināts, vai no Gruzijas puses var iebraukt Abhāzijā. Bet, ja Abhāzija ir jūsu galamērķis, tad tur visdrīzāk var nokļūt no Krievijas puses - no Sočiem.
Armijas gruzīniem nebija un nebija arī disciplīnas. No vodkas noreibuši zemessargi arī Latvijā šad tad šaudījās pa labi, pa kreisi, taču komandieris bija komandieris un viņa pavēlēm klausīja. Gruzijā tas bija pavisam citādi. Reiz kopā ar brīvprātīgajiem sagrabējušā autobusā braucām uz Abhāzijas frontes pusi, un pēkšņi kāds iešāva griestos, jo neprata apieties ar automātu...

Vēlākie gadi gruzīniem bija ļoti smagi. Tas bija laiks, kad naktīs bija jāstāv pēc maizes, katastrofāli trūka elektrības - savas reportāžas naktīs rakstīju sveces gaismā ar pildspalvu uz baltām papīra lapām, kas bija nopilējušas ar sveķiem - elektrību pilsētas rajoniem atslēdza ap septiņiem, astoņiem vakarā. Vakaros eju pa ielu un dzirdu, kā daudzdzīvokļu mājās viens pēc otra sāk dūkt ģeneratori, ko ļaudis turēja bēniņos un uz balkoniem. Tur rūc, te sāk rūkt, vēl tur un tur... Kādam bagātākam pārim pašiem savs, citi vairāki kopīgi nopirkuši krietni jaudīgu aparātu. Nekādas pārmaiņas, saprotams, šādā laikā nevarēja notikt. Līdz 1998.gadā Tbilisi cietoksnī, uz kurieni mīl aizstaigāt arī tūristi, sāka plīvot British Airways karogs. Tad es sapratu, ka viss tomēr beigsies labi.

Signahi 2006. Vīnogu vākšana

Foto: Par vīnu un laikuFoto: Par vīnu un laiku

Iespējams, tā ir pati skaistākā Gruzijas pilsēta. Signahi atrodas Kahetijas reģionā, apmēram 140 kilometru no Tbilisi ziemeļaustrumu virzienā. Pa ceļam ainava viegli kalnaina. Lai gan naftas gruzīniem nav daudz šur tur var manīt pa kādam naftas sūknim.. Lēnām sevi sāk parādīt vīnogu lauki. Skati nav tik iespaidīgi, kā braucot uz Batumi - no Tbilisi uz rietumiem, taču tuvojoties Signahi, kas izkārtojusies pakalnos, ceļš jāmēro augšup pa serpentīniem. Apkārt tai stiepjas vairāku kilometru garš viduslaiku mūris ar torņiem, pilsētā ir vairākas baznīcas, šauras, mazas ieliņas. Apsēdies ar pudeli vīna kādā labā vietā un klusumā vari vērot pasakaino Alazaņas ieleju. Uzsākt sarunu tur var ar ikvienu. Tūristi no Baltijas tur patiešām ir gaidīti, un nav pasaulē nevienas citas vietas, kur taksists būtu atteicies no manis ņemt samaksu par braucienu, uzzinādams, ka esmu no Latvijas.

Naudas vienības Gruzijā ir lari. Viens dolārs līdzinās aptuveni 1,8 lariem. Vietējā krodziņā labi paēst, iedzert vīnu nebūs dārgāk par 20 - 30 dolāriem. Bet tas nu tā - vēders tad ir ļoti pilns. Krodziņos iespējams sarunāt arī naktsmājas, kā man tas reiz izdevās. Pilsētiņā ir informācijas centrs, kas apkopojis ziņas par tuvējām pansijām - par vietām, kur saimnieki izīrē istabas. Starp citu, 1.janvārī pilsētas centrā atvērta viesnīca.

Tas bija 2006.gada rudenī, kad Signahi biju kopā ar sievu. No Tbilisi uz turieni mūs aizveda pazīstams šoferis. Iebraucām vēlu vakarā, domājām vispirms iestiprināties un tad sameklēt vietu, kur nakšņot. Paēduši vienkāršus cīsiņus, pajautājām saimniecei, kur varētu apmesties. Viņa piedāvāja noīrēt istabu viņas pašas mājās. Toreiz maksājām desmit dolāru par nakti. Par šo pašu naudu tikām cienāti arī ar vīnu un čaču (mājās gatavots vīnogu degvīns). Bija septembra beigas - vīnogu novākšanas laiks. Protams, nolēmām piedalīties. Vīnogulājs aizņēma nepilnu pushektāru lielu platību - no šī lauka novācām 800 kilogramu vīnogu. Kā teica Otari, mājas saimnieks, šī nav bijusi pati labākā raža. Bet, ziniet, es piedalītos vēl, lai gan ogas lasīt man ne pārāk patīk. Taču vīnogulāji ir aptuveni cilvēka augumā un lasīt ir ļoti ērti - nemaz nav jāpieliecas. Ar nazi vai šķērēm jānogriež ķekari, un kad spainis pilns, jāiet uz vagas galu izbērt. Ogas bija tik garšīgas, sulīgas, saēdāmies ne pa jokam. Jau pēc dažām stundām bijām tikuši galā. Ja neviens jūs nav aicinājis, palīgā varat pieteikties arī paši, palīgi saimniekiem ir vajadzīgi vienmēr!

Otari ir izbijis tipogrāfijas priekšnieks. Viņa vadītajā iestādē kādreiz drukāta rajona avīzīte. Līdz pārmaiņu atnākšanai viņš dzīvoja kā vecā gruzīnu filmā. Kantorī saspiedušās vecas iespiedmašīnas, visur apkārt papīrs - nodrukātas avīzes, baltas lapas, veidlapas. Katru rītu, paēdis brokastis un nomazgājies, Otari lēnām slāja uz savu veco tipogrāfiju, lai arī drukāt jau sen vairs neko nedrukāja. Tad atnāca draugi Viņi tur spēlēja nardus un iedzēra tēju. Vienu rītu aizgāju Otari līdzi, iepazinos ar viņa lielāko draugu, kurš arī augumā ir lielākais un piepelnās, pateicoties savai kravas mašīnītei, un ar diviem citiem draugiem, no kuriem viens strādāja maizes ceptuvē, bet otru nekad neapturot policija. Visi viņi piedalījās arī vīnogu vākšanā. Pēc tam, sēžot pie galda, ko saimniece bija saklājusi par godu šim notikumam, atklāju, ko dara tas, kuru braucot neaptur policija. Viņš apgalvoja, ka policija patiešām neliekot apstāties. Bijām sākuši runāt par braukšanu dzērumā. Viņš iedzerot un braucot. Kāpēc tā, vaicāju. Nu neesot apturēts un nekad neviens viņu arī neapturēs! Izrādījās, ka šis cilvēks savāc atkritumus, un tādu mašīnu ar smaku neviens neturot. Pēc pāris gadiem Otari tipogrāfijā jau bija iekārtojusies kādas bankas filiāle.

Gruzijai atkal bija kārtējais saspīlējums attiecībās ar Krieviju. Spriedām ar Otari, ka Gruzijai būs grūtības ar vīna pārdošanu.

Tbilisi 2008

Foto: Par vīnu un laikuFoto: Par vīnu un laikuFoto: Par vīnu un laiku

Pagājušā gada rudenī Tbilisi lidostā atvērts jauns terminālis. Ielidojot tur janvārī, lai sekotu līdzi prezidenta vēlēšanām, biju patīkami pārsteigts, cik salīdzinoši labi izskatās lidosta, arī rindas sarukušas. Izejot no lidostas, turpat pretī uzbūvēta jauna dzelzceļa stacija, no kuras ērti nokļūt pilsētā. Stāsts par dzelzceļa staciju saistās ar prezidenta Saakašvili vārdu. Kā stāstīja mani Gruzijas kolēģi, prezidents, reiz iznācis no lidostas un pajautājis: kāpēc nav ierīkota vilcienu satiksme ar pilsētu!? Pēc dažiem mēnešiem dzelzceļa stacija uzbūvēta, sliedes uzliktas un satiksme atvērta.

Lai nokļūtu pilsētas centrā, nebaidieties izmantot šoferus ar privātajām automašīnām, kas spieto ap lidostu. Tā, kā man reiz gadījās Baku, Tbilisi nevar notikt. 1992.gadā ielidoju Baku, kur man vajadzēja nokļūt dzelzceļa stacijā, lai dotos tālāk ar vilcienu uz Tbilisi. Plecā man bija zaļa brezenta mugursoma, autobusu, atceros, nebija; pie manis piebrauc vīrs un piedāvā aizvest līdz centram. Saku, paldies, nē. Šoferis saka, naudu viņam nevajagot, jo tāpat braucot uz centru. Nu, ja tā, tad kāpēc ne. Ielieku somu bagāžniekā, aizveda vīrs mani līdz dzelzceļa stacijai. Tūliņ kāpšu ārā, jau saku paldies par braucienu, līdz te pēkšņi viņš nosauc milzīgu summu, kas man esot jāmaksā! Uz maniem iebildumiem, ka pats piedāvājis atvest par brīvu, nekādas reakcijas nebija. Strīdējāmies ilgi; es varētu iet prom, bet mugursoma bagāžniekā. Līdz beidzot piekāpos un samaksāju daļu no prasītā.

Pagājusī ziema bija Gruzijai netipiski auksta un sniegaina. Tbilisi bija aukstāks nekā tanī pašā laikā Rīgā. Arī Afganistānā pēkšņi bija uznākusi ziema un sniegs uzsniga arī Izraēlā! Šajā laikā labi iederējās karstas, asas zupas un hinkaļi. Tbilisi neviens nebija gatavs tīrīt ielas, ja vien bija iespēja, cilvēki neatstāja mājas. Paši sliktākie auto šādos apstākļos izrādījās glaunie mersedesi ar aizmugurējo piedziņu, ko Tbilisi taksometru firmas sapirkušas vairumā. Tie kā pīles gāzelējās pa slidenajām, piesnigušajām ielām, ar kalnainākām nemaz netiekot galā! Arī ārpus pilsētas ar tādu auto izbraukt nevarēja. Ziemas riepas lielākā daļa nemaz nepazīst. Biju ieplānojis braukt uz Signahi, apciemot vecos paziņas un paskatīties, kā provincē cilvēki raugās uz pārmaiņām. Kā novērtē prezidentu Saakašvili. Taču mūsu televīzijas komanda nevarēja atrast nevienu taksistu, kas būtu ar mieru uz turieni braukt - ne ar tādām riepām un ne tādos apstākļos. Palīdzēja kolēģis no vietējās televīzijas, kas aizlienēja savu šoferi un Ņivu.

Dzīvokli Tbilisi atradu, pateicoties kādai savai paziņai, kas arī bieži brauc uz Gruzijas galvaspilsētu. Īre nebija augsta - 20 eiro no cilvēka par diennakti. Tas bija gan labāk, gan lētāk kā viesnīcā.. Interesantākais, ka reiz jau šajā dzīvoklī biju dzīvojis! Saimniece mani atcerējās un kā pārbaudītam variantam nodeva dzīvokļa atslēgas, kurā atradās arī viņas mākslas darbu kolekcija.

Vēlēšanu laikā reportierim ir jāsaprot, kuri ir galvenie varoņi. Nākas sazināties ar viņu vēlēšanu štābiem un noskaidrot, kur šīs personas dosies runāt ar tautu un kur viņus var mēģināt satikt. Gruzijā vienoties par intervijām man palīdz daži vietējie žurnālisti. Tur šādai sarunāšanai joprojām ir liela nozīme. Taču mani vienmēr ir interesējis izbraukt ārpus galvaspilsētas. Nav grūti izlemt uz kurieni braukt.. Dažreiz tās ir pilnīgi nejaušas vietas, kas sameklētas, iedurot ar pirkstu kartē. Vienīgais nosacījums, ne tuvāk par 50 līdz 70 kilometriem no Tbilisi. Pašā vēlēšanu dienā, pusceļā uz Signahi, kādā ciematā satikām vīru, kurš tikko bija nobalsojis un labprāt ielaidās sarunās. Stāstīja, ka viņam pieder vīnogulāji. Uz to mēs savukārt atbildējām ar jautājumu, vai varam aizbraukt pie viņa un nofilmēt viņa vīna lauku un arī vīna pagrabu. Sniga. Redzējām aitas ganāmies sniegā. Viņa dēls mūs ar vecu bobiku izvadāja visur, kur gribējām un ļāva filmēt visu, ko gribējām. Ar bobiku tikām cauri visām kupenām. Kad visu bijām izdarījuši, braucām pie viņiem uz mājām. Fonā vecais vīrs uzlika ģimenes video ierakstus - dēla kāzas. Tika gatavots šašliks un piedāvāts vīns. Neko labāku Gruzijā nebiju dzēris kā šo - no sarkanajām saperavi vīnogām gatavoto vīnu. Reti pie tāda izdodas tikt! To viņi gatavo paši sev. Braucot prom, saimnieks trīs pudeles iedeva līdzi.

Provincē prezidentam ir liels atbalsts. Pilsētās varētu būt savādāk, tur opozīcijas mītiņi bija plaši apmeklēti. Lielākā problēma Gruzijā ir tā, ka nav izdevies pietiekami uzlabot dzīves apstākļus, lai cilvēki justos apmierināti, un nav spēcīgas, vienotas opozīcijas. Daudzi pret Saakašvili izturas lojāli, taču nebaidās uzdot nepatīkamus jautājumus, kāpēc prezidents visu vēlas izlemt viens. Lūk, vēlas prezidents būvēt Tbilisi strūklakas - ar gaismām, ar mūzikas pavadījumu, viņš tam tērē naudu un būvē. Ne visi viņam to piedod, lai gan prezidents virza Gruziju uz Eiropu un NATO. Viņi vēlas iet Baltijas pēdās. Tomēr pēdējo vēlēšanu rezultāti lielu daļu cilvēku Gruzijā noskaņoja pret rietumiem. Viņi uzskatīja, ka rezultāti ir falsificēti, un, ja rietumi tos atzīt, tātad neļauj Gruzijai demokrātiski izpaust savu gribu.

Signahi 2008. Prezidenta vēlēšanas

Šo pāris gadu laikā Signahi piedzīvojusi lielas pārvērtības - nokrāsotas visas ēkas - remonti iekšā vēl turpinās, taču no ārpuses jau izskatās glauni; virs pašvaldības nama pakārts zvans, kas kā vietējais big bens iezvana svarīgākos notikumus. Taču ne krāsu kārta, ne zvans nav sabojājis gaisotni. Arī vienkāršā cīsiņu ēstuve bija pārvērtusies gluži pieklājīgā krodziņā. Šur tur pa kādam veikaliņam. Televīzijas kolēģi, kas bija kopā ar mani, gribēja nopirkt un aizvest mājās vīnu māla blašķītēs, taču mūsu apkalpošana vedās ļoti grūti un ilgi, jo kodu lasītājs nestrādāja un kaut ko arī pārdevēji vēl nebija apguvuši. Gāja ilgi, tomēr atvainoties atvainojās ik pa brīdim.
Iegājām bijušajā cīsiņu ēstuvē, kur biju sarunājis satikties ar Otari un viņa draugu šoferi. Bijām izsalkuši un pasūtījām kā vīnu, tā uzkodas. Tomēr sanāca feileris ... Otari ienāca un nesaprata, kā tad tā - mēs jau ēdam, zinot, ka mājās būs bagātīgs galds ar garšīgu mājas vīnu. Uzsaucām viņam tostu un devāmies pie viņa uz mājām. Daudzās ģimenēs vienā no centrālām vietām, kur pulcēties, ir bleķa krāsniņa. Uz tās gatavo, pie tās uzsmēķē un izpļāpājas. Pie galda neiztrūkstoši ir tosti. Tas varētu būt patīkams atklājums cilvēkam, kurš nekad gruzīnu viesībās nav piedalījies un tostus nav klausījies. Tosti var būt gan garāki, gan īsāki. Un lielākā daļa no tiem ir par mieru. Tā, klausoties un piedaloties tostu teikšanā, vakars paiet nemanot.

Batumi 2006

Foto: Par vīnu un laikuFoto: Par vīnu un laikuFoto: Par vīnu un laiku

Braucam no Tbilisi rietumu virzienā. Sabiedriskais transports Gruzijā ir ērts satiksmes līdzeklis. Ar to var braukt teju uz visām debess pusēm - ar autobusu, ar vilcienu, ar mikroautobusiem, kas atiet no Tbilisi dzelzceļa stacijas. No Signahi, atgriezāmies Tbilisi un nolēmām aizbraukt uz Batumi, uz pilsētu pie Melnās jūras. Uz turieni kursē arī salīdzinoši labi un ērti vilcieni, tomēr izvēlējāmies braukt ar mikroautobusu. Brauciens ar to var izvērsties par piedzīvojumu. Cilvēkam, kas pieradis pie punktualitātes, var likties savādi, ka brauciens nesākas kādā konkrētā laikā, bet tad, kad ir sapulcējies pietiekams skaits braucēju. Šoferim parasti līdzi brauc pāris draugu. Visi trīs viņi sēž priekšā, un iet tur jestri - vīri var klausīties skaļu mūziku, var smēķēt bez apstājas, runāt. Mūsējie cēla neiedomājamu traci! Benzīna uzpildīšana notiek nevis pirms brauciena, bet šur tur, piestājot pie benzīntankiem. Naudu par biļetēm iekasē viens no šofera draugiem... Par biļeti katrs samaksājām apmēram astoņus eiro. No brīža, kad aizgājām līdz mikriņa pieturai, līdz brīdim, kad iebraucām Batumi, pagāja sešas stundas. Attālums starp šīm pilsētām ir mazliet vairāk par 400 kilometriem. Tas ir ļoti skaists ceļš, kas vijas blakus kalniem, liels posms ir blakus upei, vēlāk sākas līdzenumi un līdzenumu upes. Var redzēt tējas plantācijas. Ceļa malās vietējie tirgo vīnu. Tuvojoties jūrai, ainava nomainās pilnībā. Braucot cauri ciematiem, ievēroju, ka pa ielām, līdzīgi kā svētās govis Indijā, klīst sivēni.
Batumi var apmesties viesnīciņās, gan arī pie cilvēkiem mājās, kas labprāt izīrē istabas. Mēs apmetāmies privātā viesnīciņā, kur mums iedalīja istabu divos stāvos. Par to maksājām 30 dolāru diennaktī. Tā bija 300 metru no jūras, un tā bija atpūta.

Var noderēt:

- Par gruzīnu vīniem runājot: ļoti populārs ir saperavi, odžaleši (sarkanie), rkacitelli cinartalli, taro, manavi (baltie).

- Sadarbībā ar čehiem, gruzīni ražo ļoti garšīgu alu - Jan Kubichek.

- Krodziņos un restorānos, ko drīzāk varētu raksturot kā sava veida kafejnīcas un restorāna apvienojumu, ēdienkartē valda vietējie ēdieni. Iesaku nogaršot hinkāļus, aitas šašliku un lobio. Mani gruzīnu kolēģi Tbilisi iesaka sekojošus:

Dzveli sahli Kuras upes labajā krastā
Adrese: Mtkvari 3, Tbilisi.
Tel: (995 32) 92 34 97
www.restaurant.ge
Atvērts katru dienu no 12:00 līdz 24:00.

Kala - laba gruzīnu un eiropiešu virtuve
Adrese: cara Erakla ielā 8/10, Tbilisi
Tel: (995 99) 799 737
Atvērts no 12:00 līdz 2:00.

Informācijai par Tbilisi ērta mājas lapa: www.etbilisi.com

Raksts ievietots 2008.gadā

DALIES:
Facebook Twitter

 

Jūsu atsauksmes

Diemžēl par šo objektu atsauksmes nav saņemtas

Jūsu vārds:

Laiks, kad apmeklējāt šo objektu:

Jūsu komentārs: